Ievads

Populārākajā no necenzētajiem¹ portāliem latviešu valodā ‑ “Pietiek” ‑ 2020. gada 18. decembrī ievietots raksts² (turpmāk ‑ Raksts), kurā kritizēta Tieslietu ministrijas (turpmāk ‑ TM) ziņojumā³ (turpmāk ‑ Ziņojums) aprakstītā rīcība, izpildot Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra spriedumu lietā Nr. 2018-25-01⁴ (turpmāk ‑ Spriedums) par ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto vīriešu nediskriminēšanu tiesību apjoma ziņā. Minētais Ziņojums esot tikai TM aizbildināšanās ar jauna cietuma un darbinieku trūkumu, faktiski pieļaujot tādu pašu bezdarbību savu pienākumu izpildē, kas minēta Satversmes tiesas 2009. gada 29. septembra spriedumā lietā Nr. 2008-48-01⁵ par pastaigu aizliegumu notiesātajiem, kurus tur soda izolatoros.

1. Tieslietu ministrijas izvairīgais progress ieslodzījuma vietu pārvaldē

Var piekrist Rakstā paustajai kritikai par TM kūtrumu, taču jāņem vērā darbības sarežģītie apstākļi.

Ziņojumā ir atsauces uz Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (turpmāk ‑ CPT) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk ‑ ECT) dokumentiem, ka katram ieslodzītajam jāatļauj tikšanās vismaz reizi mēnesī un ikdienas pastaigas svaigā gaisā arī uzturēšanas laikā soda izolatoros, kā arī atzinīgi novērtēti vairāki procesi, kuros esmu dažādi piedalījies⁶, proti, pasākumiem Latvijā⁷, CPT ieteikumiem, Satversmes tiesas un ECT lemto, taču nav ņemts vērā, ka CPT un ECT prakse ir jāizmanto Latvijas interesēs un pēc būtības, kad tās saprātīgā daļa ir jāievieš, bet pārējā ‑ jāapsver.

Pretrunīga ir Ziņojumā minētā apstrīdamā informācija par darbinieku trūkumu, ko Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk ‑ IeVP) administrācija vienmēr piemin, taču patiesībā tos nevēlas. Faktiski kompetenti darbinieki gan būtu vajadzīgi, tikai tiem būtu jādarbojas efektīvāk par tagadējiem.

Ziņojumā minētā ar būvniecību (Cēsis, Valmiera) saistītā pasākumu daļa ir tā, kuru rosinājis neesmu. Lai gan piesaistīju finansējumu tieslietu sistēmas institūciju infrastruktūrai un darbinieku nodrošināšanai, taču nevarēju kontrolēt šo līdzekļu izlietošanu, tāpēc līdzšinējie ieguldījumi bieži iztērēti nepārdomāti un nelietderīgi, ko pierāda TM nemitīgās atsauces uz trūkumiem infrastruktūrā, kaut arī cietumus pārbūvē un tam prasa naudu jau sen, tostarp pirms 25 gadiem IeVP būvēja daudz krātiņveida kameru, ignorējot ieteikumus par cilvēcīgu apiešanos, kurus pakāpeniski sāk ievērot.

Savukārt pārējā Ziņojumā minēto pasākumu daļa ir saistīta ar tiesiskās apziņas maiņu, kam TM un IeVP iepriekš ilgi pretojās, no kā centās atkratīties, negribēja iegūt finansējumu no fondiem, ārvalstīm, atbalstīt darbiniekus, cilvēka tiesības, taču tagad ir samierinājušās un šo to atzinušas, lai gan vēl arvien izvēlas citu iegūtos un tām dāvātos aktīvus lietot pašlabumam un “apgūt”, nevis saprātīgi izmantot paredzētajam mērķim.

Latvijā nav notikusi visaptveroša lustrācija, tādēļ ne tikai TM, bet arī tiesās, IevP un citur tieslietu un iekšlietu struktūrās ir nomācoša okupācijas varas atstātās koruptīvās un nekompetentās sistēmas ietekme, kurai pielāgojas arī jaunā paaudze⁸. Tiesībsargājošo iestāžu lielākā problēma ir padomju sistēmai raksturīgā labumu pārdalītāju un “platā ceļa gājēju” pašlabuma, varas un drošības sajaukuma virzītas sodīšanas un krāpšanas tieksmes dominēšana pār godīgi pildītiem amata pienākumiem⁹, tāpēc vēl tagad to darbinieki kompetentas darbības vietā apzog sabiedrību un izdomā muļķīgus atrakstīšanās argumentus, piemēram, policija neizmeklē elementāras krimināllietas par zādzībām un, viltojot dokumentus, tās izbeidz, vienlaikus vajājot viegli noķeramos nekaitīgos darītājus¹⁰ un “komandantstundas” staigātājus¹¹.

Bezdarbībā un nepatiesībā “tiesiskuma” u.c. vārdus nelietīgi turpina valkāt arī TM, tomēr ar nesavtīgu un kompetentu darbību patriotiem izdevies to ietekmēt no ārpuses un panākt ne tikai Ziņojumā minēto sasniegumu atzīšanu un pieņemšanu, bet arī citas labvēlīgas tendences. Piemēram, pagājušā gada martā ārkārtējās situācijas laikā TM mēģināja aizliegt dievkalpojumus¹², izraisot ticīgo iebildumus, kam TM vēlāk piekāpās un piekrita ievērot Satversmi. Tomēr pašlabuma meklēšanas ietekmē šāda patiesības atzīšana var nebūt pilnīga, ja tieslietu iestādes liekulīgi deklarē cienījamus un atbalstāmus mērķus, taču faktiski darbojas tiem pretēji, kad citu radītais labums un iegūtais finansējums tiek ļaunprātīgi izmantots, kas gan neizslēdz atsevišķus pozitīvus risinājumus.

2. Individuāli vērtējamas ieslodzītā tiesību un drošības prasības

Tāpēc paskaidrošu, kas šķiet būtisks Rakstā un Ziņojumā minēto problēmu novēršanā, apsverot:

-vai notiesātajam jābūt tiesībām tikties ar trešajām personām vismaz ik mēnesi un jāpaplašina citu tiesību apjoms;

– vai notiesātajam soda izolatorā ik dienu jābūt tiesībām uz pastaigu svaigā gaisā;

– vai universāls atrisinājums ir tikai jaunais cietums un pāreja uz diviem soda izpildes režīmiem?

Manuprāt, vairāku Rakstā un Spriedumā minēto problēmu risinājums saistīts ar pašu brīvības atņemšanas soda progresīvo izpildi, kurā, kā pareizi norādīts Spriedumā, jāizmanto individuālāka pieeja. Sprieduma atziņas gan jāpapildina ar iespēju kontrolēt administrācijas rīcību, atsakoties no tagad cietumos notiekošās obligātas soda izciešanas un noteikta termiņa izciešanas vairākos posmos no zemākās pakāpes līdz brīvākam režīmam, katrā augstākā pakāpē paplašinot tiesību apjomu.

Runājot par pastaigām pie soda izolatoriem¹³, būtībā ir vajadzīgi nevis soda, bet gan attiecīgi aprīkoti drošības izolatori, kur ieslodzīto pastaigās var nevest un līdz 2-3 dienām turēt apdraudējuma novēršanai, aizliegto vielu atrašanai vai apreibināšanās kontrolei. Ja ieslodzīto vajag izolēt no pārējiem uz ilgāku laiku, tad tas nav jāpiemēro kā disciplinārsods, bet gan režīma maiņa, kas parasti nozīmē pastiprinātu uzraudzību, bet ne vienmēr – tiesību apjoma samazinājumu.

Ja runā par ieslodzītā saskarsmi ar trešajām personām, tad tiesības uz to katrai režīma pakāpei atšķirīgi noteiktas likumā¹⁴. Tikšanos skaita minimālā robeža noteikta arī tāpēc, lai novērstu administrācijas patvaļu. Individualizētas pieejas gadījumā tikšanās vajadzībās notiesātajiem būtu jāņem vērā gan drošības apsvērumi, arī telpu kapacitāte, gan paša notiesātā un trešo personu vēlēšanās, gan šī pasākuma ietekme uz notiesāto socializāciju.

Kādam ieslodzītajam vajadzētu tikties bieži, citam reti, citam nemaz. Līdzīgi jāvērtē citu tiesību izmantošana, piemēram, telefonsarunām, naudas tērēšanai, iepērkoties u.c. Ja konkrētais notiesātais prot ar savu brīvību rīkoties, to kontrolē mazāk, ja neprot – vairāk. Dažādi ieslodzījuma režīmi vispirms jādiferencē tieši pēc šāda individuāla vērtējuma un iestādes drošības garantēšanas iespējām, nevis turēšanas termiņiem un tiesību apjomiem katrā soda izciešanas posmā. Vispārīgi runājot, galvenā atšķirība starp cietumu un probācijas uzraudzību ir nevis apbruņoti sargi torņos un dzeloņdrātis, bet gan aprūpe “kroņa maizē” pirmajā un nakšņošana mājās – otrajā gadījumā.

Tādēļ sākumā, līdz noskaidro, cik ieslodzītais bīstams un kur ievietojams, tas kādu laiku jākontrolē intensīvāk, pēc tam – pēc vajadzības, ar to arī stimulējot pašu ieslodzīto panākt mazāku kontroli. Slēgtā cietumā var vispār neļaut ilgstošas tikšanās, bet atklātā cietumā tās ierobežot minimāli, līdz pat dzīvošanai ģimenē (ja vēlas). Savukārt liegt tikšanos varētu ar tiem, kuri ieslodzīto ietekmē negatīvi, bet veicināt ar tiem, kuri ietekmē pozitīvi. Protams, būtisku pamattiesību ierobežošanas gadījumos jānodrošina efektīva neatkarīga kontrole pār administrācijas patvaļu.

Ziņojumā cerīga šķiet brīvības atņemšanas soda paredzētā izpilde 3 veidu soda izciešanas režīmos slēgtajā (zemākajā un augstākajā pakāpē) un atklātajā cietumā, lai gan nav skaidra tās piemērošanas kārtība. Ar individuālu pieeju būtu jābūt iespējai uzreiz nokļūt gan slēgtā cietuma zemākajā, gan augstākajā pakāpē, gan atklātajā cietumā, ar iespēju ātri tās mainīt, ņemot vērā drošībai un socializācijai būtiskos faktorus. Tāpēc līdz ieslodzītā klasificēšanai tam labāk būtu atrasties, ievērojot Ziņojuma 4.attēlā piedāvāto soda izpildes gaitu, slēgtā cietuma augstākajā pakāpē, izņemot, kad uzreiz var to ievietot vai nu zemākajā pakāpē, vai atklātajā cietumā.

Visā ieslodzījuma laikā notiesātais jāgatavo dzīvei brīvībā, kādēļ jāapzina iespējamā dzīvesvieta un tur noderīgās sociālās saites. Tādēļ, pat ja neizskata epidemioloģiskās drošības u.c. jautājumus, Ziņojumā kā panaceja minētais jaunais 1200-vietīgs cietums, kā arī citi tik lieli cietumi derēs tikai tiem ieslodzītajiem, kuri vai nu pēc atbrīvošanas paliks tuvākajā apkārtnē, vai arī ir nelabojami recidīvisti, teroristi, bandīti, ar kuriem maz kurš tiksies un kuriem būs īpaši selektīva saziņa ar ārpasauli. Pārējiem notiesātajiem jāizcieš sods pēc iespējas tuvāk (nākamajai) dzīvesvietai, bet TM jāievēro vēl citi pagaidām ignorēti ekspertu ieteikumi, tostarp par IeVP un Valsts probācijas dienesta apvienošanu, sabiedrības iesaistīšanu un socializācijas funkciju nodošanu nevalstiskajam sektoram, nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas no soda kārtības maiņa, u.c.

Savukārt apcietinātos jātur tuvāk tiesai, lai tos ātrāk un taisnīgāk tiesātu, un tad tiem nevajadzēs ne tik daudz staigāt, ne tikties ar trešajām personām, ko noteikti jāņem vērā jaunu tiesu namu un cietumu izbūvē, ko Tieslietu ministrija arī ilgstoši ignorē esošajā un nākotnē plānotajā būvniecībā.

3. CPT un ECT atziņu saprātīga izmantošana

Savulaik Latvijā CPT un ECT atziņas ir palīdzējušas krimināljustīcijas reformā, tomēr pati CPT nevar piespiest izpildīt savus ieteikumus un šai ziņā tieši mums neko daudz nav uzlabojusi.

Citādi ir ar ECT, kuras spriedumi tiek pildīti un kura atsaucas arī uz CPT konstatēto, kas, lai gan visai novēloti, kopā ar Satversmes tiesas konsultēšanu pirms vairākiem desmitiem gadu palīdzēja uzlabot ieslodzīto tiesisko situāciju, kuras galvenās problēmas gan bija zināmas jau pirms pirmajiem ECT spriedumiem par Latviju.

Tomēr arī tagad mūsu pārstāvjiem ECT ir jābūt saprātīgiem un jāaizstāv Latvijas intereses, tostarp pārbaudot vietējo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu un samērīgumu. Ja ieslodzītie sākotnēji tiesvedībās Satversmes tiesā un ECT pret Latviju uzvarēja “vienos vārtos” to pašu nominālo tiesībsargu tiesiskā nihilisma dēļ, piemēram, kad apcietināto tiesību ierobežojumus IeVP un TM vispār atteicās iekļaut likumos, tad tagad mums ir izdevies ne tikai daļēji uzlabot Latvijas normatīvos aktus, bet arī piedabūt Latvijas tiesas izskatīt ieslodzīto sūdzības. Tāpēc šobrīd, ja tiesā nonāks kāda ieslodzītā sūdzība par tikšanās liegšanu, būtu jāvērtē tieši ierobežojuma individuālā piemērošana. Manuprāt, būtībā nederīgs būtu ierobežojuma viena veida pamats kā vēl neizciestā soda termiņa daļa kādā pakāpē, bet derīgi cita veida pamati kā tikšanās neļaušana ar nelabvēlīgu personu, pretepidemioloģiskie pasākumi vai paša ieslodzītā pieļauti tikšanās noteikumu pārkāpumi, savukārt vēl trešā veida pamats kā ieslodzījuma vietas infrastruktūras problēmas būtu pēc iespējas ātrāk jārisina. Protams, minētie ierobežojumu otrā un trešā veida pamatojumi būtu ik reizi jāpierāda un jācenšas samērīgi novērst. Viena no risinājumu iespējām varētu būt pozitīvas saskarsmes piedāvāšana, ja pašam notiesātajam tādas nav, u.tml.

Pie mūsdienu tehnoloģijām intensīvāka uzraudzība ne vienmēr ietver stingrākus tiesību ierobežojumus. Lai gan brīvības atņemšana to arī nozīmē, tomēr katram individualizētam tiesību ierobežojumam jābūt samērīgam ar leģitīmu mērķi. Ja iepriekš minēto ievēro, tad Latvija arī katrā ECT lietā var sekmīgi aizstāvēties, ja vajag, ar konkrētiem piemēriem pierādot pašas ECT neobjektivitāti un korporatīvismu savu pienākumu izpildē¹⁵.

Nobeigums

Iepriekš aprakstītās Spriedumā un Ziņojumā minētās ieslodzītā tiesību problēmas un kompetentu darbinieku trūkumu novērsīs ne jau investīcijas būvēs vai amatos pašas par sevi, arī ne liekulīga runāšana, bet gan saprātīga, mērķtiecīga, efektīva un drosmīga rīcība ar tiesiskiem līdzekļiem sabiedrības kopējās interesēs.

1Labā nozīmē

2“”Bezkompromisu tiesiskuma” Bordāna ministrija blēdīgi mēģina uz vairākiem gadiem ignorēt Satversmes tiesas spriedumu”, skat.: https://pietiek.com/raksti/bezkompromisu_tiesiskuma_bordana_ministrija_bledigi_megina_uz_vairakiem_gadiem_ignoret_satversmes_tiesas_spriedumu?nomob

3Informatīvais ziņojums “Par turpmāko rīcību saistībā ar Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra spriedumu lietā Nr. 2018-25-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam””,  skat.: http://tap.mk.gov.lv/doc/2020_11/TMZin_131120_ST_spried.994.docx

4https://likumi.lv/ta/id/310595-par-latvijas-sodu-izpildes-kodeksa-50-sup4sup-panta-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-91-pantam

5https://likumi.lv/ta/id/198403-par-latvijas-sodu-izpildes-kodeksa-74panta-otras-dalas-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-111pantam

6Skat.: Par apcietināto tiesību ierobežojumiem ieslodzījumā. Jurista Vārds, 2002.gada 12.marts; https://mmednis.home.blog/2020/10/29/soda-regresivas-izpildes-aktualitate-kriminaljusticijas-reforma/ ; https://pietiek.com/raksti/valsts_nezagsana_3_dala_akmens_pili_dzelondarzos

7Ieslodzīto skaita samazināšana ar ieslodzījumam alternatīvu soda un drošības līdzekļu veidu ieviešanu; Valsts probācijas dienesta izveidošana; fondu un ārvalstu, arī Norvēģijas palīdzības saņemšana; Atkarīgo centrs; mentoru/līdzgaitnieku – kontaktpersonu, darbinieku iesaistīšana; ieslodzīto sūdzības, u.c.

8Skat. https://mmednis.home.blog/2021/01/24/iesniegums-par-etikas-normu-rupjiem-parkapumiem-tiesu-varas-amatpersonu-darbiba/

9Skat. https://pietiek.com/raksti/valsts_nezagsana_2_dala_dzivibas_vests_tiesibsargataju_petera_aizstavibai

10https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/par-iespejamo-vardarbibu-pret-berniem-bruknas-muiza-policija-uzsak-administrativas-lietas.a386247/

11https://jauns.lv/raksts/zinas/422604-bauskas-iedzivotaja-vienas-nakts-laika-sanem-4000-eiro-sodu-par-komandantstundas-neieverosanu

12https://www.delfi.lv/news/national/politics/tieslietu-ministrija-pulcesanas-uz-dievkalpojumiem-ir-aizliegta.d?id=51966255

13Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70.panta pirmās daļas 6.punktu par soda izciešanas režīma prasību pārkāpšanu notiesātos, kas sodu izcieš cietumos, ievietot soda izolatorā līdz piecpadsmit diennaktīm.

14Latvijas Sodu izpildes kodekss

15Cf. citus pieteikumus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 27. maija spriedumu lietā Baka pret Ungāriju (pieteikums nr.20261/12), skat.: http://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-144139

Džons Makbraids (John MacBride; īru: Seán Mac Giolla Bhríde; 7.05.1868. – 5.05.1916.) bija īru repubikānis un karavadonis, kurš militāro pieredzi ieguva Dienvidāfrikā, kur 1899.-1902.gadā Otrā angļu-būru kara laikā diezgan sekmīgi organizēja un vadīja Īru Transvālas brigādi, kas kopā ar būriem cīnījās pret Britu impēriju. Šīs brigādes karogs bija zaļš ar arfas emblēmu, kas ir gandrīz identisks Lensteras karogam.

Makbraids nebija informēts par Lieldienu sacelšanās gatavošanu, jo nemiernieki uzskatīja, ka viņu var uzmanīt Britu impērijas dienesti. Tomēr viņš nejauši gadījās Dublinā sacelšanās sākumā, piedāvāja savu palīdzību un pievienojās sacelšanās dalībniekiem.

Pēc sacelšanās Džons Makbraids arī tika tiesāts, galvenokārt par iepriekšējo karadarbību pret Britu impēriju sodīts ar nāves sodu un 1916.gada 5.maijā Kilmeinemas cietumā tika nošauts. Pirms tam uz piedāvājumu aizsiet acis viņš atbildējis: “I have looked down the muzzles of too many guns in the South African war to fear death and now please carry out your sentence” (Kara laikā Dienvidāfrikā esmu ieskatījies pārak daudzu šauteņu stobros, lai baidītos nāves, bet tagad, lūdzu, izpildiet savu spriedumu).

Neilgi pēc tam cits Lieldienu sacelšanās dalībnieks Džons Kevins O’Railijs Džona Makbraida piemiņai veltīja dziesmu Wrap The Green Flag Round Me, Boys, kuru kopš tā laika, tagad jau kādus 100 gadus, gan atšķirīgā aranžējumā, atskaņo īru republikāņu bēru ceremonijās.

Starptautiski zināmākais īru politiķis Šons Makbraids (26.01.1904. – 15.01.1988.) bija Džona Makbraida dēls.

Dziesmas vārdi: Wrap The Green Flag Round Me, Boys

J. K. O’Reilly

Wrap the green flag round me, boys,
To die were far more sweet,
with Erin’s noble emblem boys,
To be my winding sheet.
In life l loved to see it wave,
And follow where it led,
But now my eyes grow dim – my hand
Would grasp its last bright shred.

Then wrap the green flag round me, boys,
To die were far more sweet
With Erin’s noble emblem boys,
To be my winding sheet.

And I had hoped to meet you, boys,
On many a well-fought field,
When to our sacred banner, boys,
The traitorous foe would yield,
But now, alas! I am denied
My dearest earthly prayer,
You’ll follow and you’ll meet the foe,
But l shall not be there.

But though my body moulders, boys,
My spirit will be free,
And every comrade’s honour, boys,
Will yet be dear to me.
And in the thick and bloody fight
Let not your courage lag.
For I’ll be there and hovering near
Around the dear old flag.

Ievads

Tieslietu padomes desmitgadei veltītā sanāksmē 2020. gada 29. septembrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas (turpmāk – AT) priekšsēdētājs atgādināja par tiesu neatkarību un sabiedrības uzticības iegūšanu un stiprināšanu kā stratēģiskām prioritātēm.

Lai iegūtu uzticību tiesu varai un panāktu padotību likumam, var lietot jau esošos tiesiskos instrumentus, kas ir arī likuma “Par tiesu varu” 91.² panta 2. un 4. punktā paredzētā Tiesnešu ētikas komisijas (turpmāk – Komisija) veikta ētikas normu interpretācija un pārkāpumu izskatīšana. Tiesu neatkarību un sabiedrības uzticības iegūšanu un stiprināšanu efektīvāk varēs panākt ar primāro problēmu novēršanu tiesu varas darbībā pamatuzdevuma izpildē taisnīguma nodrošināšanā.

Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 51. panta pirmo daļu par tiesnesi var strādāt tikai godīgs jurists, 68. panta pirmo daļu tiesnesis, stājoties amatā, zvēr (sola) “būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to, tiesu spriest stingrā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi un likumiem”, bet 91.² panta 4. punktu Komisijas funkcijas ir tostarp apspriest ētikas normu pārkāpumus. Atbilstoši Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa (turpmāk – Kodekss) 1. kanonam, tiesnesis tur cieņā savu amatu, tiesu varas neatkarību un tiesas godīgumu, 2. kanonam – tiesnesis ciena un ievēro likumu un darbojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei, bet 3. kanonam – tiesnesis pilda tiesu varas uzliktos pienākumus objektīvi un taisnīgi. Godīguma kā ētiskā principa pamatvērtības ir uzvesties saskaņā ar ētikas principiem un rīkoties godprātīgi, intelektuāli godīgi un taisnīgi, arī ievērojot likumu.

Lai atvieglotu Komisijas darbu, tālāk norādīšu ētikas normu un citu tiesību aktu pārkāpumus konkrētu negodīgu tiesu varas amatpersonu darbībā, kurus būtu jāizvērtē Komisijai nolūkā turpmāk nepieļaut šādus pārkāpumus.

1. Likumpārkāpumi administratīvajā lietā Nr. A420154719

1.1. Procesuālie pārkāpumi lietas izskatīšanā pirmajā instancē

Atbilstoši piekritībai, Administratīvās rajona tiesas (turpmāk – ART) Rīgas tiesu namā ierosināta lieta Nr.A420154719 (turpmāk – Lieta), par ko Iesniedzējs no Liepājas tiesu nama saņēma ar 2019. gada 28. novembri datētus vēstuli Nr. A420154719/39/1781 (turpmāk – Vēstule), ka ar tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 20. novembra rīkojumu [Lieta] nodota izskatīšanai ART Liepājas tiesu nama tiesnesei K.Brokanei; pavēsti uz tiesas sēdi Rīgas tiesu namā 2020. gada 10. februārī videokonferences režīmā. Kad Iesniedzējs ziņoja augstākai iestādei par likuma pārkāpumiem, ART priekšsēdētājas vārdā parakstītā vēstulē viņa pati pārbaudīja savus pārkāpumus. Kad Iesniedzējs 2020. gada 7. februārī piezvanīja par iespējām iepazīties ar Lietas materiāliem, Iesniedzējam atbildēja, ka Lieta atrodoties Liepājas tiesu namā, tādēļ ar Lietu iepazīties nevarot.

Lietu pārdalīt uz Liepājas tiesu namu, kur atrodas tās materiāli, kad tiesas sēde “it kā” notiek Rīgā, Lietu izskatīt videokonferencē un neļaut Iesniedzējam iepazīties ar Lietu ir likuma pārkāpumi. Lietu no piekritīgā tiesu nama nedrīkst nodot citam tiesu namam tiesas priekšsēdētājs lietu pārdales veidā saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) Pārejas noteikumu 6. punktu (jo Lieta nav noteikta izskatīšanai rakstveida procesā un Liepājas tiesu nama teritorijā neatrodas Iesniedzēja adrese vai nekustamais īpašums, Iesniedzējs nav lūdzis lietu nodot izskatīšanai citam tiesu namam), kā arī lietu nenodeva izskatīšanai Liepājas tiesu namam saskaņā ar APL 123. panta otro daļu (Vēstulē nav minēts lēmums nodot lietu izskatīšanai Liepājas tiesu namam, bet gan lietu pārdale; lieta nav pieņemta, pārkāpjot pieteikuma iesniegšanas noteikumus; neviens tiesnesis lietā nav noraidīts. nav atstatījis sevi; visu pierādījumu atrašanās vieta ir Rīgas tiesu nama teritorijā).

APL 204. panta septītajā daļā paredzēts, ka “tiesa (tiesnesis) var noteikt, ka procesuālās darbības tiesas sēdē tiek veiktas, izmantojot videokonferenci”, taču tas ir tikai kā izņēmums, ja “procesa dalībnieks, liecinieks vai eksperts tiesas sēdes laikā atrodas citā vietā un nevar ierasties tiesas sēdes norises vietā”. Lietā nav liecinieku, bet lietas dalībnieki un eksperti tiesas sēdes laikā atrodas tās norises vietā Rīgas tiesu nama piekritības teritorijā.

Iespēja Lietai, tās dalībniekiem un ekspertiem atrasties Rīgā, bet tiesas sastāvam tai pašā laikā – Liepājā -, ne tikai likumā nav paredzēta un tai nav APL 204. panta septītajā daļā paredzētā pamata, bet šādos apstākļos vispār nav iespējams. Tikpat neiespējama ir Lietas ar vieniem pierādījumiem un tiesas sastāva atrašanās šķirti no lietas dalībniekiem ar to citiem pierādījumiem.

No APL jēgas izriet, ka tiesas sastāvam, Lietai un tiesas sēdei fiziski jāatrodas/jānotiek vienā un tai pašā vietā, tiesā (tiesu namā) pēc piekritības, kur saskaņā ar APL 145. panta pirmo daļu Iesniedzējam un atbildētājam ir tiesības tostarp: iepazīties ar lietas materiāliem, izdarīt no tiem izrakstus, norakstus un izgatavot to kopijas (1. punkts); piedalīties tiesas sēdē (2. punkts); iesniegt pierādījumus (4. punkts); piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā (5. punkts); izmantot citas procesuālās tiesības, kuras viņiem piešķirtas ar šo likumu (11. punkts). Iesniedzējam šo iespēju tiesas sēdē, pirms un pēc tās nebija minēto procesuālo pārkāpumu dēļ.

Tiesas sēdē nenolasīja rakstveida pierādījumus, neprasot Lietas dalībniekiem par to viedokli; nerādīja videoierakstu vai rādīja tikai tā īsu fragmentu nesaskatāmi, lai gan Iesniedzējs pieprasīja pārbaudīt visus pierādījumus. Iesniedzējs lūdza noskatīties visus videoierakstus, kā arī noklausīties audioierakstus, ko tiesa nedarīja, izņemot kāda videoieraksta fragmentu, kuru iesniedzējs nevarēja saskatīt. Tiesa pabeidza Lietas izskatīšanu pēc būtības, kam Iesniedzējs nepiekrita.

Tādējādi tiesa pārkāpa virkni APL normu par pierādījumu pārbaudi: APL 234. panta pirmo daļu “Lietā esošo rakstveida pierādījumu vai tā apskates protokolu nolasa tiesas sēdē vai uzrāda administratīvā procesa dalībniekiem, bet, ja nepieciešams, — arī ekspertiem un lieciniekiem”; APL 235. panta pirmo daļu “Administratīvā procesa dalībnieks var apstrīdēt rakstveida pierādījuma patiesīgumu”; APL 240. panta pirmo daļu “Pēc tam, kad pārbaudīti pieteiktie pierādījumi, tiesa noskaidro administratīvā procesa dalībnieku viedokli par iespēju pabeigt lietas izskatīšanu pēc būtības”; APL 237. panta pirmo daļu “Lietisko pierādījumu apskata tiesas sēdē un uzrāda administratīvā procesa dalībniekiem, bet, ja nepieciešams, — arī ekspertiem un lieciniekiem”.

Taisnīguma vārdā var būt jāinterpretē normatīvie akti, taču Satversmes 1. un 92. pantā tiesības uz taisnīgu tiesu ietver privātpersonas tiesību ievērošanas principu (APL 5. pants), kam kaitē tiesas prettiesiska rīcība Lietā. Tiesību aktos nav aizliegts Lietas dalībniekiem iepazīties ar Lietu jebkurā laikā un neierobežotu reižu skaitu, īpaši nedēļā pirms tiesas sēdes, kā Iesniedzējs lūdza Lietā.

Augstākajai tiesai, Tieslietu ministram un Administratīvajai apgabaltiesai (turpmāk arī – AAT) norādīts uz minētajiem likuma pārkāpumiem, taču adresāti nereaģē uz lūgumu pildīt likumā noteiktos pienākumus un novērst kaitējumu tiesu varas cieņai.

1.2. Likumā noteiktā lietas izskatīšanas termiņa un kārtības pārkāpums

Iesniedzējs 2020. gada 19.jūnijā Lietā Nr. A420154719 iesniedza lūgumu Administratīvajai apgabaltiesai atzīt par attaisnotu procesuālā termiņa nokavējumu, atjaunot vai pagarināt termiņu un ļaut veikt nokavēto valsts nodevas samaksu par apelācijas sūdzību.

Saskaņā ar APL 148. panta otro daļu “tiesa (tiesnesis) jautājumu par procesuālā termiņa atjaunošanu vai pagarināšanu izlemj viena mēneša laikā rakstveida procesā”, bet APL 18. panta trešo daļu “rakstveida procesā tiesnesis nosaka saprātīgu termiņu, līdz kuram procesa dalībnieki rakstveidā var pieteikt noraidījumu”. APL neparedz tiesai izvairīties no sava pienākuma un likumā noteikto termiņu un kārtības ievērošanas procesuālā termiņa atjaunošanas izlemšanā neatkarīgi no tā, kur atrodas lieta un kur iesniegts lūgums atjaunot termiņu – rajona tiesā, apgabaltiesā vai AT.

Iesniedzējs saņēma AAT 2020. gada 29. jūnija vēstuli ar norādi, ka tiesa nelems lūgumu par procesuālā termiņa atjaunošanu trūkumu novēršanai apelācijas sūdzībā, jo tā esot atzīta par neiesniegtu. Tā nebija taisnība, jo arī lēmums par apelācijas sūdzības atzīšanu par neiesniegtu bija pārsūdzēts un vēl arvien nav izpildīts. Vēlāk AAT priekšsēdētājs apgalvoja ko gluži pretēju – ka lieta neatrodoties AAT, nepaskaidrojot, kāpēc tad 2020. gada 29. jūnijā par šo lietu rakstīja atbildi.

Lai gan Iesniedzējs lūgumu par procesuālā termiņa atjaunošanu AAT iesniedza 2020. gada 19. jūnijā un papildināja 26. jūnijā, AAT Lauma Paegļkalna to izlēma un noraidīja tikai 2020. gada 2. decembrī, t.i. ilgāk kā 5 mēnešu laikā, kas ir vairāk kā piecas reizes vēlāk nekā APL 148. panta otrajā daļā expressis verbis noteiktais termiņš tiesas pienākumu izpildei.

Tādējādi AAT tīši pārkāpa APL 148. panta otro daļu, turklāt šajā nesamērīgi ilgajā laikā AAT nepaziņoja par iespēju izteikt noraidījumu rakstveida procesā tiesā izskatāmā jautājumā, tā pārkāpjot ne tikai APL 18. panta trešajā daļā, bet arī Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01, 15.2., 15.3. punktā (saistībā gan ar citām tiesību normām) noteikto, ka “lietas dalībniekiem jābūt nodrošinātām tiesībām līdz attiecīgā lēmuma pieņemšanai uzzināt, kuri tiesneši to pieņems, kā arī tiesībām pieteikt tiesnešiem noraidījumu”. Šajā ziņā netiek apskatīts pamats noraidījuma izskatīšanai L.Paegļkalnai, jo, pārkāpjot APL 18. panta trešo daļu par saprātīga termiņa noteikšanu, līdz kuram procesa dalībnieki rakstveidā var pieteikt noraidījumu, AAT jau izskatīja šo lietu nelikumīgā sastāvā, tāpēc noraidījuma pamats jau vairs nav būtisks. Tāpat AAT pārkāpa APL 145. panta pirmās daļas 5. punktu un likuma “Par tiesu varu” 17. panta otro daļu, nedodot vienam no lietas dalībniekam – pieteicējam – tiesības piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, bet lietas izskatīšanā rakstveida procesā nepamatojās uz ar visu lietas dalībnieku piedalīšanos pārbaudītiem pierādījumiem par termiņa atjaunošanas jautājumā būtiskajiem apstākļiem.

Tā L.Paegļkalna AAT pirms lēmuma pieņemšanas pārkāpa ne tikai APL 14.¹ panta prasības ar to, ka neievēroja objektivitāti un nedeva procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus, bet arī Kodeksa 3. kanona normas “tiesnesis izvairās no vārdiem un runas, žestiem vai citas darbības, ko varētu uzņemt kā neobjektivitāti vai aizspriedumu izpausmi” un “tiesnesis nedrīkst pieļaut ex parte sarunas par iesāktu vai ierosinātu procesu bez pušu klātbūtnes”. Proti, Lietas Nr. A420154719 3. sējuma 172.-182. lapas materiāli pierāda, ka AAT pirms lēmuma pieņemšanas veica ex parte saziņu tikai ar atbildētāju, tā ļaujot tikai atbildētājam pēc Iesniedzēja blakus sūdzības iesniegšanas jau post factum radīt un iesniegt līdz tam lietā nebijušus pierādījumus, par ko Iesniedzējam pirms AAT lēmuma pieņemšanas nebija iespējams izteikt savu viedokli un piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā.

Minētie pārkāpumi un Iesniedzēja lūguma par termiņa atjaunošanu noraidīšana pierāda, ka AAT neievēro likumus, tostarp APL 148. panta otrajā daļā noteikto viena mēneša termiņujautājuma izlemšanai par procesuālā termiņa atjaunošanu,APL 18. panta trešajā daļā noteikto pienākumu saprātīga termiņa noteikšanai iespējamā noraidījuma pieteikšanai un APL 145. panta pirmās daļas 5. punktā aizsargātās Iesniedzēja tiesības piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, savukārt no dažiem lietas dalībniekiem paģēr termiņu ievērošanu pat tad, ja šie lietas dalībnieki šādus termiņus nevarēja ievērot objektīvu, no sevis neatkarīgu iemeslu dēļ.

Latvijas Republikas tiesību aktos iestāžu (tātad arī AAT un AT Paziņošanas likuma 1. panta otrās daļas izpratnē) darbībā ar Ministru kabineta 2012. gada 12. jūnija rīkojumu Nr. 264 “Par Pasākumu plānu “klusēšanas-piekrišanas” principa ieviešanai un piemērošanai atbildīgo institūciju administratīvajā praksē” šiem gadījumiem, kad iestāde likumā noteiktajā termiņā klusē par privātpersonas lūgumu, ir ieviests klusēšanas-piekrišanas princips, saskaņā ar kuru, ja AAT viena mēneša laikā pēc 2020. gada 19. jūnija klusēja par Iesniedzēja lūgumu par termiņa atjaunošanu, tad vēlāk jau tam bija jāpiekrīt, to atteikt nedrīkstēja un termiņš ir atjaunots. Taču L.Paegļkalna AAT prettiesiski un neētiski pārkāpa arī šo saprātīgo Latvijas Republikas apņemšanos.

Rupji neētisks ir pieņēmums L.Paegļkalnas AAT 2020. gada 2. decembra lēmuma 11. punkta tekstā, ka “pieteicējs zināja par to, ka tiesā izskatīšanā ir viņa procesuālais dokuments, jo pats ar tādu bija vērsies, tālab pieteicējs nebija kavēts interesēties par tā izskatīšanas datumu tiesā”.

Iesniedzējs kā pieteicējs ir lietas dalībnieks vairākos procesos, no kuriem neviens nav uzsākts pēc Iesniedzēja iniciatīvas, bet gan iestāžu pārkāpumiem vai tiešiem uzbrukumiem. Katrā procesā Iesniedzējs pats ievēro likumu un sagaida, ka arī tiesa ievēros tiesību normas un spriedīs taisnīgi, tomēr Iesniedzējs ir lasījis tiesību aktus un pieredzējis konkrētus faktiskos apstākļus, tāpēc šai ziņā ir būtiski vismaz trīs argumenti par labu Iesniedzējam, kuri atspēko iepriekšējā rindkopā minēto L.Paegļkalnas AAT savādo piedāvājumu ieinteresēt tiesu konkrētā datumā:

1) Tiesību aktos nav noteikti termiņi, kādā tiesa izskata un pieņem lēmumu par apelācijas vai blakus sūdzību, ir tikai termiņi lietas dalībniekiem sūdzības iesniegšanai, ko Iesniedzējs ir ievērojis pēc savas vislabākās apziņas, taču pats Iesniedzējs pat aptuveni nevar uzminēt tāda tiesas lēmuma pieņemšanas datumu, saturu un kaut kāda termiņa noteikšanu, par kura pieņemšanu Iesniedzējam iepriekš nav paziņots;

2) Iesniedzējs neuzskata par tiesisku, nekad nav veicis, neveic un neveiks sekošanu konkrētam tiesnesim vai tiesnešiem, lai tos ieinteresētu, mudinātu vai piespiestu konkrētā termiņā tiesvedībā pieņemt konkrēta satura lēmumu, arī par apelācijas vai blakus sūdzību, kas būtu vienīgais veids, kādā Iesniedzējs var garantēti nodrošināt un uzzināt par ārpus tiesas sēdes pieņemamu tiesas nolēmumu, kura taisīšanas datums un laiks Iesniedzējam nav iepriekš zināms un par kura pasludināšanu tiesa pirms vai pēc tam Iesniedzējam pienācīgi nepaziņo.

Ja Iesniedzējs, pretēji saviem principiem, izmantotu iepriekš minēto AAT L.Paegļkalnas ieteikumu, sekotu dažādu tiesu tiesnešiem, ieinteresētu tos un liktu darboties efektīvi, tad tiesas lēmumi būtu taisnīgi un pamatoti, tostarp Iesniedzējs tiktu atbrīvots no pienākuma maksāt valsts nodevu, tādēļ nekāds termiņš Iesniedzējam vairs nebūtu jāievēro un Iesniedzējam būtu tikai jāgaida AAT uzaicinājums uz tiesvedību apelācijas instancē.;

3) Lietā Nr. A420154719 Senāta lēmums ir datēts ar 2020. gada 15. maiju pēc Iesniedzēja 2020. gada 27. aprīļa blakus sūdzības, tātad lēmums par valsts nodevas pieprasīšanu no Iesniedzēja iemaksāšanai budžetā ir izdots 18 dienu laikā pēc Iesniedzēja blakus sūdzības iesniegšanas, savukārt no šīs pašas lietas izdalītajā lietā Nr. 680085419 Iesniedzējs 2020. gada 7. jūlijā ir iesniedzis Senātam lūgumu atmaksāt drošības naudu no budžeta un labot kļūdas, bet uz šo Iesniedzēja lūgumu vairāk kā 160 dienu laikā Senāts nekādu lēmumu vēl nav pasludinājis.

Tātad tieši iestādes/tiesas, nevis Iesniedzējs, pārkāpj procesuālā taisnīguma principu un nepamatoti kavē taisnīgu lietu izskatīšanu, piemērojot atvieglotas likumu neievērojošas tiesiski nihilistiskas prasības pret sevi, bet prettiesiskas, netaisnīgas, slepenas prasības pret Iesniedzēju.

Vēlams šajā jautājumā atzīt, ka AAT nedrīkst nepildīt likumu un nedrīkst arī pieprasīt lietas dalībniekiem ieinteresēt tiesu.

