Ievads
Tieslietu padomes desmitgadei veltītā sanāksmē 2020. gada 29. septembrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas (turpmāk – AT) priekšsēdētājs atgādināja par tiesu neatkarību un sabiedrības uzticības iegūšanu un stiprināšanu kā stratēģiskām prioritātēm.
Lai iegūtu uzticību tiesu varai un panāktu padotību likumam, var lietot jau esošos tiesiskos instrumentus, kas ir arī likuma “Par tiesu varu” 91.2 panta 2. un 4. punktā paredzētā Tiesnešu ētikas komisijas (turpmāk – Komisija) veikta ētikas normu interpretācija un pārkāpumu izskatīšana. Tiesu neatkarību un sabiedrības uzticības iegūšanu un stiprināšanu efektīvāk varēs panākt ar primāro problēmu novēršanu tiesu varas darbībā pamatuzdevuma izpildē taisnīguma nodrošināšanā.
Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 51. panta pirmo daļu par tiesnesi var strādāt tikai godīgs jurists, 68. panta pirmo daļu tiesnesis, stājoties amatā, zvēr (sola) “būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to, tiesu spriest stingrā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi un likumiem”, bet 91.2 panta 4. punktu Komisijas funkcijas ir tostarp apspriest ētikas normu pārkāpumus. Atbilstoši Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa (turpmāk – Kodekss) 1. kanonam, tiesnesis tur cieņā savu amatu, tiesu varas neatkarību un tiesas godīgumu, 2. kanonam – tiesnesis ciena un ievēro likumu un darbojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei, bet 3. kanonam – tiesnesis pilda tiesu varas uzliktos pienākumus objektīvi un taisnīgi. Godīguma kā ētiskā principa pamatvērtības ir uzvesties saskaņā ar ētikas principiem un rīkoties godprātīgi, intelektuāli godīgi un taisnīgi, arī ievērojot likumu.
Lai atvieglotu Komisijas darbu, tālāk norādīšu ētikas normu un citu tiesību aktu pārkāpumus konkrētu negodīgu tiesu varas amatpersonu darbībā, kurus būtu jāizvērtē Komisijai nolūkā turpmāk nepieļaut šādus pārkāpumus.
1. Likumpārkāpumi administratīvajā lietā Nr. A420154719
1.1. Procesuālie pārkāpumi lietas izskatīšanā pirmajā instancē
Atbilstoši piekritībai, Administratīvās rajona tiesas (turpmāk – ART) Rīgas tiesu namā ierosināta lieta Nr.A420154719 (turpmāk – Lieta), par ko Iesniedzējs no Liepājas tiesu nama saņēma ar 2019. gada 28. novembri datētus vēstuli Nr. A420154719/39/1781 (turpmāk – Vēstule), ka ar tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 20. novembra rīkojumu [Lieta] nodota izskatīšanai ART Liepājas tiesu nama tiesnesei K.Brokanei; pavēsti uz tiesas sēdi Rīgas tiesu namā 2020. gada 10. februārī videokonferences režīmā. Kad Iesniedzējs ziņoja augstākai iestādei par likuma pārkāpumiem, ART priekšsēdētājas vārdā parakstītā vēstulē viņa pati pārbaudīja savus pārkāpumus. Kad Iesniedzējs 2020. gada 7. februārī piezvanīja par iespējām iepazīties ar Lietas materiāliem, Iesniedzējam atbildēja, ka Lieta atrodoties Liepājas tiesu namā, tādēļ ar Lietu iepazīties nevarot.
Lietu pārdalīt uz Liepājas tiesu namu, kur atrodas tās materiāli, kad tiesas sēde “it kā” notiek Rīgā, Lietu izskatīt videokonferencē un neļaut Iesniedzējam iepazīties ar Lietu ir likuma pārkāpumi. Lietu no piekritīgā tiesu nama nedrīkst nodot citam tiesu namam tiesas priekšsēdētājs lietu pārdales veidā saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) Pārejas noteikumu 6. punktu (jo Lieta nav noteikta izskatīšanai rakstveida procesā un Liepājas tiesu nama teritorijā neatrodas Iesniedzēja adrese vai nekustamais īpašums, Iesniedzējs nav lūdzis lietu nodot izskatīšanai citam tiesu namam), kā arī lietu nenodeva izskatīšanai Liepājas tiesu namam saskaņā ar APL 123. panta otro daļu (Vēstulē nav minēts lēmums nodot lietu izskatīšanai Liepājas tiesu namam, bet gan lietu pārdale; lieta nav pieņemta, pārkāpjot pieteikuma iesniegšanas noteikumus; neviens tiesnesis lietā nav noraidīts. nav atstatījis sevi; visu pierādījumu atrašanās vieta ir Rīgas tiesu nama teritorijā).