2. Nepatiesība lēmumā par noraidījumu

AT (J.Briede, V.Kakste, D.Mita) 2020. gada 6. aprīļa lēmumā par noraidījuma nepieņemšanu no Lietas izdalītajā lietā Nr. 680085419, SKA-926/2020 minētie motīvi – noraidījumā norādīti vispārīgi un nekonkrēti apgalvojumi, bet ne konkrēti apstākļi par senatoru neobjektivitāti un prettiesisku vēršanos pret Iesniedzēju, kura nepiekrišana atsevišķiem senatoru nolēmumiem tomēr neliecina par senatoru neobjektivitāti vai ieinteresētību lietas iznākumā – neder noraidījuma nepieņemšanai, jo tie neattiecas uz izskatāmo lietu un tās dalībniekiem, pierāda tīšu Kodeksa 1. un 2. kanona paredzētā godīguma principa pārkāpumu, neatbilst likumā paredzētajiem noraidījuma izlemšanas pamatiem, rada nopietnas bažas par senatoru spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnešiem nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm, turklāt viņu ilggadēji nolēmumos aprakstītie nepatiesie apstākļi neliecina, ka viņas saprastu savas rīcības nepareizību, kaitīgās sekas un turpmāk vēlētos mainīt savu rīcību (cf. Disciplinārtiesas 2015. gada 11. maija lēmuma lietā Nr.DT-6/2015 10. un 12. punkts). Šī nepatiesība ir kaitīga ne tikai tāpēc, ka nepareizi izlemta lieta Nr. 680085419, bet arī cits AT sastāvs 2020. gada 24. septembra lēmumā Lietā par pieteikto noraidījumu tāpat raksta nepatiesību, ka “noraidījumā ir vispārīgi un nekonkrēti apgalvojumi par senatoru neobjektivitāti un prettiesisku vēršanos pret iesniedzēju, bet nav norādīts neviens konkrēts apstāklis, kas par to liecinātu”. Patiesībā abos šajos noraidījumos Iesniedzējs ir norādījis konkrētus lietu numurus, faktiskos un tiesiskos apstākļus saistībā ar tiem pašiem lietas dalībniekiem.

Iesniedzēja 2020. gada 24. maija iesniegums par šo faktu Komisijai vēl nav izskatīts pēc būtības, jo Komisija par to nav pieņēmusi nekādu lēmumu. Iesniedzējs ir saņēmis tikai Komisijas priekšsēdētājas Daces Skrauples vēstuli, kura bez likumā pamatota pilnvarojuma it kā Komisijas vārdā neatbildēja pēc būtības un nepārbaudīja Iesniedzēja iesniegumā minētos pārkāpumus.

Vēlams šajā jautājumā atzīt, ka nepatiesi liecināt, tostarp par kolēģiem, nedrīkst arī AT tiesneši, bet nepildīt likumā noteiktos pienākumus nedrīkst arī Komisijas locekles.

3. Satversmes tiesas sprieduma un Prokuratūras likuma ignorēšana

2020.gada 15.jūnija lēmumā lietā Nr. 680085419, SKA-926/2020 AT Administratīvo lietu departaments prettiesiski raksta, ka daļa prasījumu nav skatāmi administratīvā procesa kārtībā, tādējādi pārkāpjot APL 1. panta trešo daļu un 17. panta piekto daļu, Prokuratūras likuma 18. pantu, 41.³ panta pirmo un otro daļu, pretēji Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 (turpmāk – Satversmes tiesas spriedums) 19. u.c. punktam, kurā expressis verbis norādīts, ka Saeimas lēmums par ģenerālprokurora atlaišanu ir administratīvs akts, tātad saskaņā ar APL 1. panta trešo daļu pārbaudīt šāda lēmuma tiesiskumu, arī prasīt to izdot var administratīvā procesa kārtībā, pat ja Prokuratūras likumā šī pārsūdzības kārtība nav tieši paredzēta.

AT vairākkārt pārkāpj Satversmi, nepildot Satversmes tiesas sprieduma 14. un 19. punktā skaidri interpretēto APL 1. panta trešo daļu, ka tā piemērojama arī tādam lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (tātad arī tiesneša, prokurora vai ģenerālprokurora) tiesisko statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, un pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība, šāds lēmums ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (kas institucionāli var būt arī likumdevēja varai piederīgas kā Saeima) darbojas kā izpildvara APL 2. pantā minētā jēdziena „izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli.

Vēlams šajā jautājumā atzīt, ka nepatiesību rakstīt nedrīkst arī AT tiesneši, kuriem ir jāaizstāv un jāatbalsta godīgu tiesnešu pašaizliedzīgais darbs Latvijas labā, bet likuma noteiktā kārtībā jāpārbauda pārkāpumi negodīgu un nekompetentu ģenerālprokuroru darbībā.

4. Drošības naudas atmaksas lūguma neizskatīšana

Ar ART tiesneses 2020. gada 6. janvāra lēmumu atteikts pieņemt Iesniedzēja pieteikumu. Ar 2020. gada 27. janvāra blakus sūdzību iesniedzējs lūdza AT atcelt ART lēmumu un izlemt jautājumu pēc būtības, samaksāja drošības naudu un pievienoja maksājuma dokumentu.

APL 129.¹ panta pirmās daļas 1. punktā paredzēts, ka “Drošības naudu atmaksā pilnīgi, ja blakus sūdzību [..] apmierina pilnībā vai daļā”.

Ar 2020. gada 15. jūnija lēmumu lietā Nr. 680085419 AT Administratīvo lietu departaments nolēma apmierināt iesniedzēja blakus sūdzību daļā – atbilstoši lūgumam blakus sūdzībā (“atcelt [ART] tiesneses 2020. gada 6. janvāra lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu (reģ.Nr. 10223) pilnībā un ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības”) atcēla ART lēmumu daļā un ar savu lēmumu izlēma jautājumu pēc būtības. Neuzmanības dēļ šajā AT lēmumā uzrakstīts – “noraidīt” iesniedzēja blakus sūdzību, bet nolaidības dēļ vispār nav lemts par drošības naudas atmaksāšanu. Ieraksts – “noraidīt” blakus sūdzību – ir pārrakstīšanās kļūda, jo Augstākajai tiesai ir saistoši normatīvie akti, tostarp APL 315. panta pirmā daļa, ka blakus sūdzība tiek iesniegta par zemākas instances tiesas lēmuma pamatotības pārbaudi, neizskatot lietu pēc būtības, kas nozīmē, ka blakus sūdzība ir pamatota un apmierināta daļā, ja ir daļēji apmierināts tajā ietvertais prasījums – šajā gadījumā atbilstoši blakus sūdzības prasījumam saskaņā ar APL 318. panta pirmās daļas 7. punktu un 323. panta pirmās daļas 3. punktam kā nepamatots ir daļēji atcelts ART tiesneses 2020. gada 6. janvāra lēmums par atteikšanos pieņemt pieteikumu un ar lēmumu izlemts jautājums pēc būtības.

Uz Iesniedzēja 2020. gada 7. jūlija lūgumu atmaksāt drošības naudu un labot kļūdas nolēmumā AT neatbild un nekādu lēmumu nepieņem, tikai Jautrīte Briede ir uzrakstījusi likumā neparedzētu vēstuli, kas nav ņemama vērā vai arī liecina tikai par šīs J.Briedes prettiesisku darbību ex parte, pārkāpjot Kodeksa 3. kanona 9. punktu, jo likumā nav paredzēta iespēja tiesai, arī AT, izvairīties no pienākuma lemt atmaksāt drošības naudu un par kļūdu labošanu nolēmumā. Tieši otrādi, AT necenšanās savlaicīgi izlemt lietu ir Kodeksa 3. kanona 11. punkta pārkāpums. Iesniedzējs nesarakstīsies privāti ar J.Briedi, iepriekš ir atteicies un arī turpmāk atteiksies no piegādātā iepriekš J.Briedes pieminētā laba konjaka par “pareizu” lietas izskatīšanu, kā arī netaisās paklausīt J.Briedes ieteikumiem neievērot likumus.

Vēlams šajā jautājumā atzīt, ka taisīt nekompetentus nolēmumus, nepildīt pienākumus, nelabot kļūdas un privāti sarakstīties ar lietu dalībniekiem nedrīkst arī AT tiesneši.

5. Nereaģēšana uz iesniegumiem par likuma pārkāpumiem Rīgas apgabaltiesā

5.1. Pēc 2017. gada 10. aprīļa Iesniedzējam kļuva zināms par zvērinātās tiesu izpildītājas Baltās (turpmāk – Tiesu izpildītāja) 2017. gada 7. aprīļa paziņojumiem (turpmāk – Paziņojumi) par izpildi pēc Rīgas apgabaltiesas (turpmāk – RAT) 2017. gada 30. martā izrakstītiem izpildu rakstiem lietā Nr. C27154013(turpmāk – Izpildu raksti) par parāda piedziņu un tā aprēķinu EUR 58,24 par labu Tiesu administrācijai un EUR 133,21 par labu Valsts kasei. Iesniedzējs saskaņā ar Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 631. panta ceturto daļu un 632. pantu pārsūdz Paziņojumus un tajos sastādītos aprēķinu kā prettiesiskus lietā Nr.33458417 un lūdza apturēt vai atlikt Tiesu izpildītājas darbības. Iesniedzēja sūdzība par Tiesu izpildītājas rīcību un sastādīto aprēķinu noraidīta ar Rīgas rajona tiesas 2017. gada 21. decembra lēmumu (turpmāk – RRT lēmums), kas pārsūdzot atstāts negrozīts pēc 2018. gada 25. maija no RAT saņemtā nolēmuma. Tātad RAT tiesnesis Danga prettiesiski ir izdevis divus Izpildu rakstus vienā civillietā, pārkāpjot CPL 542. pantu, bet Rīgas rajona tiesas tiesnese Stivriņa un RAT tiesneses Grauda, Krūmiņa, Jansone ir pārkāpušas tiesību normas un ir ignorējušas lietā iesniegtos pierādījumus, tostarp par nolēmuma izpildi pirms Izpildu rakstu izrakstīšanas un Paziņojuma pamata nepaziņošanu iesniedzējam, tātad nodevušas patiesību, taisījušas apzināti nelikumīgus nolēmumus un melojušas tiesas lietas izskatīšanā.

Uz sūdzību RAT priekšsēdētājai nav pieņemts nekāds lēmums un nav atbildēts pēc būtības.

5.2. Policists Ivanovs 2017. gada 21. novembrī brauc vilcienā, nepērk biļeti ap vienu euro, sniedz koruptīvus pakalpojumus. Apsargi Rīgas stacijā ap plkst. 15:30 no aizmugures negaidīti Iesniedzējam uzbrūk, izlauž rokas un uzliek rokudzelžus. Pēc 5 minūtēm atnāk policists Kaža, neļauj iesniedzējam iet uz policijas iecirkni, iešļāc Iesniedzējam sejā gāzi, pēc vairākiem desmitiem metru iestumj Iesniedzēju restotā kamerā, salauž tā datoru. Par notikušo Iesniedzējs paziņo pa tālruni 112. Pēc 10 minūtēm atnāk policists Timaks, neļauj Iesniedzējam piezvanīt advokātam, atņem iesniedzējam naudu u.c. mantas. Kaža, Timaks un Ivanovs sastāda aizturēšanas protokolu un administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PC339490 lietā Nr. 129077517 (turpmāk arī – Protokols), kur melo, ka Iesniedzējs neesot pakļāvies neformulētām policijas prasībām, nenorādot nevienu konkrētu prasību. Iesniedzējs plkst. 17:45 policijai rakstveidā lūdz fiksēt stacijas novērošanas kameru ierakstus un apsargu dzēruma pakāpi, vēlāk papildina ar norādi uz policistu noziegumiem. Policists Ezis vēlāk rakstveidā melo, ka kameru ierakstus nav lūgts izprasīt, bet VAS “Latvijas Dzelzceļš” – ka tie neesot saglabājušies. Valsts policija, kā arī Iekšlietu ministrija (turpmāk – IeM) neizmeklē lietu un melo par tās apstākļiem. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas soģe Bērziņa daļēji atsakās nopratināt lieciniekus, vienīgi uz Protokola pamata pati apsūdz un soda iesniedzēju ar EUR 30 administratīvā pārkāpuma lietā, ko pēc pārsūdzības negroza RAT (L.Šteinerte, Z.Lagzdiņa un I.Logina), nenopratinot lieciniekus un nepārbaudot notikušā ierakstu. Iesniedzējs patstāvīgi iegūst un 2018. gada jūlija sākumā iesniedz papildu pierādījumus ar ierakstu pieteikumā par jaunatklātiem apstākļiem, bet B.Būmeistere 2019. gada maijā neizskata IeM ierakstu, melojot, ka par jaunatklātiem apstākļiem bijis zināms jau 2018. gada maijā (nenorādot pierādījumus, kas tieši zināms, un lai gan iesniedzējs videoierakstu ieguvis tikai 2019. gadā).

Būtiskākie pārkāpumi: 1) policistu nepatiesās liecības tiesā neizmeklē; 2) IeM neizmeklē lietu, atsaucoties uz nepatiesiem apstākļiem; 3) tiesneši ignorē nevainīguma prezumpciju, judikatūru par nepakļaušanos policijas prasībām, vispār nenoskaidrojot šīs prasības un nepakļaušanās raksturu; 4) tiesneši, IeM un prokurori taisa apzināti nepatiesus nolēmumus, melojot par lietas apstākļiem; 5) tiesneši pārkāpj likuma prasības par patiesības noskaidrošanu un nenodošanu, atsakās ievērot tiesisku IeM veiktu notikuma videoierakstu un rakstot nolēmumā lietā neesošus nepatiesus apstākļus par personības noskaidrošanu; 6) tiesneši izrāda necieņu pret RAT (2000. gada 11. aprīļa spriedumu lietā Nr. CA-1121/23), ar administratīvā pārkāpuma lietu nesaistīti izdomājot civiltiesiskas attiecības, ka Iesniedzējs esot kaut kur un kaut kad braucis bez biļetes.

Uz sūdzību RAT priekšsēdētājai nav pieņemts nekāds lēmums un nav atbildēts pēc būtības.

6. AT priekšsēdētāja un Komisijas priekšsēdētājas neētiska rīcība

Par daļu no minētajiem pārkāpumiem Iesniedzējs jau informēja Tiesnešu ētikas komisiju un AT priekšsēdētāju, lai palīdzētu to likuma “Par tiesu varu” 91.² pantā paredzēto funkciju izpildē.

Gan Iesniedzējs, gan AT priekšsēdētājs pirms kļūšanas par tiesnešiem ir attīstījuši savas tiesību nozares. Tiesneša amatā Iesniedzējs ir turpinājis likumdošanā un praksē nostiprināt tiesnešu neatkarību un kompetenci, ko AT priekšsēdētājs kā viens no autoriem 2010. gadā publicētajā pētījumā “Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves” atbalstījis arī teorētiski, taču praktiski vēl neko labu šajā ziņā nav izdarījis. Droši vien arī Komisijas priekšsēdētāja ir savā dzīvē vismaz gribējusi izdarīt kaut ko vērtīgu sava un savas ģimenes goda, tautas, valsts un tiesu varas cieņas labā.

Tomēr gan Komisijas priekšsēdētāja un citi locekļi, gan AT priekšsēdētājs ir ne tikai godājami un savā ziņā kompetenti juristi, bet savu amata pienākumu izpildē arī iestādes APL 1. panta pirmās daļas izpratnē, kuru funkcijas noteiktas APL un likumā “Par tiesu varu”, kā arī tiesneši, kuriem saistošas ir Kodeksa normas, kas jāievēro ne tikai savu likumā noteikto tiesneša vispārējo, bet arī iestādes īpašo pienākumu izpildē.

Komisijai likumā “Par tiesu varu” 91.² pantā noteikts pienākums pēc savas iniciatīvas vai tiesnešu lūguma skaidrot un analizēt Kodeksa normas, konsultēt tiesnešus par tiesnešu ētikas jautājumiem (2. punkts), apspriest ētikas normu pārkāpumus (4. punkts), bet AT priekšsēdētājam Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktā – ierosināt disciplinārlietu par rajonu (pilsētu) tiesu, apgabaltiesu un AT tiesnešiem, bet likuma “Par tiesu varu” 91.² panta 1. punktā – pieprasīt Komisijai sniegt atzinumus par ētikas normu interpretāciju un pārkāpumiem. Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 91.⁴ panta pirmo daļu “Tiesnešu ētikas komisija darbojas saskaņā ar reglamentu”. Komisijas priekšsēdētāja funkcijas noteiktas Komisijas reglamenta 19. punktā: “19.1. vada un organizē komisijas darbu; 19.2. apstiprina komisijas sēžu darba kārtību; 19.3. sasauc un vada komisijas sēdes; 19.4. paraksta komisijas sēdes protokolu”.

Komisijas priekšsēdētājas rīcība (skat. iepriekš 2. punktu), Komisijas vietā un nekompetenti pārbaudot pārkāpumus, ir Kodeksa pārkāpums, jo tai normatīvajos aktos nav dotas pilnvaras pieņemt lēmumus un atbildēt Komisijas vietā, tātad Komisijas priekšsēdētāja pārkāpusi Kodeksa 1. kanona 2. punkta (tiesneša rīcībai ir jāsaskan ar Satversmi un Likumu un jābūt godprātīgai); 2. kanona 1. punkta (tiesnesis ciena un ievēro likumu), 2. punkta (tiesnesis apzinīgi un nosvērti pilda savus darba pienākumus), 3. punkta (tiesnesis darbojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei), 8. punkta (tiesnesis nedrīkst izmantot tiesas institūta prestižu, lai apmierinātu savas vai ar viņu saistīto personu privātās intereses), 9. punkta (tiesnesis nedrīkst pieļaut, ka rodas iespaids, it kā kāda persona atrodas īpašā stāvoklī, kas ļautu ietekmēt tiesnesi); 3. kanona 7. punkta (tiesnesis savus uzdevumus pilda ar atbildības sajūtu un bez aizspriedumiem) un 17. punkta (tiesnesim, kas saņēmis ticamu informāciju par to, ka kāds tiesnesis ir pārkāpis ētikas kodeksa normas, jārīkojas atbilstoši saviem ētikas principiem) normas.

Arī AT priekšsēdētājs 11.11.2020. vēstulē Nr. 10-1/11-1240nos (skat. pielikumā) pārkāpis iepriekš minētās Kodeksa normas, nepildot pienākumus rupju likuma un ētikas normu pārkāpumu pārbaudē un novēršanā, atkratoties ar nekompetentiem argumentiem, kuri būtībā vēsta, ka neraugoties uz pilnvaru neesamību AT priekšsēdētājam pašam vienpersoniski pieņemt likuma “Par tiesu varu” 91.² panta 1., 2. un 4. punktā paredzēto galīgo nolēmumu tiesnešu pārkāpumu un neētiskas rīcības lietās, AT priekšsēdētājs nepildīs savus likumā noteiktos pienākumus, bet Iesniedzējs pats varot vērsties Komisijā.

Šāds AT priekšsēdētāja pieļāvums ir nepamatots, jo Iesniedzējs pirms vairākiem gadiem citā lietā ir vērsies Komisijā ar skaidrojuma lūgumu un saņēmis kompetentu konsultāciju, taču šogad Komisijas jaunais sastāvs vēl arvien nepilda savus pienākumus skaidrot un analizēt aktuālos tiesnešu amatos strādājošu personu pieļautos rupjos likuma un ētikas normu pārkāpumus ne pēc Iesniedzēja lūguma (skat. pielikumā), ne pēc savas iniciatīvas, bet AT priekšsēdētāja ieteikums vērsties Komisijā izteikts jau pēc tam, kad Iesniedzējs ir vērsies Komisijā, tātad ir neefektīvs.

Nepatiesi ir AT priekšsēdētāja apgalvojumi, ka AT senatoru nolēmumus un rīcību varot pārsūdzēt “procesuālā kārtībā” vai nedrīkstot vērtēt tiesnešu nolēmumus. Ne tikai tiesību normas, piemēram, Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta pirmās daļas 1.-3. punktā un Kodeksa 3. kanons, bet arī prakse pierāda pretējo. AT un tās senatoru nolēmumi un rīcība nav pārsūdzami. Par tiesu nolēmumiem Disciplinārtiesa ar 2015. gada 11. maija lēmumu lietā Nr. DT-6/2015 atstāja negrozītu Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu tieši saistībā ar kādas tiesneses tiesas spriešanā pieņemtu nolēmumu par CPL 19. pantā un likuma “Par tiesu varu” 14. pantā paredzētu atstatīšanu no lietas izskatīšanas, kas “rada nopietnas bažas par tiesneses spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnesim nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm”. Tiesnešu atbildību realizē ar tiesnešu nolēmumu un rīcības tiesā izskatāmo lietu ietvaros un ārpus tiem, kā arī tiesas priekšsēdētāju rīcības kontroli. Tas ne tikai ir tieši paredzēts Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta pirmajā daļā, bet arī praksē – Daugavpils tiesas priekšsēdētājs E.Joksts, Liepājas tiesas tiesnese S.Briķe, Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese B.Tālere, RAT tiesnesis A.Kaparšmits u.c. saukti pie atbildības tieši par pārkāpumiem tiesas lietu izskatīšanā, bet Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs tiesnesis Z.Strazds – pārkāpumiem tiesas darba organizēšanā.

Pretēji AT priekšsēdētāja viedoklim, tiesnešu, tostarp senatoru melošana, nodevība un citi likuma pārkāpumi neatbilst Kodeksā nostiprinātajām ētikas normām. Iesniedzējs lūdza Komisijai un AT priekšsēdētājam izpildīt to pienākumus reaģēt uz tiesu varas amatpersonu rupjiem ētikas normu pārkāpumiem, kas rada nopietnas bažas par šo personu spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnesim nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm.

Komisijai vēlams atzīt, ka nepildīt likumā noteiktos pienākumus un neizskatīt pārkāpumus nedrīkst arī AT priekšsēdētājs un Komisija, tostarp Komisijas priekšsēdētāja.

Nobeigums

Komisijas reglamentā sīkāk nav aprakstīta konkrētā procedūra, kādā Komisijai jāizpilda tai ar likuma “Par tiesu varu” 91.² panta 4. punktu uzdotais pienākums apspriest rupjus “ētikas normu pārkāpumus”, ko tomēr var piemērot pēc analoģijas, jo administratīvajā procesā Komisijā netiek izdots personai nelabvēlīgs administratīvs akts. Tāpēc Komisijai ir jācienī un jāievēro likums, jāpilda likuma “Par tiesu varu” 91.² panta 4. punktā uzdotais pienākums apspriest šajā Iesniegumā minētos rupjos ētikas normu pārkāpumus, piemēram, pēc savas iniciatīvas vai Iesniedzēja lūguma skaidrojot un analizējot Kodeksa normas, vai/un arī konsultējot Iesniegumā minētos tiesnešus par tiesnešu ētikas jautājumiem, u.tml.

Visu juridisko profesiju amatiem vajadzīga profesionāla kompetence, taču tikai tiesnesim šī profesionālā kompetence ietver godīgumu un neatkāpšanos no patiesības, padotību vienīgi likumam, kas tiesnesim uzdots ne tikai ar ārējiem normatīvajiem aktiem, bet arī ētikas normām. Ja tiesneša vēršanās pret kolēģiem var arī nebūt neētiska, tad neētiska un nodevīga arī pret patiesību, kā arī cieņu pret tiesu mazinoša ir tiesnešu pasludināta nepatiesība jebkurā tiesas lietā.

Lai gan šajā iesniegumā netiek pieprasīts sodīt iepriekš minētās tiesu varas amatpersonas, jo (disciplināras) sodīšanas prasījuma vai atzinuma par to sniegšana būtu prokurora kompetence, vismaz atbilstoši Tiesu iekārtas likumu (1936. gads) 208. pantam, tomēr tiesu varas amatpersonu melošana un cita veida neētiski likumpārkāpumi ir jāpārbauda un jānovērš, jo negodīgas un nekompetentas tiesu varas amatpersonas, sludinot nepatiesību un nepildot savus pienākumus tiesu lietās, nepārstāv Latvijas Republikas, bet gan mantoto okupācijas varas tiesību garu.

Okupācijas laikā juristiem dažbrīd vajadzēja melot, pieļaut Latvijas Republikas tiesību aktu pārkāpumus, bezdarbību un neteikt visu patiesību, tomēr mēs ieguvām un atjaunojām savu valsti un pilnveidojam tās tiesību sistēmu tikai ar patiesu un godīgu savu pienākumu izpildi, neiesaistoties padomju iekārtas mantojuma glabātāju plānotās koruptīvās shēmās. šajā iesniegumā minēto u.c. tiesu varas amatpersonu melošana, nodevība un cita veida tiesību aktu, arī ētikas normu pārkāpumi nekavēja Iesniedzēju panākt visai tiesu varai labvēlīgus grozījumus normatīvajos aktos, tostarp izveidojot Komisiju, arī Tieslietu padomi, kurai no Saeimas nodotas pilnvaras lemt par tiesneša turpmāko darbību citā tiesu varas amatā, atjaunojot Disciplinārtiesas, mainot Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbību, taču AT u.c. tiesu iestāžu tiesiskais nihilisms šai ziņā tomēr jāizbeidz, lai tiesu vara atgūtu cieņu sabiedrībā, neatkarību, padotību likumam un atbilstu Satversmes 83. pantam.

Tāpēc nebaidīsimies interpretēt normatīvos aktus atbilstoši Satversmes garam, izskaužot totalitāro režīmu sekotāju uzturēto tiesiskā nihilisma, melošanas un nodevības indevi, kam Latvijas tiesu sistēmā nav vietas! Ar atklātību un patiesību mēs izbeidzām okupāciju, neitralizēsim arī tās “pa virsu peldošās” paliekas, ievērosim mūsu valsts pamatlikumus, godāsim tās dibinātājus un atjaunotājus, un pārējā sabiedrība mūs cienīs, kad, izvēloties patiesības kā dzīvības ceļu, mēs, tiesneši, atjaunosim tautas uzticību tiesu varai un taisnīgumam!

Lūgums nomainīt Daci Skraupli, Daci Mitu un Laumu Paegļkalnu iesnieguma izskatīšanas administratīvajā procesā Komisijā

Saskaņā ar APL 37. panta pirmās daļas 1. un 2. punktu iestādi administratīvajā procesā nevar pārstāvēt vai iestādes pusē procesuāli darboties nevar persona, kurai konkrētajā lietā rodas vai var rasties interešu konflikts, un par kuras objektivitāti pastāv pamatotas šaubas, bet saskaņā ar APL 37. panta otro daļu: “Administratīvā procesa dalībnieks, pamatojot lūgumu, var rakstveidā lūgt iestādi vai tiesu nomainīt personu, kura piedalās lietā iestādes pusē.”

Ja šā iesnieguma izskatīšanā Komisijā vēlas piedalīties D.Skrauple, D.Mita un L.Paegļkalna, tad lūdzu viņas nomainīt, ja vajag, tad rakstveidā, jo saskaņā ar APL 37. panta pirmās daļas 1. un 2. punktu viņas nevar pārstāvēt Komisiju vai procesuāli darboties tās pusē administratīvajā procesā, kur tiek izskatīti viņu pieļautie rupjie likuma un ētikas normu pārkāpumi, tādēļ viņām šajā lietā ir interešu konflikts, par viņu objektivitāti ir pamatotas šaubas, bet par viņu neobjektivitāti šaubu nav.

Iesnieguma prasījums

Pamatojoties uz likuma “Par tiesu varu” 91.² panta 2. un 4. punktu, Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa 1., 2. un 3. kanonu, lūdzu jūs izpildīt savus pienākumus un Tiesnešu ētikas komisijā izskatīt jautājumu par ētikas pārkāpumiem iepriekš šā iesnieguma 1.-6. punktā minētajā tiesu sistēmas personu rīcībā, ar ko tiek nodota patiesība, pārkāpts likums un apkaunota tiesu vara.

Pielikums:

1. Iesniegums Tiesnešu ētikas komisijai, iesniegts 24.05.2020.;

2. J.Briedes 14.07.2020. ex parte sarakste;

3. Iesniegums Augstākās tiesas priekšsēdētājam, iesniegts 19.10.2020.;

4. Augstākās tiesas priekšsēdētāja 11.11.2020. vēstule Nr. 10-1/11-1240nos uz tam adresēto iesniegumu.

Ar cieņu,

Māris Mednis

I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
1.	Pamatojums	Kopš 2003. gada vairākkārt aicināts mazināt likuma „Par tiesu varu” 60. pantā paredzēto tieslietu ministra un Saeimas politisku lēmumu ietekmi uz tiesnešu darbību, par kuru liecina vairāki piemēri. 2008. gada jūnijā Centra rajona tiesas tiesnese V.G. ar Saeimas lēmumu bez motivācijas netika apstiprināta amatā augstākā tiesu instancē. 2004. gada janvārī ar Saeimas lēmumu tiesneša statusu ieguva M.M., kurš bija reformējis krimināljustīcijas tiesību nozari, strādāja civildienesta pastāvīgā ierēdņa amatā un kuru lūdza strādāt rajona tiesā, lai uzlabotu tiesnešu neatkarības nodrošināšanas regulējumu. M.M. nevainojami pildīja pienākumus, izskatīja visvairāk lietu, veicināja tiesnešu kvalifikācijas celšanu, aizstāvēja kompetentas tiesu varas neatkarību, rosināja izveidot Tiesnešu ētikas komisiju, vēlāk – Tieslietu padomi, tostarp pilnvarot to lemt par tiesneša karjeras virzību1, atjaunot Disciplinārtiesas, uzlabot Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbību, taču Tieslietu ministrs 2009. gada 23. janvārī nemotivēti nolēma nevirzīt M.M. atkārtoti apstiprināt tiesneša amatā, lai gan M.M. neapstrīdami atbilst Satversmes 83.pantā noteiktajām tiesneša neatkarības un padotības vienīgi likumam prasībām – nav izdarījis nevienu pārkāpumu un nepilda ietekmīgu personu norādījumus tiesas spriešanā, piemēram, M.M. konsekventi izskata ieslodzīto sūdzības tiesai, kad citi tiesneši tās negrib ņemt (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 27. novembra spriedumu lietā Nr. 17892/03Savičs pret Latviju, 92. punkts). Pēc 2009. gada 5. janvāra politiskais tieslietu ministrs uzdeva un kopā ar savā pusē pieaicinātajām iestādēm pieņēma M.M. turpmākajai darbībai tiesneša amatā nelabvēlīgus prettiesiskus, nepamatotus lēmumus kopumā no pāris rindiņām. Taču Augstākā tiesa (kopā ar zemākas instances tiesu nolēmumiem lietā) nosauca Kvalifikācijas kolēģijas lēmumu par atzinumu un viedokli, lai gan pati Kvalifikācijas kolēģija tieši rakstīja “Lēmums” un atzinumu kā viedokli nesastāda pāris rindiņās un nepieņem aizklātā balsojumā. Augstākā tiesa secināja, ka tieslietu ministram Kvalifikācijas kolēģijas lēmums nav saistošs, lai gan pats tieslietu ministrs paskaidroja, ka tas viņam ir bijis saistošs un viņš nevarējis lemt citādi. Augstākā tiesa ignorēja savus un Satversmes tiesas nolēmumus, pretēji tiem apgalvojot, ka Saeimas lēmums par tiesnesi neesot administratīvs akts, bet gan politisks lēmums2, tāpēc Saeima lietā netika pielaista. Augstākā tiesa ignorēja M.M. viedokļa nenoskaidrošanu, tomēr atsaucās uz administratīvajā aktā neminētiem nepieļaujamiem dokumentiem, kuri tiesas sēdēs netika pārbaudīti. Augstākā tiesa pretēji lietā esošajiem pierādījumiem apgalvoja, ka trīs tieslietu ministra pusē pieaicinātās personas neesot nomainītas, bet viena sevi atstatījusi pati, lai gan likums šādu iespēju nemaz neparedz. Augstākā tiesa ignorēja likuma neievērošanu Kvalifikācijas kolēģijas darbā, kura paša tieslietu ministra vainas dēļ darbojās bez likuma pieprasītā Tiesnešu konferences apstiprināta reglamenta. Kādā Augstākās tiesas 2009.gada 23.oktobra lēmumā lietā SKA-798/2009 norādīts, ka M.M. tiesneša pilnvaras automātiski beigušās 2009.gada 26.janvārī, ar ko tas esot zaudējis tiesneša statusu, tāpēc neesot tiesīgs prasīt sev pirms un pēc 2009.gada 26.janvāra neizmaksāto algu, lai gan patiesībā M.M. nav zaudējis tiesneša statusu, pēc iespējas pilda tiesneša amata pienākumus arī pēc 2009.gada 26.janvāra, ne līdz 2009.gada 26.janvārim, ne vēlāk nav nodevis nekādas savas lietas, ko pierāda tostarp fakti, ka M.M. bija tiesas sastāvā, kas 2009.gada 26. un 2009.gada 30.janvārī sastādīja saīsinātus, bet 2009.gada 2. un 12.februārī – pilnus nolēmumus attiecīgi lietās Nr.A42785309 un Nr.A425077093. Saskaņā ar Disciplinārtiesas nolēmumu M.M. turpina pildīt tiesneša darba pienākumus, taču nekādu atalgojumu nesaņem no 2009.gada janvāra līdz šim brīdim. Par padotību vienīgi likumam M.M. nesekmīgi apsūdzēts kriminālprocesā. Turpinās tiesvedības par iespēju M.M. turpināt darbu un kā cietušo kriminālprocesā, kuru laikā M.M. nesaņem darba samaksu. Pretēji likumam, M.M. tika atteikts pēc pilnvaru termiņa beigām atgriezties valsts civildienesta ierēdņa amatā. 2009. gada 22. oktobrī Saeima bez tiesiskas motivācijas neapstiprināja tiesnesi M.V. amatā Augstākajā tiesā, lai gan viņa kandidatūru atbalstīja Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija un Saeimas Juridiskā komisija. 2011. gada 1. decembrī Saeima bez tiesiskas motivācijas (it kā vadoties pēc atsauksmēm) nobalsoja pret tiesneses A.K. darba turpināšanu tiesneša amatā, pretēji Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lemtajam. Patiesību par šādiem lēmumiem intervijā 2010. gada 14. janvārī atklāja tos pārzinošais bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs A.G.: „[..] tas ir ne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem: [..] es varu noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā es vēlos, lēmumus mūsu valstī pieņem nevis [pēc pārliecības un situācijas izvērtējuma], bet tā, kā [..] pasaka to izdarīt. [..] pret vienu vai trim personām mēs rīkojamies pēc viena principa, pret citiem citādi. [Satversme vai likumi] nedarbojas, jo darbojas citi principi.” 4 Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 84. panta pirmo teikumu tiesnešus apstiprina Saeima, kuras balsojums ir nepieciešams personas kļūšanai par tiesnesi, taču Satversme ļauj risināt tiesneša karjeras virzības regulēšanu likumdošanas ceļā, tostarp piešķirot attiecīgās funkcijas Tieslietu padomei, kas izveidota ar 2010. gada 3. jūnija grozījumiem likumā „Par tiesu varu”. Valsts Prezidenta izveidotā Tiesiskās vides pilnveides komisija 2016. gada 24. maija ziņojumā par Tieslietu padomes darba pilnveidošanu norādīja arī uz iespēju paplašināt tās kompetences lemšanā par tiesnešu karjeras jautājumiem. Tieslietu padome ir vēlamā lēmumu pieņemšanas institūcija attiecībā uz tiesnešu atlasi un karjeru. Taču atņemt Saeimai tiesības iecelt un atcelt tiesnešus nav vēlams, jo tad tiesu vara izietu no jebkādas citu varu kontroles [skat. Vai Saeimai jālemj par katru tiesneša karjeras soli. Jurista Vārds, 2009. gada 3. novembris, Nr. 44(587); Vai iecerētā Tieslietu padome attaisnos cerības. Jurista Vārds, 2010. gada 26. janvāris, Nr. 4(599)]. Tātad tiesnešu karjeras virzība saskaņā ar likumu „Par tiesu varu” uzticēta Tieslietu padomei, bet tiesnešu statusa piešķiršanas un atņemšanas lēmumi saskaņā ar Satversmes 84. pantu pilnībā uzticēti Saeimai, kura nodrošina atbilstību Satversmes 83. panta paredzētajai tiesnešu padotībai vienīgi likumam un neatkarībai arī no iekšējā (citu tiesnešu un juristu) spiediena. Atbilstoši šobrīd spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un praksei, pēc sākotnējās tiesneša statusa piešķiršanas Saeimā, pilnvaras likuma „Par tiesu varu” 60. pantā tieslietu ministram un Saeimai atkārtoti lemt par tiesneša statusu nenodrošina tiesnesim tādas pašas procesuālās garantijas kā gadījumos, kad tiesnesis tiek atbrīvots no amata5 [skat. Eiropas Padomes CEPEJ-COOP(2018)1 ziņojuma „Latvijas tieslietu sistēmas novērtējums”6, 2018. gada marts, 47.-48.lpp.; Osipovas S., Strupiša A. un Riebas A. pētījuma „Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves”, 1.3.1.punkta „Tiesas institucionālā neatkarība”, „Jurista Vārds”, 2010. gada 9. marts, Nr. 10 (605)7; Venēcijas komisijas Report on “Judicial appointments”, 2007. gada 16.-17. marts, 41. lpp.8] – nav Satversmes 84. pantā paredzētā atcelšanas pamata, tieslietu ministra lēmuma gadījumā tiek apieta Saeima, kurai vienīgajai saskaņā ar Satversmes 84.pantu ir piekritīga tiesneša statusa piešķiršana un atņemšana, nav skaidri pamatots un nav samērīgs liegums pildīt tiesneša amata pienākumus, netiek uzklausīti un netiek ņemti vērā paša tiesneša argumenti, apsūdzētajam tiesnesim nav skaidra apsūdzība, attiecīgi nav iespējams pārbaudīt pierādījumus, bet Saeimas lēmuma gadījumā tas esot politisks lēmums (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 23. marta spriedumu lietā SKA-32/2009). Disciplinārprocesā tiesnesim, kurš pārkāpis likumu, ir skaidri zināma un ierobežota apsūdzība, kurā tas var attaisnoties, un pat pierādīta pārkāpuma gadījumā šāds pārkāpējs tiesnesis var bez problēmām palikt tiesneša amatā, ja to soda tikai ar piezīmi vai rājienu. Turpretī likuma „Par tiesu varu” 60. panta piemērošanas gadījumā bez konkrētas apsūdzības, slepenu vienošanos rezultātā politiski izvēlēta izpildvara nevērtē šā tiesneša darbību, izsaka nepamatotu subjektīvu viedokli par šā tiesneša turpmāku atrašanos amatā, nevainojams tiesnesis var zaudēt jebkādas turpmākās eksistences iespējas un ir pat sliktākā situācijā kā jau sākotnēji tiesneša amatam neatbilstošs un par tiesnesi nekļuvis jurists, kurš bez problēmām var turpināt savu esošo darbu. Nevainojami strādājošu tiesnesi likuma „Par tiesu varu” 60. panta kārtībā var atlaist bez pamatojuma, tikai ar diviem nekonkrētiem mutvārdu iebildumiem, tādiem kā: 1) saskaņā ar Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas priekšsēdētāja teikto gudriem juristiem tiesneša amatā nav jāstrādā, nav jāizskata daudz lietu un nav jāuzlabo tiesību aktus; 2) saskaņā ar Administratīvās rajona tiesas priekšsēdētājas teikto tiesnesis nedrīkst būt neatkarīgs, ētisks, patriotisks, centīgi pildīt savus pienākumus, bet tam tiesas lietu izskatīšanā ir jāpilda ar lietu nesaistītu ietekmīgu personu slepenus norādījumus. Tāpēc likuma „Par tiesu varu” 60. panta regulējums un piemērošana praksē neatbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1. punkta paredzētajām tiesībām tiesnesim “uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā”9 un nelabvēlīgi ietekmē tiesiskas valsts attīstību, jo neveicina kvalificētus juristus piekrist uzņemties tiesneša amata pienākumus pirmās instances tiesā. Praksē likuma „Par tiesu varu” 60. pantā paredzēto pilnvaru tieslietu ministram un Saeimai atkārtoti lemt par tiesneša statusa turpināšanu izmantošanas gadījumā negatīvs lēmums parasti pieņemts bez motivācijas vai ar subjektīviem patvaļīgiem, Satversmes 84. pantam neatbilstošiem prettiesiskiem apsvērumiem un procedūru, neuzklausot tiesneša viedokli, ar slēptu motivāciju (atriebjoties tiesnesim par neatkarību un padotību vienīgi likumam tiesas spriešanā). Tad bieži izmantotas citu tiesnešu sastādītas negatīvas atsauksmes, kuru rakstīšana faktiski ir jaunu pierādījumu radīšana, kas neatbilst tiesnešu funkcijām tiesu varā tiesiskā valstī. Tiesu vara tiesiskā valstī vērtē, var iegūt būtiskos pierādījumus, taču nekad tos nerada. Pierādījumi rodas objektīvi, tos atlasa lietas dalībnieki, bet tiesa vērtē. Tiesnešu atsauksmju rakstīšanas gadījumā tiesneši gan rada, gan atlasa, gan vērtē pierādījumus. Ja par tiesneša darbību būtu vajadzīgas atsauksmes, tad to rakstīšana nepiekristu citiem tiesnešiem, kuri nav objektīvi šā uzdevuma izpildē, pie tam atsauksmju rakstīšana par kolēģiem rada korupcijas risku, būtībā ir denunciācija un neatbilst tiesneša neatkarības principam. Ja tiesās ir strīdi par tiesību jautājumiem, tos var risināt diskusijās. Ja par tiesneša darbību nav nekādu iebildumu, ja tiesneša darbībā nekonstatē nekādus normu pārkāpumus, bet citi tiesneši par savu kolēģi tomēr raksta negatīvas atsauksmes, tad tas liecina par slēptiem motīviem, nodevību un šādas negatīvas atsauksmes ir nepatiesas. Pēc tiesneša darba uzsākšanas tam Satversmes 83. pantā noteikts pienākums būt neatkarīgam un padotam vienīgi likumam. Ja tiesnesis to nepilda, tad ir pietiekami līdzekļi un procedūras, kā Satversmes 84. panta paredzētā kārtībā uz likuma pamata ierosināt to atcelt no amata disciplinārā vai kriminālprocesa rezultātā, piemēram, par likuma vai ētikas normu, amata pienākumu nepildīšanu. Turklāt, lai nodrošinātu šā tiesneša tiesvedībā esošo lietu dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu (Satversmes 92. pants), šāda atcelšana jāveic nekavējoties, nevis jāgaida trīs vai pieci gadi. Turpretī, ja tiesnesis pilda savus pienākumus saskaņā ar Satversmes 83., 84. un 92. pantu, tad nav tiesiska un nav pamatota likuma „Par tiesu varu” 60. pantā paredzētā iespēja ar tieslietu ministra un pat Saeimas politisku lēmumu bez pamatojuma neļaut šim tiesnesim strādāt tiesneša amatā.
2.	Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība	Saskaņā ar Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 14. un 19. punktu lēmumiem par tiesu varas amatpersonas statusu un tiesībām piemērojams administratīvais process, Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa piemērojama arī lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (arī prokurora vai tiesneša) statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība. Šāds lēmums ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (kas institucionāli var būt arī piederīgas likumdevēja varai kā Saeima vai tiesu varai kā ģenerālprokurors) darbojas kā izpildvara Administratīvā procesa likuma 2. panta jēdziena „izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli. Šai Satversmes tiesas noteiktajai interpretācijai atbilst loģiska un tiesiska kārtība dažādu valsts varas konstitucionālo institūciju sadarbībā lēmumu izdošanai par tiesneša statusu vai tiesībām – Saeima likumdošanas procesā pieņem tiesību normas tiesneša statusa un darbības reglamentēšanai (funkcionāli likumdevēja vara), tieslietu ministrs atzinumu sniegšanai pieaicina tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju, lūdz ierosināt disciplinārlietas, disciplinārkolēģija izskata disciplinārlietas, Saeima lemj par tiesneša iecelšanu, apstiprināšanu, atcelšanu, atbrīvošanu (funkcionāli izpildvaras kontrole), un ja nav tiesisks tas galīgais Saeimas kā funkcionālas izpildvaras lēmums, kas būtiski ietekmē tiesneša statusu un/vai cilvēktiesības, tad attiecīgā persona šo galīgo lēmumu kā administratīvo aktu var pārsūdzēt tiesā (funkcionāli tiesu varas kontrole). 2004. gada 5. novembra spriedumā lietā Nr. 2004-04-01 12.1. punktā Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes 84. pantā noteiktā tiesnešu apstiprināšanas kārtība neļauj par atrašanos tiesneša amatā lemt tieslietu ministram, bet šis jautājums ir piekritīgs Saeimai. Satversmes tiesas likuma 16. panta 4. punktā paredzēts, ka arī Saeima izdod administratīvos aktus. Tātad, administratīvā procesa kārtībā tiesā pārsūdzami ir arī tieslietu ministra un Saeimas (tostarp likuma „Par tiesu varu” 60. panta otrās un trešās daļas paredzētie) lēmumi, kas ietekmē tiesneša statusu vai citādi skar tā tiesības, un gan tieslietu ministrs, gan Saeima šāda administratīvā akta izdošanas procesā darbojas funkcionāli kā izpildvara (skat. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 secinājumu daļas 10. punktu). Iepriekš minētā Satversmes tiesas noteiktā interpretācija, ka lēmums par tiesu varas amatpersonas tiesisko statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā – atbilst Latvijas tiesu judikatūrai, ka valsts pārvaldes joma administratīvā procesa izpratnē aptver ne tikai tās iestādes, kuru tiešajos pienākumos ietilpst izpildvaras funkcijas un citā varas zarā (tiesu vai likumdevējā varā) ietilpstošai vai tai piederīgai institūcijai vai amatpersonai var būt ar likumu piešķirtas noteiktas funkcijas valsts pārvaldē, kuras īstenojot šīs institūcijas vai amatpersonas uzskatāmas par iestādi Administratīvā procesa likuma 1. panta pirmās daļas izpratnē un „arī tiesu varas institūciju un amatpersonu lēmumi un faktiskā rīcība, kas saistīti ar valsts pārvaldes funkciju veikšanu, nav izņemti no tiesu kontroles” [sk.: Par prokurora lēmuma pārsūdzēšanu. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 9. marta lēmums lietā Nr. SKA-39// Jurista Vārds, Nr. 17(322), 2004. gada 11. maijs, 23. lpp.]. Lēmumu izdošana un rīcība saistībā ar nepolitisku amatpersonu tiesisko statusu un/vai kas citādi skar to cilvēktiesības, ir valsts pārvaldes (izpildvaras) funkcija, šādi lēmumi nav politiski un to tiesiskumu var pārbaudīt tiesā administratīvā procesa kārtībā pēc tiesību normās noteiktiem kritērijiem. Tiesiskā valstī tiesu vara nepiedalās politisku lēmumu pieņemšanā, bet gan izskata tiesisko attiecību atbilstību likumam un darbojas tikai likumā noteikto – administratīvo, administratīvo pārkāpumu, krimināltiesisko, civiltiesisko vai citu – procesuālo normu ietvaros, atbilstoši Satversmes 1., 92. un 83. pantam nodrošinot personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver arī tiesas objektivitāti, neatkarību un efektivitāti, pakļautību likumam, nevis politiskām simpātijām. Procesa raksturu nosaka tā rezultāts – ja rezultātā pieņem politisku lēmumu, tad viss process ir politisks, ja kriminālprocesuālu lēmumu, tad tas ir kriminālprocess, u.c. Lēmuma par tiesneša statusa piešķiršanu un atcelšanu uzticēšana Saeimai nepadara šo Saeimas par politisku, jo tiesneša amats Satversmes 83. pantā nav politisks, bet gan vienīgi likumam padots amats, un tiesu varai piederīgas nepolitiskas amatpersonas statusu ietekmējoši lēmumi tiek izdoti administratīvajā procesā, kur arī citas varas konstitucionālās institūcijas funkcionāli darbojas kā izpildvara. Tāpat Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, Tiesnešu disciplinārkolēģija, Tieslietu padome piedalās administratīvajos procesos, kuru rezultātā izdod administratīvos aktus. Tiesnešu atrašanās šādas institūcijas sastāvā funkcionāli nepadara to par tiesu varu, jo tā pilda izpildvaras funkcijas tiesnešu statusu un/vai tiesības ietekmējošā administratīvajā procesā, funkcionāli nespriež tiesu un nerealizē tiesu varu nevienā no tiesu varas funkcijām piekritīgajiem procesiem. Izpildvaras funkcijas ir visas tās funkcijas, kas nav likumdošanas un tiesu varas (t.i., tiesas spriešanas) funkcijas (skat. E.Levits. http://www.public.law.lv) (citēts pēc: Senāta spriedumi un lēmumi, 2004, 681. lpp.). Izpildvaras funkcijas administratīvajā procesā tiek realizētas arī nepolitisku tiesu varas amatpersonu statusu un/vai tiesības ietekmējošu lēmumu izdošanas procesā. Tiesu vara lemšanā par tiesneša, prokurora, zvērināta notāra u.tml. statusu un/vai tiesībām iesaistās tikai tad, ja galīgais Saeimas, tieslietu ministra, ģenerālprokurora vai Zvērinātu notāru padomes, u.tml. izdotais tiesneša, prokurora vai zvērināta notāra u.tml. statusu un/vai tiesības ietekmējošais administratīvais akts tiek pārsūdzēts tiesā. Saeima tiesneša un citu tiesu varas amatpersonu statusu ietekmējošu lēmumu pieņem balsojot, tomēr šāds lēmums pēc sava rakstura un satura Administratīvā procesa likuma 1. panta trešās daļas izpratnē tik un tā ir administratīvs akts. Arī tiesas sastāvs, ja lietu izskata koleģiāli, pašvaldības dome (piemēram, par īpašuma privatizāciju), pašvaldības administratīvā komisija, Konkurences padome, u.c. lēmumus pieņem balsojot, tomēr balsošana nenozīmē, ka tiesas nolēmumi, pašvaldības domes, pašvaldības administratīvās komisijas vai Konkurences padomes administratīvie akti par tiesību jautājumiem būtu politiski lēmumi. Satversmes 84. pantā noteiktā kārtība, kad tiesneša statusu ietekmējošu lēmumu izdod Saeima balsojot, neatņem tam administratīvā akta raksturu. Tas, ka lemj Saeimas deputāti (nevis Tieslietu padome vai ministrs), tikai paplašina informētību lēmuma pieņemšanai, nevis atbrīvo Saeimu no pienākuma pamatot lēmumu. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 14.jūnija sprieduma lietā SKA-255/2007 16. punktā norādīts, ka lai gan balsošana ir lēmuma pieņemšanas instruments, tomēr „tas, ar kāda instrumenta palīdzību tiek pieņemts lēmums, neierobežo šī lēmuma saturu. Proti, veids, kādā tiek pieņemts lēmums (konkrētajā gadījumā – balsojot), neatbrīvo no pienākuma izdarīt lietderības apsvērumus un norādīt tos lēmumā”. Tiesnešu neatkarība nozīmē arī to, ka tieslietu ministrs vai Saeima par tiesneša statusu nepieņem politiskus lēmumus, bet gan administratīvos aktus, pamatojoties uz tiesiskiem, nevis politiskiem kritērijiem. No Satversmes l. panta izrietošais tiesiskuma princips paredz, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam (Satversmes tiesas 1999. gada l.oktobra sprieduma lieta Nr. 03-05(99) secinājumu daļas l. punkts). Latvijā tiesību attīstībā izmantota Vācijas pieredze, kur tiesu iekārta un tiesnešu statuss reglamentēti atšķirīgi. Vācijas konstitūcijā izdalīti pastāvīgi amatā iecelti tiesneši, tomēr tiesneša iecelšanas un atcelšanas kārtības noteikšana deleģēta speciālam federālam likumam (federālajiem tienešiem) vai federālo zemju likumiem (zemju tiesnešiem)10, zemākās tiesu instancēs ir dažādas tiesnešu kategorijas pēc amatā iecelšanas termiņa – uz mūžu, uz pārbaudes laiku, uz amata pilnvaru laiku11, taču tiesas sastāvā var būt tikai viens no tiesnešiem, kas nav iecelti uz mūžu, tiesas sastāva priekšsēdētājs lietā var būt tikai uz mūžu iecelts tiesnesis12. Tātad Vācijā uz noteiktu termiņu ieceltiem tiesnešiem ir mazāks pienākumu un atbildības apjoms kā uz mūžu ieceltiem tiesnešiem, atšķirībā no Latvijas, kur jau no pirmās dienas tiesnesis ar pilnu atbildību veic tiesneša amata pienākumus, pirmās instances tiesā gandrīz visus nolēmumus pieņem viens, pilnībā pakļauts disciplinārajai un kriminālatbildībai. Uz amata pilnvaru termiņu ieceltajiem tiesnešiem Vācijā šā termiņa beigas ir patstāvīgs, likumā tieši norādīts pamats atcelšanai no tiesneša amata13 (tiesneša statusa zaudēšanai), kas Satversmē nav paredzēts. Turklāt uz pārbaudes vai uz amata pilnvaru laiku ieceltajiem tiesnešiem Vācijā garantēta iespēja pēc šā termiņa beigām atgriezties iepriekšējā juridiskajā profesijā valsts dienestā, kas Latvijā netiek atzīts. Likuma „Par tiesu varu” 60. panta normas par tiesnešu iecelšanas trīs un divu gadu termiņiem un to turpmāko statusu ietekmējošiem lēmumiem ir kritizētas un atzītas par prettiesiskām jau Tieslietu ministrijas un ANO Attīstības programmas projekta “Atbalsts tiesu sistēmai” P. Nūnanas 2003. gada pētījumā „Salīdzinošais ziņojums: Tiesnešu atlases, amatā iecelšanas un paaugstināšanas kritēriji Latvijā”, kad „izbeidzoties otrajam pagaidu amatā iecelšanas termiņam, [likuma „Par tiesu varu” 60. panta otrajā daļā] nav standartu, kas būtu noformulēti kā kritēriji, ne Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas, ne arī Tieslietu ministrijas rekomendācijām, nav arī standartu, kas ierobežotu Saeimas rīcības brīvību. Sk.: Monitoring EU Accession, 2001 (ES Pievienošanās procesa monitorings, 2001.) 252. lpp. Visu pārējo tiesu tiesneši tiek iecelti amatos bez pārbaudes laika vai stažēšanās prasības izvirzīšanas [..] triju gadu ilgais pārbaudes laiks rada nopietnu apdraudējumu tiesnešu neatkarībai, [un] iecelšanai amatā ir jānotiek tūlīt vai pēc tikai neilga laika perioda. Sk.: Commentary on Draft Law at Article 43. (Komentārs par likumprojektu, par 43. pantu). [..] problēmas, kas piemīt pārbaudes laikam jaunajiem tiesnešiem, nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu attaisnojumu tiesnešu neatkarības apdraudējumam, [..] ir ieteicamas alternatīvas, tai skaitā ilgāks apmācības laiks, stažēšanās ar ierobežotu tiesnešu funkciju veikšanu [..]”.14 Ja Latvijas Republikā būtu paredzēti dažādu kategoriju tiesneši – vieni uz mūžu ieceltie, kas amatu pret savu gribu var zaudēt tikai Satversmes 84. panta kārtībā, bet citi uz noteiktu laiku ieceltie, kas to var zaudēt arī pēc tieslietu ministra vai Saeimas nemotivētas rīcības likuma „Par tiesu varu” 60. panta paredzētā kārtībā, tad šādas normas būtu tieši iekļautas Satversmē (kā Horvātijā vai Lietuvā), vai arī Satversme tiesnešu iecelšanas un apstiprināšanas kārtību deleģētu citiem likumiem (kā Vācijā vai Ungārijā), būtu vai nu tiesības tieslietu ministram vai Ministru kabinetam bez Saeimas lēmuma iecelt personu tiesneša amatā un atcelt no tā, uz noteiktu laiku ieceltiem tiesnešiem pilnvaras un atbildība būtu mazākas kā pastāvīgi ieceltajiem tiesnešiem, vai arī uz noteiktu laiku iecelta tiesneša pilnvaru termiņa izbeigšanās būtu paredzēts kā atsevišķs pamats tiesneša statusa zaudēšanai Satversmē, uz noteiktu laiku ieceltajiem tiesnešiem būtu garantēta iespēja pēc šā termiņa beigām atgriezties strādāt iepriekšējā juridiskajā profesijā. Nekā no minētā Latvijas normatīvajos aktos nav, tāpēc Satversmes 83. un 84. pants attiecas uz visiem un katru no tiesnešiem jau pēc pirmā Saeimas lēmuma par tiesneša statusa nodibināšanu un tikai pēc zvēresta (solījuma) došanas, kad visiem un katram no tiesnešiem saskaņā ar Satversmes 83. pantu ir pienākums nodrošināt Satversmes 92. panta ievērošanu. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra spriedumā lietā Nr. 2002–06–01, 2.4. punktā konstatēts: „Latvijā tiesnešu (tiesas) neatkarības princips ir nostiprināts Satversmes 83. pantā: „Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.” Šis konstitucionālais princips nozīmē, ka tiesnesi, kurš izskata lietu, nedrīkst pakļaut nekādai ietekmei. Tādēļ pienākums neiejaukties spriedumu taisīšanā attiecas ne tikai uz likumdevēju un izpildvaru, bet arī uz pašu tiesu un ar tiesu varas realizāciju saistītām amatpersonām”. Satversmes 1., 83. un 92. pantam neatbilst situācija, kad Saeimas iecelts tiesnesis laikā, lai gan pilnībā pilda visas tiesas spriešanas funkcijas, tomēr papildus Satversmes 83. un 92. panta pienākumiem ir atkarīgs no likuma „Par tiesu varu” 60. pantā paredzētā tieslietu ministra vai Saeimas iespējamā (politiskā) lēmuma ārējā spiediena un/vai citu tiesnešu15 iekšējā spiediena saistībā ar tā vēlāko, atkārtoto apstiprināšanu tiesneša amatā pēc trim vai diviem gadiem. Tas rada iespēju, ka nolēmumus konkrētā lietā šāds tiesnesis var sagatavot, saskaņojot ar tām personām, kurām vēlāk būs izšķiroša iespēja kādā procesa stadijā lemt par šā tiesneša virzīšanu turpmākai apstiprināšanai amatā, un šis tiesnesis tad nav neatkarīgs un nav vienīgi likumam padots, darbojas pretrunā ar Satversmes 83. un 92. pantu, piemēram, cenšas izskatīt pēc iespējas mazāk lietu un izvairās no politiski jūtīgām lietām. Šāda iekšēja citu tiesnešu, īpaši tiesas priekšēdētāja, spiediena negatīvo ietekmi uz tiesu varu un tiesnešu neatkarību aicina novērst arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa16. Bijušais tieslietu ministrs Hermanis Apsītis rakstā „Tiesnesis” (Jurista Vārds, 12.03.2013., Nr. 10/761, 25.-29. lpp.) par to norādīja: „Tiesnesis pakļauts tikai likumam un savai sirdsapziņai, bet ne pavēlēm un rīkojumiem no malas. [..] uz pavēli taisītu spriedumu neviens nevarēs atzīt par īstu spriedumu. Šajā gadījumā tiesnesis vairs nebūs tiesnesis: patiesais spriedējs būs tas, kas devis pavēli.” Satversmes 83. pants „Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti” ir obligāts ikvienam tiesnesim, kam nav pienākuma un tas pat nedrīkst censties apmierināt tieslietu ministru ar tā pusē pieaicinātajām iestādēm, kam šāds tiesnesis citādi būs atkarīgs un padots. Tiesneša darbību tiesību normās ierobežo atbildība vienīgi likumā paredzētos gadījumos (par likuma, ētikas u.c. pārkāpumiem) un tikai Satversmē paredzētām iestādēm. Ilma Čepāne rakstā „Tiesnesis ir tiesu sistēmas ‘atslēgas amats’” (Jurista Vārds, 30.09.2014., Nr. 38/840, 10. lpp.) piebilst, ka „Satversmē noteiktā tiesneša neatkarība nenozīmē, ka tiesnesis nav atbildīgs par sava darba kvalitāti. Tiesneša neatkarība nav privilēģija savās interesēs [, bet] lai tiktu aizsargātas likumā noteiktās personu tiesības un tiesiskās intereses. [L]ai novērstu tīšu likuma pārkāpumu, darba pienākumu nepildīšanu un necienīgu rīcību no tiesneša puses, Tiesnešu disciplinārās atbildības likums dod iespēju pret tiesnesi ierosināt disciplinārlietu”. Tātad no Satversmes 1., 83., 84., 92. panta izriet, ka Latvijā nav paredzēta iespēja izpildvarai tieslietu ministra personā ar administratīvo aktu vai politisko lēmumu pēc kāda pilnvaru termiņa izlemt, vai Saeimas amatā jau ieceltam tiesnesim šis amats ir vai nav jāatstāj. Arī pašai Saeimai ir tikai Satversmes 84. pantā paredzētās pilnvaras izdot administratīvo aktu par tiesneša atcelšanu no amata. Tātad, ierobežots tiesneša amata pilnvaru termiņš (izņemot likumā noteiktā vecuma sasniegšanu) un dažādas tiesnešu kategorijas atkarībā no iecelšanas termiņa un galīgā lēmuma par tiesneša statusu izdevējas iestādes Latvijas Republikā nav paredzētas. Jau pirms sākotnējās iecelšanas tiesneša amatā ir veiktas nepieciešamās tiesneša piemērotības pārbaudes, arī eksāmeni, gan lai atsijātu nepiemērotos kandidātus, gan arī lai ievērotu šo kandidātu cilvēktiesības, pirms viņi atstājuši iepriekšējo darbu un kļuvuši tiesneši. Pilsētas (rajona) tiesā, kur tiesnesis pārsvarā lietas izskata viens, ir daudz labākas iespējas kontrolēt šā tiesneša darbu un sodīt to par likuma pārkāpumiem, nekā citās tiesu instancēs, kur lietas tiek izskatītas galvenokārt trīs tiesnešu sastāvā17. Vadoties pēc Satversmes tiesas 2004. gada 5. novembra spriedumā lietā Nr. 2004-04-01 10.1. un 11.3. punktā norādītā, ka „atsevišķos gadījumos var būt pieļaujama tiesneša iecelšana vai apstiprināšana amatā uz noteiktu termiņu, taču šādos gadījumos nepieciešams nodrošināt papildu tiesneša neatkarības garantijas”, jāsecina, ka likuma „Par tiesu varu” 60. panta normas nenodrošina tiesneša neatkarības garantijas, jo ja tiesnesis ievēro Satversmes 83. pantu, pienācīgi izpilda savus pienākumus, nepārkāpj likuma vai ētikas normas, likumā noteiktā kārtībā netiek atcelts no amata, tad ar tām pieļauj vēl papildu iespēju atsevišķiem tiesnešiem, Tiesnešu kvalifikācijas kolēgijai, tieslietu ministram vai Saeimai apiet Satversmes 84. pantu, ar nemotivētu vai politisku lēmumu likuma „Par tiesu varu” 60. panta kārtībā ietekmēt šāda tiesneša turpmāku atrašanos tiesneša amatā ar neskaidru, pretlikumīgu motivāciju – darbība ir neapmierinoša – vai vispār bez motivācijas un pierādījumiem (kā M.M. gadījumā). Tiesas kontrole pār Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas un Disciplinārtiesas nolēmumiem nav objektīva, tāpēc saskaņā ar Satversmes 84. pantu galīgais lēmums par tiesneša statusu tik un tā piekrīt tikai un vienīgi Saeimai pienācīgā procesā, kas ar likuma „Par tiesu varu” 60. pantu tiek izslēgts. Ietekme uz tiesnesi var izpausties gan tiesas spriešanas procesā, gan arī vēlāk. Tā var skart tiesnesi ne tikai izskatāmajā lietā kā nepieļaujami norādījumi par „pareiza” tiesas nolēmuma pieņemšanu, bet arī personiski – ar lēmumiem, kas ietekmē turpmāko tiesneša personisko un profesionālo dzīvi. Likuma „Par tiesu varu” 60. pants dod iespēju pārkāpt tiesneša personiskās neatkarības principu un atriebties tiesnesim par to, ka tiesu lietās tiesnesis ir ievērojis Latvijas Republikas Satversmes 83. pantā noteikto tiesneša padotību likumam un tiesībām. Sabiedrība negūst nekādu labumu, ja tieslietu ministra, citu tiesnešu vai Saeimas politisku lēmumu rezultātā neatkarīgam un likumu ievērojošam tiesnesim neļauj pildīt Satversmes paredzētos pienākumus, tas mazina tiesneša neatkarības garantijas un pakļauj tiesnesi Satversmē neparedzētai subjektīvai tieslietu ministra, citu tiesnešu vai Saeimas lēmuma labvēlībai. Lai pareizi interpretētu Satversmes 84. panta pirmo teikumu „Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami”, svarīgi ir atcerēties diskusijas Satversmes Sapulcē, no kuras stenogrammām var uzzināt, ka 1921. gada 9. novembra sēdē (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1921, 1875-1880. lpp.) komisija, kuras vārdā runāja referents J. Purgals, piedāvāja visiem tiesnešiem vienādu statusu un Saeimai tiesnešus iecelt uz mūžu. Sociāldemokrāti Cielēns, Petrevics un Dzelzītis ierosināja tiesnešus ievēlēt uz atsevišķa likuma pamata, uz 5 vai 6 gadu termiņu, pēc kura tos pārvēlēt, vai arī vispārējās vēlēšanās ievēlēt tikai miertiesnešus, kamēr augstākos tiesnešus ievēlēt Saeimai. Petrevics priekšlikumu par tiesneša iecelšanu (apstiprināšanu) uz laiku mēģināja izskaidrot ar nepieciešamību izvērtēt tiesnesi politiski vai izvērtēt tiesneša amata pienākumus jau pildoša tiesneša piemērotību šim amatam: „([..]) Ja konstitūcijā noteikts, ka tiesneši ir neatceļami un ka viņi tiek ievēlēti uz visu mūžu, tad ar to tiek ņemta iespēja tādus nevēlamus tiesnešus no viņu amatiem atcelt un viņus apmainīt ar labākiem tiesnešiem. Tāpēc es lieku priekšā šai pantā ienest pārlabojumu, ka tiesnešus Saeima apstiprina uz 6 gadiem un šai laikā viņi ir neatceļami.” Pret šiem sociāldemokrātu priekšlikumiem iebilda J.Purgals, tostarp norādot: „[m]ēs savu satversmi neradīsim burtiski pēc citu zemju paraugiem, bet gan saskaņojot mūsu satversmi ar mūsu īstām vajadzībām. Tāpēc man jāizsakās vispār pret ievēlēšanas principu, kuru liek priekšā Petrevica kungs, un ja mēs ievestu ievēlēšanas principu attiecībā uz tiesnešiem mūsu satversmē, tad, bez šaubām, parlaments nedrīkstēs atkāpties likumdošanā no šī principa. [..] Tādēļ mūsu apstākļos ir nepieciešami, ka mēs [..] tiesnešus ieceļam uz visu mūžu, lai viņi stāvētu savu uzdevumu augstumos un lai viņi neatkarīgi, netraucēti no ārējiem iespaidiem varētu spriest tiesu. Šāda tiesas spriešana ir vissvarīgākā juridiskā, tiesiskā garantija, lai varētu dzīvē realizēt mūsu satversmi, vispār mūsu tiesisko stāvokli”. (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1921, 1876-1877. lpp.) 1922. gada 15. februāra sēdē (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1922, 460-465. lpp.) tika izskatīts Cielēna un Petrevica priekšlikums Saeimai iecelt tiesnešus uz laiku, uz 6 gadu pilnvaru termiņu, proti, Satversmes tagadējā 84. panta normā pēc vārda „apstiprina” ieviest vārdus „uz sešiem gadiem” un pēc vārda „viņi” ieviest vārdus „šai laikā”. Pret šādu priekšlikumu atkal iebilda referents J.Purgals, tai skaitā norādot: „Man jāpastrīpo tas, ka tiesnešu neatceļamība ir tiesas neaizskaramības galvenā garantija. Ja mēs gribētu iecelt tiesnešus uz 6 gadiem, tad politiskā partija vai grupa, kura nemierā ar viena, otra tiesneša darbību, varētu iespaidot tiesnešus [..] Ja mēs tā skatīsimies uz tiesas iestādēm, tad neatkarīgu tiesu nekad neatradīsim.” (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu V.sesijas 14.sēde 1922. gada 15. februārī (1922, 462. lpp.). Satversmes Sapulce nobalsoja pret Cielēna un Petrevica priekšlikumu. Tātad, Satversmes sapulce gan 1921. gada 9. novembrī, gan 1922. gada 15. februārī nobalsoja par komisijas variantu, bet sociāldemokrātu priekšlikumus noraidīja. Satversmes sapulce tieši un apzināti izvēlējās tiesnešus Saeimai iecelt=apstiprināt nevis uz ierobežotu, bet gan uz neierobežotu termiņu; tieši un apzināti izšķīrās, ka visiem tiesnešiem ir vienāds statuss un Satversmes darbības laikā amatā pirmo reizi iecelts tiesnesis sāk pildīt amata pienākumus jau pēc pirmā Saeimas lēmuma, pēc kura tiesnesis ir neatceļams un apstiprināts uz mūžu. No Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu V sesijas 14. sēdē 1922. gada 15. februārī (1922, 460-465. lpp.) un citiem avotiem var noskaidrot arī to, kāpēc Satversmes 84. panta pirmais teikums skan: „Tiesnešus apstiprina Saeima”. Pirms sanāca 1. Saeima, līdz 1922. gada 7. novembrim likumdevējs bija Satversmes sapulce, bet līdz 1920. gada 30. aprīlim Tautas padome (http://www.saeima.lv/Informacija/likumdeveju_vesture.html). Sākumā no 1918. gada Latvijā situācija nebija stabila, Pagaidu valdība pat uz laiku atstāja Rīgu, pēc atgriešanās Rīgā intensīvi organizēja tiesas. Daži tiesneši strādāja tiesās, bet nevarēja noskaidrot, kas un kad viņus iecēlis. Tāpēc 1919. gada 19. augusta sēdē valdība, „atkārtojot un papildinot iepriekšējās iecelšanas”, apstiprināja visu faktisko tiesnešu sarakstu (http://www.at.gov.lv/about/history/foundation/). No šīs vēsturiskās informācijas var secināt, ka tiesneši Latvijā pildīja savus tiesas spriešanas pienākumus arī pirms Saeimas darba uzsākšanas un vienlaikus ar to, pie tam šos tiesnešus bija iecēlušas/apstiprinājušas dažādas institūcijas. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammās par sēdēm 1921. gada 9. novembrī sēdē (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1921, 1876. lpp.) un 1922. gada 15. februārī (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1922, 460-465. lpp.) ziņots, ka tiesneši pilda savus amata pienākumus arī bez apstiprināšanas. Vēl 1929. gadā tiesnešu biedrība vērsās ar iesniegumu Saeimā, lai visi tiesneši nekavējoties tiktu virzīti apstiprināšanai Saeimā, jo citādi uz viņiem neattiecās Satversmē garantētās tiesības, piemēram, neatceļamība un padotība tikai likumam18. Tātad norāde Satversmes 84. panta pirmajā teikumā „Tiesnešus apstiprina Saeima” ir apliecinājums Satversmes sapulce vēlmei, lai Saeima pēc darba uzsākšanas apstiprina tiesnešus, arī tos, kurus iecēlušas amatā citas institūcijas. Sekojošie vārdi Satversmes 84. pantā „viņi (t.i., tiesneši) ir neatceļami” un priekšlikuma noraidīšana Satversmes sapulcē papildināt to ar vārdiem „šai laikā”, tieši un apzināti nozīmē Satversmes sapulces izvēli tiesnešiem neparedzēt nekādu ierobežotu pilnvaru termiņu. Attiecībā uz nākotnē pirmreizēji ieceļamajiem tiesnešiem no minētajām Satversmes Sapulces stenogrammām, kā arī Satversmes 84., 85. un 88. pantu salīdzināšanas redzams, ka par amata pienākumu pildīšanas sākumu noteicošo lēmumu (arī tiesnešiem) Satversmes sapulces locekļi un Satversme lieto gan vārdu „apstiprināt”, gan vārdu „iecelt”. Satversmes 84. panta pirmā teikuma daļa „Tiesnešus apstiprina Saeima” norāda uz Satversmes lakonismu par Saeimas lēmumu kā vienīgo tiesneša statusa piešķiršanai. Likuma „Par tiesu varu” 60. panta redakcija ir līdzīga starpkaru perioda Tiesu iekārtas likuma 18.pantam, taču to būtība ir izšķiroši atšķirīga, jo Ministru kabinets varēja iecelt (un arī atcelt) miertiesnešus un kara tiesnešus, kuru amata nosaukums atšķiras no “tiesneša” amata nosaukuma. Tiesu iekārtas likumā tiešām bija paredzēts tiesu varas amats – miertiesneši (amata nosaukums atšķiras no tiesnešiem un neprasa Satversmes 84.panta noteikto obligāto Saeimas dalību)19, kurus vēl nebija apstiprinājusi Saeima, bet gan iecēlis Ministru kabinets, tomēr ne vēlāk kā divu gadu laikā viņus bija jāapstiprina amatā Saeimai (Tiesu iekārtas likuma 18.pants 1924.gada redakcijā), bet šādu miertiesnešu neapmierinošas darbības gadījumā tas pats Ministru kabinets tos atlaida, izmaksājot algu par trim mēnešiem uz priekšu (Tiesu iekārtas likuma 18.pants 1936.gada redakcijā). Tādējādi: 1) lēmumu par miertiesnešu iecelšanu un atlaišanu pieņēma viena un tā pati institūcija – Ministru kabinets, tieslietu ministrs šajā lietā nekādu lēmumu nepieņēma; 2) Ministru kabinets vērtēja šo savu iecelto miertiesnešu darbību; 3) Ministru kabinets tieši ar lēmumu atlaida tikai tādu savu ieceltu miertiesnesi, izmaksājot algu par trim mēnešiem uz priekšu, par kura tiesneša statusu Saeima nekad nebija lēmusi; 4) Saeima apstiprināja tiesneša amatā ne vēlāk kā divu gadu laikā. Pašlaik likuma „Par tiesu varu” 60. panta normu redakcija neatbilst ne Satversmei, ne Tiesu iekārtas likumam: 1) iecelto tiesnešu darbību nevērtē; 2) lēmumu par tiesneša statusa piešķiršanu pieņem Saeima, bet darbības turpināšanu – tieslietu ministrs vienpersoniski, neizdodot lēmumu par apstiprināšanai nevirzītā, bet ieceltā tiesneša atlaišanu; 3) tieslietu ministra negatīva lēmuma gadījumā nekādu kompensāciju tiesnesim neizmaksā; 4) procesā izmanto likumā neparedzētas, tiesu varas funkcijām neatbilstošas atsauksmes; 5) Satversmes tiesas 2004.gada 5.novembra sprieduma Lietā Nr. 2004-04-01 12.3.punktā noteikts, ka pilnvaras tieslietu ministram lemt par tiesneša statusu ir pretrunā Satversmes 84. un 92. pantam; 6) Latvijā tagad vairs nav miertiesnešu, visiem tiesnešiem ir vienāds statuss, atšķirībā no starpkaru perioda; 7) likuma „Par tiesu varu” 60. panta tiesību normās paredzēts par diviem gadiem krietni ilgāks termiņš. Satversmes sapulce un Satversme nekad nav paredzējusi Saeimai tiesības iecelt tiesnesi uz ierobežotu termiņu, lai to politiski pārbaudītu vai prasītu tam ar pakļaušanos ietekmīgu personu prettiesiskam viedoklim iekšēji un ārēji pierādīt savu piemērotību, lai pēc šā termiņa Saeima un pat tikai tieslietu ministrs atkārtoti lemtu par šā tiesneša statusu. Tieši otrādi, nedefinētas piemērotības pierādīšana nezināmām personām ir pretrunā tiesneša “neatkarības” prasībai20 (tieši paredzēta Satversmes 83.pantā). Kā jau minēts, Satversmes sapulce izteikti atteicās no tiesnešu apstiprināšanas uz noteiktu pilnvaru termiņu, tāpat atteicās no tiesnešu dažādiem statusiem atkarībā no to iecelšanas (ievēlēšanas) kārtības. Satversmē nav paredzētas atšķirīgas tiesnešu kategorijas, Saeimai nav deleģētas tiesības likumā paredzēt citus, no Satversmes 84. panta atšķirīgus noteikumus tiesnešu neatceļamībai.
	Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas	Likumprojekta izstrādes gaitā konsultācijas ir notikušas ar tiesnešiem.
4.	Cita informācija	Nav.

II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
1.	Sabiedrības mērķgrupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē vai varētu ietekmēt	Likumprojektā ietvertais regulējums attieksies uz tiesnešiem.
2.	Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu	Likumprojekts samazina administratīvo slogu, atbrīvojot Saeimu un tieslietu ministru no Satversmē neparedzētiem laikietilpīgiem pienākumiem. Likumprojekts sekmēs tiesu varas neatkarības stiprināšanu.
3.	Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums	Likumprojekts šo jomu neskar.
4.	Cita informācija	Nav.

III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem Likumprojekts šo jomu neskar, izņemot likumā jau paredzēto darba samaksu.

IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu
1.	Nepieciešamie saistītie tiesību aktu projekti	Nav.
2.	Atbildīgā institūcija	Tieslietu ministrija.
3.	Cita informācija	Nav.

V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām
1.	Saistības pret Eiropas Savienību	Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants.
2.	Citas starptautiskās saistības	Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. pants.
3.	Cita informācija	Nav.

VI. Sabiedrības līdzdalība un komunikācijas aktivitātes
1.	Plānotās sabiedrības līdzdalības un komunikācijas aktivitātes saistībā ar projektu	Nav.
2.	Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē	Nav.
3.	Sabiedrības līdzdalības rezultāti	Nav.
5.	Cita informācija	Nav.

VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām
1.	Projekta izpildē iesaistītās institūcijas	Likumprojekta izpildi atbilstoši kompetencei nodrošinās Saeima, Tieslietu ministrija, Tieslietu padome un Tiesu administrācija.
2.	Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru. Jaunu institūciju izveide, esošu institūciju likvidācija vai reorganizācija, to ietekme uz institūcijas cilvēkresursiem	Nav.
3.	Cita informācija	Nav.

Iesniedzējs: Valsts prezidents/Tieslietu ministrs/Saeimas deputāts

15.06.2020. 09:00

0000

S.Astādītājs 00000000,

sastaditajs@hm.gov.vl

1 Realizētas ar 2018. gada 18. janvārī Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā „Par tiesu varu”.

2 Augstākā tiesa 2010.gada 12.oktobra lēmumā lietā Nr.SKA-589/2010.

3  http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNjExODA4e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt, http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNTA3NzA5e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt

4 Skat. Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt. http://citadiena.ir.lv/2010/01/14/gulans-pielaujuka-maiziti-var-neapstiprinat/comment-page-3/

5 UN Basic Principles on the Independence of the Judiciary, Principle 17. The Universal Charter of the Judge, art. 11. Recommendation CM/Rec (2010) 12 of the Committee of Ministers to Member States on Judges: Independence, Efficiency and Responsibilities, at § 69. CCJE Opinion No. 3 to the Attention of the Committee of Ministers of the Council of Europe on the Principles Governing Judges’ Professional Conduct, in particular Ethics, Incompatible Behaviour and Impartiality, at para 69. Measures for the Effective Implementation of the Bangalore Principles of Judicial Conduct, art. 15.

6 Skatīts 2018. gada 4. decembrī https://www.ta.gov.lv/UserFiles/Faili/CEPEJ_Evaluation_Report_Latvia_Final_LV.pdf

7 Skatīts 2018. gada 4. decembrī http://at.gov.lv/lv/resursi/petijumi

8 Skatīts 2018. gada 4. decembrī https://www.venice.coe.int/webforms/documents/CDL-AD(2007)028.aspx

9 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 23.jūnija spriedums lietā nr. 20261/12 Baka pret Ungāriju, 73.-79.punkts.

10 Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland, Art 97 (2), 98.

11 Deutsches Richtergesetz, Art 8.

12 Deutsches Richtergesetz, Art 28-29.

13 Deutsches Richtergesetz, Art 22-23

14 Tieslietu ministrijas un ANO Attīstības programmas projekts “Atbalsts tiesu sistēmai”. Dr.iur. Patrīcija Nūnana. Salīdzinošais ziņojums: Tiesnešu atlases, amatā iecelšanas un paaugstināšanas kritēriji Latvijā. 2003, Rīga, skatīts 2018. gada 4. decembrī https://www.tm.gov.lv/files/archieve/lv_documents_projekti_1119_HR2_PNl.doc

15 Par iekšējā spiediena uz tiesnesi nepieļaujamību no amatpersonām, kuras ietekmē tā karjeru skat. Sillen J. The concept of ‘internal judicial independence’ in the case law of the European Court of Human Rights. European Constitutional Law Review, Volume 15, Issue 1, March 2019 , pp. 104-133, Skatīts 2020.gada 13.aprīlī https://www.cambridge.org/core/journals/european-constitutional-law-review/article/concept-of-internal-judicial-independence-in-the-case-law-of-the-european-court-of-human-rights/384E519248A7571C6126628A345C324D.

16 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 22.decembra spriedums lietā nr. 24810/06 Parlov-Tkalčić pret Horvātiju, 86. un 91.-93. punkts.

17 Tiesnešu Disciplinārkolēģija 18.04.2007. Augstākās tiesas priekšsēdētāja ierosinātajā disciplinārlietā par Rīgas apgabaltiesas tiesnešu S.B., M.T., V.M. rupju nolaidību tiesas lietas izskatīšanā aprobežojās ar lietas izskatīšanu un disciplinārlietu sēdē izbeidza tādēļ, ka nespēja noteikt vainu katram no šiem trim tiesnešiem.

18 Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas runa Turaidas muzejrezervātā gadskārtējā konferencē, 09.11.2018., https://www.satv.tiesa.gov.lv/articles/satversmes-tiesas-priekssedetajas-vietniece-sanitas-osipovas-runa-turaidas-muzejrezervata-gadskarteja-konference/)

19 Atšķirīga karjeras gaita tika noteikta arī kara tiesnešiem (skat. Sanitas Osipovas runu Turaidas muzejrezervātā gadskārtējā konferencē, iepriekš 18. zemsvītras piezīmē), bet tagad saskaņā ar Karatiesu likuma 6. un 7. pantu karatiesu tiesnešus norīko no vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem.

20 Sillen J., skat. iepriekš 13. zemsvītras piezīmi.

“I attack ideas. I don’t attack people. And some very good people have some very bad ideas. And if you can’t separate the two, you gotta get another day job.” (Antonin Gregory Scalia, bijušais ASV Augstākās tiesas tiesnesis)

Ievads

Šā gada sākumā rakstā taisnīgas tieslietu sistēmas aizstāvībai[1] apņēmos vēlāk atsevišķi apskatīt tiesnešu disciplinēšanu un atbildību kā šādas sistēmas nepieciešamo sastāvdaļu. Nesen dažus būtiskus akcentus tam man palīdzēja atrast Augstākās tiesas (turpmāk arī – AT) priekšsēdētājs, apmēram pirms mēneša, Tieslietu padomes desmitgadei veltītā sanāksmē 2020.gada 29.septembrī atgādinot par tiesu neatkarību un sabiedrības uzticības iegūšanu un stiprināšanu kā stratēģiskām prioritātēm, negatīvi vērtējot biežos grozījumus likumos, arī likumā “Par tiesu varu”, kuri tādējādi zaudē kopējo konceptu[2].