APL 204. panta septītajā daļā paredzēts, ka “tiesa (tiesnesis) var noteikt, ka procesuālās darbības tiesas sēdē tiek veiktas, izmantojot videokonferenci”, taču tas ir tikai kā izņēmums, ja “procesa dalībnieks, liecinieks vai eksperts tiesas sēdes laikā atrodas citā vietā un nevar ierasties tiesas sēdes norises vietā”. Lietā nav liecinieku, bet lietas dalībnieki un eksperti tiesas sēdes laikā atrodas tās norises vietā Rīgas tiesu nama piekritības teritorijā.
Iespēja Lietai, tās dalībniekiem un ekspertiem atrasties Rīgā, bet tiesas sastāvam tai pašā laikā – Liepājā -, ne tikai likumā nav paredzēta un tai nav APL 204. panta septītajā daļā paredzētā pamata, bet šādos apstākļos vispār nav iespējams. Tikpat neiespējama ir Lietas ar vieniem pierādījumiem un tiesas sastāva atrašanās šķirti no lietas dalībniekiem ar to citiem pierādījumiem.
No APL jēgas izriet, ka tiesas sastāvam, Lietai un tiesas sēdei fiziski jāatrodas/jānotiek vienā un tai pašā vietā, tiesā (tiesu namā) pēc piekritības, kur saskaņā ar APL 145. panta pirmo daļu Iesniedzējam un atbildētājam ir tiesības tostarp: iepazīties ar lietas materiāliem, izdarīt no tiem izrakstus, norakstus un izgatavot to kopijas (1. punkts); piedalīties tiesas sēdē (2. punkts); iesniegt pierādījumus (4. punkts); piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā (5. punkts); izmantot citas procesuālās tiesības, kuras viņiem piešķirtas ar šo likumu (11. punkts). Iesniedzējam šo iespēju tiesas sēdē, pirms un pēc tās nebija minēto procesuālo pārkāpumu dēļ.
Tiesas sēdē nenolasīja rakstveida pierādījumus, neprasot Lietas dalībniekiem par to viedokli; nerādīja videoierakstu vai rādīja tikai tā īsu fragmentu nesaskatāmi, lai gan Iesniedzējs pieprasīja pārbaudīt visus pierādījumus. Iesniedzējs lūdza noskatīties visus videoierakstus, kā arī noklausīties audioierakstus, ko tiesa nedarīja, izņemot kāda videoieraksta fragmentu, kuru iesniedzējs nevarēja saskatīt. Tiesa pabeidza Lietas izskatīšanu pēc būtības, kam Iesniedzējs nepiekrita.
Tādējādi tiesa pārkāpa virkni APL normu par pierādījumu pārbaudi: APL 234. panta pirmo daļu “Lietā esošo rakstveida pierādījumu vai tā apskates protokolu nolasa tiesas sēdē vai uzrāda administratīvā procesa dalībniekiem, bet, ja nepieciešams, — arī ekspertiem un lieciniekiem”; APL 235. panta pirmo daļu “Administratīvā procesa dalībnieks var apstrīdēt rakstveida pierādījuma patiesīgumu”; APL 240. panta pirmo daļu “Pēc tam, kad pārbaudīti pieteiktie pierādījumi, tiesa noskaidro administratīvā procesa dalībnieku viedokli par iespēju pabeigt lietas izskatīšanu pēc būtības”; APL 237. panta pirmo daļu “Lietisko pierādījumu apskata tiesas sēdē un uzrāda administratīvā procesa dalībniekiem, bet, ja nepieciešams, — arī ekspertiem un lieciniekiem”.
Taisnīguma vārdā var būt jāinterpretē normatīvie akti, taču Satversmes 1. un 92. pantā tiesības uz taisnīgu tiesu ietver privātpersonas tiesību ievērošanas principu (APL 5. pants), kam kaitē tiesas prettiesiska rīcība Lietā. Tiesību aktos nav aizliegts Lietas dalībniekiem iepazīties ar Lietu jebkurā laikā un neierobežotu reižu skaitu, īpaši nedēļā pirms tiesas sēdes, kā Iesniedzējs lūdza Lietā.
Augstākajai tiesai, Tieslietu ministram un Administratīvajai apgabaltiesai (turpmāk arī – AAT) norādīts uz minētajiem likuma pārkāpumiem, taču adresāti nereaģē uz lūgumu pildīt likumā noteiktos pienākumus un novērst kaitējumu tiesu varas cieņai.