Jāatgādina, ka, atšķirībā no Satversmes un Civillikuma kā nozīmīgiem Latvijas Republikas tiesību aktiem, likums “Par tiesu varu”, lai gan nav tieši mantots no LPSR, taču to 1992. gada 15. decembrī Tiesu iekārtas likumu atjaunošanas vietā pieņēma LPSR veidotais likumdevējs – (tobrīd jau Latvijas Republikas) Augstākā padome. Atbalstot AT priekšsēdētāja vēlmi palikt pie likuma koncepta un iegūt uzticību tiesu varai, atgādināšu, ka vismaz tie vēlākie grozījumi šajā likumā, kuru virzīšanā esmu dažādi piedalījies, bija tieši vērsti uz neatkarīgas un likumam padotas tiesu varas stiprināšanu, lai atgūtu starpkaru Latvijas tiesu prestižu. Tostarp ar šiem grozījumiem izveidota pati jau minētā Tieslietu padome, kā arī Tiesnešu ētikas komisija, atjaunota Disciplinārtiesa (turpmāk arī – DT), uzlabota Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbība.

Taču ne viss vēl ir izdarīts un likumā “Par tiesu varu”, ar to saistītajos normatīvajos aktos un to interpretācijā vēl vērojamas tiesiskai valstij neatbilstošas tendences, ko publicētajās intervijās norāda arī AT priekšsēdētājs, tostarp, ka DT gandrīz 10 gados par tiesnešiem izskatītas tikai aptuveni 20 lietas, 98 % sūdzību par tiesnešiem esot nepamatotas un var būt politiski motivētas, “problēma” ir likuma grozījumi par tiesnešu disciplināratbildības noilguma termiņa pagarināšanu no diviem uz četriem gadiem, kā atcelšanu viņš centīsies panākt, ja Tieslietu padomei piešķirs likumdošanas iniciatīvas tiesības[3], bet tiesnešu kvalifikācijas vērtēšana aizņem daudz laika un atrauj kvalifikācijas vērtēšanas procesā iesaistītos tiesnešus no tiešo darba pienākumu pildīšanas[4].

AT priekšsēdētāja teiktais jāpapildina ar to, ka politiski motivēti un subjektīvi ir paši tiesneša kvalifikācijas vērtēšanas un disciplinārās atbildības procesi, arī esošo pārkāpumu neizskatīšana, un tieši tādēļ ir maz disciplinārlietu. Arī tiesnešu disciplināratbildības noilgumā problēma ir nevis pats termiņš, bet pārkāpuma noilguma neatšķiršana no sodīšanas noilguma. Tāpēc tālāk mēģināšu ieteikt dažus uzlabojumus normatīvajos aktos, kuru izmaiņas vēl turpināsies, ar vai bez likumdošanas iniciatīvas tiesībām Tieslietu padomei, kā arī izklāstīšu savu pašreizējo viedokli par tiesnešu atbildības procesa uzlabošanu, atkārtojot, ka tiesu lietās visbūtiskākā ir faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem atbilstoša pienākumu izpilde taisnīguma nodrošināšanā, kam tiesnešu apmācība, pareizi formulētas tiesību normas, vajadzīgās institūcijas, judikatūra, palīgavoti, u.tml. tikai palīdz.

1. Negatīvas tiesnešu politikānisma prakses piemēri

Ar tiesnešu apmācību un pašpārvaldi bez atbildības nepietiek taisnīguma nodrošināšanā, jo bezatbildīgas amatpersonas var rīkoties pretēji mācītajam, pašiem soģiem izrādot necieņu pret tiesu varu. Jau iepriekšējos rakstos daļēji apskatīju tādas tiesnešu pārkāpumu pret taisnīgumu un izvairīšanās no atbildības iezīmes kā savtīgumu[5] un neobjektivitāti sodīšanā[6]. Tās bieži ir saistītas ar politikānismu – daudzas tiesu varas amatus ieņemošās personas savtīgo mērķu sasniegšanai īpaši ar “tiesnešu tiesībām” pretēji lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem veido sev izdevīgu politiku sadarbībā ar to atbalstošiem citiem politikāņiem, neobjektīvi atbalstos “savējos” un sodot “svešos”, par kuriem zināms, ka tie traucēs vai var traucēt šim politikānismam. Šādas problēmas gan vērojamas ne tikai Latvijā.

1.1. Politiskie spriedumi ASV

Tiesnešu politikānisms ar tiesību jaunveidošanu likumdevēja vietā nepatīkamas problēmas radījis precedenta tiesību valstī ASV ar Augstākās tiesas spriedumiem.

Tā spriedumā lietā Dred Scott v. Sanford (1857.g.) galvenokārt ar vēsturiskās interpretācijas metodi Āfrikas izcelsmes negroīdiem netika atzīta tiesībspēja, jo tie ASV ievesti kā vergi, ne brīvprātīgi ieradās (55. p.), tika uzskatīti par citu rasu pārstāvju specifisku īpašumu, mantu, kā arī to pēcteči (gan brīvie, gan nebrīvie) nav tautas daļa (34. p.), nav pilsoņi (52. p.), turklāt verdzības aizliegums ASV ziemeļu štatos esot nelikumīgs (193. p.). Tiesnesis B. R. Curtis atkāpās no amata pēc nepiekrītošo atsevišķo domu izteikšanas šajā lietā, norādot patiesos faktus, ka vairākos ASV štatos arī brīvie Āfrikas izcelsmes negroīdi bija pilntiesīgi pilsoņi Konstitūcijas pieņemšanas brīdī un arī pirms tam, bet šajā lietā tiesa pārsniegusi savas pilnvaras Kongresa tiesību aktu vērtēšanā (774., 948. p.).

Spriedumā lietā Roe v. Wade (1973.g.) cilvēka embrijiem netika atzītas tiesības uz dzīvību, jo tie esot daļa no grūtnieces privātuma, to likumīga un labprātīga nobeigšana esot jāatļauj, lai gan samērīgi ar grūtnieces veselības, medicīnisko normu un augļa dzīvības aizsardzības valstiskajām interesēm, neesot krimināli sodāma, pretēji (šajā lietā) no 1854.gada Teksasā, bet visur 19.gadsimtā, ieviestajām tiesību normām par tās pieļaujamību tikai mātes dzīvības glābšanai, ignorējot tēva tiesības un “Hipokrāta zvērestu”, kaut arī vēlākos grūtniecības termiņos šī iespēja samazinās. No tiesneša W. Rehnquist nepiekrītošajām atsevišķajām domām lietā var uzzināt patiesību: pirmkārt, šīs lietas izskatīšanas priekšmets nebija atļauja uz neierobežotu grūtniecības pārtraukšanu atkarībā no termiņa, tādējādi tiesas sastāva vairākums pārkāpa noteikumu, ka tiesa nedrīkst “formulēt konstitucionālo tiesību normu plašāk, kā vajadzīgs konkrētajiem faktiem, kuriem tā piemērota”; otrkārt, šajā lietā nebija jāaizstāv grūtnieces “privātums”, jo apstrīdētās normas un kriminālatbildības subjekts ir mediķis.

Minētajos ASV Augstākās tiesas skandalozajos nolēmumos ir apieti (Dred Scott noklusējot, Roe izvairoties no prasītājas subjektīvo tiesību, tēva tiesību un dzīvības sākuma izlemšanas) būtiski argumenti, kas minēti tiesnešu atsevišķajās nepiekrītošajās domās. Tajos ir strīdi par tiesību interpretāciju, tomēr ne par šajos nolēmumos minētajiem faktiskajiem apstākļiem, lai gan daži būtiskie fakti atrodami tikai tiesnešu atsevišķajās domās, tāpēc ASV tiesu vara tiek dažādi vērtēta, taču pārsvarā tiek cienīta. 

1.2. Politikānisms tiesu nolēmumos Latvijā

Atšķirībā no ASV, lai gan Latvijā tiesvedībā atsauces uz judikatūru bieži izmanto, tomēr precedentiem nav likuma spēka. Taču tiesas arī mēģina politiski darboties pretēji likumam un pie savādiem nolēmumiem nonāk ne tikai ar nepamatotiem tiesiskajiem, bet arī nepatiesiem faktiskajiem apstākļiem, bez tiesnešu atsevišķajām domām, tādējādi zaudējot savu prezumēto cieņu vismaz to acīs, kuri zina patiesos lietas apstākļus.

1.2.1. Ieslodzītā tiesību aizstāvība

Ilgu laiku tieslietu sistēmas darbinieki politiski neievēroja ieslodzīto tiesības un pirms 25 gadiem Latvijā tika apgalvots, ka ar tām nav problēmu, pieļāva diskusijas tikai par jauniem nozieguma sastāviem. Pēc tam vairāk kā 10 gadus krimināljustīcijas reformas gaitā[7] sagatavoju arī ieslodzītā tiesību aizstāvības pamatnostādnes, ko pakāpeniski apstiprināja vairākos Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī – ECT) un Satversmes tiesas spriedumos, tomēr sava amata dēļ nevarēju visur palīdzēt pieteicējiem, kuri savu tiesību aizstāvībā bija kūtri un viens no pirmajiem “parastās” tiesvedības nolēmumiem tikai 2005.gada 7.decembrī bija Administratīvās rajona tiesas lietā Nr. A42278805, uzdodot nodrošināt likumā paredzētos personiskās higiēnas līdzekļus ieslodzītajam.

Tomēr daži tiesneši, lai gan zināja šīs pamatnostādnes, politiski gribēja izvairīties no savu pienākumu izpildes iestāžu rīcības pret ieslodzītajiem izvērtēšanā. Administratīvā apgabaltiesa (tiesas sastāva priekšsēdētāja I.Freimane) tai pašā 2005. gada 7. decembrī nolēmumā lietā Nr.AA 2182-05/2 politiski izlēma, ka ieslodzītie likuma izpildi (par higiēnas līdzekļu nodrošināšanu) nevar prasīt tiesā, bet tikai augtākā iestādē, kā arī ieslodzītie tikai kriminālprocesā var prasīt izmeklēt to spīdzināšanu. Šāda tiesas bezdarbīga attieksme nedod atbildi uz jautājumiem, kā reāli panākt likuma izpildi un kriminālizmeklēšanu, ja arī augstāka iestāde to negrib, un šī attieksme vairākkārt dažādās instancēs ir atspēkota, tostarp ECT 2012. gada 27. novembra spriedumā lietā Savičs pret Latviju (iesniegums Nr.17892/03), kura 92. punktā ir atsauce uz minēto Administratīvās rajona tiesas spriedumu lietā Nr. A42278805.

Taču arī ECT politizētā vēlēšanās lietā Savičs panākt ieslodzītā tiesību ievērošanu nebija īsti tiesiska, jo tajā ignorēta lietā nepārbaudītā likumā noteiktās ārpustiesas izskatīšanas kārtības neievērošana, līdz ar to ieslodzītajam kompensācija tika piešķirta bez būtisko lietas faktisko apstākļu izvērtēšanas[8]. Pārvaldes pārstāvji gan pat par to priecājās, apgalvojot, ka piedzītā nauda aizejot atlīdzinājumam cietušajiem, tomēr manuprāt labāk ir godīgi pildīt savus pienākumus un pēc iespējas novērst ne tikai vardarbīgus noziegumus sabiedrībā, bet arī ieslodzīto spīdzināšanu cietumos, jo ne visi spīdzinātie ir vardarbīgi noziedznieki. Ieslodzīto spīdzināšana, cerot, ka tie saņems kompensācijas, no kā būs iespējams atlīdzināt cietušajiem, nav labākais risinājums arī tāpēc, ka šāda tiesvedība ne vienmēr beigsies ar atlīdzinājumu, var būt ilga un var vispār nenotikt. Labāk cietušajiem atlīdzināt uzreiz.

1.2.2. Emocionālas tiesneses sodīšana

DT 2015.gada 11.maija lēmumā lietā Nr.DT-6/2015 atstāja negrozītu Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu rosināt kādas tiesneses atcelšanu no amata, jo šīs tiesneses norādītie atstatīšanās iemesli – “vērtējums par tiesas darba apstākļiem un organizāciju, izskatāmo lietu skaitu, attiecībām ar tiesas vadību, secinājumi par viņas darba novērtējumu, aizdomas par tiesas vadības nolūkiem, kā arī konkrētās lietas radītā rezonanse sabiedrībā [‑] nevar būt pamats sevis atstatīšanai no lietas izskatīšanas, jo tie vispār neattiecas uz izskatāmo lietu un tās dalībniekiem[,] neatbilst likumā paredzētajiem atstatīšanās pamatiem [un] rada nopietnas bažas par tiesneses spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnesim nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm.”[9]

Pamatots šajā DT lēmumā ir viedoklis, ka ar izskatāmo lietu un tās dalībniekiem nesaistīti apstākļi nevar būt pamats tiesneses atstatīšanai no lietas izskatīšanas vai noraidījuma pieņemšanai, kas tāpēc ir nepamatota. Tomēr jau vēlāk, lemjot par sodu, koriģējošie līdzekļi, tostarp sankcijas tiesnesim ir jāsamēro arī ar izskatāmo lietu skaitu (tiesnesis ar visu atstatīšanu var izskatīt vairāk lietu par vidējo), pārkāpumu atkārtotību (disciplinārsoda dzēšana tieši nozīmē “dzēšanu”), tiesas vadības rīcību, u.c. Tāpēc minētais DT negatīvais lēmums šajā lietā ir nepietiekami pamatots un neveicina cieņas veidošanos pret tiesu varu.

1.2.3. Tiesnešu pārkāpumu neizmeklēšana

Neuzticību tiesu varai rada ne tikai atbildīgo nepamatotie tiesnešus sodošie lēmumi, bet arī pamatoti tiesnešus sodoši lēmumi, kad sabiedrības uztverē šie atsevišķie sodīšanas gadījumi ir tikai “paraugprāvas” nevēlamajiem kā izņēmums no piekoptās negatīvās prakses. Tāpēc vispirms jānovērš daudz izplatītākā tiesu varas amatpersonu pienākumu nepildīšana ar bezdarbību, kad pārkāpēji ne tikai netiek sodīti (kas sabiedrību uztrauktu mazāk), bet neapstrīdami pārkāpumi vispār netiek novērsti un pārbaudīti. To uzskatāmi apliecina tālāk minētie piemēri, kur vajadzētu pārbaudīt pārkāpuma būtību un novērst to atkārtošanos, ja pat neviens netiek sodīts.

1.2.3.1. Nepatiesi lēmumi par noraidījuma nepieņemšanu

AT 2020.gada 6.aprīļa lēmumā par noraidījuma nepieņemšanu lietā Nr. 680085419 minētie motīvi – noraidījumā norādīti vispārīgi un nekonkrēti apgalvojumi, bet ne konkrēti apstākļi par senatoru neobjektivitāti un prettiesisku vēršanos pret kādu fizisku personu (turpmāk – iesniedzējs), kura nepiekrišana atsevišķiem senatoru nolēmumiem tomēr neliecina par senatoru neobjektivitāti vai ieinteresētību lietas iznākumā – neder noraidījuma nepieņemšanai, jo tie neattiecas uz izskatāmo lietu un tās dalībniekiem, pierāda tīšu Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa 1. un 2.kanona paredzētā godīguma un likuma ievērošanas principa pārkāpumu, ne vien neatbilst likumā paredzētajiem noraidījuma izlemšanas pamatiem, bet arī rada nopietnas bažas par senatoru spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnešiem nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm, turklāt liecina, ka viņas nesaprot savas rīcības nepareizību, tās kaitīgās sekas un turpmāk nevēlas mainīt savu rīcību[10]. Tā kā pirmais AT pārkāpums nav izskatīts, pēc tam arī cits AT sastāvs 2020.gada 24.septembra lēmumā lietā Nr. A420154719 par pieteikto noraidījumu tāpat raksta nepatiesību, ka “iesniedzēja noraidījumā ir vispārīgi un nekonkrēti apgalvojumi par senatoru neobjektivitāti un prettiesisku vēršanos pret iesniedzēju, bet nav norādīts neviens konkrēts apstāklis, kas par to liecinātu”.

Patiesībā abos minētajos noraidījumos norādīti konkrēti lietu numuri, dalībnieki, datumi, faktiskie un tiesiskie apstākļi. Tāpēc, atsaucoties uz “it kā” nekonkrētajiem apgalvojumiem par nepiekrišanu atsevišķiem senatoru nolēmumiem, nevis uz patiesajiem noraidījuma iebildumiem pret senatoru konkrētu pierādītu nepatiesu neobjektivitāti, AT sastāvs tiesas nolēmumā pauž nepamatoti nepatiesu informāciju.

1.2.3.2. Lietas izskatīšanā likumā noteiktā termiņa neievērošana

Saskaņā ar APL 46.-48.pantu nokavēto procesuālo termiņu var atjaunot tiesa vai tiesnesis pēc administratīvā procesa dalībnieka lūguma, jautājumu par procesuālā termiņa atjaunošanu izlemj viena mēneša laikā. APL neparedz tiesai (tiesnesim) izvairīties no savu pienākumu izpildes un likumā noteikto termiņu ievērošanas procesuālā termiņa atjaunošanas izlemšanā neatkarīgi no tā, kurā tiesā atrodas lieta un kur iesniegts lūgums atjaunot termiņu – rajona tiesā, apgabaltiesā vai AT.

Uz iesniedzēja 2020. gada 19.jūnija lūgumu Administratīvajai apgabaltiesai atjaunot nokavēto procesuālo termiņu lietā Nr. A420154719 Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis ar 2020.gada 29.jūnija vēstuli atbildēja, ka nelems lūgumu par procesuālā termiņa atjaunošanu trūkumu novēršanai apelācijas sūdzībā, kas esot atzīta par neiesniegtu. Šāds tiesneša apgalvojums ne tikai nav pamatots, bet ir arī nepatiess, jo arī lēmums par apelācijas sūdzības atzīšanu par neiesniegtu un atdošanu iesniedzējam ir pārsūdzēts un nav izpildīts. Vēlāk Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētājs apgalvoja gluži pretējo – ka lieta neatrodas Administratīvajā apgabaltiesā. Pagājuši jau vairāk kā četri mēneši, bet lūgums par termiņa atjaunošanu vēl nav izskatīts.

1.2.3.3. Satversmes tiesas sprieduma un Prokuratūras likuma ignorēšana

2020.gada 15.jūnija lēmumā lietā Nr. 680085419 AT prettiesiski raksta, ka daļa iesniedzēja prasījumu, tostarp AT taisīt atzinumu un Saeimai izdot lēmumu par ģenerālprokurora atlaišanu, neesot skatāmi administratīvā procesa kārtībā, tādējādi pārkāpjot APL 1. panta trešo daļu un 17.panta piekto daļu, Prokuratūras likuma 18. pantu, 41.³ panta pirmo un otro daļu, pretēji Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedumam lietā Nr. 2006-12-01 (turpmāk – Satversmes tiesas spriedums).

AT ar to ne tikai ir neētiski, pretēji nemo iudex in causa sua principam, izskatījusi lietu, kurā ir viens no lietas dalībniekiem (atbildētāja Latvijas Republikas pārstāve, arī konkrēti AT kā iestāde), bet arī atkārtoti nepilda Satversmes tiesas sprieduma 14. un 19. punktā skaidri interpretēto APL 1. panta trešo daļu, ka tā piemērojama arī tādam lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (tātad arī tiesneša, prokurora vai ģenerālprokurora) tiesisko statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, un, pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība, šāds lēmums ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (kas institucionāli var būt arī likumdevēja varai piederīgas kā Saeima) darbojas kā izpildvara APL 2. pantā minētā jēdziena „izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli.

Augstākās tiesas prettiesiskā pretestība šajā jautājumā iesniedzējam netraucēja uz Satversmes tiesas sprieduma pamata panākt visai tiesu varai labvēlīgus grozījumus normatīvajos aktos, ar ko tostarp izveidota Tieslietu padome, kurai no Saeimas nodotas pilnvaras lemt par tiesneša turpmāko darbību tiesu varas amatā, atjaunota DT darbība, taču AT darbība contra legem šai ziņā tomēr jāizbeidz, lai tiesu vara atgūtu cieņu sabiedrībā.

1.2.3.4. Drošības naudas atmaksas lūguma neizskatīšana

Blakus sūdzībā iesniedzējs lūdza AT atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu par atteikšanos pieņemt iesniedzēja pieteikumu un ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības, par šo blakus sūdzību samaksāja drošības naudu un pievienoja maksājuma dokumentu. APL 129.¹ panta pirmās daļas 1.punktā paredzēts, ka “drošības naudu atmaksā pilnīgi, ja blakus sūdzību [..] apmierina pilnībā vai daļā”.

Ar 2020.gada 15.jūnija lēmumu lietā Nr. 680085419 AT būtībā nolēma apmierināt iesniedzēja blakus sūdzību daļā, atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu daļā un ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības atbilstoši lūgumam blakus sūdzībā “atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2020.gada 6.janvāra lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu pilnībā un ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības”. Neuzmanības dēļ šajā AT lēmumā rakstīts – “noraidīt” nevis “daļēji apmierināt” iesniedzēja blakus sūdzību, bet nolaidības dēļ vispār nav lemts par drošības naudas atmaksāšanu. Ieraksts – “noraidīt” blakus sūdzību – ir pārrakstīšanās kļūda, jo AT ir saistoša tostarp APL 315.panta pirmā daļa, ka blakus sūdzība tiek iesniegta par zemākas instances tiesas lēmuma pārbaudi, neizskatot lietu pēc būtības, kas nozīmē, ka blakus sūdzība ir pamatota un apmierināta daļā, ja ir daļēji apmierināts tās prasījums – šajā gadījumā atbilstoši blakus sūdzības prasījumam saskaņā ar APL 318.panta pirmās daļas 7.punktu un 323.panta pirmās daļas 3.punktam.

Uz iesniedzēja 2020.gada 7.jūlija lūgumu atmaksāt drošības naudu un labot kļūdas nolēmumā AT neatbild un nekādu lēmumu nepieņem, vienīgi Jautrīte Briede ir uzrakstījusi likumā neparedzētu vēstuli, kas nav ņemama vērā vai arī liecina tikai šīs vēstules autorei par sliktu, jo likumā nav paredzēta iespēja tiesai, tostarp AT, ar prettiesiskām vēstulēm izvairīties no sava pienākuma pieņemt lēmumu atmaksāt drošības naudu un par kļūdu labošanu nolēmumā.

1.3. Tiesību normu atklāta interpretācija

Iepriekš minētajās lietās vairākas cieņai pret tiesu varu izšķiroši svarīgās problēmas, atšķirībā no piedalīšanās tiesnešu pašpārvaldē, ir saistītas ar tiesnešu tiešo pienākumu izpildi, ar tiesas darbības jēgu vispār. Ja tiesnesis var vērsties pret kolēģiem, tad tikai pamatoti, ja pārkāpt likumu, tad tikai attiecīgi to interpretējot un patiesības vārdā. Ja tiesa vienkārši interpretē tiesību normas atšķirīgi no judikatūras, pretēji likuma burtam un Satversmes tiesas saistošām norādēm, tad šajā interpretācijā jāpaskaidro, kāpēc dota priekšroka citam risinājumam. Manuprāt labāk ir interpretēt likumu par labu taisnīgumam un par to atbildēt, nekā vienkārši izvairīties no jebkādas atbildības melojot, ar ko problēmas un normatīvo aktu trūkumi saglabājas.

Piemēram, es vēl arvien uzskatu, ka ja tiesnesis izskata lietu viens un tam izsaka noraidījumu, kas pamatots ar neieinteresētību lietas objektīvā izskatīšanā, tad nav nekādas vajadzības šim tiesnesim doties uz apspriežu telpu, lai pārbaudītu savu ieinteresētību lietas izskatīšanā un taisītu par to atsevišķu procesuālu dokumentu[11]. Pieļauju, ka par šādu rīcību mani varētu saukt pie disciplinārās atbildības, kur varētu pienācīgā procesā argumentēt savu viedokli, kas vēl nav noticis. Turpretī citā lietā tiesnese, attaisnojoties ar neuzmanību, parakstīja lēmumu par tai koleģiāli izskatītā lietā izteikta noraidījuma nepieņemšanu, kuru drīkstēja pieņemt un parakstīt tikai pārējās divas konkrētā tiesas sastāva dalībnieces. Šeit būtu pamats saukt pie atbildības gan šo tiesnesi, gan pārējās divas šī sastāva dalībnieces, lai pārbaudītu, kā un kāpēc visas trīs varēja būt vienādi neuzmanīgas likuma ievērošanā.

2. Praktiska pieredze tieslietu sistēmas reformās

Cienījamas tiesu varas neatkarībai un likumpadotībai ar tiesnešu atbildību jau tagad var izmantot esošos tiesiskos līdzekļus, ko apliecina AT priekšsēdētāja kā personas, kurai ir tiesības ierosināt disciplinārlietu, pieprasījums saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 91.² panta 1.punktu Tiesnešu ētikas komisijai izvērtēt vairāku tiesnešu nepiedalīšanos Latvijas tiesnešu konferencē[12].

No jaunākajām tendencēm apsveicama ir gan šāda AT priekšsēdētāja pāreja no nereprezentablu statistikas datu apkopošanas[13] uz konkrētu savu pienākumu izpildi, gan arī vairāku personu īpaši normatīvi akcentētā tiesnešu apmācība[14]. Var izmeklēt tiesnešu konferences organizāciju, vajag uzlabot apmācību, taču tiesu neatkarību un sabiedrības uzticības iegūšanu un stiprināšanu efektīvāk panākt ar primāro problēmu novēršanu tiesu varas pamatpienākumu izpildē taisnīguma nodrošināšanā, jo tiesnešu apmācība un pašpārvalde, tiesu iestāžu darbības organizācija, u.tml. ir tikai tam pakārtots realizācijas mehānisms.

Sākotnēji palīdzot Latviju veidot par tiesisku valsti krimināljustīcijas jomā[15] noteicu risināmās problēmas, veicamās funkcijas, prioritātes, pēc tam to normatīvo un institucionālo risinājumu un finansiālo nodrošinājumu. Problēmas esošajā sistēmā bieži salīdzināju ar risinājumiem starptautisko tiesu, citu valstu praksē, pēc iespējas, saskaņojot dažādas intereses, ieviešot tos arī Latvijā. Galvenais mērķis sākotnēji bija noziegumu prevencija, kam vajadzīga gan cietušā, gan darbinieku, gan ieslodzītā tiesību aizsardzība. Reformu procesos neizbēgami tiek iesaistītas dažādas intereses, kas dažreiz pat rada no vēlamā atšķirīgu vai vismaz jaunu rezultātu, ko konstatēju arī, pakāpeniski paplašinot darbību tieslietu sistēmā kopumā, piemēram, ierosināju Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbību uzlabot, bet ne tagadējo tiesneša profesionālās darbības periodiskās vērtēšanas procesu. Tāpat ierosināju pārbaudīt arī tiesnešu neētisku rīcību, bet atsevišķas Tiesnešu ētikas komisijas izveidošana vēlāk jau bija jauns risinājums.

Tiesnešu atbildībā var izmantot citu valstu pieredzi, starptautisko tiesu judikatūru un starpkaru Latvijas Tiesu iekārtas likumu vairākas normas, tomēr ne visas to nianses ir skaidras, un ne viss no tā var būt vajadzīgs.

Tiesnešu apmācība ir sine qua non, pašpārvalde ir vēlama, taču taisnīgumu var panākt tikai kopā ar efektīvas amatpersonu atbildības ieviešanu, jo tiesiskās darbībās apmācītās amatpersonas jau jaunā, kvalificētākā līmenī un ar jaunieviestajām pašpārvaldes institūcijām turpina bezatbildīgu tiesisko nihilismu pretēji taisnīguma mērķim.

Tieslietu sistēmas efektīvai darbībai bez vispusīgas apmācības nevar iztikt, ko gan var un vajag liegt tai nepiemērotiem cilvēkiem, īpaši noziedzniekiem[16]. Medicīnā ir zināmi gadījumi, kad persona tiek apmācīta, lai palīdzētu cilvēkiem, taču konkrētās personas apsēstība ar varu pavērš zināšanas pretēji to mērķim[17]. Tiesu nolēmumos, atšķirībā no medicīnas, šādi gadījumi vieglāk atpazīstami, salīdzinot tiesas deklarētos lietas apstākļus ar patiesību.

Tāpēc risinājumi atbilstīgi jāaktualizē, atceroties to mērķi. Uzskatu, ka Latvijas know-how tiesnešu atbildībā arī vispirms jābūt vērstai uz vienādas pamatotai judikatūrai atbilstošas prakses uzturēšanu un lietas dalībnieku interešu ievērošanu, bet disciplinārsodi tam būtu tikai pakārtota. Manuprāt, šīm prioritātēm tad arī jānosaka tiesnešu atbildības procesa īpatnības – vispirms pārkāpumu novēršana un atlīdzināšana no šiem pārkāpumiem cietušajiem, bet tikai pēc tam pārkāpēju sodīšana.

3. Disciplinārsodi

Neiedziļināšos izlemšanas niansēs par tiesneša disciplinārsodīšanas veidu, tā kā sodīšanu neuzskatu par prioritāru un tiesnešu “disciplinārvajāšana” vai vismaz atzinuma sniegšana par to būtu prokurora ziņā, kas ir viena no, manuprāt, atjaunojamām Tiesu iekārtas likumu normām[18].

Piebildīšu tikai to, ka šobrīd tiesnešu disciplinārā atbildība Latvijā ir vērsta uz lēmumu par sodīšanu. Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma (turpmāk – Disciplinārlikuma) 7.panta ceturto daļu Tiesnešu disciplinārkolēģija var uzlikt tiesnesim disciplinārsodus: piezīmi; rājienu; amatalgas samazināšanu uz laiku līdz vienam gadam, no tās ieturot līdz 20 %. Atbilstoši šā paša panta astotajai daļai tikai “izņēmuma gadījumā tiesnešu disciplinārkolēģija var aprobežoties ar disciplinārlietas izskatīšanu sēdē, neuzliekot disciplinārsodu”, bet devītajai daļai – tā “var noteikt tiesnesim profesionālās darbības ārpuskārtas novērtēšanu”.

Saskaņā ar Disciplinārlikuma 7.panta otrās daļas 3.punktu, tiesneša atcelšana no amata, lai gan ir sodoša, tomēr nav Tiesnešu disciplinārkolēģijas piemērojams disciplinārsods[19] un ir piekritīga Saeimai, kura (teorētiski) varētu tiesnesi arī neatcelt no amata. Tiesneša atcelšana no amata pēc būtības gan ir pielīdzināma kriminālsodam savu negatīvo seku dēļ, jo atceltais piecus gadus nedrīkst būt par tiesneša amata kandidātu (likuma “Par tiesu varu” 55.panta 9.punkts).

Manuprāt algas samazināšana arī pēc sava rakstura ir kriminālsods, neskarot civiltiesības, jo nav ar tiesneša pārkāpumu radītā kaitējuma cietušajam sekas, bet gan “it kā” parāda piedziņa valsts nevis cietušā labā. Citādi būtu, ja ar algas samazinājums tiktu novirzīts atlīdzinājumam no konkrētā tiesneša pārkāpuma cietušajam, bet tādā gadījumā tas būtu jāpanāk procesā, kurā piedalītos arī cietušais, kāds disciplinārās atbildības process šobrīd nav.

Piezīme un rājiens ir disciplinārsodi, kas sodītās personas civilās vai aizstāvības krimināllietā tiesības tieši neskar, tomēr tiem var būt būtiska nozīme nākošā pārkāpuma un soda gadījumā.

4. Noilguma termiņš

Daļēji piekrītot AT priekšsēdētāja teiktajam, ka tiesneša disciplinārsodīšanas noilguma termiņam nevajadzētu būt pārmērīgi garam, manuprāt, Disciplinārlikuma 4. panta pirmajā daļā būtu jānodala sūdzības iesniegšanas noilgums no disciplinārlietas uzsākšanas noilguma un sodīšanas noilguma. Ja tiesneša darbībā konstatēti pārkāpumi, no tiem cietušajiem lietas dalībniekiem ir jābūt iespējai atjaunot taisnību savā lietā, neatkarīgi no tiesneša sodīšanas. Atsevišķa sūdzība var būt vienīgais līdzeklis pret AT tiesnešiem, taču zemākas instances tiesnešu pārkāpums var būt atklāts arī blakus, apelācijas vai kasācijas sūdzībā, kas arī jāņem vērā izlemjot, vai vērtēt pārkāpumu. Var būt gadījums, kad noilguma dēļ tiesnesi sodīt nevar, taču pārkāpuma konstatēšana (neatkarīgi no tiesneša sodīšanas vai atlaišanas ierosināšanas) varētu būt pamats lietas jaunai izskatīšanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, kuras noilgumu arī būtu saprātīgi pagarināt vai vispār atcelt, ņemot vērā Latvijas negaidīti ilgās tiesvedības pat vienkāršās lietās. Tāpēc likuma un atbilstīgi ētikas normu pārkāpumu izskatīšana varētu būt Tiesnešu ētikas komisijai piekritīga (Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksā iekļauti vairāki principi, tā 1. un 2.kanonā arī godīgums un likuma ievērošana) un pārkāpuma konstatēšana kā pamats lietas jaunai izskatīšanai neatkarīgi no noilguma disciplinārlietā un procesa Disciplinārtiesā.

5. Procesa trūkumi tiesnešu pašpārvaldes kolēģijās

Prioritārajai tiesnešu amatpārkāpumu novēršanai īsti neder ne saukšanas pie disciplinārās atbildības process Tiesnešu disciplinārkolēģijā, ne šobrīd paredzētā tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā (turpmāk kopā arī – Kolēģijas), jau sākotnēji paredzot tiesnešiem neraksturīgu funkciju izpildi un nevajadzīgu papildu slodzi, ko atzīst arī AT priekšsēdētājs, tostarp 2020.gada 22.maijā publicētajā intervijā norādot, ka tiesnešu kvalifikācijas vērtēšana aizņem daudz laika un atrauj kvalifikācijas vērtēšanas procesā iesaistītos tiesnešus no tiešo darba pienākumu pildīšanas[20].

Proti, Kolēģijās strādājošie un to piesaistītie tiesneši savas tiešo pienākumu pildīšanas vietā spiesti ilgi nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem un izmeklēt konkrētu savu kolēģu darbu. Kolēģiju darbība ne tikai atņem laiku tiešo tiesas spriešanas un tai nepieciešamās kvalifikācijas paaugstināšanas funkciju izpildei, bet arī neveicina to izveidošanas mērķa sasniegšanu, jo Kolēģijās tiesnešu darbība un disciplinārā atbildība parasti netiek patiesi vērtēta pēc būtības un nerisina svarīgāko tiesu varas problēmu, kas ir sabiedrības neuzticēšanās pastāvīgas tiesisko un faktisko apstākļu slēpšanas un sagrozīšanas tiesu nolēmumos rezultātā. Kolēģijās daži tiesneši darbojas kā vienu savu kolēģu subjektīvi labdari, bet citu – apsūdzētāji vai vismaz eksperti, kas ir tiesneša parastajai darbībai neraksturīgas procesuālās funkcijas, ja pat netiek veiktas ar ļaunu nolūku. Faktiski tiesnešu darbības vērtēšana un disciplinārā atbildība atkarīga no vērtētāju personiskajām simpātijām, kas nosaka vērtējumu subjektivitāti kā parasti pētījumā, kad nav iespējams aprakstīt pilnīgi visu un vieni fakti netiek ņemti vērā, bet citi tiek nevajadzīgi uzsvērti vai sagrozīti. Tas rada ja ne tiešas kukuļošanas, tad noteikti korporatīvās korupcijas attiecības starp tiem tiesnešiem, kuri ir pielāgojušies šādai sistēmai.

Savulaik, lai mazinātu šaubas par Tiesnešu disciplinārkolēģijas objektivitāti, tās lēmuma pieņemšanas procesā tika liegts piedalīties disciplinārlietas ierosinātājam, ja tas bija šīs kolēģijas sastāvā. Manuprāt pats problēmjautājuma vai pat iespējamā pārkāpuma konstatēšanas un disciplinārlietas ierosināšanas fakts (Disciplinārlikuma 3.pants) uzreiz neliecina par neobjektivitāti. Jautājumi par tiesneša nolēmumiem var rasties ikvienam, arī personai, kas tiesīga ierosināt disciplinārlietu, un jābūt iespējai uz šiem jautājumiem pienācīgā procesā atbildēt. Arī tagad procesos tiesā tiesnesis gan ierosina lietu, gan pieņem tajā nolēmumus, tomēr nevienu lietu neierosina pēc savas iniciatīvas.

Daudz neobjektīvāka un tiesas būtībai neatbilstošāka ir šādas disciplinārlietas sagatavošana un izskatīšana Tiesnešu disciplinārkolēģijā (Disciplinārlikuma 3. un 6. pants), kad tiesneši paši pēc savas iniciatīvas nodarbojas ar sev nepiedienīgo izmeklēšanas un apsūdzības funkciju. Līdzīgas tiesnešiem neraksturīgas un prettiesiskas darbības ir tiesnešu atsauksmju rakstīšana Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai un attiecīgi vispār tiesneša vērtēšana šādā kolēģijā (likuma “Par tiesu varu” 33.panta trešās daļas 3.punkts, 94.², 94.³ pants).

Ja kolēģa darbībā kaut kas neapmierina, tad godīgs tiesnesis izrunā šo problēmu personīgi, pēc tam sapulcē, kur jāpanāk vienošanās par vienotu praksi. Tikai negodīgas un savu pamatpienākumu izpildē slinkas personas, kādas nedrīkst būt tiesneši, pēc savas iniciatīvas subjektīvi vāks, atlasīs, izdomās, viltos un apkopos sev tīkamu kolēģi slavinošu informāciju, vai netīkamu kolēģi tikai apmelojošu informāciju.

Savulaik pret mani četras negodīgas personas (no tām trīs toreiz atradās tiesnešu amatos) mēģināja slepeni iesniegt šādas denunciācijas, taču administratīvajā procesā tika nomainītas. Pie tam savādi, ka iepriekš šīs pašas un ar tām saistītas personas man piedāvāja nepildīt darba pienākumus un iesaistīties iedzīvošanās shēmās ar materiāliem labumiem par procesu ar noteiktu rezultātu, no kā es atteicos.

Tiesu varas darbības būtība ir konkrētu tiesisko attiecību, nevis personas dzīves gaitas pārbaude un apsūdzība. Ja pēdējā ir nepieciešama, tad to ir jāveic prokuroram, bet apsūdzētajam, arī tiesnesim, ir jābūt visām iespējām aizstāvēties.

Tāpēc Kolēģiju darbības process ir tiesu varai neatbilstošs un korporatīvi subjektīvs.

6. Secinājumi un priekšlikumi

6.1. Tiesnešu atbildībai vispirms ir jākoncentrējas uz atlīdzināšanu no pārkāpumiem cietušajiem un pārkāpumu novēršanu ar vienotu praksi, bet tikai pēc tam uz pārkāpēja sodīšanu.

6.2. Iebildumu par tieneša darbību lietas izskatīšanā varētu izteikt jebkurš (tiesas priekšsēdētājs vai cits tiesnesis, arī zemākas instances tiesnesis par augstāku instanci vai citu tiesu, privātpersona, tieslietu ministrs). Ja iebilduma adresāts tam piekrīt, tad klusē. Ja nepiekrīt, tad kaut vai saskaņā ar Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa 1. un 2.kanonu vēršas Tiesnešu ētikas komisijā, kura konfidenciālā procesā izskata – vai ir pārkāpums? Ja saskata pārkāpumu, tad prokuratūra vēršas (ceļ apsūdzību) DT, atjaunojot “18.novembra Latvijā”, tostarp Tiesu iekārtas likumu 208.pantā noteiktās tieslietu sistēmai piederoša, bet tiesu varu nerealizējoša prokurora[21] funkcijas DT darbībā.

Manuprāt, paša pārkāpuma izvērtēšanā jāņem vērā tikai konkrētā gadījuma apstākļi un dalībnieki, tomēr tālāk, jau lemjot par tiesneša (ne)sodīšanu,  jāievēro arī citi ar konkrētā tiesneša darbu saistīti apstākļi – citi pārkāpumi, slodze dažādu pienākumu izpildē. Tādēļ sodīšanas procesu DT vajadzētu nošķirt no pārkāpuma izvērtēšanas procesa, piemēram, Tiesnešu ētikas komisijā vai citā kompetentajā iestādē, no kurām pēdējā izlemj lietu tad, ja pārkāpums pieļauts ārpus tiešo darba pienākumu pildīšanas un vērtēts atsevišķā administratīvā, kriminālprocesā u.tml.

Ja tiesneša pārkāpums konstatēts citā iestādē ārpus amata pienākumu izpildes, tad disciplinārlieta varētu uzreiz nonākt DT.

6.3. Vienotā sūdzību reģistra ieviešanas mērķis Latvijā ir sakopot visas sūdzības par tiesu sistēmu. Šajā portālā, kuru pārvalda Tiesu administrācija, tiek glabāta informācija par sūdzībām neatkarīgi no tā, kura iestāde sūdzību ir saņēmusi un izskatījusi — Tieslietu ministrija, rajona (pilsētas) tiesa, apgabaltiesa vai Augstākā tiesa. Reģistrā ir informācija par sūdzību un uz to sniegto atbildi, kā arī sūdzības rezultāta kopsavilkums (pamatota vai nepamatota sūdzība). Informācija tiek nodota arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai — tas ir viens no vairākiem avotiem, ko šī tiesu iestāde izmanto regulārā tiesnešu izvērtēšanā.[22]

Manuprāt tamlīdzīgā Sūdzību (vai Iebildumu) reģistrā jāreģistrē ne tikai sūdzības, bet arī citādi iebildumi gan no lietas dalībniekiem, gan citiem tiesnešiem vai tiesu instancēm, gan trešajām personām, jākoncentrējas uz visiem iebildumiem par problēmjautājumiem un to atrisināšanu, nevis sūdzības pamatotību vai nepamatotību, jo, kā jau iepriekš norādīju, lielāko daļu sūdzību neviens objektīvi neizskata. Pēc domstarpību novēršanas jau prokurors vai cietušais pēc vēlēšanās varētu “makšķerēt” ārā acīmredzami sodāmus pārkāpumus un iet ar tiem uz DT, bet tiesnesis – uz Tiesnešu ētikas komisiju.

Ja iebildumā skartais jautājums ir būtisks, tad to varētu izskatīt, piemēram, Tiesnešu ētikas komisijā, kuras lēmums varētu būt pamats arī procesam DT (pēc uz aizstāvību tiesīgās personas, cietušā vai prokurora iniciatīvas) vai lietas izskatīšanai pēc jaunatklātiem apstākļiem, kuras attiecīgais noilgums (piemēram, desmit gadi Civilprocesa likuma 478.panta trešajā daļā) ir jāpagarina vai vispār jāatceļ, ņemot vērā ilgos lietu izskatīšanas termiņus Latvijas tiesu sistēmā, kas bieži pārsniedz desmit gadus.

6.4. DT prasījums par tiesneša disciplinārsodīšanu vai atlaišanas ierosināšanu jāuztur prokuroram, vismaz ar atzinumu. Varētu pārdomāt, vai prokuratūru iesaistīt plašāk atzinuma sniegšanai par jebkuru jautājumu, vai tikai apsūdzībai sodīšanai. Periodiski, ja tiesnesis nepilda vai slikti pilda savus pienākumus, tā piezīmju un rājienu kopums un/vai ētiskas problēmas arī var likt pret to vērsties prokuroram.

Piemēram, ja tiesnesi cits tiesnesis (sastāvs) nepamatoti apvaino nekompetencē vai nepareizā lietas izskatīšanā, tad šim apvainotājam arī varētu izteikt iebildumu. Praksē šāda veida domstarpības parasti tika apspriestas sanāksmēs, kurā pēc dažādiem argumentiem nonāk pie kaut kādas vienošanās. Ja vēlāk tiesnesis (tiesneši) nolemj pretēji tam, tad tas var būt pamats kaut kāda veida disciplinārai sodīšanai.

6.5. Alternatīvi vai paralēli saprātīgu privātapsūdzību var atjaunot krimināllietās un ieviest tiesnešu disciplinārprocesā. Ja prokurors neredz pamatu vērsties DT no tiesneša pārkāpuma cietušajam būtiskā jautājumā, tad cietušais pats varētu uzturēt apsūdzību DT.

Vēl varētu pārdomāt cietušā civilprasības par atlīdzinājumu celšanu Satversmes 92. panta un Civillikuma 1635. panta kārtībā pret valsti par jebkuru nepamatotu tiesību aizskārumu, tostarp prettiesisku lietas izspriešanu vai izlemšanu, īpaši atsaucoties uz ECT lēmumu lietā Guravska pret Latviju (pieteikums nr. 41553/18), taču nav skaidrs, kā šī ECT doma praktiski realizējama. Protams, teorētiski iespējams būtu celt civilprasību par jebkurā procesā (tostarp administratīvajā un kriminālprocesā) pieļautu nepamatotu tiesību aizskārumu, tomēr šajā kontekstā loģiska ir iespēja, ka atlīdzinājums cietušajam par tiesnešu (krimināliem vai disciplināriem) pārkāpumiem izskatāms tieši administratīvā procesa kārtībā, vispār panākot to pārbaudi. Tomēr, ja šādā procesā iesaistītie soģi turpinās pārkāpumus, tad šo procesu skaits un apjoms var pieaugt eksponenciāli, tāpat nenodrošinot tiesības uz taisnīgu tiesu.

6.6. Nepienācīga procesa un iespējamas neatbilstības Satversmei dēļ jālikvidē Tiesnešu disciplinārkolēģija (tās vietā skat. iepriekš 6.2. punktā piedāvāto procesu), jo tai ir izpildvaras funkcijas. Arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija jālikvidē vai vismaz jāpārskata tās pilnvaras un process. Juridiskā kvalifikācija jānosaka Valsts vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmenā[23] vai/un jāievieš Vācijai līdzīga tiesnešu, prokuroru un advokātu vienotā eksaminācijas un dienesta gaita, bet tiesnešu apstiprināšanā un atcelšanā jāpiedalās vairākām iestādēm ar dažādu valsts konstitucionālo institūciju pārstāvjiem. Par savu kvalifikāciju atbild katrs tiesnesis pats. Tiesneša kvalifikāciju varētu vērtēt tikai saukšanas pie atbildības gadījumā, ar Sūdzību (Iebildumu) reģistra datiem, arī pēc piezīmju un rājienu kopuma, to apstrīdēšanas gadījumā – pēc tās rezultātiem.

6.7. Varētu mainīt noilguma termiņus tiesnešu disciplinārlietās. Pārkāpumu vai vispār domstarpības pēc būtības varētu izskatīt neierobežoti, atšķirībā no sodīšanas.

Noslēgums

Mums uzticēto pienākumu izpildei jau esam veikuši un turpināsim pozitīvas izmaiņas tieslietu sistēmā. Pašlaik necieņu pret tiesu galvenokārt rada netaisnīgi nolēmumi, kuros ir nepatiesi faktiskie un tiesiskie apstākļi. Atkarīgas netaisnīgas tiesas uzturētāji un atbalstītāji zina un cer, ka tā subjektīvi kalpos viņiem. Tomēr ar nepatiesību (patiesības nodevību) šodien tiek izvēlēts tūlītējs izdevīgums un savtīgu iegribu apmierināšana, “izvēlēts Baraba”, ar to nolemjot viņu, sevi un pasaules lielu daļu noziedzības turpināšanai un nāvei, zaudēta tiesas cieņa un sabiedrības uzticība, apdraudēta drošība ilgtermiņā. Savukārt, ar atbalstu patiesīgumam un atklātībai, kaut arī emocionālai, ar mīlestību palīdzot pārkāpējiem un vienaldzīgajiem turpmāk nepieļaut pārkāpumus un atlīdzinot cietušajiem, mēs veicināsim objektīvu kopējo labumu, kad visi, arī “Baraba”, dzīvos. Ar politizētu tiesas spriešanu, ignorējot lietas patiesos tiesiskos un faktiskos apstākļus, tiek panākts soģim vēlamais rezultāts īstermiņā, taču var notikt netaisnība. Ja ar pienācīgu tiesnešu atbildības procesu panāktu patieso apstākļu ievērošanu, tie palīdzētu novērst netaisnību un necieņu. Quid est autem aliud quod malum dicitur, nisi privatio boni?[24]

---

[1]      https://mmednis.home.blog/2020/01/22/maris-mednis-ll-m-latvijas-valsts-un-tas-parstavju-iespejas-atbalstit-tiesiskumu-polija/?fbclid=IwAR1slBAraiDQp2kYcehtC_4rxEK98smIImdr2_upzjjRX60k5_Zx1gBXZTQ

[2]      http://at.gov.lv/lv/jaunumi/par-tieslietu-padomi/tieslietu-padomes-desmitgade-uzsver-tas-lomu-tiesu-varas-neatkaribas-un-kvalitates-stiprinasana-10212

[3]      https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/strupiss-98-99-sudzibu-par-tiesnesiem-nepamatotas-iespejams-dala-disciplinarlietu-politiski-motivetas.d?id=52163195

[4]      https://ir.lv/2020/05/22/zinu-kas-jadara/

[5]      Skat. iepriekš 1. zemsvītras piezīmi

[6]      https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-2-dala-dzivibas-vests-tiesibsargataju-aizstavibai/?fbclid=IwAR3o2izpnQL6UNrd7b7bKBavERWHC_7cgpvX0qrvIiDTmHYdUK5NbiD4jU0

[7]      https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-3-dala-akmens-pili-dzelondarzos-1/?fbclid=IwAR3hkWyYYNTpb9237FDgiI1MjNArM_3agxy1zm-oMZgfJmUh_1R3LleMTio

[8]      Sīkāk skat. https://mmednis.home.blog/2020/10/29/soda-regresivas-izpildes-aktualitate-kriminaljusticijas-reforma/

[9]      https://pietiek.com/raksti/vai_var_uzticeties_aigaram_strupisam_ka_augstakas_tiesas_priekssedetaja_amata_kandidatam

[10]    DT 2015.gada 11.maija lēmuma lietā Nr.DT-6/2015 10. un 12.punkts

[11]     Citādi būtu gadījumā, ja būtu apgalvots par tiesneša radniecību ar kādu no lietas dalībniekiem, par kuru viņš iepriekš nebija zinājis, tad to varbūt tiešām vajadzētu pārbaudīt apspriežu istabā.

[12]     https://www.delfi.lv/news/national/politics/neciena-pret-kolegiem-strupiss-etikas-komisija-sudzas-par-33-tiesnesu-ricibu.d?id=52478241

[13]    Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmi

[14]    Krūzkopa S. Kāds būs tiesneša amata pretendenta ceļš līdz tiesneša amatam. https://lvportals.lv/tiesas/319135-kads-bus-tiesnesa-amata-pretendenta-cels-lidz-tiesnesa-amatam-2020

[15]    Par veiktajām un vajadzīgajām izmaiņām skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmi

[16]    Kanādiešu psihologu sagatavotu programmu “Cognitive Skills” (Tulkojums latviešu valodā Domāšana un Rehabilitācija: Kognitīvo prasmju mācīšanas rokasgrāmata, 2000.gads) mēs ar tās autortiesību īpašniekiem uzdāvinājām Latvijas pārvaldes iestādēm. Šīs programmas autortiesību īpašnieki uzsvēra, ka tajā nedrīkst apmācīt sociopātus, kuriem ir pārāk zems empātijas līmenis. Pretējā gadījumā šāds indivīds var kļūt vēl bīstamāks sabiedrībai, jo labāk iemācīsies pielāgot savu izturēšanos un realizēt savus nemainīgos noziedzīgos mērķus.

[17]     Piemēram, gadījumā ar Schwester Tod (Todesengel) Irēni Bekeri Charité slimnīcā Berlīnē.

[18]     Tiesu iekārtas likumu (1936.gads) 208.pantā paredzēts, ka tiesu varas amatpersonas disciplinārlietā “pirms sprieduma taisīšanas tiesa noklausās prokurora vai virsprokurora atzinumu, pēc piederības, un pēc tam tiesājamā galīgos paskaidrojumus”.

[19]     Saskaņā ar Satversmes 84.pantu “Tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā”.

[20]    Skat. iepriekš 4. zemsvītras piezīmi

[21]    Par prokurora funkcijām skat. https://mmednis.home.blog/2019/12/31/maris-mednis-ll-m-tieslietu-sistemas-izmainu-interpretacija-neieverota-tiesu-vara/?fbclid=IwAR3hkWyYYNTpb9237FDgiI1MjNArM_3agxy1zm-oMZgfJmUh_1R3LleMTio

[22]     Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai, 2020. gada ziņojums par tiesiskumu, Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā, SWD(2020) 313 final, 30.9.2020, Valstu sadaļa – tiesiskuma situācija Latvijā. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52020SC0313&from=EN

[23]     Skat. MK 2019. gada 15. janvāra noteikumus Nr. 46 “Valsts vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmena kārtība”

[24]    S. Aurelii Augustini. Enchiridion ad Laurentium, sive, De fide, spe et caritate liber. C.XI. https://archive.org/details/dedoctrinachrist00augu

„Staigājiet taisnus soļus, lai kāds klibodams nenomaldītos, bet gan tiktu dziedināts!” (Ebr. 12:13)

Priekšvārds

Paldies Valsts probācijas dienesta rīkotās konferences „Četras rehabilitācijas: Virzoties uz starpdisciplināra darba modeli” ¹ (turpmāk arī – Konference) organizētājiem par līdzdalību Latvijas krimināljustīcijas reformā. Prieks, ka turpinās sekmīgā sadarbība ar kolēģiem no citām valstīm, it īpaši Apvienotās Karalistes, Igaunijas un Norvēģijas, kuri vēsturiski sekmējuši šīs reformas panākumus.

Ievads

Konferences ietvaros tika pievērsta uzmanība diviem aktuāliem projektiem – elektroniskās uzraudzības ieviešanai un atkarību mazināšanas programmai notiesātajiem.

Elektroniskās uzraudzības ieviešana tika ierosināta 1994. gadā kā daļa no Zviedrijā noskatītās probācijas dienesta kontroles pār nosacīti notiesātajiem un nosacīti atbrīvotajiem, bet elektroniskā uzraudzība Latvijas Sodu izpildes kodeksā (turpmāk tekstā arī – LSIK) tika paredzēta tikai 2014.gadā ².

Atkarību mazināšanas programma tika ierosināta 1998. gadā, arī izmantojot Ziemeļvalstu pieredzi. Nozīmīgi grozījumi LSIK saistībā ar šo programmu tika veikti 2016.gadā ³.

Tātad, minēto krimināljustīcijas nozares izmaiņu realizācijai bija vajadzīgs ilgs laiks. Tomēr šī nozare ir jāturpina pilnveidot, tāpēc gribu pievērsties ar iepriekš minētajiem diviem Konferences jautājumiem zīmīgi saistītajai progresīvās brīvības atņemšanas soda izpildes (turpmāk tekstā ‑ soda progresīvās izpildes) pilnveidošanai, kura arī ir sen ierosināta.

Konferences rīkotāja Probācijas dienesta ieviešanai izšķirošas bija 1999. gada beigas, kad Eiropas Komisijas projektā Latvijas tiesību aktu saskaņošanai ar Eiropas Kopienu tiesībām publicitātes pasākumos par Kriminālsodu izpildes likumprojekta apspriešanu izdevās aktualizēt tostarp jaunu kriminālprocesa tiesību normu ieviešanas nepieciešamību, probācijas dienesta praktisku izveidošanu un izvērtēšanas ziņojumu soda noteikšanai kā vienu no tā uzdevumiem.

Savukārt ārvalstu eksperti ⁴ turpat iebilda pret Kriminālsodu izpildes likumprojektā paredzēto notiesāto klasifikāciju Latvijas soda progresīvās izpildes sistēmas ietvaros. Iepriekš minēto iebildumu rezultātā Saeimā netika virzīts tālāk toreiz sagatavotais Kriminālsodu izpildes likumprojekts, ar ko bija paredzēts aizstāt tagadējo Latvijas Sodu izpildes kodeksu (turpmāk arī – LSIK).

Soda progresīvās izpildes sistēmai būtiskās problēmas man šķiet aktuālas tagad, saistībā ar diviem Konferences pamatjautājumiem. Un proti, veicot grozījumus likumā atkarību mazināšanas programmai, ir ieviestas arī izmaiņas notiesāto izvietošanā, bet vienlaikus ar elektroniskās uzraudzības ieviešanu negaidīti tika paredzētas ar soda progresīvās izpildes sistēmu saistītas izmaiņas.

1. Galvenais par soda progresīvo izpildi

Vispirms mēģināšu īsi atkārtot galveno par soda progresīvo izpildi. Latvijā tā ieviesta ar 1994. gada 30. decembra likumu „Par grozījumiem Latvijas Labošanas darbu kodeksā” ⁵ un pamatojas uz notiesāto diferenciāciju katra brīvības atņemšanas iestādes veida un režīma ietvaros, kā arī pārvietošanu no viena veida cietuma uz cita veida cietumu, ņemot vērā izciestā soda daļu un notiesātā uzvedību. Tās mērķis ir panākt soda izpildes režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei, nodrošinot soda izpildi, kā arī viņa optimālu iekļaušanos dzīvē pēc atbrīvošanas ⁶.

LSIK paredzēta katra notiesātā pakāpeniska virzība soda izciešanas režīmu ietvaros (no stingrāka režīma uz vieglāku) atbilstoši izciestajam soda termiņam, notiesātā uzvedībai ieslodzījuma vietā un resocializācijas pakāpei; vai arī virzība no vieglāka režīma uz stingrāku, atbilstoši notiesātā uzvedībai ieslodzījuma vietā un resocializācijas pakāpei. Lēmumus par soda izpildes režīma mīkstināšanu vai pastiprināšanu pieņem izvērtēšanas komisija ⁷.

Notiesātie uzsāk soda izciešanu režīma zemākajā pakāpē. Pēc ievietošanas cietumā viņiem šajā pakāpē jāizcieš noteikta daļa no piespriestā soda. Pēc tam viņu ar izvērtēšanas komisijas lēmumu var pārvietot uz augstāku režīma pakāpi un tā tālāk ⁸. Notiesāto par pārkāpumiem ar izvērtēšanas komisijas lēmumu var pārvietot no atklātā cietuma uz daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi, bet no daļēji slēgtā cietuma — uz slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemāko pakāpi ⁹.

Izvērtēšanas komisijas lēmumi ir pakļauti Ieslodzījuma vietu pārvaldes kontrolei.

2. Tiesību ierobežojumi notiesātajiem atkarībā no režīma

LSIK paredzēts, ka tiesību ierobežojumi ar reālu brīvības atņemšanu notiesātajam ir atkarīgi no soda izpildes režīma.

Piemēram, tiesības uz satikšanos ietekmē ieslodzītā privāto dzīvi. Notiesātajiem slēgtajā cietumā LSIK 50.⁴ panta septītās daļas 1.punkts paredz soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē izmantot gadā sešas ilgstošas satikšanās un sešas īslaicīgas satikšanās, vidējā pakāpē 50.⁴ panta astotās daļas 1.punkts – četras ilgstošas satikšanās un sešas īslaicīgas satikšanās, bet zemākajā pakāpē 50.⁴ panta devītās daļas 1.punkts – trīs ilgstošas satikšanās un četras īslaicīgas satikšanās. Daļēji slēgtajā cietumā LSIK 50.⁵ panta septītās daļas 1.punkts notiesātajiem soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē paredz tiesības izmantot gadā astoņas ilglaicīgas satikšanās un astoņas īslaicīgas satikšanās, bet zemākajā pakāpē 50.⁵ panta astotās daļas 1.punkts – piecas ilglaicīgas satikšanās un četras īslaicīgas satikšanās. Atklātajā cietumā LSIK 50.⁶ panta ceturtā daļa notiesātajiem atļauj uzņemt viesus bez ierobežojuma.

Dažādos režīmos atšķiras arī pirkumiem veikalā atļautās summas, telefona sarunu skaits un citas tiesības.

Tātad, kriminālprocesuāli piespriestā brīvības atņemšanas soda režīmā notiesātajam LSIK paredzēti dažādas intensitātes tiesību ierobežojumi – slēgtā cietuma režīma zemākajā pakāpē ierobežojumi ir visstingrākie, augstākā pakāpē ierobežojumi ir mazāki.

3. Nesenās izmaiņas normatīvajos aktos

Pēc autora 2009.gada raksta Jurista Vārdā ¹⁰, ne tikai ieviesti rakstā tieši minētie ieteikumi ieslodzītā tiesību uzlabošanai (piemēram, likumā paredzēts periodiski izvērtēt speciālo līdzekļu pielietošanas nepieciešamību uz mūžu notiesātajiem) ¹¹, bet izdarīti arī citi pārsteidzoši grozījumi – pirms tam, vienā likumā ar jau minēto elektroniskās uzraudzības ieviešanu, LSIK 50.²¹panta piektajā daļā brīvības atņemšanas soda izpildes gaita vispār izņemta no tiesas kontroles, brīvības atņemšanas iestādes administratīvo komisiju aizstājot ar izvērtēšanas komisiju, kuras iepriekš pārsūdzamie lēmumi tagad ir apstrīdami tikai līdz Ieslodzījuma vietu pārvaldei ¹².

Pēc kritikas par šādu risinājumu ¹³ 2016. gada 14. jūlijā Satversmes tiesas 2. kolēģija ierosināja lietu „Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.²¹panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” par izvērtēšanas komisijas lēmumu nepārsūdzamību tiesā ¹⁴.

Gadsimtu mijā Satversmes tiesa tiešām palīdzēja aktualizēt ieslodzītā tiesību jautājumus Latvijā ¹⁵, tomēr konkrētajā lietā ir iespējami dažādi risinājumi un, neatkarīgi no tās iznākuma Satversmes tiesā, ir jāveic kompleksas izmaiņas, kuras, manuprāt, skar arī soda progresīvās izpildes maiņu.

4. Notiesātā tiesības ietekmējošu aktu pārsūdzība

Iepriekš minētajā rakstā ¹⁶ norādīju, ka tiesā pārsūdzami ir tikai tie jautājumi, kas būtiski skar personas tiesības ieslodzījumā.

Līdz 3. punktā minētajiem LSIK grozījumiem varēja uzskatīt, ka soda izpildes gaitu kontrolēja administratīvās komisijas, kuru lēmumus varēja pārsūdzēt vispārējās jurisdikcijas tiesās, tāpēc uzskatīju, ka brīvības atņemšanas soda izpildes jautājumus kontrolē vispārējās jurisdikcijas tiesas kriminālprocesa kārtībā.

Varbūt šāds risinājums īsti neatbilst nostājai, ka brīvības atņemšana jau ir sods pati par sevi, nevis pamats papildu sodīšanai ¹⁷, kad kriminālprocesa kārtībā tiesa nosaka brīvības atņemšanu kā pamatsodu, tā termiņu un vai tas ir izciešams reāli, bet tālāk jau administratīvo iestāžu kompetencē ir kontrolēt brīvības atņemšanas soda izpildes gaitu. Tad tiesai (kriminālprocesa kārtībā) jāiejaucas tikai gadījumā, ja tiek mainīts soda veids (piemēram, notiesātais no cietuma tiek atbrīvots pirms termiņa nosacīti).

5. Kriminālprocesuālā kārtība

Šāds uzskats izriet no krimināljustīcijas reformā Latvijā bieži noderējušās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā arī – ECT) labākās prakses Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā arī – Konvencija) interpretācijā.

ECT judikatūrā ¹⁸ par kriminālsodiem tiek uzskatīti tikai tie ieslodzīto disciplinārsodi, ar kuriem nosaka sodu pēc būtības, kas daudzās valstīs ir iespējamā tiesas piespriestā un likumā paredzētā minimāli izciešamā soda termiņa pagarināšana. Piemēram, ja tiesa piespriedusi trīs gadu brīvības atņemšanas sodu (precīzāk, piecu gadu, bet likums paredz, ka pēc trīs gadiem notiesātais tiek atbrīvots, ja nav pamata šo termiņu pagarināt), bet ieslodzījuma vietu vadība ar disciplinārsodu pagarina šo trīs gadu termiņu vēl par 14 dienām, tad šāds pagarinājums būtībā ir kriminālsods un pār to jāparedz tiesas kontrole ¹⁹.

Latvijā nav šādu notiesāto disciplinārās ietekmēšanas līdzekļu ar kriminālsoda raksturu.

6. Cita procesuālā kārtība

Tomēr rakstā ²⁰ brīvības atņemšanas soda izpildes gaitu nebija ierosināts atstāt tikai Ieslodzījuma vietu pārvaldes kompetencē, bet gan bija uzsvērts, ka administratīvajām tiesām jāskata ar notiesātā tiesībām saistīti jautājumi, kurus neskata vispārējās jurisdikcijas tiesas kriminālprocesuālā vai citā kārtībā.^.

Atbilstoši ECT praksei Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē ieslodzītais var pārsūdzēt tiesā savu Konvencijā paredzēto civilo tiesību (piemēram, tiesību uz privāto dzīvi, biedroties) ierobežojumus. Papildus tam, ECT vērtē arī iespējamos Konvencijas 3.panta („spīdzināšanas aizlieguma”²¹) pārkāpumus attieksmē pret ieslodzītajiem.

Jāatzīst, ka rakstā ²² tiešām nepilnīgi norādīts, ka ar kriminālprocesuāla nolēmuma izpildi saistītu jautājumu izskatīšana administratīvā procesa kārtībā esot Latvijas valsts pārvaldes un tiesu iestāžu īpatnēja prakse un tiesību normu interpretācija.

Atbilstoši rakstā²³ minētajam, mums tuvajās nacionālajās tiesību sistēmās ar kriminālsoda izpildi saistītas lietas tiešām skata vai nu īpaši soda izpildi uzraugoši tiesneši, vai arī vispārējās jurisdikcijas tiesas (ja pat valstī ir administratīvās tiesas) ²⁴, bet ir vismaz viena cita valsts, kur ar soda režīmu un izpildi saistītie jautājumi tiek skatīti administratīvā procesa kārtībā – tā ir Francija. Tomēr arī Francijā ir savas īpatnības, kas ir atšķirīgas no Latvijas.

7. Francijas sistēmas galvenās īpatnības

• Francijā administratīvās tiesas skata sūdzības par visiem ar brīvības atņemšanas soda izpildes administrēšanu saistītiem jautājumiem, t.sk. pārvietošanu no viena cietuma uz otru, u.c. ²⁵, neatkarīgi no tā, vai tie ietekmē notiesātā cilvēktiesības.
• Tomēr, līdz stājas spēkā notiesājošs spriedums krimināllietā, ar apcietinājumu, arī tā apstākļiem saistītos jautājumus, Francijā pārbauda izmeklēšanas tiesnesis ²⁶.
• Francijā administratīvās tiesas institucionāli ir atšķirīgas no tiesu varas ²⁷;
• Francijā, atšķirībā no Latvijas, darbojas arī neatkarīgas pārvaldes un sabiedriskās institūcijas, kuras pārrauga ieslodzījuma apstākļus ²⁸;
• Francijā administratīvajām tiesām, izskatot ar soda izpildi saistītus jautājumus, ir pieejami šim nolūkam pilnīgāki un skaidrāki instrumenti – ir „steidzamie pieteikumi”, kad īpašs tiesnesis (le juge des référés), kas parasti ir administratīvās tiesas priekšsēdētājs, pat 48 stundu laikā izskata steidzamus (it īpaši ar cilvēktiesībām saistītus) jautājumus un piemēro pagaidu aizsardzības līdzekļus²⁹ pat vēl pirms procesa pabeigšanas iestādē³⁰.
• Francijas administratīvo tiesu prakse, pārbaudot notiesāto ietekmēšanas līdzekļus, kritizēta no procesuālā viedokļa – process ir ilgs; šī līdzekļa darbība netiek apturēta, tāpēc par to maz sūdzas, jo daudziem pēc izpildes uzsākšanas vairs nav būtiski sūdzēties; notiesātajiem ir maz iespēju pierādīt savu taisnību ar pierādījumiem, lieciniekiem, u.c. ³¹

8. Iespējami īpaši soda izpildes tiesneši

Domāju, ka Latvijā nav tiesisku šķēršļu ieviest arī atsevišķu tiesas institūtu kā „sodu izpildes” tiesnesi, kurš līdzīgi kā daudzās valstīs (t.sk. Polija, Itālija) īpaši pārbauda soda izpildes iestāžu pieņemtos lēmumus. Arī ECT praksē ir atsauce uz speciālajām sodu izpildes tiesām Itālijā³², kas sūdzības par administratīvi noteiktu īpašu soda izpildes režīmu izskata desmit dienu laikā.

Saistībā ar apcietinājuma (gan cilvēktiesību aizsardzībai kriminālprocesā, gan personiskās brīvības ierobežošanu ietekmējošo līdzekļu vispār) izpildes sakārtošanu Latvijā Konvencijas 5. un 6. panta ievērošanai pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās ierosināju nostiprināt tiesas neatkarību jautājumos par apcietinājuma piemērošanu. Līdz ar citiem priekšlikumiem ar to ne tikai veicināta jauna Kriminālprocesa likuma izstrādāšana Kriminālprocesa kodeksa vietā, bet arī panākta izmeklēšanas tiesneša darbība Latvijā.

Tātad, līdzīgi kā līdz notiesājošam spriedumam aktuālos izmeklēšanas jautājumus izskata izmeklēšanas tiesnesis, pēc tam aktuālos soda izpildes jautājumus varētu skatīt soda izpildes tiesnesis vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Tas neizslēdz administratīvo tiesu iesaisti tajos ieslodzītā cilvēktiesību jautājumos, kas nebūs soda izpildes tiesneša jurisdikcijā.

9. Iespējamie uzlabojumi Administratīvā procesa likumā

Tomēr, ja Latvijā brīvības atņemšanas soda izpildes jautājumus izlemts galīgi izņemt no vispārējās jurisdikcijas tiesas jurisdikcijas un Latvija izvēlēsies sekot Francijas paraugam, tad gan administratīvajām tiesām būtu jāvērtē brīvības atņemšanas soda sprieduma izpilde (izņemot kriminālprocesuālos jautājumus par atbrīvošanu no soda izciešanas u.c.). Šādā gadījumā jāuzlabo pagaidu aizsardzības līdzekļu un paātrināta procesa piemērošana, tiesas ātrums, operativitāte un pieejamība ieslodzītajam, iespējas pārbaudīt ieslodzījuma apstākļus uz vietas, u.c.

Šie procesuālie instrumenti ir būtiski sūdzību par ieslodzītā cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos, lai, piemēram, tiesas sastāvam būtu iespēja konkrētā lietā pēc vajadzības doties uz ieslodzījuma vietu un procesuāli fiksēt tur esošos apstākļus, pagaidu aizsardzības kārtībā likt novērst cilvēktiesību pārkāpumu bez lietas ierosināšanas, u.c.

Iepriekš šādi risinājumi par ātru un efektīvu administratīvo procesu nav atbalstīti. Pirms un pēc 2004. gada 1. februāra administratīvo tiesu tiesneši diskutēja par pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanas kārtību. Pēc bijušā Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētāja lūguma tika norunāts, ka pagaidu aizsardzības līdzekļi būtu izskatāmi tiesā tikai pēc administratīvās lietas ierosināšanas. Tomēr, lai gan tika ierosināts pilnvērtīgi izmantot arī Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) ³³ 171. un 174. pantā paredzētopierādījumu apskati un izpēti to glabāšanas vietā, šāda iespēja netika panākta.

10. Trūkumu iespējamie cēloņi tiesību piemērošanā

Tāpēc paralēli tiesību sistēmas – arī krimināljustīcijas ‑ reformas normatīvo aktu pilnveidošanā ir svarīga attieksmes maiņa pret tiesību piemērošanu. Redzot reformas sekmes, tai pievienojušies daudzi citi dalībnieki, tomēr intensīvās darbības „augļi” ne vienmēr atbilst reformas garam, pie tam trūkumu iemesls nav vienkārši nezināšana. Šie trūkumi vērojami gan nepārdomātos normatīvo aktu grozījumos, gan nepamatotos tiesību aktos, gan bezdarbībā. Trūkumu novēršana ir nepieciešama, lai mēs izvēlētos iespējami labāko risinājumu un pildītu savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas.

11. Padomiskās domāšanas recidīvi – patiesības neatzīšana

Labākos un tiesiskākos risinājumus atrast tiesību piemērotājiem bieži traucē reālās faktiskās un tiesiskās situācijas neatzīšana.

Attiecībā uz ieslodzījuma apstākļiem un to pārbaudei piemērotajiem procesiem šādas negatīvas prakses piemērs ir būtiski nepatiesas norādes par administratīvo procesu Latvijā spīdzināšanas aizliegumu pārkāpjošas faktiskās rīcības izskatīšanā ECT 2012. gada 27. novembra spriedumā Nr. 17892/03Savičs pret Latviju: „apgalvojums, ka administratīvajām tiesām būtu jāvērtē ieslodzīto sūdzības, kas izriet no iekšējo cietuma noteikumu piemērošanas [..] ir pretrunā ar administratīvo tiesu lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz konkrēto iesniedzēju”; „administratīvās tiesas ir izmantojušas pārāk formālu pieeju, nepieņemot izskatīšanai iesniedzēja pieteikumus”, visas sūdzības par valsts iestāžu faktisko rīcību jāizvērtē saskaņā ar „subordinācijas procedūru”, proti, iesniedzot sūdzību hierarhijas ziņā augstākā iestādē, nevis izmantojot administratīvo procesu tiesā ³⁴.

Pirmkārt, „iesniedzējs 2006.gada 27.decembrī vērsās Administratīvajā rajona tiesā [..]” ³⁵ un pieteikumā bija lūgts pārbaudīt tieši cietuma priekšnieka izdotus normatīvos aktus. APL 7. nodaļā „Iestādes faktiskā rīcība” (no 2006. gada 1. decembra spēkā esošajā likuma redakcijā) bija paredzēts, ka „privātpersona iestādes faktisko rīcību var apstrīdēt un pārsūdzēt tāpat kā administratīvo aktu”³⁶, kas atšķiras no tiesiskā regulējuma pirms 2006. gada 1. decembra, kad privātpersona tieši vērsās tiesā ar pieteikumu par iestādes faktisko rīcību³⁷.

Tas nozīmē, ka pēc 2006. gada 1. decembra saskaņā ar APL 188. panta pirmā daļu pieteicējam ne tikai administratīvo aktu, bet arī faktisko rīcību bija jāapstrīd augstākā iestādē, un tikai pēc tam pieteicējs mēneša laikā varēja iesniegt pieteikumu tiesā.

Tiesai saskaņā ar APL 191. panta pirmās daļas 5. punktu bija pienākums atteikties pieņemt pieteikumu, ja pieteicējs nav ievērojis iepriekš minēto likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību, un šīs pašas daļas 1. punktu – ja lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā.

Tomēr pieteikuma pieņemšanas stadijā nebija skaidrs, vai ievērota lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtība, un nebija skaidrs, ko īsti pieteicējs vēlas pārsūdzēt.

Tieši tāpēc, lai objektīvi noskaidrotu lietas apstākļus, konkrētajā lietā pieteicējam tika lūgta papildu informācija – vai pieteicējs ir ievērojis likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību un vai ir apstrīdējis tieši attiecībā uz viņu izdotos pārsūdzētos administratīvos aktus (attiecībā pret viņu veikto faktisko rīcību) augstākā iestādē, vienlaikus norādot, ka administratīvā procesa kārtībā tiesa nevar atcelt cietuma priekšnieka iekšējos normatīvos aktus ³⁸.

Tātad Administratīvās rajona tiesas tiesnesis, cienot pieteicēju un viņa cilvēktiesības, nevis izmantoja pārmērīgi formālu pieeju, bet gan, ievēroja likumu un administratīvā procesa ietvaros mēģināja izdibināt no pieteicēja pareizos prasījumus, uz kuru pamata tiesiski varētu izskatīt, ir vai nav pārkāptas pieteicēja tiesības.

Otrkārt, nav taisnība, ka administratīvās tiesas līdz 2006. gadam nebija pieejams tiesiskās aizsardzības līdzeklis par ieslodzījuma apstākļiem ³⁹.

Pašā spriedumā lietā Savičs⁴⁰ jau minēts Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 7.decembra spriedums (lietā Nr. A42278805), uzdodot Ieslodzījuma vietu pārvaldei nodrošināt, lai ieslodzītais saņemtu personiskās higiēnas līdzekļus.

Latvijas pārstāve ECT sastāvā gan jau pirms 2004. gada bija saņēmusi rakstisku informāciju par šo un citiem ieslodzītā tiesību aizsardzības aspektiem; gan varēja izlasīt par ECT prakses maiņu ⁴¹ šajā jautājumā ⁴², gan APL par to, ka pēc 2006. gada 1. decembra arī faktisko rīcību bija jāapstrīd augstākā iestādē; gan bija informēta, ka jau 2003. gadā nākamie administratīvie tiesneši ieslodzītos tiesības aizskarošus lēmumus un rīcību neuzskatīja par tīri iekšējiem aktiem. Ja arī pēc 2004. gada bija sastopami savādi apelācijas un kasācijas instanču tiesu nolēmumi, tad to cēloņi nav tiesību nezināšana un tie netraucēja administratīvajai tiesai pildīt APL noteiktos pienākumus.

Līdz ar to gan tiesiski nepamatota, gan faktiski nepatiesa ir Latvijas administratīvajām tiesām piedēvētā nepamatoti formāla pieeja un pašas ECT (vai arī Francijas un Beļģijas tiesu) iepriekšējais uzskats par to, ka ieslodzīto tiesības aizskaroši lēmumi ir iekšēji no ieslodzījuma izrietoši un tikai subordinācijas kārtībā iestādē pārbaudāmi aspekti.

ECT un Latvijas pārstāvjiem šajā lietā savukārt ir acīmredzams ir centības trūkums tāpēc, ka Latvija spriedumu Savičs nelūdza izskatīt Lielajā palātā saskaņā ar Eiropas šajā lietā Cilvēktiesību konvencijas 44. panta 2. punktu⁴³, lai gan pieteicējs acīmredzami nebija izmantojis visus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus atlīdzinājuma pieprasīšanai.

Ja visu patiesību procesā nepasaka advokāts, aizstāvot klientu, tas ir normāli, jo tāds ir advokāta pienākums. Tomēr nav normāli, ja advokāts klusē, kaitējot klientam, vai ja fantazē un būtisku informāciju nepasaka lietas iztiesātājs. Tas ietekmē ne tikai procesa dalībniekus, bet var maldināt arī lietas nepārzinošās personas, kuras var izdarīt nepareizus secinājumus.

Patiesības noskaidrošana un tās nenodošana ir būtiski svarīga šajā gadījumā, kad jāizskata normatīvo aktu pilnveidošana arī jautājumā par to, kad un kādā procesā tiesa ir vai nav efektīvs līdzeklis ieslodzītā tiesību pārkāpumu novēršanai.

12. Tiesai ir ierobežotas iespējas ieslodzītā tiesību būtisku pārkāpumu novēršanā

Tiesai ir iespējas piešķirt atlīdzinājumu, konstatējot iespējamos spīdzināšanas ⁴⁴, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumus pret ieslodzītajiem.

ECT 2012. gada 28. februāra spriedums Melnītis pret Latviju (pieteikums Nr. 30779/05): 1. punktā norādīts, ka „attiecībā uz sūdzībām par necilvēcīgiem vai pazemojošiem apcietinājuma apstākļiem ir iespējama divu veidu palīdzība: būtisku apcietinājuma apstākļu uzlabošana un atlīdzinājums par kaitējumu vai zaudējumiem, kas nodarīti šādu apstākļu dēļ [..].”

Tomēr ECT praksē atlīdzinājuma piešķiršana neatbrīvo valsti no pienākuma nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli ieslodzījuma apstākļu uzlabošanai (kas var arī nebūt tiesa). Kad Francijā administratīvā tiesa bija piešķīrusi atlīdzinājumu nepamatoti apcietinātajam, bet Francijā nebija efektīva Konvencijas 3. panta pārkāpuma novēršanas līdzekļa – prasītājs nevarēja panākt pārkāpuma izbeigšanu vai ieslodzījuma apstākļu uzlabošanu, ECT par Konvencijas 13. panta pārkāpumu piešķīra prasītājam kompensāciju EUR 4000 apmērā. Tikai pēc pamatlietā būtisko apstākļu norises Francijas augstākā administratīvās justīcijas instance 2012. gada 22. decembrī noteica, ka tiesnesim likumā paredzētie paātrinātie (pagaidu aizsardzības) līdzekļi procesuāli ļautu apturēt pārkāpumu ⁴⁵.

Administratīvajā procesā tiesai pašai ir jāpārbauda pierādījumi un arī pārkāpuma konstatēšanas gadījumā tiesa var palīdzēt tikai konkrētajam notiesātajam, kurš iesniedzis pieteikumu, nevis visiem notiesātajiem, kuri cieš no tāda paša tiesību normu pārkāpuma ⁴⁶. Protams, tiesa var pieņemt blakus lēmumu ⁴⁷, bet par blakus lēmuma neizpildi var uzlikt tikai piespiedu naudu, nevis piespiest to izpildīt.

Tiesa nevar novērst ieslodzītā tiesību pārkāpumus, ja ieslodzītais par to tiesai nesūdzas, vai pieteikumu nav iesniedzis cits tiesību subjekts konkrētās ieslodzītās personas vārdā ⁴⁸. Tomēr šādi iespējamie pārkāpumi ir jānovērš ne tikai, lai ievērotu kristīgās vērtības, bet arī vispārējas noziedzības novēršanas nolūkā.

Ja kādu ieslodzīto A., kuru tiešām spīdzina (cietuma administrācija) vai pakļauj cietsirdīgai attieksmei (citu ieslodzīto izturēšanās vai ieslodzījuma apstākļu dēļ), tad šis ieslodzītais A. rezultātā var iet bojā, saslimt, zaudēt prātu vai spēju rakstīt. Viņam var nebūt rakstāmā vai negribēties rakstīt, vai arī viņš var nesaprast attieksmes cietsirdīgumu. Ikvienā no šiem gadījumiem viņš nesūdzēsies tiesā un nekādu atlīdzību nesaņems.

Bet var būt pretējs gadījums – cits ieslodzītais B., pret kuru attieksme cietumā būs pieņemama, var zināt par trūkumiem kādā konkrētā cietumā un sūdzēties par tiem, lai gan no tiem nav cietis. Piemēram, Ieslodzījuma pārvalde nepildīja tiesību normu izsniegt ieslodzītajiem higiēnas līdzekļus. Tomēr ieslodzītais B. (varbūt) varēja saņemt higiēnas līdzekļus no humānās palīdzības vai no citām personām.