1.2. Likumā noteiktā lietas izskatīšanas termiņa un kārtības pārkāpums
Iesniedzējs 2020. gada 19.jūnijā Lietā Nr. A420154719 iesniedza lūgumu Administratīvajai apgabaltiesai atzīt par attaisnotu procesuālā termiņa nokavējumu, atjaunot vai pagarināt termiņu un ļaut veikt nokavēto valsts nodevas samaksu par apelācijas sūdzību.
Saskaņā ar APL 148. panta otro daļu “tiesa (tiesnesis) jautājumu par procesuālā termiņa atjaunošanu vai pagarināšanu izlemj viena mēneša laikā rakstveida procesā”, bet APL 18. panta trešo daļu “rakstveida procesā tiesnesis nosaka saprātīgu termiņu, līdz kuram procesa dalībnieki rakstveidā var pieteikt noraidījumu”. APL neparedz tiesai izvairīties no sava pienākuma un likumā noteikto termiņu un kārtības ievērošanas procesuālā termiņa atjaunošanas izlemšanā neatkarīgi no tā, kur atrodas lieta un kur iesniegts lūgums atjaunot termiņu – rajona tiesā, apgabaltiesā vai AT.
Iesniedzējs saņēma AAT 2020. gada 29. jūnija vēstuli ar norādi, ka tiesa nelems lūgumu par procesuālā termiņa atjaunošanu trūkumu novēršanai apelācijas sūdzībā, jo tā esot atzīta par neiesniegtu. Tā nebija taisnība, jo arī lēmums par apelācijas sūdzības atzīšanu par neiesniegtu bija pārsūdzēts un vēl arvien nav izpildīts. Vēlāk AAT priekšsēdētājs apgalvoja ko gluži pretēju – ka lieta neatrodoties AAT, nepaskaidrojot, kāpēc tad 2020. gada 29. jūnijā par šo lietu rakstīja atbildi.
Lai gan Iesniedzējs lūgumu par procesuālā termiņa atjaunošanu AAT iesniedza 2020. gada 19. jūnijā un papildināja 26. jūnijā, AAT Lauma Paegļkalna to izlēma un noraidīja tikai 2020. gada 2. decembrī, t.i. ilgāk kā 5 mēnešu laikā, kas ir vairāk kā piecas reizes vēlāk nekā APL 148. panta otrajā daļā expressis verbis noteiktais termiņš tiesas pienākumu izpildei.
Tādējādi AAT tīši pārkāpa APL 148. panta otro daļu, turklāt šajā nesamērīgi ilgajā laikā AAT nepaziņoja par iespēju izteikt noraidījumu rakstveida procesā tiesā izskatāmā jautājumā, tā pārkāpjot ne tikai APL 18. panta trešajā daļā, bet arī Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01, 15.2., 15.3. punktā (saistībā gan ar citām tiesību normām) noteikto, ka “lietas dalībniekiem jābūt nodrošinātām tiesībām līdz attiecīgā lēmuma pieņemšanai uzzināt, kuri tiesneši to pieņems, kā arī tiesībām pieteikt tiesnešiem noraidījumu”. Šajā ziņā netiek apskatīts pamats noraidījuma izskatīšanai L.Paegļkalnai, jo, pārkāpjot APL 18. panta trešo daļu par saprātīga termiņa noteikšanu, līdz kuram procesa dalībnieki rakstveidā var pieteikt noraidījumu, AAT jau izskatīja šo lietu nelikumīgā sastāvā, tāpēc noraidījuma pamats jau vairs nav būtisks. Tāpat AAT pārkāpa APL 145. panta pirmās daļas 5. punktu un likuma “Par tiesu varu” 17. panta otro daļu, nedodot vienam no lietas dalībniekam – pieteicējam – tiesības piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, bet lietas izskatīšanā rakstveida procesā nepamatojās uz ar visu lietas dalībnieku piedalīšanos pārbaudītiem pierādījumiem par termiņa atjaunošanas jautājumā būtiskajiem apstākļiem.
Tā L.Paegļkalna AAT pirms lēmuma pieņemšanas pārkāpa ne tikai APL 14.1 panta prasības ar to, ka neievēroja objektivitāti un nedeva procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus, bet arī Kodeksa 3. kanona normas “tiesnesis izvairās no vārdiem un runas, žestiem vai citas darbības, ko varētu uzņemt kā neobjektivitāti vai aizspriedumu izpausmi” un “tiesnesis nedrīkst pieļaut ex parte sarunas par iesāktu vai ierosinātu procesu bez pušu klātbūtnes”. Proti, Lietas Nr. A420154719 3. sējuma 172.-182. lapas materiāli pierāda, ka AAT pirms lēmuma pieņemšanas veica ex parte saziņu tikai ar atbildētāju, tā ļaujot tikai atbildētājam pēc Iesniedzēja blakus sūdzības iesniegšanas jau post factum radīt un iesniegt līdz tam lietā nebijušus pierādījumus, par ko Iesniedzējam pirms AAT lēmuma pieņemšanas nebija iespējams izteikt savu viedokli un piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā.