Tomēr zinot par oficiālu higiēnas preču neizsniegšanu, ieslodzītais B. var iesniegt pieteikumu tiesā. Tad tiesai būs grūti noskaidrot, vai ieslodzītā B. tiesības (pirms ilga laika) tiešām pārkāptas.

Tāpat procesuāls šķērslis ir noilguma termiņi pieteikuma iesniegšanai tiesā. Turklāt administratīvajā procesā (it īpaši pēc 2006. gada 1. decembra), ja ieslodzītais tiek spīdzināts (turēts necilvēcīgos apstākļos), tad viņam vispirms tas jāapstrīd augstākā iestādē, jāsagaida vismaz APL 64. pantā termiņš administratīvā akta izdošanai un tikai pēc tam šo rīcību (vai administratīvo aktu) var pārsūdzēt tiesā.

Tiesas process ir ilgs un ar dažādiem būtiskiem ierobežojumiem, turklāt tiesai likumā nav ātras reaģēšanas iespēju sua sponte.

13. Citu institūciju iesaiste ieslodzījuma apstākļu kontrolē

Tāpēc, papildus tiesas kontrolei, citās valstīs ieslodzītā tiesību pārkāpumu novēršanas institūcijas darbojas arī pēc savas iniciatīvas un var arī iesniegt pieteikumu tiesā ieslodzītās personas vārdā ⁴⁹. Galvenās ir prokurori, tiesībsargi un neatkarīgi sabiedrības pārstāvji.

Prokurori neveic efektīvu ieslodzījuma vietu uzraudzību Latvijā ⁵⁰, tomēr prokuratūru, kā arī Tiesībsargu ir iespējams pārveidot par strādājošu institūciju, kas iegūtu autoritāti.

Citās valstīs neatkarīgai, arī no sabiedrības pārstāvjiem veidotai institūcijai ir liela nozīme kontrolē pār ieslodzījuma vietām. Acīmredzot kā šāda neatkarīga institūcija ar sabiedrības pārstāvjiem bija iecerēta administratīvā komisija, kas tagad ir likvidēta. Savulaik tika ieviests ieslodzījuma vietu ģenerālinspektors, kuram līdzīgi kā iepriekš minētajam Tiesībsarga (vai iepriekš Valsts cilvēktiesību biroja) institūtam neizdevās izpildīt tam paredzētās funkcijas.

14. Soda progresīvās izpildes uzlabošana

Kāds tam visam sakars ar sākumā minēto soda progresīvo izpildi?

Trūkumi krimināljustīcijas reformas realizācijā var būt saistīti ne tikai ar tādu padomiskās domāšanas palieku kā negodīgumu, bet arī atriebīgumu tiesību piemērotāju darbībā.

Kad 1996. gadā ar toreizējo Cietumu administrācijas Ārējo sakaru daļas priekšnieku diskutēju par nāvessoda aizstāšanu Latvijā ar mūža ieslodzījumu, viņa galvenais arguments „par” bija: „Mūža ieslodzījumā vairāk jāmokās”.

Šī (Latvijas gadījumā – no padomju sistēmas mantotā) doma, ka ieslodzītajiem cietumā jāmokās, praksē bija vērojama, piemēram, kameru korpusa konstrukcijā un speciālo līdzekļu pielietošanā Jelgavas cietumā. Varbūt tieši iepazīšanās klātienē ar šo soda progresīvās izpildes realizēšanu Latvijā, Jelgavas cietumā, 1999. gadā lika ārvalstu ekspertiem iebilst pret Kriminālsodu izpildes likumprojektu kopumā.

Iespējams, soda progresīvās izpildes normatīvo regulējumu Latvijā ietekmējusi tieši ideja, ka notiesātajiem kādu laiku cietumā jāmokās vairāk, pēc tam varbūt mazāk. Tagad, ar minētajiem LSIK grozījumiem, cietuma administrācijas izveidota izvērtēšanas komisija izlemj, cik intensīvi un cik ilgi notiesātais ir (likumīgi) jāmoka.

Manuprāt, cietumu administrācijai soda progresīvās izpildes ietvaros tomēr ir jāļauj elastīgāk noteikt režīma maiņu notiesātajam, bet ar šiem administratīviem lēmumiem nav ļoti atšķirīgi jāietekmē notiesātā tiesības atkarībā no noziedzīgā nodarījuma un soda termiņa. Tad tiesai mazāk būtu jāpārbauda, vai pamatoti ierobežotas notiesātā tiesības.

Visdrīzāk, izvērtēšanas komisijas lēmumā par notiesātā pārvietošanu uz zemāku režīma pakāpi vismaz expressis verbis nebūs noteikts šo notiesāto pakļaut pazemojošai attieksmei. Tomēr, pat ja izvērtēšanas komisijas lēmums par režīma pastiprināšanu ir tiesisks un pamatots, pēc tam tik un tā notiesāto nedrīkst spīdzināt. Un otrādi, notiesāto nedrīkst spīdzināt, pat ja nekāds izvērtēšanas komisijas lēmums attiecībā uz viņu nav pieņemts.

Neatkarīgi no tā, vai pašu izvērtēšanas komisijas lēmumu var pārsūdzēt, notiesātais katrā ziņā var aizstāvēt tiesā savas aizskartās cilvēktiesības, ja cietsirdīga vai pazemojoša apiešanās vai sodīšana attiecībā uz ieslodzīto notiek ieslodzījuma ierobežojumu vai apstākļu, to ilguma un kopuma ietekmē.

Piemēram, ievietošana vienieslodzījuma kamerā bez ērtībām uz neilgu laiku (dažām stundām) ir pieļaujama, tomēr tā nebūtu pieļaujama pastāvīgi (uz vairākiem mēnešiem) un tad aizskars notiesātā tiesības. Pastāvīga tikšanos liegšana un speciālo līdzekļu pielietošana arī aizskars notiesātā tiesības.

Tomēr notiesātā tiesības neaizskars pašu tehniskās apsardzes līdzekļu intensitāte – vai cietumam ir 5 m biezas sienas un 5 m augsts žogs ar sargiem, vai arī ir 0,5 m biezas sienas un vispār nav žoga un sargu.

Tātad, ja arī pats izvērtēšanas komisijas lēmums par notiesātā pārvietošanu uz zemāku režīma pakāpi, ar stingrāku apsardzi, bez konkrēto tiesību ierobežojumu norādīšanas, neskar notiesātā tiesības un var nebūt pārsūdzams tiesā, tad pārsūdzams tomēr var būt katrs reālais tiesību aizskārums, pat ja nekāds formāls lēmums par to nav pieņemts.

Acīmredzot, būtiskāk ir tas, kā īsti izpaužas apstākļi dažādās režīma pakāpēs un kad/vai mainās (likumā paredzētais) tiesību saturs un tā reālā piemērošana.

Tiesa notiesājošā spriedumā kriminālprocesā nosaka pamatsodu un papildsodus, bet nenosaka, kādi papildu ierobežojumi ir piemērojami cietumā. Šie ierobežojumi ir cietuma administrācijas kompetencē, bet šobrīd to reglamentē LSIK ar soda progresīvo izpildi.

LSIK 1.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu tostarp, piemērojot notiesātajam šajā kodeksā noteiktos resocializācijas līdzekļus⁵¹. Resocializācijas līdzekļu iekļaušana minētajā normā varbūt bija noderīga, lai valsts tos sāktu finansēt, tomēr būtībā tie nav daļa no kriminālsoda, t.i. tiesa notiesājošā spriedumā kriminālprocesā neizvēlas resocializācijas līdzekļus.

Domāju, ka minētie resocializācijas līdzekļi ir ieslodzījuma vietas administrācijas kompetencē, ņemot vērā notiesātā viedokli. Notiesātajiem sākumā var piemērot „saprātīgu” (vidējas intensitātes) pamatrežīmu ar saviem noteikumiem. Ja notiesātais vēlēsies izmantot kādus pieejamos resocializācijas līdzekļus, viņš vienosies ar administrāciju par labākiem noteikumiem un abas puses pildīs šo vienošanos (piemēram, atkarību mazināšanas programma). Ja notiesātais neievēros pamatrežīmu vai minēto vienošanos, vai arī būs zināms par cita veida riskiem šim notiesātajam, tad viņam/viņai tiks noteikti lielāki ierobežojumi – notiesātais regresēs.

LSIK 1.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Nedomāju, ka satikšanos skaita ierobežošana vai sliktāki ieslodzījuma apstākļi paši par sevi panāks, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tāpat ir jāizvērtē citu tiesību ierobežošana – vai tā sekmēs konkrētā notiesātā pozitīvu socializāciju.

Līdz ar to soda izpildē nav nepieciešams ne visiem notiesātajiem sākt izciest sodu no zemākās pakāpes, ne pavadīt šajā pakāpē noteiktu laiku no soda termiņa, ne ierobežot noteiktas notiesātā tiesības atkarībā no nozieguma veida un soda termiņa.

Ierobežojumi notiesātajam jāvērtē individuāli, piemēram, tikšanos jāaizliedz (ar pietiekamu pamatojumu) tikai tad, ja konkrētais notiesātais ir pārkāpis tikšanās izmantošanas kārtību ⁵².

Domāju, ka šādā veidā jāmaina soda progresīvā izpilde, pārveidojot to par soda regresīvo izpildi (var arī saglabāt nosaukumu, bet mainīt būtību).

Secinājumi

1) Jāmaina brīvības atņemšanas sodu progresīvā izpilde, lai notiesātā virzība un tiesību apjoms būtu mazāk atkarīgs no sprieduma krimināllietā noteiktā soda termiņa un noziedzīgā nodarījuma rakstura;

2) Jāpārskata LSIK paredzētie disciplinārās ietekmēšanas līdzekļi;

3) Ja ar soda izpildes gaitu saistītie lēmumi jāpārsūdz administratīvajā tiesā, tad jāgroza APL un jātuvina tiesas cietumiem, nodrošinot ātrāku lietas izskatīšanu, tomēr vairāk vēlama ir atsevišķu soda izpildes tiesnešu ieviešana;

4) Izvērtēšanas komisijas lēmumus jābūt iespējai pārsūdzēt tiesā, ja tie skar notiesātā cilvēktiesības. Ja tomēr izmanto Francijas pieredzi, tad administratīvajā tiesā var pārsūdzēt jebkuru ar soda izpildi saistītu jautājumu.;

5) Tiesas kontroles iespējas neizslēdz ieslodzījuma vietu neatkarīgu monitoringu, kā arī tiesībsarga un prokuroru funkciju pilnvērtīgu izpildi;

6) Daudziem tiesību piemērotājiem jāmaina attieksme, jāorientējas uz Satversmes preambulā minētajām kristīgajām vērtībām, taisnīgumu un godīgumu.

Pēcvārds

P.S. Manuprāt, soda izpildes tiesneša variantam priekšrocības (ātrumu, iedziļināšanās pilnīgumu) nodrošina (arī) tas, ka šajā procesā par konkrēto personu jau būs lieta(s) ar materiāliem, bet administratīvajā procesā tiesā ik reizi jāierosina jauna lieta.

1  Konference sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi 2016.gada 14.-16.decembrī Jūrmalā, Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta 2009.-2014.gada programmas Nr.LV08 „Latvijas korekcijas dienestu un Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietu reforma” ietvaros

2  Likums „Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā”, spēkā no 2015.gada 1.februāra. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=269521.

3  Likums „Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā”, spēkā no 2016.gada 13.jūlija. Pieejams: http://likumi.lv/ta/id/283166-grozijumi-latvijas-sodu-izpildes-kodeksa.

4  Per Colliander, Jim Murdoch

5  Sīkāk skat. Škavronska D. Progresīva brīvības atņemšanas soda izpilde. Jurista Vārds, 28.06.2016., Nr. 26, 22. lpp.

6  LSIK 50.¹pants pirmā, otrā daļa. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

7  LSIK 50.¹⁵panta pirmā daļa. Izvērtēšanas komisija pēc 2014.gada 2.oktobra grozījumu spēkā stāšanās 2015.gada 1.februārī aizstāja pirms tam ar 1998.gada 14.oktobra likumu LSIK septītajā „A” nodaļā paredzēto brīvības atņemšanas iestādes administratīvo komisiju. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

8  Skat.. piemēram, LSIK 50.⁴ panta ceturto un piekto daļu, 50.⁵ panta piekto daļu. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

9  LSIK 50.³panta piektā daļa.

10  Mednis M. Ieslodzītā režīma pārkāpumu sodu būtība. Jurista Vārds, 2009. gada 8. septembris, Nr. 36, Pieejams: http://www.juristavards.lv/doc.php?id=196991.

11  LSIK 50.⁸ pants 2015.gada 18.jūnija likuma „Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā” redakcijā, spēkā no 2015.gada 14.jūlija. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

12  Skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmi.

13  Uz to norādīju 2015. gada 15. maija vēstulē kolēģim elektroniskās uzraudzības ieviešanā Mārim Lustem.

14  LSIK 50.²¹ pants nosaka kārtību, kādā apstrīdami izvērtēšanas komisijas lēmumi. Apstrīdētā norma noteic: „Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums nav pārsūdzams.” Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/page/5/ [skatīts 23.01.2017.]

15  Skat. Mednis M. Par apcietināto tiesību ierobežojumiem ieslodzījumā. Jurista Vārds, 2002. gada 12. marts, Nr. 5, Pieejams: http://m.juristavards.lv/doc.php?id=59743.

16  Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.

17  Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006.gada 11.janvāra rekomendācijas Rec(2006)2 „Eiropas cietumu noteikumi” 2. noteikums: „Personas, kurām atņemta brīvība, saglabā visas tiesības, izņemot tās, kas tām likumīgi atņemtas ar nolēmumu, ar kuru šīm personām piespriests sods vai piemērots apcietinājums”.

18  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 9. oktobra spriedums lietā Nr. 39665/98 un 40086/98 Ezeh and Connors v. The United Kingdom,82.-130.punkts.

19  Latvijā šādu disciplinārsodu ieslodzītajiem nav. Latvijā nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda izciešanas ir privilēģija, nevis pienākums. Skat. LSIK trīspadsmito „A” nodaļu.

20  Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.

21  Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.

22  Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.

23  Turpat.

24  Piemēram, Somija, Polija.

25  Skat., Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 20. janvāra spriedumu lietā Nr. 19606/08 Payet c. France.

26  Skat., Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 25. aprīļa spriedumu lietā Nr. 40119/09 Canali c. France, 17. punkts.

27  Augstākā instance – Conseil d’État priekšsēdētājs ir Francijas premjerministrs vai arī tieslietu ministrs – kamēr augstākā tiesvedības instance ir neatkarīgās tiesu varas Cour de cassation. Conseil d’État sastāvā ir arī, piemēram, Contrôleur général des lieux de privation de liberté – neatkarīga valsts pārvaldes amatpersona, kas uzrauga cilvēktiesību ievērošanu ieslodzījuma vietās.

28  Katrā ieslodzījuma vietā no administrācijas neatkarīga Conseil d’évaluation, iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais(-ā) Contrôleur général des lieux de privation de liberté

30  Turpat, Article L521-3.

31  European Prison Observatory. Prison conditions in France, 40. lpp. Pieejams: http://www.prisonobservatory.org/index.php?option=com_content&view=article&id=15&Itemid=119

29  Skat. Code de justice administrative, Article L521-2, dans Livre V: Le référé. Pieejams: https://www.legifrance.gouv.fr/affichCodeArticle.do?idArticle=LEGIARTI000006449327&cidTexte=LEGITEXT000006070933

32  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. 25498/94 Messina v. Italy (nr. 2), 46., 91. punkts.

33  Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567

34  Skat. it īpaši tā 29.-31., 92., 107.-112.punktu. Pieejams:https://www.tiesas.lv/eiropas-cilvektiesibu-tiesas-ect-spriedumi-un-lemumi, http://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22appno%22:[%2217892/03%22],%22itemid%22:[%22001-114766%22]}.

35  Turpat, 28. punkts.

36  Piemēram, APL 91. panta ceturtā daļa. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567.

37  APL 91.panta piektā daļa no 2004.gada 1.februāra līdz 2006.gada 1.decembrim spēkā esošajā pamata redakcijā. Pieejams: http://m.likumi.lv/doc.php?id=55567&version_date=01.02.2004.

38  Iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma 99. punkts.

39  Turpat, 110. punkts.

40  Turpat, 92. punktā.

41  Skat. 15. zemsvītras piezīmi.

42  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1972.gada 10.marta spriedums lietā Nr. 2832/66; 2835/66; 2899/66 De Wilde, Ooms and Versyp v. Belgium.

43  To varbūt atsver zināšanu aspekts, ka spriedumā lietā Savičs pārkāpums ir izturēšanās pret iesniedzēju cietumā, bet pārkāpums nav tiesas darbība. T.i., iespējams, ka Latvijas pārstāvji saprata, ka Konvencijas 3. panta spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās vai soda aizlieguma pārkāpums nemainīsies, pat ja tiks noskaidrota patiesība par administratīvo tiesu darbību Latvijā.

44  Spīdzināšanas aizliegums ir atzīts par jus cogens normu tiesību piemērošanā. Skat., piemēram, Starptautiskās tiesas spriedums, 2012. gada 20. jūlijs, Questions Relating to the Obligation to Prosecute or Extradite (Belgium v Senegal), ICJ Reports 2012, 99. punkts un tajā minētā judikatūra. Pieejams: http://www.icj-cij.org/docket/files/144/17064.pdf.

45  Skat. Article L521-2 du Code de justice administrative, Pieejams: https://www.legifrance.gouv.fr/affichCodeArticle.do?idArticle=LEGIARTI000006449327&cidTexte=LEGITEXT000006070933; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 21. maija spriedums lietā Nr. 50494/12 Yengo c. France, 31. un 69. punkts.

46  Teorētiski, tiesa gan varētu personas, kuriem ir tādi paši apstākļi, pieaicināt procesā kā trešās personas APL 28. panta kārtībā. Praktiski gan Administratīvā apgabaltiesa un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments trešo personu pielaišanā izmanto pārāk formālu un nekonsekventu pieeju un neatbalsta šādu praksi. Skat. lēmumus par apelācijas sūdzību lietā Nr.A43004511 un par trešās personas pieaicināšanu lietā Nr. A420446511.

47  APL 288. pants. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567.

48  APL 29. pants. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567.

49  APL 29. pants. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567.

50  Skat. 10. zemsvītras piezīmi.

51  Par resocializācijas līdzekļiem skat. LSIK 61.² un 61.³ pantu. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

52  Tādēļ ir nepieciešams mainīt arī disciplinārās ietekmēšanas līdzekļus un to piemērošanas kārtību. Piemēram, aizliegtu priekšmetu konfiscēšana notiesātajam tiek uzskatīta par pašsaprotamu, lai gan būtībā tā ir sods.

“Tiesnešu neatkarība nav prerogatīva vai privilēģija, ko piešķir tiesnešu pašu interesēs, bet gan tiesiskuma, kā arī objektīva taisnīguma meklētāju interesēs”[1]

Ievads

2020. gada janvārī, kad mēs īpaši atceramies 1991. gada janvāra notikumus Baltijas valstu galvaspilsētās un Polijas palīdzības Latvijas valsts atbrīvošanā simtgadi[2], citi, tostarp no Latvijas Tiesnešu biedrības[3], kopā ar Eiropas Savienības orgāniem izvēlējušies atšķirīgo, plato ceļu uz atbalstu “klusā marša” gājienam ar simtiem tiesnešu iziešanu Varšavas ielās 2020. gada 11. janvārī, protestējot pret Polijas valdības likumprojektu par to tiesnešu disciplināru sodīšanu, kas iebilst pret pretrunīgi vērtētajām tiesu sistēmas reformām, apdraudot tiesu neatkarību un likuma varu[4].

Pati Tiesnešu biedrības aktivizēšanās ir apsveicama, jo tās biedrs esmu no 2004. gada un šai laikā konkrētu tiesu sistēmas problēmu risināšanai esmu veicinājis tiesnešu apmācību, Tieslietu padomes un Tiesnešu ētikas komisijas izveidošanu, Disciplinārtiesas darbības atjaunošanu, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas (turpmāk arī – Kvalifikācijas kolēģija) darba uzlabošanu, kamēr Tiesnešu biedrība līdz šim bija manāma, rīkojot savas svinības, taču nevirzīja reformas, necentās uzlabot tiesu iekārtas prestižu un neaizstāvēja tiesu varu pret citu varu patvaļu, tostarp tiesnešu atalgojuma sistēmas trūkumiem, par ko šai biedrībai bija atsevišķi jāatgādina.

Tā kā jūtu savu atbildību par tiesu varas darbību Latvijā, tad jau iepriekš esmu publicējies gan par tiesu varas, gan tiesībsargāšanas problēmām, kā arī Polijas tiesu sistēmas reformām attiecībā uz tiesnešu pensionēšanās vecuma izmaiņām[5], kur tostarp nesaskatīju pamatu Eiropas Savienības institūcijām vērsties pret kādas dalībvalsts tiesu iekārtu, bet Polijai ieteicu saukt pie atbildības tiesnešus tikai par konkrētiem pierādāmiem pārkāpumiem. Tāpēc centīšos neatkārtot jau rakstīto, kā arī sīki neapskatīšu visus būtiskos apstākļus to apjomīguma dēļ, bet mēģināšu paskaidrot, kāpēc tiesiskums un likuma vara Polijā ir jāizstāv, taču protesta gājieni nav tam piemērotākais atbalsts, un būtu ierosināmi efektīvāki līdzekļi.

1. Reakcijas uz Polijas tiesu sistēmas reformām eskalācija

Ar izmaiņām tiesu sistēmā Polija iecerējusi atbrīvoties no korupcijas un vecā režīma paliekām tiesu sistēmā, ļaujot vecajiem tiesnešiem agrāk pensionēties un to vietā strādāt jauniem, taču reformām “vecie” tiesneši ar sev zināmiem līdzekļiem pretojas, iesaistot Eiropas Savienības institūcijas. Par reformām Poliju kauninājis ne tikai Eiropas Parlaments 2020. gada 15. janvārī[6]. Pēc Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19. novembra sprieduma Apvienotajās lietās C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18[7] Polijas Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palāta ar 2019. gada 5. decembra nolēmumu konstatēja, ka tās pašas tiesas Disciplinārpalāta neesot “tiesa” un kopā ar Polijas Tieslietu padomi esot neobjektīvas un atkarīgas, bet Polijas Konstitucionālās tiesas spriedumi neesot jāņem vērā[8]. Savukārt Eiropas Komisija 2020. gada 14. janvārī nolēma vērsties Eiropas Savienības Tiesā, lai apturētu minētās Disciplinārpalātas darbību. Polijā savukārt runā par palikšanas Eiropas Savienībā neiespējamību.

2. Iebildumi pret tiesas iestāžu neatkarības un objektivitātes vispārēju vērtēšanu nolēmumos

Manuprāt, Eiropas Savienības Tiesa 2019. gada 19. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18 bīstami koķetē ar Eiropas Savienības pamatvērtībām.

Ja izmanto iepriekš minētā sprieduma interpretāciju Polijas Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palātas 2019. gada 5. decembra nolēmumā, tad tiesnešiem paveras plašas iespējas pēc savas patikas vērtēt lietu piekritību un citu tiesu iestāžu nolēmumu prejudiciālo nozīmi, citu tiesu un to tiesnešu neatkarību un objektivitāti. Turpinot šādu loģiku (transponējot Latvijā), es Administratīvajā rajona tiesā varētu ierosināt un izskatīt arī krimināllietas, civillietas un konstitucionālās sūdzības, citu tiesnešu disciplinārlietas, nepieņemt tajās pārsūdzības, ja tikai savos nolēmumos par to “pievilktu” Eiropas Savienības tiesības (visiem gadījumiem derētu Pamattiesību hartas 47. pants “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”) un atsauktos uz apstākļu kopumu, kura dēļ Disciplinārtiesu un Tieslietu padomi (analoģiski Polijai), vai, attiecīgi, Augstākās tiesas Krimināllietu vai Civillietu departamentu un Satversmes tiesu atzīstu par atkarīgu un neobjektīvu, tā kā visus to tiesnešus ieceļ un atceļ izpildvara ar administratīvu aktu un to darbību noteicis likumdevējs. Papildus varētu uzskaitīt daudzus minēto iestāžu neobjektivitātes piemērus.

Protams, ikviena tiesneša, arī mana, objektivitāte tiek prezumēta, kamēr nav pierādīts pretējais, taču citādi pret iepriekšējā rindkopā minētās šādas Polijas “veco” tiesnešu pieejas izmantošanu (it kā ar Eiropas Savienības Tiesas atbalstu) ir vismaz septiņi būtiski iebildumi.

Pirmais iebildums. Tautas paruna vēsta, ka “arī aklai Temīdai gadās mieža grauds”, tāpēc pat šķietami atkarīgu un neobjektīvu tiesnešu sastāvs var taisīt tiesisku un pamatotu nolēmumu, nepārkāpjot personas tiesības. Savukārt neapšaubīts neatkarīgu un objektīvu tiesnešu sastāvs var kļūdīties, taisīt nepamatotu nolēmumu. Jāvērtē katras konkrētās rīcības pamatojums un attieksme pret patiesību. Objektīvs tiesnesis nekad neslēpj patiesību, ko gan var nezināt vai dažādi interpretēt, par to var diskutēt, šādu tiesnesi var mācīt, turpretī neobjektīvs (kaut arī zinošs) jurists bieži melo un noklusē patiesību. Tāpēc jāvērtē konkrēti lietas tiesiskie un faktiskie apstākļi, bet nedrīkst apšaubīt tiesu iestādes kompetenci vispār.

Pat okupācijas varas tiesu nolēmumi netiek ignorēti automātiski, bet gan reabilitācijas procesā. Arī Trešā reiha tiesnešus ASV tiesa tiesāja ne jau par pakļautību Tieslietu ministrijai, bet gan procesa ļaunprātīgu izmantošanu līdzdalībā kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci.

Otrais iebildums. Ikvienu tiesnesi tieši vai netieši iecēlusi izpildvara un darbību noteicis likumdevējs, kas veidoti politiskā procesā, tātad šajā ziņā atkarīgs ir katrs tiesnesis, arī es, ne tikai Disciplinārtiesa un Tieslietu padome. Arī man ir savs viedoklis par daudziem jautājumiem. Ja ievēro konsekvenci, tad man arī sevi un savu tiesu iestādi ir jāatzīst par atkarīgu un neobjektīvu.

Trešais iebildums. Protams, tiesnesim jālemj par savu kompetenci izskatīt lietu[9], taču ja tiesas sastāvs to dara voluntāri, bez likumīga pamata noliedzot citu tiesas iestāžu kompetenci un piekritību, tad tas rada haosu, tiesisko nihilismu un obstrukciju tiesu sistēmā, kas nav savienojama ar tiesiskuma un likuma varas principu. Var piedāvāt tiesību normu pareizāku interpretāciju, taču nedrīkst stigmatizēt citu tiesas iestādi vai tiesnešus.

Ceturtais iebildums. Atbilstīgi apstākļu kopumam var pierādīt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un pašas Eiropas Savienības Tiesas atkarību un neobjektivitāti, lai atzītu šo starptautisko iestāžu jurisdikciju, nolēmumus un atziņas par nevienam nesaistošiem.

Piektais iebildums. No pievienošanās brīža Eiropas Savienībai 2004. gadā līdz 2010. gadam Latvijā vispār nebija ne Tieslietu padomes, ne Disciplinārtiesas un tiesnešu karjeras lietās lēmumus pieņēma (un turpina pieņemt) tieši politiķi ar administratīvajiem aktiem, darbojoties kā izpildvara. Šai laikā Eiropas Komisija ne reizi nelūdza Eiropas Savienības Tiesu apturēt Latvijas Augstākās tiesas Civillietu, Krimināllietu un Administratīvo lietu departamentu darbību objektīvas Tieslietu padomes un Disciplinārtiesas nepiedalīšanās tiesnešu lietu izskatīšanā dēļ. Tāpēc, ja tagad Tieslietu padomes un Disciplinārtiesas atkarības no politiķiem un iespējamās neobjektivitātes dēļ “izslēgtu” kādas dalībvalsts tiesu varas iestādes darbību, tas būtu rupjš vienlīdzības principa pārkāpums.

Sestais iebildums. Nemo judex in causa sua, tostarp neviens nevar vispārīgi salīdzināt savu un citu tiesu iestāžu vispārīgo objektivitāti, pievēršot uzmanību tikai citu varbūtēji negatīvajām īpašībām un visos gadījumos atzīstot sevi par pozitīvāko piemēru jebkādās savās darbībās.

Septītais iebildums. Tiesu iekārtas organizācija galvenokārt ir likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās atbildība, ar visu ieinteresēto pušu viedokļu ievērošanu, no kuriem tiesnešu un citu juristu intrigas ļauj aptvert tikai šā jautājuma vienu aspektu.

Piemēram, ja man kā tiesnesim nepatīk krimināltiesas darbība, tad es vai nu apmācu krimināltiesas tiesnešus, vai pārliecinu par sava viedokļa pareizību, vai konkursa kārtībā pats nonāku strādāt krimināltiesā, vai arī atstāju tiesneša amatu un uzsāku politisku darbību, kurā panāku kriminālprocesa un tiesu iekārtas izmaiņas.

3. Ko būtībā vēlas Polijas “vecie” tiesneši un kā tas atšķiras no “jauno” tiesnešu reakcijas?

No iepriekš minētajiem iebildumiem Polijas “vecie” tiesneši Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palātas 2019.gada 5.decembra nolēmumā pirmos piecus vai būtībā vispār nepieminēja, vai tiem pārslīdēja pāri, bet pēdējiem diviem rīkojās pretēji tādēļ, ka viņiem jebkuriem līdzekļiem vajadzēja nonākt pie vēlamā rezultāta – atzīt savas valsts likumā paredzētas tiesu varas citas iestādes un to tiesnešus par atkarīgiem un neobjektīviem[10] un izskatīt citai tiesu iestādei piekritīgu lietu. Tādējādi pret tiesiskumu un likuma varu ir vērsta tieši šo “veco” tiesnešu un to atbalstītāju rīcība ar patiesības noklusēšanu un nodevību.

Polijas “jaunie” tiesneši mierīgi dara savu darbu, sūdzības par to darbībām tiek izskatītas likumā noteiktā kārtībā, tiem konkrēti nepārmet personu tiesību pārkāpumus, bet “vecie” tiesneši un to atbalstītāji tiecas pēc varas, slavas un mantas, kādēļ ir gatavi kaitēt “jaunajiem” un savai valstij kopumā. Ar “veco” tiesnešu agrāku pensionēšanos tiesvedības dalībnieku vai pašu “veco” tiesnešu cilvēktiesības un pamattiesības netiek aizskartas. Pensionētam tiesnesim valsts jau nodrošina pienācīgu iztiku, bet viņam nav tiesību pieprasīt sev tiesu varu, savukārt lietas dalībniekam nav tiesību prasīt, lai viņa lietu izskata konkrēts, viņam vēlams tiesnesis viņam vēlamā veidā.

Labāk saprotama šeit būtu līdzība ar darījumu, kad valsts “vecajam” tiesnesim ir uzdāvinājusi māju ar dārzu, taču viņš apgalvo, ka, atbilstoši viņa taisnības izpratnei, viņam pienāktos dāvanā saņemt muižu, jahtu un vergus, turklāt “vecais” tiesnesis cenšas arī valsts vārdā šādu dāvinājuma aktu parakstīt pats vai kādu uz to piedabūt ar spaidiem vai viltu.

Tātad “vecie” tiesneši ar savu līdzdalībnieku palīdzību mēģina personīgi uzurpēt varu turpināt spriest tiesu un pavairot savu mantu tiesu varas amatos, kā arī kļūt slaveni ar vēršanos pret saviem kolēģiem un pret savu valsti vēl uzkūdot Eiropas Savienības institūcijas. Ar “veco” tiesnešu rīcību tiesu varas amatos tiek tieši apdraudētas lietas dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu, kuriem ir tiesības sagaidīt, ka viņu lietu izskatīs nesavtīgs, godīgs un saviem pienākumiem uzticīgs tiesnesis. Šādām īpašībām savu neatbilstību ir pierādījuši “vecie” tiesneši.

Pie tam šā teksta izpratnē apzīmējumi “jaunie” no “vecajiem”[11] tiesu varas izmantošanas ziņā attiecīgi vai nu visas sabiedrības, vai tikai savās personīgajās interesēs, nav jāuztver personiski un tie atšķiras ne jau pēc gadu skaita, bet gan pēc attieksmes pret patiesību un savu pienākumu godprātīgas izpildes, kas saistībā ar tiesneša statusu jau ieguvušajām personām ir vērtējama tikai disciplinārprocesā vai kriminālprocesā.

4. Tiesnešu disciplinārsodīšanas iespējas par izteiksmes brīvības izmantošanu

Atsaucoties uz savu pieredzi Latvijā[12], nedaudz apskatīšu jautājumu par iespēju disciplinārā vai kriminālprocesuālā kārtībā sodīt tādus tiesnešus, kuri diskutē par tiesu sistēmas reformām[13].

Arī tiesu sistēmas reformu apspriešanā ikviens var īstenot izteiksmes brīvību, kas vienmēr ir jāsamēro ar citu personu un sabiedrības kopējām interesēm, taču tiesnesim šī brīvība vēl ir atšķirīga tiesas spriešanā, līdzdalībā pārvaldes procesos, publikācijās un sadzīvē.

Ārpus tiesas spriešanas tiesnesis drīkst vairāk vai mazāk cienīgi izteikties par visiem jautājumiem, taču kādi konkrēti izteikumi var ietekmēt viņa objektivitāti tiesu lietā, kurā viņš spriež tiesu, un var pamatot šā tiesneša atstatīšanu vai noraidīšanu. Ja tiesnesis ir neobjektīvi izteicies par jautājumu, kurā spriež tiesu, bet atsakās atstatīt sevi vai pieņemt noraidījumu, tad viņš ir saucams pie atbildības, bet lietas dalībnieki aizsargājami.

Tiesas spriešanas ietvaros (nolēmumos un procesuālajās darbībās) tiesnesis drīkst izteikties tikai cienīgi un tikai par konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, taču arī šāda cienīga izteikšanās, ja tā neatbilst faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem vai nesamērīgi pārsniedz to robežas, ir izmeklējama, tostarp saucot tiesnesi pie atbildības, bet lietas dalībnieki aizsargājami.  

Tiesneša darbā es nekad neesmu ticis saukts pie disciplinārās atbildības, lai gan ne tikai pats virzīju tiesu sistēmas reformas, bet vienmēr esmu bijis gatavs atbildēt gan par saviem nolēmumiem, gan arī par saviem kritiskajiem izteikumiem, kas tika veltīti valdības veiktajām tiesu reformām. Turpretī izpildvaras negodīgu, disciplināro procesu apejošu izrēķināšanos ar mani par manu darbību saistībā ar tiesu sistēmas reformām ir atbalstījuši “vecie” tiesneši, kuri ar saviem izteikumiem un rīcību vai bezdarbību ir kaitējuši pozitīvajām izmaiņām, tādējādi graujot tiesu varas prestižu un izvairoties no atbildības, ne tikai aizbēgot no tiešas sarunas[14] un neskatoties acīs, bet arī nekādā veidā neatbildot par savu rīcību. Šī pieredze īsumā aprakstīta tālāk minētajos divos piemēros.

Pirmais piemērs.

Kad biju jau sācis iepazīstināt sabiedrību ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tostarp Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. un 6. panta piemērošanā attiecībā uz taisnīgu tiesu un ieslodzītajiem, pēkšņi 1997. gada 15. oktobrī laikrakstā “Diena” tika publicēts Latvijas Republikas Ministru prezidenta un tieslietu ministra kopīgs paziņojums, kurā tika izteikta nepiekrišana Rīgas apgabaltiesas 1997. gada 14. oktobra lēmumam par apcietinājuma aizstāšanu ar mājas arestu Aleksandram Laventam un ierosināts pārskatīt tiesnešu atbildības principus[15].

Tā kā minētais paziņojums bija tiešā pretrunā manis aizstāvētajai tiesu neatkarībai, cieņai pret indivīda personisko brīvību un rosinātajai apcietinājuma piemērošanas pārskatīšanai, tad uz to es laikraksta publikācijā atbildēju, ka valdība šādā veidā tiesu nedrīkst ietekmēt[16]. Tolaik nebiju apveltīts ar varu, vēl nebiju uzaicināts kļūt par tiesnesi un varbūt tagad lūgtu manā vārdā izteikties Tiesnešu biedrību, taču joprojām varu atbildēt par saviem vārdiem. Manis rakstītā nolūks nebija ne personiski kaitēt kādam politiķim, ne arī attaisnot konkrētu tiesājamo, bet vēl arvien uzskatu, ka ar varu apveltīti politiķi nedrīkst izteikt paziņojumus, pat vērst draudus pret tiesu konkrētas lietas izskatīšanā, īpaši kaitējot personas pamattiesībām. Par laimi, tagad šo manu viedokli atbalsta arī politiskā vara.

Arī par citiem manas publikācijas un izteikumu argumentiem esmu gatavs disciplināri vai kriminālprocesuāli atbildēt, jo tagad zinu, ka toreizējā tieslietu ministra paziņojumā tostarp tika izsludināta reforma ar jaunas tiesnešu disciplināratbildības kārtības, Tiesnešu disciplinārkolēģijas (turpmāk arī – Disciplinārkolēģija) ieviešanu, ko arī turpmāk kritizēšu kā “18. novembra Latvijas” Tiesu iekārtas likumiem neatbilstošu. Arī manā 1997. gada 16. oktobra rakstā kritizētais Ivars Godmanis līdz šim nav pierādījis, ka viņam var uzticēties un, ja man būs jāizskata viņa lieta, tad es sevi no tās atstatīšu.

Otrais piemērs.

Man kopš 1993. gada vairāk kā 10 gadu laikā bija izdevies veikt Latvijas krimināljustīcijas nozīmīgas reformas, sekmējot arī Latvijas iestāšanās procesu Eiropas Savienībā, tāpēc, atbilstoši Saeimas 2004. gada 15. janvāra lēmumam, mani uzaicināja strādāt Administratīvajā rajona tiesā, sākot ar 2004. gada 2. februāri, arī tāpēc, lai palīdzētu uzlabot tiesu sistēmu kopumā.

Pirmos piecus darbības gadus mūsu tiesā bija normālas, koleģiālas attiecības. Jau no pašas tiesas izveidošanas tiesneši ikdienā diskutēja par tiesību normu interpretāciju, taču agrāk vai vēlāk izdevās rast risinājumus. Tomēr paralēli ikdienas darbam vajadzēja periodiski reaģēt uz tādām problēmām, kuru risināšanai bija vajadzīgas izmaiņas normatīvajos aktos. Mana attieksme pret tiesu sistēmas reformām izpaudās gan dažu tiesu sistēmas reformu ierosināšanā, gan atsevišķu reformu kritizēšanā.

No vienas puses, ar saviem izteikumiem, darbību un priekšlikumiem es veicināju izmaiņas tiesu sistēmā, lai vairotu cieņu pret tiesu varas kompetenci un objektivitāti.

Tiesnešu ētikas komisija tika izveidota pēc kāda gadījuma, kad otrās instances tiesa Kakstes, Kupces un Mitas sastāvā, pārkāpjot likuma prasības par piekritību Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesai kā pirmās instances tiesai, nodeva mūsu tiesai lietu pēc mūsu pašu tiesas tiesneša pieteikuma. Šī lieta bija ierosināta Latgales priekšpilsētas tiesā jau pirms viņa kļūšanas par tiesnesi. Mūsu tiesas priekšsēdētājs šim tiesnesim paziņoja, ka lieta nodota izskatīšanā Vīdušai, kura gaidot, kad šis tiesnesis aizies pie viņas uz kabinetu “aprunāties”. Tomēr tiesnesis aprunāties par šo lietu ne pie viena negāja un pēc viņa lūguma pieteikums tika atstāts bez izskatīšanas. Kā vēlāk izrādījās, šis tiesnesis tādējādi izglāba Vīdušu no disciplinārsoda. Es netiku lūdzis Kaksti, Kupci un Mitu saukt pie disciplināratbildības, jo likums tiesai formāli neaizliedz izskatīt tās pašas tiesneša lietu, taču norādīju, ka mums izrādījusies atšķirīga izpratne par ētiku un, manuprāt, viņas bija rīkojušās neētiski, tāpēc tiesnešiem būtu jāizskata arī šāda veida tiesnešu ētikas jautājumi. Pēc tam izveidotajai Tiesnešu ētikas komisijai gan minētā problēma vairs nebija aktuāla, jo Disciplinārkolēģija starplaikā jau bija paspējusi sodīt citas tiesas priekšsēdētāju par kādas tās pašas tiesas tiesneses lietas izskatīšanu, tāpēc Tiesnešu ētikas komisija pēc cita mana iesnieguma tieši par kritikas iespējām izteiksmes brīvības izmantošanā secināja, ka cienīga kritika tiesnesim ir pieļaujama un pat vēlama.

Lai gan tiesnešu diskusijās netika apstrīdētas manas publikācijas un ieteikumi par tieslietu jomai padoto ieslodzījuma vietu reformām, administratīvās tiesas līdz 2006. gadam izvairījās praktiski atbalstīt mani ieslodzīto pieteikumu izskatīšanā par ieslodzījuma apstākļiem[17], un šādas prakses maiņu man izdevās panākt vēlāk. Arī par šīm un citām izmaiņām tiesu praksē es esmu gatavs atbildēt disciplināri.

No otras puses, es kritizēju Kvalifikācijas kolēģiju un Disciplinārkolēģiju, likumā “Par tiesu varu” noteikto tiesnešu karjeras virzību, bet ne par to, ka tās ir “4. maija republikas” tiesu sistēmas reformas produkts, bet gan nepienācīga procesa, tiesneša darba būtībai neatbilstošu funkciju, neobjektīvu kritēriju un politikāņu ietekmes uz šiem procesiem dēļ.