Minētie pārkāpumi un Iesniedzēja lūguma par termiņa atjaunošanu noraidīšana pierāda, ka AAT neievēro likumus, tostarp APL 148. panta otrajā daļā noteikto viena mēneša termiņujautājuma izlemšanai par procesuālā termiņa atjaunošanu,APL 18. panta trešajā daļā noteikto pienākumu saprātīga termiņa noteikšanai iespējamā noraidījuma pieteikšanai un APL 145. panta pirmās daļas 5. punktā aizsargātās Iesniedzēja tiesības piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, savukārt no dažiem lietas dalībniekiem paģēr termiņu ievērošanu pat tad, ja šie lietas dalībnieki šādus termiņus nevarēja ievērot objektīvu, no sevis neatkarīgu iemeslu dēļ.
Latvijas Republikas tiesību aktos iestāžu (tātad arī AAT un AT Paziņošanas likuma 1. panta otrās daļas izpratnē) darbībā ar Ministru kabineta 2012. gada 12. jūnija rīkojumu Nr. 264 “Par Pasākumu plānu “klusēšanas-piekrišanas” principa ieviešanai un piemērošanai atbildīgo institūciju administratīvajā praksē” šiem gadījumiem, kad iestāde likumā noteiktajā termiņā klusē par privātpersonas lūgumu, ir ieviests klusēšanas-piekrišanas princips, saskaņā ar kuru, ja AAT viena mēneša laikā pēc 2020. gada 19. jūnija klusēja par Iesniedzēja lūgumu par termiņa atjaunošanu, tad vēlāk jau tam bija jāpiekrīt, to atteikt nedrīkstēja un termiņš ir atjaunots. Taču L.Paegļkalna AAT prettiesiski un neētiski pārkāpa arī šo saprātīgo Latvijas Republikas apņemšanos.
Rupji neētisks ir pieņēmums L.Paegļkalnas AAT 2020. gada 2. decembra lēmuma 11. punkta tekstā, ka “pieteicējs zināja par to, ka tiesā izskatīšanā ir viņa procesuālais dokuments, jo pats ar tādu bija vērsies, tālab pieteicējs nebija kavēts interesēties par tā izskatīšanas datumu tiesā”.
Iesniedzējs kā pieteicējs ir lietas dalībnieks vairākos procesos, no kuriem neviens nav uzsākts pēc Iesniedzēja iniciatīvas, bet gan iestāžu pārkāpumiem vai tiešiem uzbrukumiem. Katrā procesā Iesniedzējs pats ievēro likumu un sagaida, ka arī tiesa ievēros tiesību normas un spriedīs taisnīgi, tomēr Iesniedzējs ir lasījis tiesību aktus un pieredzējis konkrētus faktiskos apstākļus, tāpēc šai ziņā ir būtiski vismaz trīs argumenti par labu Iesniedzējam, kuri atspēko iepriekšējā rindkopā minēto L.Paegļkalnas AAT savādo piedāvājumu ieinteresēt tiesu konkrētā datumā:
1) Tiesību aktos nav noteikti termiņi, kādā tiesa izskata un pieņem lēmumu par apelācijas vai blakus sūdzību, ir tikai termiņi lietas dalībniekiem sūdzības iesniegšanai, ko Iesniedzējs ir ievērojis pēc savas vislabākās apziņas, taču pats Iesniedzējs pat aptuveni nevar uzminēt tāda tiesas lēmuma pieņemšanas datumu, saturu un kaut kāda termiņa noteikšanu, par kura pieņemšanu Iesniedzējam iepriekš nav paziņots;
2) Iesniedzējs neuzskata par tiesisku, nekad nav veicis, neveic un neveiks sekošanu konkrētam tiesnesim vai tiesnešiem, lai tos ieinteresētu, mudinātu vai piespiestu konkrētā termiņā tiesvedībā pieņemt konkrēta satura lēmumu, arī par apelācijas vai blakus sūdzību, kas būtu vienīgais veids, kādā Iesniedzējs var garantēti nodrošināt un uzzināt par ārpus tiesas sēdes pieņemamu tiesas nolēmumu, kura taisīšanas datums un laiks Iesniedzējam nav iepriekš zināms un par kura pasludināšanu tiesa pirms vai pēc tam Iesniedzējam pienācīgi nepaziņo.
Ja Iesniedzējs, pretēji saviem principiem, izmantotu iepriekš minēto AAT L.Paegļkalnas ieteikumu, sekotu dažādu tiesu tiesnešiem, ieinteresētu tos un liktu darboties efektīvi, tad tiesas lēmumi būtu taisnīgi un pamatoti, tostarp Iesniedzējs tiktu atbrīvots no pienākuma maksāt valsts nodevu, tādēļ nekāds termiņš Iesniedzējam vairs nebūtu jāievēro un Iesniedzējam būtu tikai jāgaida AAT uzaicinājums uz tiesvedību apelācijas instancē.;
3) Lietā Nr. A420154719 Senāta lēmums ir datēts ar 2020. gada 15. maiju pēc Iesniedzēja 2020. gada 27. aprīļa blakus sūdzības, tātad lēmums par valsts nodevas pieprasīšanu no Iesniedzēja iemaksāšanai budžetā ir izdots 18 dienu laikā pēc Iesniedzēja blakus sūdzības iesniegšanas, savukārt no šīs pašas lietas izdalītajā lietā Nr. 680085419 Iesniedzējs 2020. gada 7. jūlijā ir iesniedzis Senātam lūgumu atmaksāt drošības naudu no budžeta un labot kļūdas, bet uz šo Iesniedzēja lūgumu vairāk kā 160 dienu laikā Senāts nekādu lēmumu vēl nav pasludinājis.
Tātad tieši iestādes/tiesas, nevis Iesniedzējs, pārkāpj procesuālā taisnīguma principu un nepamatoti kavē taisnīgu lietu izskatīšanu, piemērojot atvieglotas likumu neievērojošas tiesiski nihilistiskas prasības pret sevi, bet prettiesiskas, netaisnīgas, slepenas prasības pret Iesniedzēju.
Vēlams šajā jautājumā atzīt, ka AAT nedrīkst nepildīt likumu un nedrīkst arī pieprasīt lietas dalībniekiem ieinteresēt tiesu.
2. Nepatiesība lēmumā par noraidījumu
AT (J.Briede, V.Kakste, D.Mita) 2020. gada 6. aprīļa lēmumā par noraidījuma nepieņemšanu no Lietas izdalītajā lietā Nr. 680085419, SKA-926/2020 minētie motīvi – noraidījumā norādīti vispārīgi un nekonkrēti apgalvojumi, bet ne konkrēti apstākļi par senatoru neobjektivitāti un prettiesisku vēršanos pret Iesniedzēju, kura nepiekrišana atsevišķiem senatoru nolēmumiem tomēr neliecina par senatoru neobjektivitāti vai ieinteresētību lietas iznākumā – neder noraidījuma nepieņemšanai, jo tie neattiecas uz izskatāmo lietu un tās dalībniekiem, pierāda tīšu Kodeksa 1. un 2. kanona paredzētā godīguma principa pārkāpumu, neatbilst likumā paredzētajiem noraidījuma izlemšanas pamatiem, rada nopietnas bažas par senatoru spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnešiem nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm, turklāt viņu ilggadēji nolēmumos aprakstītie nepatiesie apstākļi neliecina, ka viņas saprastu savas rīcības nepareizību, kaitīgās sekas un turpmāk vēlētos mainīt savu rīcību (cf. Disciplinārtiesas 2015. gada 11. maija lēmuma lietā Nr.DT-6/2015 10. un 12. punkts). Šī nepatiesība ir kaitīga ne tikai tāpēc, ka nepareizi izlemta lieta Nr. 680085419, bet arī cits AT sastāvs 2020. gada 24. septembra lēmumā Lietā par pieteikto noraidījumu tāpat raksta nepatiesību, ka “noraidījumā ir vispārīgi un nekonkrēti apgalvojumi par senatoru neobjektivitāti un prettiesisku vēršanos pret iesniedzēju, bet nav norādīts neviens konkrēts apstāklis, kas par to liecinātu”. Patiesībā abos šajos noraidījumos Iesniedzējs ir norādījis konkrētus lietu numurus, faktiskos un tiesiskos apstākļus saistībā ar tiem pašiem lietas dalībniekiem.
Iesniedzēja 2020. gada 24. maija iesniegums par šo faktu Komisijai vēl nav izskatīts pēc būtības, jo Komisija par to nav pieņēmusi nekādu lēmumu. Iesniedzējs ir saņēmis tikai Komisijas priekšsēdētājas Daces Skrauples vēstuli, kura bez likumā pamatota pilnvarojuma it kā Komisijas vārdā neatbildēja pēc būtības un nepārbaudīja Iesniedzēja iesniegumā minētos pārkāpumus.