Paralēli reformām un kritiskiem izteikumiem es nevainojami pildīju savus amata pienākumus, izskatot visvairāk lietu salīdzinājumā ar citiem tiesnešiem, veicinot tiesnešu apmācību un aizstāvot to tiesības, nepakļaujoties ārējam un iekšējam spiedienam, nepieņemot piedāvātās nepienācīgās dāvanas.

Šāda mana darbība acīmredzami sāka nepatikt “vecajiem” tiesnešiem, kuri uz nekādiem maniem pārkāpumiem gan nenorādīja, neizteica pamatotus pārmetumus (izņemot Piusas lūgumu man neizskatīt tik daudz lietu, jo no manis paraugu ņem citi tiesneši, bet viņai mājās esot mazi bērni, kuri prasa laiku), taču deva mājienus un slepeni nolēma kaitēt, par ko liecina tikai daži fakti.

Tā kā izskatīju visvairāk lietu, tiesnese Kalvāne-Radziņa, pildot tiesas priekšsēdētājas pienākumus, vispirms pārdalīja man vislielāko lietu atlikumu, pret ko es nekādi neiebildu un pat nodrošināju iespēju viņai braukt uz apmācībām Oksfordā, bet citā situācijā nejauši atklājās, ka pateicīgā Kalvāne-Radziņa un Laviņš par mani bija uzrakstījuši nepamatotas denunciācijas, kuras objektīvā pārbaudē netika apstiprinātas.

Vēlākā tiesas priekšsēdētāja Freimane personiskā sarunā man pārmeta, ka manu turpmāko atrašanos tiesneša amatā nevēlas nenosaukts negodīgu personu loks (negodīgu tāpēc, ka neviens ar mani par šādām savām vēlmēm nerunāja) tādēļ, ka es pārāk daudz rakstu (t.i. izskatot pārāk daudz lietu un rosinot izmaiņas tieslietu sistēmā), bet nekonsultējos ar ietekmīgām personām, un ja es gribu turpināt strādāt, tad man jālabojas. Tam es nepiekritu, jo mans pienākums ir spriest tiesu likumā paredzētā kārtībā, bet tiesvedību saprātīgi termiņi un pozitīvas izmaiņas tieslietu sistēmā ir tiesiskuma un visas sabiedrības interesēs.

Augstākas instances tiesa pārsūdzības lietās bieži sāka taisīt ne tikai man, bet arī savai praksei pretējus nolēmumus faktiski tikai tādēļ, lai man ieriebtu. Piemēram, vispirms tā atcēla spriedumu un atstāja bez izskatīšanas pieteikumu, kurā pieteicēja nebija ievērojusi ārpustiesas izskatīšanas kārtību ar administratīvā akta apstrīdēšanu augstākā iestādē, pat kad aktā tieši bija norādīta pārsūdzība tiesā, bet tad citās lietās šādos pašos apstākļos tā atcēla lēmumus par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas un nosūtīja lietas jaunai izskatīšanai, motivējot ar to, ka ārpustiesas izskatīšanas kārtība neesot ievērota, bet neesot arī jāievēro, jo tiesa jau iepriekš šādas lietas esot skatījusi. Kādu privātpersonas pārstāvja apelācijas sūdzību augstākas instances tiesa atteicās pieņemt, jo pilnvarā neesot norādīts īpašais pilnvarojums, bet citā lietā šādos pašos apstākļos tā atcēla lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas, jo privātpersonas pārstāvja pilnvarā nemaz neesot jānorāda likumā prasītais īpašais pilnvarojums iesniegt pieteikumu tiesā. Un tā tālāk.

Kad pēc 2009. gada 5. janvāra es uzzināju, ka trīs “vecās” tiesneses – Freimane, Gintere un Kupce – pieaicinātas pret mani vērstā administratīvajā procesā tieslietu ministra pusē un arī sākušas rakstīt denunciācijas, tad es tieslietu ministram un Kvalifikācijas kolēģijai argumentēti lūdzu viņas administratīvajā procesā nomainīt. Pēc mana lūguma viņas tika nomainītas, tomēr manā lietā politiskais tieslietu ministrs uzdeva un kopā ar savā pusē pieaicinātajām iestādēm pieņēma manai turpmākajai darbībai tiesneša amatā nelabvēlīgus prettiesiskus, ne ar ko nepamatotus lēmumus, kuri kopumā sastāv no pāris rindiņām un par kuru pamatojumu toreizējais Kvalifikācijas kolēģijas priekšsēdētājs Aigars man mutiski paskaidroja: pirmkārt, man vajadzēja mazāk rakstīt; otrkārt, gudriem juristiem tiesneša amatā nav jāstrādā; treškārt, viņi (t.i. Kvalifikācijas kolēģija) nevar izlemt citādi, kā viņiem iepriekš uzdots. Aigars nepaskaidroja, kurš viņiem to uzdevis, bet formāli tas bija tieslietu ministrs, kurš pirms tam pavadvēstulē tā bija norādījis.

Šos izpildvaras lēmumus pārsūdzot izrādījās, ka “vecie” jau iepriekš bija sarunājuši mani nodot un sodīt par izteiksmes brīvības izmantošanu un pozitīvu reformu veicināšanu tiesu sistēmā, ko pierāda lietās pēc maniem pieteikumiem taisītie prettiesiskie, savstarpēji pretrunīgie un melīgie nolēmumi ar viegli pamanāmiem pārkāpumiem, bez patieso lietas faktisko un tiesisko apstākļu izvērtēšanas.

Proti, kādā nolēmumā Augstākā tiesa (kopsakarā ar zemākas instances tiesu nolēmumiem šajās lietās) nosauca Kvalifikācijas kolēģijas lēmumu par atzinumu un viedokli, lai gan pati Kvalifikācijas kolēģija tieši rakstīja “Lēmums”, turklāt atzinumu kā viedokli nesastāda pāris rindiņās un nepieņem aizklātā balsojumā. Augstākā tiesa secināja, ka tieslietu ministram Kvalifikācijas kolēģijas lēmums nav saistošs, lai gan pats tieslietu ministrs paskaidroja, ka tas viņam ir bijis saistošs un viņš nevarējis lemt citādi. Augstākā tiesa ignorēja savus un Satversmes tiesas nolēmumus, pretēji tiem apgalvojot, ka Saeimas lēmums par tiesnesi neesot administratīvs akts, bet gan politisks lēmums[18], tāpēc Saeima lietā netika pielaista. Augstākā tiesa ignorēja mana viedokļa nenoskaidrošanu, tomēr atsaucās uz administratīvajā aktā neminētiem nepieļaujamiem dokumentiem, kuri tiesas sēdēs netika pārbaudīti. Augstākā tiesa pretēji lietā esošajiem pierādījumiem apgalvoja, ka Gintere, Freimane un Kupce nemaz neesot nomainītas, bet Kupce sevi esot atstatījusi pati, lai gan likums viņai šādu iespēju nemaz neparedzēja. Augstākā tiesa ignorēja likuma neievērošanu Kvalifikācijas kolēģijas darbā, kura paša tieslietu ministra vainas dēļ darbojās bez likuma pieprasītā Tiesnešu konferences apstiprināta reglamenta.

Ja nedaudz detalizētāk apraksta tikai vienu apzināti melīgu Augstākās tiesas 2009.gada 23.oktobra lēmumu lietā SKA-798/2009, tad tajā bez kādas saistības ar izskatāmo lietu norādīts, ka manas tiesneša pilnvaras automātiski esot beigušās 2009.gada 26.janvārī, ar ko es esot zaudējis tiesneša statusu, tāpēc neesot tiesīgs prasīt sev pirms un pēc 2009.gada 26.janvāra neizmaksāto algu. Patiesībā es neesmu zaudējis tiesneša statusu, pēc iespējas pildu tiesneša amata pienākumus arī pēc 2009.gada 26.janvāra, ne līdz 2009.gada 26.janvārim, ne vēlāk neesmu nodevis nekādas savas lietas, ko pierāda tostarp fakti, ka es biju tiesas sastāvā, kas 2009.gada 26.janvārī sastādīja saīsinātu, bet 2009.gada 2.februārī – pilnu nolēmumu lietā Nr.A42785309; 2009.gada 30.janvārī saīsinātu, bet 2009.gada 12.februārī – pilnu nolēmumu lietā Nr.A42507709[19].

Administratīvajā rajona tiesā, visdrīzāk ar tiesas priekšsēdētājas Freimanes ziņu, tika organizēta mana kabineta apzagšana, no personīgajām mantām tika nozagtas grāmatas. Mani nesekmīgi un nepamatoti mēģināja saukt pat pie kriminālatbildības it kā par tiesneša amatpersonas deklarāciju neiesniegšanu un administratīvās tiesas nevēlas atlīdzināt prettiesiskās kriminālvajāšanas rezultātā man radušos izdevumus. Tā kā Disciplinārtiesa izsprieda, ka uz mani neattiecas jaunākās tiesību normas, tātad arī normas par tiesneša statusa izbeigšanos, tad es iespēju robežās turpinu pildīt tiesneša darba pienākumus, taču nekādu atalgojumu nesaņemu jau kopš 2009.gada janvāra, ar ko manas tiesības ir reāli aizskartas, atšķirībā no Polijas “vecajiem” tiesnešiem, taču man ne Eiropas Parlamentā, ne Eiropas Komisijā, ne starptautiskajās, ne nacionālajās tiesu iestādēs nav tādu “sadarbības partneru” kā viņiem.

Melīgus nolēmumus lietās pēc maniem pieteikumiem Augstākajā tiesā taisīja Andris Guļāns, kā arī J. Briede, Neimanis, Kakste, Skultāne, Vīduša, Mita, Laviņš, u.c. Kādā intervijā 2010.gada 14.janvārī Guļāns par minēto “veco” spēku darbībām paziņoja: tās irne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem; Guļāns var noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā viņš vēlas; lēmumus valstī pieņem nevis pēc pārliecības un situācijas izvērtējuma, bet tā, kā pasaka to izdarīt; daudzus jautājumus valstī nosaka divi vai trīs cilvēki, kuri veido savu tuvāko loku, tie arvien tālāk, un viss koncentrējas ap viņiem, attiecībā pret vienu vai trim personām Guļāns un viņam līdzīgie rīkojas pēc viena principa, pret citiem citādi; viss, kas ierakstīts Satversmē vai likumos, nedarbojas, jo darbojas citi principi[20].

Ko tiesnešu disciplināratbildības ziņā var mācīties no Latvijas piemēriem?

Kā pierāda šajos iepriekš minēto piemēru notikumu salīdzinošā hronoloģija ar grozījumiem normatīvajos aktos, tad pēc “jauno” tiesnešu argumentētajiem izteikumiem ar priekšlikumiem negatīvo aspektu novēršanai tiesnešu ētikā, tiesu varas un izpildvaras, tostarp Kvalifikācijas kolēģijas un tieslietu ministra darbībā, Latvijā tika izveidota Tiesnešu ētikas komisija un Tieslietu padome, atjaunota Disciplinārtiesa, mainīta Kvalifikācijas kolēģijas darbība, uzlabotas ieslodzīto, u.c. tiesības. Šīs tieslietu sistēmas reformas tika veiktas pārsvarā pateicoties politiķiem, jo iepriekš tika piedāvātas “vecajiem” tiesnešiem, kuri tās ignorēja, bet prettiesiski un nepamatoti vērsās pret pašiem tiesnešiem nepieciešamo tiesu sistēmas reformu veikšanas ierosinātājiem ar negodīgu rīcību, slepus apejot likumā noteikto tiesnešu disciplinārās atbildības kārtību.

Tātad ikvienu tiesnesi var un vajag saukt pie atbildības arī par izteikumiem gan tiesas spriešanā, gan ārpus tās, īpaši, ja šie izteikumi ir nepatiesi, prettiesiski, aizskaroši, nodevīgi, saistīti ar tiesu varas ļaunprātīgu izmantošanu pretēji sabiedrības interesēm. Piemēram, iepriekš minētais Guļāns atsevišķi jāsauc pie atbildības par plātīšanos plašsaziņas līdzekļos, bet kopā ar J. Briedi, Kaksti, Skultāni, Vīdušu, Neimani un Mitu – par necieņu pret Satversmes tiesu un tās sprieduma nepildīšanu nolēmumos. Taču disciplinārlieta vai pat krimināllieta ir jāizskata pienācīgā procesā, nodrošinot katras pie atbildības sauktās personas procesuālās tiesības un objektīvi pārbaudot notikuma būtību. Godīgs tiesnesis pratīs pamatoti izskaidrot savu izteikumu un rīcības tiesiskumu, bet negodīgam tiesnesim nedrīkst ļaut turpināt šādi diskreditēt tiesu varu.

Šajā ziņā tiesu reformas rosinošam vai kritizējošam tiesnesim disciplinārprocess vai kriminālprocess ir pat vēlamāks par slepeni sarunātu un nodevīgu sodīšanu bez procesa, bez apsūdzībām, bez iespējas aizstāvēties, kad sodītāji melo par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem un cieš arī šā tiesneša izskatāmo lietu dalībnieki, ja tā tiesiskus nolēmumus augstākā tiesu instancē atceļ tikai tāpēc, lai sariebtu konkrētajam tiesnesim. Pat ja pienācīga disciplinārprocesa vai kriminālprocesa rezultātā tiesnesi tiek piedāvāts atcelt no amata, tad galīgo lēmumu par to tik un tā jāpieņem no tiesnešu savtīgajām interesēm neatkarīgai institūcijai (Latvijas gadījumā tā ir Saeima), jo arī tiesneši ne vienmēr ir objektīvi un ne visus “veco” tiesnešu taisītos nolēmumus par pārkāpumiem būtu jāpilda. Piemēram, ja no “veco” tiesnešu sprieduma par tiesneša atcelšanu no amata pamatojuma ir redzams, ka tas saistīts ar viņa pārāk intensīvu darbu un sekmīgu reformu īstenošanu, tad Saeimai ir pat vēlams šādai atcelšanai nepiekrist.

Kā redzams no Latvijas tiesu varas piemēriem, kad pārsvaru gūst “vecie”, tad viņi izrēķinās ar “jaunajiem” arī bez tiesas un pienācīga procesa, neievēro nekādas tiesības un faktus, tikai pašlabumu. Ļaunums, ko iemieso arī “vecā” režīma rēgi, bieži vien īstermiņā var gūt virsroku tieši tāpēc, ka nelietīgi īsteno varu, apiet pienācīgu procesu, nav saistīts ar patiesību, uzticību, koleģialitāti, tiesību normām un faktiem, liedz citiem, taču pats pilnībā izmanto “jauno” izcīnītās tiesības, kamēr “jaunie” no katras personas cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanas nevar atteikties, kā tas konstatējams arī Polijas tiesu varas gadījumā.

Ierosinājumi

Prieks par tiem godājamiem Polijas “jaunajiem” tiesnešiem, kuri mierīgi un kompetenti īsteno savas valsts uzticēto tiesu varu un nenodarbojas ar obstrukciju[21], tāpēc cerams, ka savus “āžus” Polijas tiesu sistēma nošķirs pati, bet Eiropas Savienības Tiesai beidzot pietiks gudrības savaldīt Eiropas Komisiju. 

Savukārt mums, Latvijas tiesnešiem, piedaloties tiesu iekārtas uzlabošanā, savu pienākumu izpildē pirmām kārtām jāatbalsta tiesiskums savā valstī, jāatbrīvojas no saviem “vecā” režīma “rēgiem”, pie tam šāda atbrīvošanās gan nedrīkstētu būt saistīta ar konkrētu personu vajāšanu, bet gan to pārkāpumi ir objektīvi jāizmeklē.

Mums nav iemeslu protestēt citas valsts galvaspilsētā, tomēr, ja gribam protestēt pret patiesu tiesiskuma apdraudējumu, tad sākam to darīt Rīgā un turpinām Madridē, Briselē vai pat Maskavā!

Atbalstam tiesu neatkarībai un likuma varai Polijā nepietiks ar mūsu rakstiem vai “melnajiem” mantijās gājējiem, bet tam labāk palīdzēs citu Latvijas pārstāvju un valsts varas konstitucionālo institūciju iesaistīšanās visai Eiropas Savienībai svarīgo pamatvērtību aizstāvībā.

Pirmkārt, viens no efektīviem līdzekļiem tiesiskuma aizstāvībai Polijā varētu būt Saeimas paziņojums par nepieļaujamību Eiropas Parlamentam un Eiropas Komisijai vērsties pret tiesiskumu un likuma varu dalībvalstīs[22].

Otrkārt, ja Eiropas Komisijas prasība pret Poliju tiks iztiesāta Eiropas Savienības Tiesā, tad Latvijas valdībai vajadzētu iestāties šajā lietā Polijas pusē[23] un kompetenti palīdzēt aizstāvēt tās tiesu sistēmas un tiesnešu neatkarību.

Treškārt, no Latvijas ievēlētajiem deputātiem Eiropas Parlamentā vajadzētu argumentēti palīdzēt Polijas patriotiem aizstāvēt “jauno” tiesu varu.

Ceturtkārt, lai gan Eiropas Komisijas ģenerālsekretārs ir tikai tehnisks amats, tomēr nesen šajā amatā stājusies no Latvijas nākusī Ilze Juhansone noteikti arī ir dzirdējusi par tiesiskumu un likuma varu, tāpēc viņa varētu lūgt Eiropas Komisijas politiskajai vadībai likt mierā Poliju, bet neieklausīšanās gadījumā ļoti cienījama viņas rīcība būtu atkāpšanās no amata, ar attiecīgu paziņojumu, kurā noteikti ieklausītos atbildīgās amatpersonas.

Piektkārt, ja ar iepriekš minētajiem ierosinātajiem tiesiskās un politiskās aizsardzības līdzekļiem rezultāts netiek panākts, tad, konsekventi sekojot vēršanās pret Polijas tiesu varu loģikai un piesaucot konkrēti pierādāmu apstākļu kopumu, Latvijas tiesneši ar Latvijas Tiesnešu biedrības konsultatīvo palīdzību un atsaucoties uz Eiropas Savienības tiesas 2019. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-585/18, C-624/18 un C-625/18 A. K. u.c. pret Sąd Najwyższy atziņām, varētu ik reizi katrā savā izskatāmajā lietā vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu, šādos prejudiciālajos jautājumos apšaubot ne tikai Latvijas Republikas Tieslietu padomes, Satversmes tiesas, Augstākās tiesas un tās Disciplinārtiesas, bet arī Eiropas Savienības Tiesas, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta kompetenci, neatkarību un objektivitāti.

Secinājums

Mēs atkal piedzīvojam situāciju, kad atkārtojas sen zināmā rīcības izvēle ar Jūdas Iskariota un Jēzus atšķirīgo attieksmi pret piedāvājumiem sadarboties ar ļaunumu un tam pakalpot, no kā Jūda noteikti īstermiņā bija ieguvējs, jo par pakalpojuma izpildi – nodevību – saņēma naudu, slavu valdošajās aprindās, kā arī iespēju īstenot varu pār Jēzus brīvību[24], turpretī Jēzus savas misijas izpildei atteicās sadarboties ar ļaunumu un no par šādu sadarbību viņam piedāvātās nodrošinātības, varas un slavas[25]. Atšķirībā no Jēzus, kurš zināja iespējamo vēlāko notikumu attīstību, Jūdam tas sākotnēji nešķita personīgās dzīvības vai nāves jautājums, bet gan viegli realizējams darījums, kurā galvenais bija vienoties ar pareizajiem cilvēkiem un sadalīt lomas.

Šķiet, ka Polijas “vecie” tiesneši un to atbalstītāji savdabīgā Lieldienu lugā par “jauno” sodīšanu ir iedzīvojušies Jūdas Iskariota lomā, Eiropas Komisijai tēlojot sinedriju, Eiropas Parlamentam – pārsvarā statistu pūli, bet Eiropas Savienības Tiesai – Ponciju Pilātu. Ir pat savi potenciālie Barabas, piemēram, Spānijas tiesu sistēma ar tās katalāņu politieslodzīto vajāšanām.

Gan šāda veida teātra izrādē attēlotajā notikumā, gan procesā pret Poliju sodīšana notiek kā varas ļaunprātīga izmantošana pret sodāmo, kurš nesadarbojas ar ļaunumu un tam nepakļaujas, taču pats savu varu pret sodītājiem neizmanto. Sodāmais jau ir atgādinājis sodītājiem: „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes”[26]. Arī nodevība ir iespējama tikai pēc uzticēšanās vēlākajam nodevējam, kad tam bijusi dota kaut kāda vara.

Taču minētā izrāde ir “improvizācijas teātris”, kurā savu turpmāko rīcību var izvēlēties ikviens, izņemot sodāmo, kurš konsekventi pilda savus pienākumus visas sabiedrības un tai būtisko pamatvērtību labā, tāpat kā mūsu senči un mēs 1920. gada, 1991. gada un 2009. gada janvārī.

Vai mēs tagad klusēsim, iesim gājienos, stāvēsim un skatīsimies kā soda sodāmo, uzjautrināsimies par veiklo nodevību, sumināsim absurdus iemeslus izdomājušos sodītājus un tos uzkūdošo statistu pūli, aplaudēsim, sadalīsim sodāmā apģērbu, bet pēc izrādes piedalīsimies dzīrēs un dosimies mājup?

Nē, mēs aizstāvēsim sodāmo, jo faktiski visā šajā stāstā atsauces uz “jauno” ir uz radītāja (darbu veicošo) spēku, kas ir pastāvējis vēl pirms un pastāvēs pēc “vecās” iznīcības (entropijas). Mūsu acu priekšā notiekošajā izrādē tiek terorizēts sodāmais, kurš ir arī teātra un citu ēku būvētājs. Mūsu neatkarība, tostarp iespēja brīvi būt klāt šajā procesā, un mūsu mājas pastāv, pateicoties sodāmajam, tāpēc, ja vien teātra ēka nesagrūs pār mūsu galvām, tad, pārnākot mājās pēc izrādes un tai pieskaņotajām svinībām, vai nu mums māju, vai mūsu pašu vairs var nebūt.

Nobeigums

Mans situācijas vērtējums nav pilnīgi identisks visām Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijām, Venēcijas komisijas ziņojumiem un citiem viedokļiem, bet mums tieši tāpēc ir dots prāts, jūtas un griba, lai ik reizi no jauna izvērtētu katras lietas būtiskos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ņemtu vērā kopīgās intereses, visos šādos vērtējumos, ieteikumos un atzinumos salīdzinātu un pārbaudītu argumentus, no tiem izvēloties atbilstīgākos un pieņemamākos rīcībai.

Ceru, ka spēsim aizstāvēt Eiropas Savienības pamatvērtības kopā ar atbildīgajām Polijas valsts konstitucionālajām institūcijām. Tiesiskumam un likuma varai jādarbojas cilvēka labā, nevis atsevišķu savtīgu personu interesēs, kas izmanto tām uzticētās pilnvaras, lai liekulīgu tekstu aizsegā īstenotu spaidus, bet sev iegūtu mantu un slavu pūļa gaviļu un skatītāju klusēšanas pavadībā.

Za naszą i waszą wolność![27]

---

[1]  Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 “Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība”, 2010. gada 17. novembris, 11. punkts

[2]  Skat. tostarp https://lvportals.lv/dienaskartiba/312289-varsava-uzsver-polijas-neatsveramo-ieguldijumu-latvijas-valstiskuma-nostiprinasana-2020

[3]  Skat. https://twitter.com/RuditeV/status/1215954528249487360.

[4]  Skat. https://jauns.lv/raksts/arzemes/366452-simtiem-melnas-amata-mantijas-terptu-tiesnesu-iziet-varsavas-ielas

[5]  Skat. rakstus “Tieslietu sistēmas izmaiņu interpretācijā neievērotā tiesu vara”, https://mmednis.home.blog/2019/12/31/maris-mednis-ll-m-tieslietu-sistemas-izmainu-interpretacija-neieverota-tiesu-vara/; “Valsts nezagšana. 2. daļa. Dzīvības vēsts tiesībsargātāju Pētera aizstāvībai”, https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-2-dala-dzivibas-vests-tiesibsargataju-aizstavibai/?fbclid=IwAR1DicxbezD_UKnfRo9lGB-zC2AzuzN9lcJ1ENtDTZ_P9v9iXJsqFKfU-ac.; “Piezīmes ES Tiesā notiekošajai tiesvedībai Polijas tiesu sistēmas reformas lietā”, https://www.delfi.lv/news/versijas/maris-mednis-piezimes-es-tiesa-notiekosajai-tiesvedibai-polijas-tiesu-sistemas-reformas-lieta.d?id=50571605; .

[6]  Skat. https://www.euractiv.com/section/justice-home-affairs/news/european-parliament-calls-on-member-states-to-act-on-poland-and-hungary/

[7]  Eiropas Savienības tiesas 2019. gada 19. novembra spriedums A. K. u.c. pret Sąd Najwyższy, apvienotajās lietās C-585/18, C-624/18 un C-625/18. ECLI:EU:C:2019:982.

[8]  Skat. https://ruleoflaw.pl/oral-justification-of-the-supreme-court-judgment-in-connection-with-the-cjeu-ruling-regarding-the-disciplinary-chamber-and-the-national-council-of-the-judiciary/

[9]  Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 “Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība”, 2010. gada 17. novembris, 10. punkts

[10]  Skat. 8. zemsvītras piezīmi.

[11]  Arī “jaunie” kā “jēri” un “vecie” kā “āži”

[12]  Tiesību aktus ar dokumentiem varu pierādīt, bet sarunu ierakstu man nav

[13]   Plašāk tiesnešu disciplinārsodīšanas problēmas ceru izskatīt kaut kad vēlāk īpašā juridiskā publikācijā

[14]  Kā bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, kad pajautāju, kā viņam nav kauna staigāt pa Rīgas ielām

[15]  Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 28.novembra spriedums „Lavents pret Latviju”, sūdzība nr.58442/00, 20.punkts

[16]  „Tiesu nedrīkst ietekmēt”, Diena. 1997.gada 16.oktobris

[17]  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 27. novembra spriedumā Nr. 17892/03Savičs pret Latviju, 110. punktā minēts, ka Latvijā administratīvās tiesas līdz 2006. gadam nebija pieejams tiesiskās aizsardzības līdzeklis par ieslodzījuma apstākļiem, bet 92. punktā ir atsauce uz manis taisīto Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 7.decembra spriedumu lietā Nr. A42278805, ar kuru uzdots nodrošināt, lai ieslodzītais saņemtu personiskās higiēnas līdzekļus.

[18] Augstākā tiesa 2010.gada 12.oktobra lēmumā lietā Nr.SKA-589/2010.

[19]  http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNjExODA4e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt, http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNTA3NzA5e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt  

[20]  Skat. Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt. http://citadiena.ir.lv/2010/01/14/gulans-pielaujuka-maiziti-var-neapstiprinat/comment-page-3/

[21]  Skat. 2020.gada 8.janvāra interviju ar dr. hab. Tomasz Przesławski tīmekļa vietnē https://visegradpost.com/en/2020/01/08/tomasz-przeslawski-polish-supreme-court-judge-many-of-the-current-actions-of-representatives-of-the-legal-professions-can-be-seen-as-a-threat-to-basic-legal-values/

[22]  Analoģisks Saeimas 2020. gada 16. janvāra paziņojumam “Par Latvijas Republikas okupācijas 80. gadskārtu un Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanas nepieņemamību”

[23]  No Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 24. jūnija sprieduma lietā C‑619/18 redzams, ka šajā tiesvedībā Poliju atbalstīja tikai Ungārija.

[24]  Lūkas 22:3-5

[25]  Mateja 4:1-11

[26]  Jāņa 19:11

[27]  Par mūsu un jūsu brīvību!

Latvijas plašsaziņas līdzekļos nesen tika vispārīgi atspoguļotas politiski ierosinātās izmaiņas tieslietu sistēmā – specializētas ekonomisko lietu tiesas izveidošanā, kā arī ģenerālprokurora iecelšanas un atcelšanas kārtībā. Tika izteiktas bažas par tiesu varas viedokļa neievērošanu šajās likumdošanas iniciatīvās un izpildvaras pārstāvju līdzdalību ģenerālprokurora izvēlē, mazinot Augstākās tiesas priekšsēdētāja lomu. Kāda no Saeimā iekļuvušajām partijām jau iepriekš iebildusi pret Satversmē paredzētā varas sadalījuma maiņu: “Mēs dzīvojam 1918.gada 18.novembra dibinātajā Latvijas Republikā, tāpēc ir noraidāmas jebkādas runas par kaut kādu otro republiku, kas radās pēc PSRS sabrukuma. Latvijas Republika nav Latvijas PSR tiesību mantiniece. Mēs ar vislielāko cieņu izturamies pret 1922.gada Satversmi, [..] nav jāmaina varas sadalījums [..]”¹. Tāpēc šodien, 2019.gada 31.decembrī, šķiet būtiski izskatīt jautājumus, vai tiesu varai ir viedoklis, vai ģenerālprokurora izvēlē, Tieslietu padomes, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un prokuratūras darbībā tiek īstenota tiesu vara, vai izmaiņas tieslietu sistēmā skar valsts konstitucionālo institūciju varas sadalījuma maiņu, vai jāatjauno starpkaru Latvijas parlamentārās demokrātijas laika normatīvais regulējums arī tieslietu sistēmā?

Ekonomisko lietu tiesas izveidošanas ierosinātāji noteikti ir iedvesmojušies ne tikai no Aristoteļa “Politikas” Ceturtās grāmatas XIII daļas 1. punkta, kurš starp astoņām tiesu iestādēm kā piekto veidu norādīja tiesu par lieliem tirdzniecības darījumiem starp privātpersonām, bet arī ārvalstu paraugiem, kurās darbojas atsevišķas ekonomisko lietu tiesas ar šādu vai citādu nosaukumu. Šāda specializēta tiesa (tiesas sastāvi) esošajā tiesu sistēmā nemaina varas sadalījumu, taču rūpīgi jāapsver piekritības jautājums. Ne visai pārliecinošs ir pretarguments, ka šādam tiesas sastāvam būtu negodīgi mazāka noslodze, jo arī tagad slodze dažādās tiesās nav vienāda². Katra lieta jāizskata taisnīgi un likumīgi, bet teksta apjoms un skaistums tiesas nolēmumā ir sekundārs, atstājams kā noteicošais kritērijs tiesībzinātnieku pētījumiem.

Katrā ziņā tiesu sistēmas organizācija ir likumdevēja kompetence, kam jāizskata pēc būtības un jāmaina tieslietu sistēma, varbūt pat atšķiroties no starpkaru Latvijā noteiktās kārtības, ja reformas ir valsts interesēs. Arī man kopš 1993. gada apmēram 10 gadu laikā izdevās veikt krimināljustīcijas reformas, nepārzinot šīs jomas organizāciju starpkaru Latvijā, bet arī tagad uzskatu, ka pamatoti pirmām kārtām risināju aktuālās problēmas, kam izmantoju visu labāko praksi, jo 18.novembra Latvijas Republikas normāla attīstība notiktu līdzīgi ziemeļvalstīm, uz kurām orientējos reformu gaitā³. Pēc minēto reformu panākumiem mani uzaicināja strādāt Administratīvajā rajona tiesā, lai veiktu tiesu sistēmas uzlabojumus, ko daudzi kautrējās darīt. Vairāk kā 15 gadu laikā pēc tiesneša statusa iegūšanas, papildus tiesāšanai un kolēģu kvalifikācijas celšanai, izteicu priekšlikumus uzlabot normatīvo regulējumu, no kuriem tikai atjaunotā disciplinārtiesa darbojās starpkaru Latvijā, bet jaunumi bija sakārtota Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbība, izveidota Tiesnešu ētikas komisija un 2010.gadā Tieslietu padome, taču tās konkrētais izpildījums nav mans, jo jau vismaz 2002.gada beigās tika runāts par Tieslietu padomes izveidošanu⁴ un šādas padomes iepriekš darbojās arī citās valstīs. Taču Tieslietu padome nemaina valsts varas sadalījumu, jo tiesu varu neīsteno.

2009.gada sākumā Latvijas tiesu sistēmu skāra divas būtiskas problēmas, kuru risināšana atbilda Tieslietu padomes kompetencei. Pirmkārt, tiesu sistēmu tieši pārstāvošas institūcijas iesaistīšanās bija vajadzīga tiesnešu karjeru ietekmējošos lēmumos, lai atslogotu Saeimu un tieslietu ministru no atkārtotas lemšanas par Saeimas jau amatā iecelta tiesneša turpmāko darbu tiesu varas amatā; un (ar pirmo cieši saistīts) otrkārt, kad Latvijai naidīgi spēki nolēma prettiesiski neitralizēt nevainojami strādājošus un novatoriskus tiesnešus, lai tie netraucētu nepildīt likumu tiesnešu atlīdzības jautājumā, kura risināšanu arī ierosināju uzticēt Tieslietu padomei kā tiesu sistēmu pārstāvošam orgānam. Kopš 2004.gada esmu Tiesnešu biedrībā, kuras vienīgā aktivitāte bija rīkot svinības, nevis aizstāvēt tieslietu sistēmu pret patvaļu, ko pieļāva arī tieslietu ministrs, un bija vajadzīga visas tieslietu sistēmas pārstāvības organizācija, kas vienotos un konsultētu par sistēmai aktuālajiem jautājumiem. Kad kolēģi lūdza mani pārliecināt Satversmes tiesu nodrošināt tiesnešu atalgojumu, ņemot vērā manu pozitīvo pieredzi tās tiesneša Andreja Lepses konsultēšanā par ieslodzītā tiesību un tiesnešu neatkarības problēmām, lai gan piedalījos pamatojuma sagatavošanā sūdzībai Satversmes tiesā, vienmēr ievēroju nemo judex in causa sua principu un neuzskatu par pareizu tiesu lietu sarunāšanu, tostarp ar tiesnešu kolektīvo pieteikumu palīdzību, jo cienījama tiesa un valsts varu savstarpēja kontrole ir visas sabiedrības interesēs, tāpēc tieši likumdevējam ir jārūpējas par pienācīgu atlīdzību tiesnešiem.

Arī iepriekš, pretēji Satversmes tiesas pārstāvju lūgumam, negāju pārrunāt kādu citu lietu, kas manas intereses gan neskāra, bet bija pašsaprotama valststiesību speciālistiem un tika ierosināta saistībā ar pārvaldes iestādēm saglabātām juridiskās personas tiesībām⁵, kādas bija arī prokuratūras iestādēm. Nepieciešamībai uzlabot valsts pārvaldes iekārtas tiesisko regulējumu personīgās sarunās piekrita daudzi juristi, tostarp Egils Levits un Valerijans Jonikāns.

Izskatot minēto lietu, Satversmes tiesa 2006. gada 20. decembra spriedumā lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam” (turpmāk arī – Spriedums) pozitīvi atzina, ka lēmums par tiesu varas amatpersonu ir administratīvs akts⁶, tomēr, nepieaicinot valststiesību zinātniekus un jocīgi interpretējot atsauces uz avotiem svešvalodās⁷ (skat. tālāk), uzskatīja, ka ar Sprieduma nosaukumā minēto normu atbilstību Satversmei esot viss kārtībā, kas vēlāk izrādījās kā dziesmā “Tout va très bien Madame la Marquise”, jo Spriedumu nepildīja ne Augstākā tiesa⁸, ne likumdevējs, kurš pēc Sprieduma veicis grozījumus četru no tā virsrakstā minēto piecu Prokuratūras likuma pantu normās. Vēl nav mainīta Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas norma ar tekstu “Prokuratūra ir tiesu varas institūcija [..]”, lai gan pat ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers 2019.gada 20.decembrī atzina, ka šīs normas atbilstību Satversmei nesekmīgi centies panākt ar atsauces uz prokuratūru iekļaušanu Satversmes tekstā⁹, kamēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa¹⁰ un Satversmes tiesa¹¹ pēc Sprieduma atkārtoti secinājusi, ka prokuratūra neīsteno tiesu varu (tiesu nespriež). Tāpēc izskatīšu, ko būtībā nozīmē prokuratūra kā “tiesu varas institūcija”, sākot ar atsevišķiem jēdzieniem minētajā normā.

Par vārdu “prokuratūra” jānorāda, ka pirmsokupācijas Latvijā Tiesu iekārtas likumos (tagadējā Prokuratūras likuma un likuma “Par tiesu varu” vietā) “prokuratūra” nozīmēja “prokuroru” kopumu (līdzīgi kā “advokāti” un “advokatūra”¹²), kad prokurori darbojās pie apgabaltiesām, virsprokurors ar biedriem – pie Augstākās tiesas tieslietu ministra kā ģenerālprokurora pārraudzībā, bet prokurorus iecēla un atcēla Ministru kabinets. Tiesu iekārtas likumu 75.pantā bija paredzēts, ka “prokuratūras amatpersonu darbība aprobežojas ar tiesu resora lietām”¹³.

Prokuratūra kā centralizēta struktūrvienību sistēmas, ģenerālprokuratūra un atsevišķi ieceļama ģenerālprokurora amats ar patstāvīgu uzraudzību pār likumības ievērošanu pēc PSRS parauga šādi nostiprināti Prokuratūras likumā neatkarības atgūšanas gaitā divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.

Tātad Prokuratūras likums nav 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesību mantojums. Ja tiktu vaļā no Prokuratūras likuma un likuma “Par tiesu varu” par labu Tiesu iekārtas likumiem, tad mainīt ģenerālprokurora iecelšanas kārtību nevajadzētu, jo ģenerālprokurors būtu tieslietu ministrs, kurš mainītos līdz ar Ministru kabinetu.

Tomēr “panti rej”¹⁴ un mainās arī viedokļi par prokuroru statusu. Ir tendence nostiprināt prokuroru neatkarību, par to taisīti atzinumi, šobrīd kritizējot Polijā pastāvošo 18.novembra Latvijas Republikai līdzīgo kārtību, kad tieslietu ministrs pilda ģenerālprokurora pienākumus¹⁵, taču kritizē ne jau pašu šo amatu savienošanu, bet gan centralizēto kārtību, kad vadība var iejaukties prokurora darbībā konkrētā krimināllietā, nenodrošinot pienācīgu kontroli pār šādu iejaukšanos¹⁶. Poliju aizstāvot pret nepamatotiem pārmetumiem, arī Latvijai jāizvēlas iespējami labākie risinājumi¹⁷ un tie kompetenti jāpamato.

Ievērojot Satversmei atbilstošu varas sadalījumu, pēc iespējas jānovērš esošās un nav jārada jaunas problēmas. Tiesu sistēmā, tostarp prokuratūras darbībā, nepieciešams samērot vismaz trīs aspektus – valsts intereses gan ar cietušo, gan tiesājamo tiesību aizstāvību. Šobrīd neviens no šiem aspektiem nav apmierinošs. Tāpēc nav tik svarīga ģenerālprokurora neatkarība vai iecelšanas kārtība, bet gan prokuroru un virsprokuroru atkarība no likuma, valsts intereses un personu tiesības. Saprātīgi būtu atjaunot vismaz 18.novembra Latvijas Republikā noteikto kārtību, ka prokurorus ieceļ un atceļ Ministru kabinets (tagad var piedāvāt to pašu veikt Tieslietu padomei, jo prokuroru neatkarībai nav jāsasniedz Saeimas ieceltu tiesnešu neatkarība), tiek nodrošināta sabiedrības interešu aizstāvība, būtiskāka privātapsūdzības un izmeklēšanas tiesneša loma kriminālprocesā.

Tāpēc tālāk mēģināšu atbildēt, vai mainīts valsts varas sadalījums, un vai tas traucē uzlabot sistēmu?

Manuprāt jēdziena “institūcija” vietā Prokuratūras likuma 1. panta pirmajā daļā vairāk iederētos “institūts” vai “orgāns”, jo Satversmē starp valsts varas konstitucionālajām institūcijām “prokuratūra” nav minēta, bet šajā ziņā jāprasa padoms LZA Terminoloģijas komisijai, kura, šādi definējot “institūcijas”, iebilst pret novecojušo Satversmē minēto “orgānu”¹⁸, lai gan ne pret līdzīgi savādi skanošajiem “locekļiem” un pat “loceklēm” Saeimā un Ministru kabinetā.

Satversmes tiesa Spriedumā gan nepamatoti izvairās no vārda “iestāde” lietošanas šādā 1918.gada 18.novembrī dibinātajā Latvijas Republikā noteikto tiesisko kārtību aprakstošā citātā: “Pēc savas būtības prokuratūra ir pārvaldes iestāde, ne tiesu iestāde”¹⁹ (un izvairās no šā citāta lietošanas vispār).

Taču tiesu varas izpratnē būtisks ir jēdziens Rechtspflege Satversmes tiesas sprieduma 12.1. punktā [sic]: “Sākotnēji prokuratūra tika uzskatīta par administratīvu institūciju – tā pildīja izpildvaras funkcijas. [..] Prokuratūrai jābūt nevis izpildvaras institūcijai, bet gan tiesu varas daļai (Organ der Rechtpflege), kas ir atkarīga tikai no likuma, prokuratūras amatpersonu sirdsapziņas un sabiedriskās domas [sk.: Лазаренко А. О независимости прокуратуры // Закон и судъ, 1934, No 3(43), с. 1473 – 1478].”

Var līdz ar Satversmes tiesu šeit uzskatīt par mazsvarīgu vārda Rechtspflege pareizrakstību vai to, ka citēta autora šķērsatsauce²⁰. Taču no iepriekš citētā Sprieduma teksta “tiesu varas daļa” tulkojumā pazudusi būtiska nianse, proti, Spriedumā citētais tiesību zinātnieks šo Organ der Rechtspflege oriģinālā nosaucis par орган правосудия [skat.: Лазаренко А. О независимости прокуратуры// Закон и судъ, 1934, No 3(43), с. 1474].