Vēlams šajā jautājumā atzīt, ka nepatiesi liecināt, tostarp par kolēģiem, nedrīkst arī AT tiesneši, bet nepildīt likumā noteiktos pienākumus nedrīkst arī Komisijas locekles.
3. Satversmes tiesas sprieduma un Prokuratūras likuma ignorēšana
2020.gada 15.jūnija lēmumā lietā Nr. 680085419, SKA-926/2020 AT Administratīvo lietu departaments prettiesiski raksta, ka daļa prasījumu nav skatāmi administratīvā procesa kārtībā, tādējādi pārkāpjot APL 1. panta trešo daļu un 17. panta piekto daļu, Prokuratūras likuma 18. pantu, 41.3 panta pirmo un otro daļu, pretēji Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 (turpmāk – Satversmes tiesas spriedums) 19. u.c. punktam, kurā expressis verbis norādīts, ka Saeimas lēmums par ģenerālprokurora atlaišanu ir administratīvs akts, tātad saskaņā ar APL 1. panta trešo daļu pārbaudīt šāda lēmuma tiesiskumu, arī prasīt to izdot var administratīvā procesa kārtībā, pat ja Prokuratūras likumā šī pārsūdzības kārtība nav tieši paredzēta.
AT vairākkārt pārkāpj Satversmi, nepildot Satversmes tiesas sprieduma 14. un 19. punktā skaidri interpretēto APL 1. panta trešo daļu, ka tā piemērojama arī tādam lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (tātad arī tiesneša, prokurora vai ģenerālprokurora) tiesisko statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, un pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība, šāds lēmums ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (kas institucionāli var būt arī likumdevēja varai piederīgas kā Saeima) darbojas kā izpildvara APL 2. pantā minētā jēdziena „izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli.
Vēlams šajā jautājumā atzīt, ka nepatiesību rakstīt nedrīkst arī AT tiesneši, kuriem ir jāaizstāv un jāatbalsta godīgu tiesnešu pašaizliedzīgais darbs Latvijas labā, bet likuma noteiktā kārtībā jāpārbauda pārkāpumi negodīgu un nekompetentu ģenerālprokuroru darbībā.
4. Drošības naudas atmaksas lūguma neizskatīšana
Ar ART tiesneses 2020. gada 6. janvāra lēmumu atteikts pieņemt Iesniedzēja pieteikumu. Ar 2020. gada 27. janvāra blakus sūdzību iesniedzējs lūdza AT atcelt ART lēmumu un izlemt jautājumu pēc būtības, samaksāja drošības naudu un pievienoja maksājuma dokumentu.
APL 129.1 panta pirmās daļas 1. punktā paredzēts, ka “Drošības naudu atmaksā pilnīgi, ja blakus sūdzību [..] apmierina pilnībā vai daļā”.
Ar 2020. gada 15. jūnija lēmumu lietā Nr. 680085419 AT Administratīvo lietu departaments nolēma apmierināt iesniedzēja blakus sūdzību daļā – atbilstoši lūgumam blakus sūdzībā (“atcelt [ART] tiesneses 2020. gada 6. janvāra lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu (reģ.Nr. 10223) pilnībā un ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības”) atcēla ART lēmumu daļā un ar savu lēmumu izlēma jautājumu pēc būtības. Neuzmanības dēļ šajā AT lēmumā uzrakstīts – “noraidīt” iesniedzēja blakus sūdzību, bet nolaidības dēļ vispār nav lemts par drošības naudas atmaksāšanu. Ieraksts – “noraidīt” blakus sūdzību – ir pārrakstīšanās kļūda, jo Augstākajai tiesai ir saistoši normatīvie akti, tostarp APL 315. panta pirmā daļa, ka blakus sūdzība tiek iesniegta par zemākas instances tiesas lēmuma pamatotības pārbaudi, neizskatot lietu pēc būtības, kas nozīmē, ka blakus sūdzība ir pamatota un apmierināta daļā, ja ir daļēji apmierināts tajā ietvertais prasījums – šajā gadījumā atbilstoši blakus sūdzības prasījumam saskaņā ar APL 318. panta pirmās daļas 7. punktu un 323. panta pirmās daļas 3. punktam kā nepamatots ir daļēji atcelts ART tiesneses 2020. gada 6. janvāra lēmums par atteikšanos pieņemt pieteikumu un ar lēmumu izlemts jautājums pēc būtības.