.

Vācu valodas Rechtspflege (krievu (отправление) правосудия, angļu (līdzīgi franču) administration of justice) latviešu valodā tulko gan kā “tiesas spriešana”, gan “taisnīgums”, turpretī “tiesu vara” vācu valodā ir rechtsprechende Gewalt (tās orgāni – Judikative), krievu судебная власть, angļu judicial power (tās orgāni – judiciary), franču pouvoir judiciaire.

Vai minētie dažādie apzīmējumi nosaka atšķirības starp tiesu iekārtu un tiesu varu?

Ar tiesu varu saprot arī tiesu iestādes, kas atbilstoši Satversmes 86.pantam ir “orgāni”, kuri spriež tiesu “likumā paredzētā kārtībā”. Uz to Sprieduma 9.3.punktā ir atsauce, ka “Satversmes 92. pantā minētais jēdziens “taisnīga tiesa” ietver divus aspektus, proti, “taisnīga tiesa” kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un “taisnīga tiesa” kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta”, bet kopā ar 9.2.punktu – ka Satversmē “nav ietverts nedz izsmeļošs to institūciju uzskaitījums, kuras spriež tiesu, nedz arī tiesu varai piederīgās institūcijas”.

Tiesas spriešanas orgāni noteikti ir tiesu iekārtas daļa, savukārt pienācīgs process ir vispārīgs un jāizmanto visās dzīves, īpaši valsts pārvaldes, jomās. Tiesiskajās attiecībās process var būt pienācīgs arī tad, kad lietu izskata, taču tiesu varu nerealizē. Tā notiek nevis uz Satversmes, bet gan uz savstarpējas vienošanās pamata veidotā strīdu izšķiršanas mehānismā, piemēram, šķīrējtiesā. Pretēji tam, tiesu vara ir saistoša personai pat pret šīs personas gribu, tāpēc šķīrējtiesa nav tiesu vara, pat ja būtu nebūtiska tās minēšana Satversmē un pat ja tajā process ir pienācīgs.

Tāpēc jēdziena “taisnīga tiesa” Satversmes tiesas uzsvērtie aspekti kopā nepiepilda visu jēdziena “tiesu vara” saturu, jo netiek ievērota “vara”, kādēļ jāpievēršas valsts varas dalīšanas būtībai.

Dievišķās un cilvēku varas dalījums atšķiras. Dieva vara ir vienota, likumi pastāvējuši jau sākotnēji, tos cilvēki cenšas izzināt, uz rīcību reaģē, bet tiesa vēl nav bijusi un to gaida “pļaujamā laikā”²¹. Dieva tiesas analogs nav cilvēku tiesa, jo sabiedrība tiesu vairāk piemēro kā līdzekli. Cilvēks kā dzīva būtne sākotnēji rīkojas neapzināti, tad apzinās savu gribu, mēģina to realizēt. Kopienas pakāpeniski organizējas, lai saglabātos, efektīvi rīkotos saskaņā ar atsevišķās un kopīgās politiskās gribas samērošanu, to formulējot likumos. Saimnieciskie, ģimenes jautājumi tiek risināti vienojoties, bet vara pēc vajadzības izmantota īpaši ārlietu un drošības jautājumos, kuru nodrošināšanai veido valsti. Tāpēc var teikt, ka sākotnēji visa valsts vara bija izpildvara, kas izriet no viena avota – valsts pilsoņu kopuma vai tā atzīta valdnieka rīcības, kurš vēlāk savu gribu un iespējas apkopoja likumos, īstenoja ar padoto palīdzību un pārbaudīja izpildes atbilstību (valdnieka tiesā curia regis). Pakāpeniski sabiedrība saprata, ka efektīvākai un taisnīgākai valsts varas realizācijai tā jāsadala trijos patstāvīgos zaros²² to savstarpējai kontrolei, kas tomēr katram valsts varas atzaram tā raksturīgākajās izpausmēs ir ierobežota.

Aristotelis “Politikas” Pirmās grāmatas V sadaļas 1. daļā valsts organizācijas salīdzina ar ģimeni, kurā ir dažādas personas un attiecības starp tēvu, māti, bērniem, vergiem, kad pamatā savstarpējas attiecības ir analogas politiskajām attiecībām²³ starp vienlīdzīgiem subjektiem, un tikai nepieciešamības gadījumā tiek realizēta vara. Manuprāt, arī valsts varu un tās konstitucionālās institūcijas var salīdzināt ar ģimeni. Pamatā ir pilsoņu kopums, kas veido savstarpējas politiskas attiecības, kuru risināšanai pilsoņi politiski deleģē pilnvaras saviem tieši vai netieši izvēlētiem vietniekiem (piemēram, ievēl parlamentu, kas ievēl valdību). Viena un tā pati persona pieder gan pie pilsoņu kopuma, gan var piederēt vēl pie kādas citas valsts varas konstitucionālās institūcijas²⁴, taču amatpersonai valsts vara ir tikai tās funkciju izpildes ietvaros un laikā, bet ārpus tā personai var būt arī cita – piemēram, vecāku pār bērniem, īpašnieka pār uzņēmumu – vara un tā turpina veidot citas, arī politiskās attiecības.

Valsts varas sadalījums nostiprināts konstitucionālo institūciju formā atbilstoši to pilnvarām galīgajā instancē izlemt par kādu valsts varas aspektu. Likumdevējai varai ir augstākā autoritāte normatīvajos aktos, kas galīgajā instancē ir valsts konstitūcija; izpildvara ir atbildīga pār normatīvo aktu izpildi un rīcību vispār, kura galīgajā instancē visraksturīgāk izpaužas proaktīvajos ārlietu un drošības jautājumos; bet tiesu vara normatīvos aktus interpretē un piemēro individuāliem gadījumiem, arī strīdu izšķiršanai, ar galīgo saistošo spēku valsts vārdā. Faktiski tiesu vara ir vienota ar izpildvaru kā tās rīcības galvenokārt retroaktīvas pārbaudes augstākā instance vēsturiski²⁵ un arī šodien²⁶, bet attiecībā uz izskatītām lietām tiesu vara darbojas arī līdzīgi likumdevējam²⁷. No šādas saistības nav izslēgts arī civiltiesisko strīdu galīgais risinājums tiesā gan varas uzspiešanā civillietās, kad puses nevar vienoties, gan vēl vairāk iejaucoties atsevišķās (piemēram, sabiedrisko pakalpojumu, konkurences, patērētāju, ģimenes tiesību) jomās ar valsts administratīvi tiesiski regulētām civiltiesiskām attiecībām, tomēr, ja valsts ir viens no lietas dalībniekiem, tad tiesai prioritāras ir pilsoņu kopuma izvēlēto likumdevēju pieņemtā normatīvajā aktā atspoguļotas kopējās intereses, nevis atsevišķa valsti pārstāvoša orgāna amatpersonu intereses. Tātad tiesu varas neatņemama iezīme ir ne tik daudz nošķirtība no izpildvaras, kā nolēmumu nepārsūdzamība²⁸ un saistošais spēks, kuru taisnīgai nodrošināšanai raksturīga un nepieciešama kvalificētība, neatkarība un objektivitāte. Varas izmantošanas mērķim pretēja ir varas ļaunprātība sodīšanas dēļ bez “tiesas spriešanas”, bez “taisnīguma”²⁹.

Dažādas personas dažādos procesos var dažādi īstenot dažādus varas aspektus.

Viens gadījums ir tiesu eksperti, kuri darbojas neatkarīgi, nodrošinot pienācīgu procesu tiesas spriešanai, bet Tiesu ekspertu likumā nav paredzēts, ka Valsts tiesu ekspertīžu birojs ir tiesu varas institūcija. Pašiem ekspertiem vispār nav nekādas valsts varas, bet par valsts tiesu ekspertiem institucionāli ir atbildīga izpildvara. Tomēr pat autoritārā valstī par nenormālu uzskatītu situāciju, ja profesionāla eksperta slēdziena saturs būtu atkarīgs no kāda norādījumiem. Pienācīgs, objektīvs process būtu jāievēro arī izmeklētājiem, kuri ir institucionāli padoti izpildvarai. Gan tiesu eksperti, gan izmeklētāji palīdz tiesas spriešanā, taču nav tiesu vara.

Otrs gadījums ir Satversmes tiesa, kas īsteno tiesu varu daļā par normatīvo aktu atbilstību Satversmei (nepārsūdzami interpretē tiesību normas individuālos gadījumos valsts vārdā), bet ir no tiesas atšķirīga valsts varas konstitucionālā institūcija, kurai ne pienākuma, ne ieinteresētības nozīmē nav saistošs pienācīgs process, jo tā var pēc izvēles izskatīt vai neizskatīt lietas ar subjektīvi pieaicinātu personu atzinumiem tikai atbilstoši politiskajai gribai, savu izvēli neizskatīt lietu būtībā nepaskaidrojot vai formāli aizbildinoties ar juridiskā pamatojuma trūkumu, tāpat kā kasācijas instance Augstākajā tiesā, aizbildinoties ar nenozīmīgumu judikatūras veidošanā. Šāda politiska tiesvedība nav apmierinoša, taču likumā paredzēts taisnīgs process vismaz vienā tiesas instancē, kā nav attiecībā uz prokuroru darbību.

Savulaik Egils Levits norādīja uz to, ka Satversmes tiesas tiesnešiem pēc amata termiņa netiek maksātas izdienas pensijas. Manuprāt, ja šo kārtību maina, tad tas jādara kompleksi, līdz ar tiesībām uz izdienas pensiju Satversmes tiesas tiesnešus pakļaujot disciplināratbildībai par pārkāpumiem un aktīvi izmantojot šo instrumentu, mainot disciplinārlietu izskatīšanas kārtību un paplašinot personu tiesības piedalīties disciplinārprocesā pret nederīgiem tiesnešiem. Šā risinājuma paveids ir arī citās valstīs lietotā šobrīd Satversmes tiesai piekritīgo jautājumu piekritības noteikšana Augstākajai tiesai. Atsevišķa Satversmes tiesa nebūtu vajadzīga arī tad, ja likumdevējs tiesībpolitiski izlemtu, ka par konkrētu normatīvo aktu atbilstību Satversmei lemj ikvienas instances tiesa vai tiesnesis konkrētas lietas izskatīšanā.

Trešais gadījums ir izvēlēts tiesnesis tiesas priekšsēdētāja amatā, kurš ārpus retai tiesas spriešanai realizē izpildvaras vai civiltiesisko attiecību (slēdzot līgumus ar darbiniekiem) funkcijas.

Ceturtais gadījums ir Tieslietu padome, kura sastāv no pēc politiskas izvēles kritērijiem ieceltām personām un pat tiesnešiem tās sastāvā nav tiesu varas tiesas spriešanas izpratnē, kas tiks iesaistīta tad, ja kāds Tieslietu padomes lēmums tiks pārsūdzēts tiesā.

Prokurori savu funkciju izpildē pēc definīcijas nav objektīvi un nespriež tiesu, jo pārstāv vienu no pusēm, ir arī valsts (fiskālo) interešu pārstāvji, piemēro vainas prezumpciju, pretstatā tiesas ievērotajai nevainīguma prezumpcijai un objektivitātei. Prokurori tiesiskumu pārbauda proaktīvi, bet tiesa – retroaktīvi, kas arī parasti ir būtiska izpildvaras un tiesu varas atšķirība. Ņemot vērā iepriekš minēto un darbības specifiku, prokuroriem ir ne tikai izpildvaras (apsūdzības uzturēšana, atbildes sniegšana uz iesniegumiem, valsts interešu pārstāvība) vai kvazi-tiesas (prokurora brīdinājums, priekšraksts par sodu), bet arī tiesu konsultējošā orgāna (atzinumu sniegšana procesos³⁰, būtībā kā tiesību ekspertam, līdzīgi ģenerāladvokāta darbībai Eiropas Savienības tiesā) funkcijas, tomēr prokurori tiesu varu neīsteno – netaisa nepārsūdzamu saistošu nolēmumu par tiesību piemērošanu valsts vārdā. Šobrīd Latvijā, atšķirībā no daudzām tiesību sistēmām un 1918.gada 18.novembra dibinātās Latvijas Republikas, virsprokurors vai ģenerālprokurors var nepārsūdzami izlemt neuzsākt kriminālprocesu, taču teorētiski likums atļauj pašu tiesību aizskārumu ārpus kriminālprocesa tomēr pārsūdzēt administratīvā (ja tiesības aizskārusi pārvaldes iestāde) un/vai civilprocesuālā kārtībā, kas praksē gan ir problemātiski. Tāpēc tādu situāciju novēršanai, kad prokurora un/vai ģenerālprokurora nekompetences dēļ no noziedzīga nodarījuma cietušajam ir liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu, būtu plašāk jāatļauj privātapsūdzības tiesības vai arī jāatjauno 1918.gada 18.novembra dibinātajā Latvijas Republikā noteiktā kārtība, kad par krimināllietas ierosināšanu lēma izmeklēšanas tiesnesis, un kāda pastāv arī šodien civilprocesā un administratīvajā procesā – par lietas ierosināšanu vai neierosināšanu lemj pati tiesa. Vispār izmeklēšanas tiesneša lielāka loma ir raksturīga kontinentālās Eiropas Rietumu tiesību zara sistēmām, kur prokurori funkcionāli darbojas pie tiesām (Itālija, Francija) nevis prokuratūras centralizētā, hierarhiskā izpildvaras struktūrā (Vācija, Skandināvija).

Prokuratūras kā tiesu varas palīgorgāna funkcionālai darbībai pie tiesām (piemēram, starpkaru Latvijā) raksturīgi arī tas, ka prokurori ir neatkarīgi, bet virsprokurori vienkārši darbojas augstākas instances tiesās. Prokuroru pie tiesām iecelšana un atcelšana nav ģenerālprokurora ziņā. Tomēr arī tad prokurori ir institucionāli piederīgi izpildvarai. Prokurori pie tiesām ir neatkarīgi un nav hierarhiski centralizēti prokuratūras struktūrvienībā, bet hierarhiski centralizētās prokuratūras funkciju izpildē nav neatkarīgu prokuroru.

Citu valstu tiesību sistēmās prokuratūras organizācija ir visai atšķirīga un šajā rakstā autoram nav iespējams atspoguļot visas ģeogrāfiskās un vēsturiskās īpatnības. Pārsvarā prokurori un prokuratūra citu valstu oficiālajās valodās tiek saukti citādi (arī par valsts advokātu vai pārstāvi), bet Prokuratūras kā iestādes nosaukums parasti ir vai nu izpildvaras hierarhiskai institūcijai (Polijā)³¹, vai reliktiem no padomju tiesību sistēmas (Krievijā), kurā prokurori bija apveltīti ar tiesu varu (piemēram, sankcionēja arestu). Tas, ka Polijas konstitūcijā³² minēti gan prokurori, gan ģenerālprokurors, gan Tieslietu padome, nepadara tos par tiesu varu. Prokuroru dažādās funkcijas ir uzskatāmas itāļu valodā un tiesību sistēmā, kur procuratore apzīmē gan Senās Romas amatpersonu, gan apsūdzētāju kriminālprocesā, gan pārstāvi (kā prokūristu komerctiesībās), taču prokuroru kopumu dēvē par pubblico ministero vai procura, tātad prokuratūras kā institūcijas nosaukums netiek izmantots, tāpat kā Francijā prokuroru kopumu sauc par ministère public vai le parquet, savukārt Procureur général ir viens no vairākiem Procureurs généraux un apzīmē apelācijas vai kasācijas vai revīzijas instances tiesās strādājošus prokurorus, kuri ir funkcionāli patstāvīgi, bet par prokuratūru institucionāli ir atbildīga Tieslietu ministrija.

Satversmē paredzētas vairāk kā trīs valsts varas konstitucionālās institūcijas un arī citās valstīs bez trim galvenajām tiek atzītas palīginstitūcijas, proti, auditoru (Satversmē Valsts kontroles), elektorālā, u.c., un pie šādām palīginstitūcijām pieskaita arī prokuratūru, jo, piemēram, prokurora uzraudzība nepiederot ne pie viena cita valsts varas zara.

Secinājumi un ieteikumi

1. Valsts varas sadalījumā savstarpējai kontrolei būtiski ir nodrošināt normatīvo aktu taisnīgu un paredzamu ievērošanu un piemērošanu, bet struktūras ir tikai tam pakārtotas. Tiesu sistēmas organizācija un amatpersonu iecelšana ir izpildvaras vai tiesībpolitisks likumdevēja lēmums un par to nav un nevar būt nekāda tiesu varas viedokļa. Ja šie jautājumi nonāks līdz izskatīšanai tiesu varā, par to taisīs nolēmumu, nevis izteiks viedokli. Kad viens vai vairāki tiesneši ārpus tiesas spriešanas izsaka viedokli vai piedalās amatpersonu izvēlē, tas/tie neīsteno tiesu varu. Pienācīgs process notiek visur, taču tiesas spriešanas orgāni tieši tāpēc norādīti Satversmē, ka īsteno tiesu varu – nepārsūdzami interpretē un piemēro tiesības individuāliem gadījumiem, arī strīdu izšķiršanai, ar galīgo saistošo spēku valsts vārdā. Tieslietu padome, Augstākās tiesas priekšsēdētājs šo savu amata funkciju izpildē un prokurori ir saistīti ar tiesu iekārtu (tieslietu sistēmu), taču tiesu nespriež un pat ja tos iekļautu Satversmē, tiem nevarētu piešķirt tiesu varu. Tieslietu padomei ir izpildvaras, konsultatīvas un politiskas funkcijas tieslietu sistēmas pārvaldē, bet prokuratūra, lai gan īsteno arī kvazi-tiesas vai tiesas palīgfunkcijas, drīzāk ir valsts varas zaru “sānu dzinums”.

2. Kopš starpkaru laika tieslietu sistēma Eiropā ir mainījusies, un tā būtu mainījusies arī Latvijā normālas attīstības gaitā. Arī Latvijas tiesu iekārtā jau ir notikušas izmaiņas (izveidota Tieslietu padome, likvidētas Augstākās tiesas palātas, u.c.), tāpēc pēc vajadzības var veidot arī jaunas specializētās tiesas, taču izmaiņu mērķis ir aktuālo problēmu, nevis personiskās labklājības risināšana. Ar 18. novembra Latvijas Republikas prokuratūras atjaunošanu tiktu likvidēts atsevišķa ģenerālprokurora amats, līdz ar ko tieslietu ministrs būtu arī ģenerālprokurors, bet Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Tieslietu padome un Saeima tiktu atslogotas no lieka administratīva pienākuma, taču vēl svarīgāk ir katrā tiesvedībā samērīgi ievērot sabiedrības (valsts) intereses, noziedzīgos nodarījumos cietušo un tiesājamo tiesību aizstāvību. Ja pēdējā ir galvenokārt tiesu varas atbildība, tad par pirmajām divām ir atbildīga, bet nepietiekami nodrošina šobrīd neatkarīga un vienlaikus centralizēta prokuratūra ar ģenerālprokuroru vadībā.

3. Tiesu varu īsteno un tiesu spriež tikai likumā paredzētā kārtībā tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums³³. Prokuratūras likuma 1. panta pirmā daļa nepadara prokuratūru par tiesu varu un nemaina 1922.gada Satversmē noteikto varas sadalījumu, jo tiesu vara ne prokuratūrai, ne prokuroriem, ne ģenerālprokuroram nav uzticēta nevienā būtiskā normatīvajā aktā. Lai gan prokuroriem ir arī kvazi-tiesas funkcijas, pēc 2006. gada 20. decembra pamatotā tiesu praksē atkārtoti secināts, ka prokuratūra neīsteno tiesu varu un tiesu nespriež. Latvijas Republikā jānodrošina tiesiskums samērīgi iespējamo procesa dalībnieku un virzītāju interesēm, taču no likuma neatkarīgu ģenerālprokuroru un tiesnešu bezatbildība, negodīgums un nekompetence varas realizēšanā nav aizstāvības vērta.

Specializēta ekonomisko lietu tiesa un 1922.gada Satversmei atbilstoša prokuratūra nenovērsīs visas nepilnības tiesu sistēmas darbībā, kuru jāturpina sakārtot, bet no trūkumiem palīdzēs izvairīties kompleksa normatīvo aktu saskaņošana un tiesiski patiesa interpretācija. “Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu; jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks”³⁴.

2019.gada 31.decembris

1 Jaunās konservatīvās partijas Ideoloģijas sadaļa “Mūsu vērtības” https://konservativie.lv/vertibas/. Skatīts 31.12.2019.

2 Piemēram, Satversmes tiesa izskata mazāk lietu kā Rīgas apgabaltiesa

3 Sīkāk skat. https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-3-dala-akmens-pili-dzelondarzos-1/?fbclid=IwAR2zAuTsq2ZJkHtIzgm1z26CAjTvGdaSYwcnXjTbcEbxKx0iODG_4_I6IYA. Skatīts 31.12.2019.

4 Skat. https://www.tvnet.lv/6264785/aksenoks-ar-tiesu-varas-likumu-cer-veikt-tiesu-reformu. Skatīts 31.12.2019.

5 Kuru tiesībspējas īpatnības gan ir problemātiskas arī tagad, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu un izskatot strīdus starp dažādām pārvaldes iestādēm.

6 Saskaņā ar minētā Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma 14. un 19. punktu Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa piemērojama arī lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (arī prokurora vai tiesneša) statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība, jo tas ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (institucionāli var būt arī piederīgas likumdevēja varai kā Saeima vai tiesu varai kā ģenerālprokurors) darbojas kā izpildvara Administratīvā procesa likuma 2. panta jēdziena „izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli.

7 Skat. tālāk

8 Augstākā tiesa (J.Briede, A.Guļāns, J.Neimanis, V.Kakste, I.Skultāne, R.Vīduša) 2010.gada 12.oktobra lēmumā lietā Nr.SKA-589/2010 vēršas pret tiesu varu un nepatiesi apgalvo, ka Saeimas lēmums par tiesnesi esot politisks.

9 Skat. https://www.db.lv/zinas/generalprokurors-eriks-kalnmeiers-493970. Skatīts 31.12.2019.

10 Skat. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 29.marta spriedumu lietā Medvedev u.c. pret Franciju, §110.

11 Skat. arī Satversmes tiesas 2018.gada 24.janvāra lēmumu izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2017-13-01.

12 Tagadējā Latvijas Republikas Advokatūras likumā

13 Tiesu iekārtas likumi, Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas 1924. gada izdevums, Rīgā.

14 Vulgarizēts πάντα ῥεῖ (viss plūst), kam atbilstošais latīņu valodas izteiciens ir tempora mutantur. Nejaukt ar “suņi rej, bet karavāna iet tālāk”

15 Toties ar šādu regulējumu Polijā nav Ģenerālprokuratūras, bet ir Valsts Prokuratūra.

16 Venice Commission. Opinion 892/2017 on the Act on the Public Prosecutor’s Office, Poland. (8-9 December 2017), p.111

17 Šajā ziņā saistībā ar Polijas tiesu reformas jautājumu rakstu “Piezīmes ES Tiesā notiekošajai tiesvedībai Polijas tiesu sistēmas reformas lietā” skat. https://www.delfi.lv/news/versijas/maris-mednis-piezimes-es-tiesa-notiekosajai-tiesvedibai-polijas-tiesu-sistemas-reformas-lieta.d?id=50571605. Skatīts 31.12.2019.

18 LZA Terminoloģijas komisijas 2002.gada 31.maija lēmums Nr. 14; prot. Nr. 4/1028.

19 Kriminālprocess (Pēc lekcijām Latvijas Universitātē 1931.g.). Sp. Herold, Augstskola mājā, Rīgā, 75. lpp.

20 Muravjovu.

21 “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. – Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt.13:24-30)

22 Pēc Aristoteļa “Politikā” rakstītā par atsevišķām tiesu lietas izskatošām amatpersonām uz valsts varas sadalīšanu trijos zaros norādīja Charles Dallison 1648. gada darbā The Royalist’s Defence, bet viszināmākais ir Monteskjē 1748. gadā De l’esprit des lois piedāvātais dalījums un šāda dalījuma normatīvā nostiprināšana ASV konstitūcijā (skat. Gerber S.D. A Distinct Judicial Power: The Origins of an Independent Judiciary, 1606-1787, 21.lp.).

23 Aristotelis gan politiskās attiecības sauc arī par “politiskā darbinieka varu”

24 Vai pat vairākām kā 13. Saeimas deputāte un Labklājības ministre Ramona Petraviča, kura vēl ir gan likumdevēja, gan izpildvaras sastāvā

25 Piemēram, Krievijas impērijas Senātā (kur tā bija vienota arī ar likumdevēju varu)

26 Piemēram, Francijas Conseil d’État darbībā, kura Ministru prezidenta (vai tieslietu ministra) vadībā konsultē izpildvaru un ir arī augstākā tiesu varas īstenotāja administratīvi tiesiskajos strīdos

27 Īpaši common law valstīs.

28 Šādā ziņā tiesu varu vispilnīgāk īsteno Augstākā tiesa, taču arī citās instancēs ir nepārsūdzami nolēmumi.

29 To autors sīkāk aprakstījis rakstā “Valsts nezagšana. 2. daļa. Dzīvības vēsts tiesībsargātāju Pētera aizstāvībai”, skat. https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-2-dala-dzivibas-vests-tiesibsargataju-aizstavibai/?fbclid=IwAR1DicxbezD_UKnfRo9lGB-zC2AzuzN9lcJ1ENtDTZ_P9v9iXJsqFKfU-ac. Skatīts 31.12.2019.

30 Tiesu iekārtas likumu 70.pants: “Dodot tiesu iestādēm atzinumus lietās, prokuratūras amatpersonas pamatojas vienīgi uz savu pārliecību un pastāvošiem likumiem.”

31 Izņēmums ir, piemēram, Horvātija, bet arī tur prokuroru sauc par “odvjetnik”.

32 Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (1997.gada 2.aprīļa tekstu angļu valodā skat. https://www.sejm.gov.pl/prawo/konst/angielski/kon1.htm. Skatīts 31.12.2019.

33 Satversmes 86.pants

34 Mt. 9:16

Pirms Saeimas šī gada vēlēšanām vairāku nacionāli konservatīvu partiju nosauktie Ministru prezidenta amata kandidāti atsaucās uz Poliju kā paraugu Latvijai. Citu valstu pieredzes izmantošana ir daļa no normāla politiska procesa, taču tajā var iegūt arī savstarpēji, ne tikai ņemot, bet arī dodot. Tāpēc svarīgi ir gan izmantot Polijas pieredzi, gan arī palīdzēt Polijai, to aizstāvēt, konsultēt un pēc vajadzības ar to polemizēt.

Krimināljustīcijas reformas gaitā Latvijā no 1993. gada izdevās ieviest ziemeļvalstīs ¹ izmantotus labus risinājumus, izmaiņas tiesību aktos un veicināt demokrātiskai sabiedrībai atbilstošu interpretāciju, no kā ieguva ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu iedzīvotāji un uzlabojumi notika arī citās jomās, ietverot tiesības uz taisnīgu tiesu.

Tādēļ izteikšu savu ar pieredzi pamatotu viedokli par, manuprāt, svarīgākajiem aspektiem tiesvedībā un Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja vietnieces 2018. gada 19. oktobra rīkojumā Eiropas Savienības Tiesas lietā C-619/18 R pēc Eiropas Komisijas pieteikuma pārkāpuma procedūrā saistībā ar Polijas Likuma par Augstāko tiesu atsevišķu normu iespējamo negatīvo ietekmi uz personas tiesībām uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā ².

Ar minēto rīkojumu lietā C-619/18 R apturēta Polijas Likuma par Augstāko tiesu normu darbība, kurās Polijas Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecums tika samazināts no 70 uz 65 gadiem, bet tiesneši, uz kuriem tas attiecas, varēja iesniegt izziņu par veselības stāvokli un lūgt Polijas Republikas prezidentu ļaut turpināt pildīt amata pienākumus, ko Polijas Republikas prezidents pēc sava ieskata varētu atļaut. Tādēļ ar šo rīkojumu ierobežota arī jaunu tiesnešu iecelšana Polijas Augstākās tiesas sastāvā.

Pirmkārt, tiesvedībai Eiropas Savienības Tiesā pret Poliju saistībā ar tiesu sistēmas reformu tik liela uzmanība pirmšķietami ir pievērsta ne tikai tiesisku, bet arī politisku apsvērumu dēļ, ņemot vērā Polijas būtisko lomu Eiropas Savienībā, amatpersonu partejiskās simpātijas un antipātijas, kā arī aktivitāti savu interešu aizstāvēšanā. Šajā ziņā gan no Polijas iestāžu, gan no Eiropas Komisijas rīcības un tās veicinātājiem noteikti ir jāmācās ne tikai Latvijas politiķiem, bet arī tiesnešiem, tiesībsargiem, kuriem konsekventi un aktīvi jācenšas panākt Latvijas tiesu varas neatkarība un padotība likumam.

Otrkārt, Polijas tiesu reformas konteksts ir plašāks par rīkojumu lietā C-619/18 R, jo Polijas tiesu sistēmas izmaiņas aptver ne tikai Augstāko tiesu, bet arī Tieslietu padomi, prokuratūru u.c. jautājumus, par ko jau citur izteikusies Eiropas Komisija un Venēcijas komisija.

Treškārt, Polijā un Latvijas tiesu sistēmas regulējums ir atšķirīgs, piemēram, Polijas konstitūcijā paredzētas Polijas Republikas prezidenta funkcijas tiesnešu iecelšanā, Tieslietu padomes loma ³, atšķiras tiesnešu atcelšana, u.c. Iespējams, ka šīs tiesvedības pret Poliju iemesls ir arī Polijas detalizētās tiesību normas, kuras ir grūtāk grozīt vai papildināt, toties grozījumus ir vieglāk apstrīdēt ⁴.

Ceturtkārt, kā pareizi norādīts minētajā rīkojumā lietā C-619/18 R, tā piemērošana nemaina jau esošo situāciju – šobrīd Polijas Augstākās tiesas sastāvā nenotiek ar apturētajām tiesību normām paredzētās izmaiņas, bet Polijas Republikas prezidentam vēl arvien ir tiesību aktos noteiktās tiesības tiesnešu iecelšanā.

Piektkārt, minētajā rīkojumā lietā C-619/18 R nav tieši norādīts, tieši kā ar apturētajām Polijas tiesību normām varētu būt pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants saistībā ar neatkarīgas tiesas pieejamību. No minētā rīkojuma var saprast, ka daudzu esošo tiesnešu pensionēšanās un jaunu tiesnešu iecelšana Augstākajā tiesā praktiski tikai pēc Polijas Republikas prezidenta ieskata iespējami negatīvi ietekmēs personas tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Tomēr šajā rīkojumā nav teikts, kā tieši pārkāpums konstatēts Polijas tiesās apstākļos, kad tiesnešu iecelšanas procedūra nemainās – tos visus līdz šim ir iecēlis un arī turpina iecelt Polijas Republikas prezidents pēc Tieslietu padomes ieteikuma.

Polijas tiesu sistēmas reformas kritikā tiek pieminēta atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 23. jūnija spriedumu lietā Baka pret Ungāriju(pieteikums nr. 20261/12), kurā izklāstītas līdzīgas tiesu sistēmas reformas peripetijas Ungārijā. Būtībā šajā spriedumā lietā Baka tika konstatēts bijušā Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša un vēlākā Ungārijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja AB tiesību aizskārums, kad ar likuma grozījumiem tika izbeigtas viņa pilnvaras Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā, turpretī Eiropas Savienības Tiesas lietā pret Poliju netiek apgalvots par kāda Polijas Augstākās tiesas tiesneša tiesību aizskārumu. Pie tam, tā pati Eiropas Cilvēktiesību tiesa citos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 10. panta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumus ietverošajos gadījumos nav bijusi tikpat labvēlīga pret citām personām, kuras pirms tam nav bijušas Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši.

Tādēļ uzskatu, ka, atkarībā no lietā C-619/18 R vēl nezināmo apstākļu noskaidrošanas, Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojuma, kā arī pēc Eiropas Komisijas pieteikuma ierosinātās lietas vājākais punkts var būt paša pārkāpuma esamības pierādīšana un tieši šeit Polija var vislabāk aizstāvēties, ja vajag, ar Latvijas palīdzību.

Sestkārt, iespējamā parauga Latvijai izpratnē jāatgriežas pie lietā C-619/18 R apturēto Polijas tiesību normu mērķa.

Cik lasīts, tad komplekso izmaiņu Polijas tiesu sistēmā regulējums galvenokārt paredzēts komunistiskā režīma mantojuma un koruptīvās prakses izskaušanai, kā arī korporatīvo saišu normalizēšanai. Acīmredzot, konkrētajā gadījumā Polijas Republikas prezidents (un parlaments) ir vēlējies Augstākajā tiesā iecelt jaunus tiesnešus, kuri ir brīvi no komunistiskā režīma mantojuma un koruptīvās prakses.

Šī mērķa sasniegšanai konkrēto tiesību normu regulējums nešķiet tieši piemērots, jo tajā tiesnešu paātrināta pensionēšanās ir paredzēta ne jau komunistiskās pārliecības vai korupcijas, bet gan sasniegtā vecuma dēļ, savukārt palikšanu amatā ietekmē pierādījumi par veselības stāvokli un Polijas Republikas prezidenta subjektīvs viedoklis.

Manuprāt, vecums vai veselības stāvoklis pats par sevi nenorāda uz komunistisko pārliecību vai korupciju. Cilvēks korporatīvās saites var ierobežot, dzīves laikā pārliecību var paust dažādi, pat mainīt, vai tam vispār var nebūt noteiktas pārliecības. Pat citā, nelabvēlīgā vidē audzis cilvēks var elastīgi pielāgoties sabiedrībā valdošajam noskaņojumam un labvēlīgos apstākļos pilnveidoties. “C’est dans la merde que poussent les plus belles fleurs” ⁵. Svarīgas ir konkrētā cilvēka darbības, kas tiesu varā izpaužas tiesas spriešanā un ar to saistītajos pasākumos. Tāpēc katra tiesneša vispārīgais raksturojums ir jāskata kopā ar tās rīcību, konkrētiem nolēmumiem amata pienākumu izpildes laikā.

Atcerēsimies sev tuvākos Latvijas prakses piemērus.

Par spīti padomju varas represijām, mēs ilgus gadus atzīmējām 18. novembri kā Latvijas Republikas proklamēšanas dienu un priecājāmies par citu valstu atbalstu mūsu neatkarības centieniem. Taču 1987. gadā kāds tiesību zinātņu students GK to esot publiski nosodījis, kas viņam vēlāk netraucēja tikpat kvēli spriest par Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnu un izmantot iepriekš nosodītās valsts simbolus un institūcijas savās interesēs. Savas valsts simbolus ignorējuši un paši vai ar starpniekiem “sarunāt” konkrētu lietu iznākumu ir mēģinājuši daudzi par pensijas vecumu jaunāki tiesneši, tostarp vēlākā Augstākās tiesas tiesnese RV un rajona tiesas priekšsēdētāja IF. Tas var liecināt gan par komunistiskā režīma mantojumu un koruptīvu praksi, gan arī vienkārši par citu, „zili balti viļņoto” paaudzi ⁶, kura neatzīst Dievu un/vai tautas vērtības, toties spēj elastīgi pielāgoties un „peldēt pa virsu” , tomēr šāda pieeja no objektīvās puses rada tikai ētiskas problēmas.

Kāda bijusī Augstākās tiesas Senāta senatore JB apgalvoja, ka jāignorē likums, lai panāktu, viņasprāt, taisnīgāko risinājumu. Kāda bijušā apgabaltiesas priekšsēdētāja AL interpretācijā taisnīgums var būt prioritārs pār likumību, kas atbilst komunistiskā režīma pieejai, kurā uz sava vienkāršā taisnīguma prioritāti pār sarežģītiem svešiem risinājumiem precīzi aicināts ar Mihaila Bulgakova „Suņa sirds” varoņa vārdiem: „Да что тут предлагать?.. А то пишут, пишут… Конгресс, немцы какие-то… Голова пухнет. Взять всё, да и поделить…” ⁷. Teoretizēšanas līmenī nekaitīgā AL pieeja nav aplama, taču praksē ir nepilnīga, jo tiesnesim tiesību piemērošanā, papildus likumībai un taisnīgumam, interpretācija neizbēgami ietver trešo elementu ‑ patiesību, bet komunistiskais režīms un patiesība nav savienojami. Taču likuma piemērošana iedomāta taisnīguma izpratnē, izslēdzot patiesību, arī citur var novest pie traģiskiem rezultātiem un nav tikai komunistiskā režīma know-how ⁸.

Tāpēc tad, kad iepriekš minētie un citi tiesneši melo, pašpieņemta taisnīguma vārdā taisa pretlikumīgus nolēmumus, nodod savus kolēģus un patiesību, kad AL tiesas darbu organizē pēc kompartijas sapulču parauga, ar vadošiem norādījumiem par tiesu lietas izspriešanu, tad problēma vairs nav tikai prezumēts komunistiskā režīma mantojums un koruptīva prakse, bet gan to izpausme kā konkrēti pārkāpumi, pat noziedzīgi nodarījumi. Lai gan dažām šādām darbībām jau ir arī noziedzīga nodarījuma formāls sastāvs (tāda var būt Krimināllikuma 295. pantā paredzētā iejaukšanās lietu iztiesāšanā), tās kaitē tiesībām uz neatkarīgu tiesu galvenokārt materiālā sastāva dēļ -ja to ietekmē tiek taisīti nepatiesi, netaisnīgi un prettiesiski nolēmumi. „No viņu augļiem jums tos būs pazīt” ⁹.

Acīmredzot, minētā komunistiskā režīma mantojuma un koruptīvā prakse rīcībā nav predeterminēta ar personu vecumu vai pārliecību. Ja tiesnesis savā darbā un privātajā dzīvē ievēro likumu (arī ētikas normas), ir taisnīgs un patiess, tad nav nozīmes viņa vecumam, nav piespiedu kārtā jāizmeklē viņa pārliecība, veselības stāvoklis vai korporatīvās saites. Turpretī pretējas rīcības gadījumā šāda tiesneša darbības ir jāpārtrauc nekavējoties, neatkarīgi no vecuma, pārliecības, veselības stāvokļa vai korporatīvajām saitēm. Taču tas jādara pienācīgā procesā, ar konkrētiem pierādījumiem par konkrētiem pārkāpumiem, lai skaidri darītu zināmu, ka nosodāma ir tiesneša noteikta pretlikumīga rīcība, nevis vecums, veselības stāvoklis vai uzskati.

Pagaidām no Eiropas Savienības Tiesas lietas C-619/18 R nav skaidrs, vai un kā Polijas tiesību akti pirms apstrīdētajām izmaiņām traucēja citām Polijas valsts varas konstitucionālajām institūcijām vērsties pret korumpētiem, komunistiskā mantojuma nesējiem vai citādi nepiemērotiem Polijas Augstākās tiesas tiesnešiem un vai tādi vispār ir? Jāmēģina noskaidrot arī tas, vai gan reformas atbalstītāju, gan pretinieku reakcija uz normatīvo aktu izmaiņām būtu tāda pati, ja Polijas Republikas prezidents un parlamenta vairākums pārstāvētu citu politisko nometni?

Tāpēc Polijas aizstāvībai un parauga izmantošanai jānoskaidro būtiskie apstākļi, uzdodot konkrētus jautājumus. Pagaidām šķiet, ka Eiropas Komisijai lietā C-619/18 R nav nekāda pamata pret Poliju iesniegt pieteikumu Eiropas Savienības Tiesā, bet arī Polijas izvēlētie līdzekļi nav piemērotākie to negatīvo parādību izskaušanai tiesu sistēmā, kas tiek sauktas par komunistiskā režīma mantojumu un koruptīvo praksi.

1 – Ļoti paplašinātā izpratnē, kas ietver ne tikai Ziemeļvalstis (īpaši Norvēģiju, Somiju un Zviedriju), bet arī Igauniju, Apvienoto Karalisti un Kanādu.

2 – Šis viedoklis ir virspusējs, jo no rīkojuma lietā C-619/18 R teksta redzams, ka tajā nav ņemti vērā atbildētājas (Polijas) paskaidrojumi, nav detalizēti atklāts pieteikuma saturs un lietas dalībnieču argumentācija.

3 – Polijā Tieslietu padome darbojas jau kopš 1990.gada, tostarp paredzēta Polijas Republikas 1997.gada Konstitūcijā. Latvijā Tieslietu padome Satversmē nav paredzēta, normatīvajos aktos tā sākotnēji tika ieviesta tiesu sistēmas finansēšanas jautājumu risināšanai, vēlāk paplašinot funkcijas.

4 – Pirms 2010.gada, kad Tieslietu padomes Latvijā nebija vispār, Eiropas Komisija tādēļ pret Latviju tiesvedību neuzsāka.

5 – Mēslos aug visskaistākie ziedi (Daniel Desbiens)

6 – Ne tik daudz vecuma, bet arī audzināšanas izpratnē.

7 – Ko gan tur ierosināt?… Raksta kaut ko, raksta… Kaut kādi kongresi, vācieši … Galva pampst. Vajag visu paņemt un sadalīt…

8 – Skat. Bob Marley, „Redemption Song”: „How long shall they kill our prophets While we stand aside and look? Some say it’s just a part of it We’ve got to fulfill the Book”; sal. Mateja 3:15 un Jāņa 19:30.

9 – Mateja 7:16