Uz Iesniedzēja 2020. gada 7. jūlija lūgumu atmaksāt drošības naudu un labot kļūdas nolēmumā AT neatbild un nekādu lēmumu nepieņem, tikai Jautrīte Briede ir uzrakstījusi likumā neparedzētu vēstuli, kas nav ņemama vērā vai arī liecina tikai par šīs J.Briedes prettiesisku darbību ex parte, pārkāpjot Kodeksa 3. kanona 9. punktu, jo likumā nav paredzēta iespēja tiesai, arī AT, izvairīties no pienākuma lemt atmaksāt drošības naudu un par kļūdu labošanu nolēmumā. Tieši otrādi, AT necenšanās savlaicīgi izlemt lietu ir Kodeksa 3. kanona 11. punkta pārkāpums. Iesniedzējs nesarakstīsies privāti ar J.Briedi, iepriekš ir atteicies un arī turpmāk atteiksies no piegādātā iepriekš J.Briedes pieminētā laba konjaka par “pareizu” lietas izskatīšanu, kā arī netaisās paklausīt J.Briedes ieteikumiem neievērot likumus.
Vēlams šajā jautājumā atzīt, ka taisīt nekompetentus nolēmumus, nepildīt pienākumus, nelabot kļūdas un privāti sarakstīties ar lietu dalībniekiem nedrīkst arī AT tiesneši.
5. Nereaģēšana uz iesniegumiem par likuma pārkāpumiem Rīgas apgabaltiesā
5.1. Pēc 2017. gada 10. aprīļa Iesniedzējam kļuva zināms par zvērinātās tiesu izpildītājas Baltās (turpmāk – Tiesu izpildītāja) 2017. gada 7. aprīļa paziņojumiem (turpmāk – Paziņojumi) par izpildi pēc Rīgas apgabaltiesas (turpmāk – RAT) 2017. gada 30. martā izrakstītiem izpildu rakstiem lietā Nr. C27154013(turpmāk – Izpildu raksti) par parāda piedziņu un tā aprēķinu EUR 58,24 par labu Tiesu administrācijai un EUR 133,21 par labu Valsts kasei. Iesniedzējs saskaņā ar Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 631. panta ceturto daļu un 632. pantu pārsūdz Paziņojumus un tajos sastādītos aprēķinu kā prettiesiskus lietā Nr.33458417 un lūdza apturēt vai atlikt Tiesu izpildītājas darbības. Iesniedzēja sūdzība par Tiesu izpildītājas rīcību un sastādīto aprēķinu noraidīta ar Rīgas rajona tiesas 2017. gada 21. decembra lēmumu (turpmāk – RRT lēmums), kas pārsūdzot atstāts negrozīts pēc 2018. gada 25. maija no RAT saņemtā nolēmuma. Tātad RAT tiesnesis Danga prettiesiski ir izdevis divus Izpildu rakstus vienā civillietā, pārkāpjot CPL 542. pantu, bet Rīgas rajona tiesas tiesnese Stivriņa un RAT tiesneses Grauda, Krūmiņa, Jansone ir pārkāpušas tiesību normas un ir ignorējušas lietā iesniegtos pierādījumus, tostarp par nolēmuma izpildi pirms Izpildu rakstu izrakstīšanas un Paziņojuma pamata nepaziņošanu iesniedzējam, tātad nodevušas patiesību, taisījušas apzināti nelikumīgus nolēmumus un melojušas tiesas lietas izskatīšanā.
Uz sūdzību RAT priekšsēdētājai nav pieņemts nekāds lēmums un nav atbildēts pēc būtības.
5.2. Policists Ivanovs 2017. gada 21. novembrī brauc vilcienā, nepērk biļeti ap vienu euro, sniedz koruptīvus pakalpojumus. Apsargi Rīgas stacijā ap plkst. 15:30 no aizmugures negaidīti Iesniedzējam uzbrūk, izlauž rokas un uzliek rokudzelžus. Pēc 5 minūtēm atnāk policists Kaža, neļauj iesniedzējam iet uz policijas iecirkni, iešļāc Iesniedzējam sejā gāzi, pēc vairākiem desmitiem metru iestumj Iesniedzēju restotā kamerā, salauž tā datoru. Par notikušo Iesniedzējs paziņo pa tālruni 112. Pēc 10 minūtēm atnāk policists Timaks, neļauj Iesniedzējam piezvanīt advokātam, atņem iesniedzējam naudu u.c. mantas. Kaža, Timaks un Ivanovs sastāda aizturēšanas protokolu un administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PC339490 lietā Nr. 129077517 (turpmāk arī – Protokols), kur melo, ka Iesniedzējs neesot pakļāvies neformulētām policijas prasībām, nenorādot nevienu konkrētu prasību. Iesniedzējs plkst. 17:45 policijai rakstveidā lūdz fiksēt stacijas novērošanas kameru ierakstus un apsargu dzēruma pakāpi, vēlāk papildina ar norādi uz policistu noziegumiem. Policists Ezis vēlāk rakstveidā melo, ka kameru ierakstus nav lūgts izprasīt, bet VAS “Latvijas Dzelzceļš” – ka tie neesot saglabājušies. Valsts policija, kā arī Iekšlietu ministrija (turpmāk – IeM) neizmeklē lietu un melo par tās apstākļiem. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas soģe Bērziņa daļēji atsakās nopratināt lieciniekus, vienīgi uz Protokola pamata pati apsūdz un soda iesniedzēju ar EUR 30 administratīvā pārkāpuma lietā, ko pēc pārsūdzības negroza RAT (L.Šteinerte, Z.Lagzdiņa un I.Logina), nenopratinot lieciniekus un nepārbaudot notikušā ierakstu. Iesniedzējs patstāvīgi iegūst un 2018. gada jūlija sākumā iesniedz papildu pierādījumus ar ierakstu pieteikumā par jaunatklātiem apstākļiem, bet B.Būmeistere 2019. gada maijā neizskata IeM ierakstu, melojot, ka par jaunatklātiem apstākļiem bijis zināms jau 2018. gada maijā (nenorādot pierādījumus, kas tieši zināms, un lai gan iesniedzējs videoierakstu ieguvis tikai 2019. gadā).
Būtiskākie pārkāpumi: 1) policistu nepatiesās liecības tiesā neizmeklē; 2) IeM neizmeklē lietu, atsaucoties uz nepatiesiem apstākļiem; 3) tiesneši ignorē nevainīguma prezumpciju, judikatūru par nepakļaušanos policijas prasībām, vispār nenoskaidrojot šīs prasības un nepakļaušanās raksturu; 4) tiesneši, IeM un prokurori taisa apzināti nepatiesus nolēmumus, melojot par lietas apstākļiem; 5) tiesneši pārkāpj likuma prasības par patiesības noskaidrošanu un nenodošanu, atsakās ievērot tiesisku IeM veiktu notikuma videoierakstu un rakstot nolēmumā lietā neesošus nepatiesus apstākļus par personības noskaidrošanu; 6) tiesneši izrāda necieņu pret RAT (2000. gada 11. aprīļa spriedumu lietā Nr. CA-1121/23), ar administratīvā pārkāpuma lietu nesaistīti izdomājot civiltiesiskas attiecības, ka Iesniedzējs esot kaut kur un kaut kad braucis bez biļetes.
Uz sūdzību RAT priekšsēdētājai nav pieņemts nekāds lēmums un nav atbildēts pēc būtības.
6. AT priekšsēdētāja un Komisijas priekšsēdētājas neētiska rīcība
Par daļu no minētajiem pārkāpumiem Iesniedzējs jau informēja Tiesnešu ētikas komisiju un AT priekšsēdētāju, lai palīdzētu to likuma “Par tiesu varu” 91.2 pantā paredzēto funkciju izpildē.
Gan Iesniedzējs, gan AT priekšsēdētājs pirms kļūšanas par tiesnešiem ir attīstījuši savas tiesību nozares. Tiesneša amatā Iesniedzējs ir turpinājis likumdošanā un praksē nostiprināt tiesnešu neatkarību un kompetenci, ko AT priekšsēdētājs kā viens no autoriem 2010. gadā publicētajā pētījumā “Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves” atbalstījis arī teorētiski, taču praktiski vēl neko labu šajā ziņā nav izdarījis. Droši vien arī Komisijas priekšsēdētāja ir savā dzīvē vismaz gribējusi izdarīt kaut ko vērtīgu sava un savas ģimenes goda, tautas, valsts un tiesu varas cieņas labā.
Tomēr gan Komisijas priekšsēdētāja un citi locekļi, gan AT priekšsēdētājs ir ne tikai godājami un savā ziņā kompetenti juristi, bet savu amata pienākumu izpildē arī iestādes APL 1. panta pirmās daļas izpratnē, kuru funkcijas noteiktas APL un likumā “Par tiesu varu”, kā arī tiesneši, kuriem saistošas ir Kodeksa normas, kas jāievēro ne tikai savu likumā noteikto tiesneša vispārējo, bet arī iestādes īpašo pienākumu izpildē.
Komisijai likumā “Par tiesu varu” 91.2 pantā noteikts pienākums pēc savas iniciatīvas vai tiesnešu lūguma skaidrot un analizēt Kodeksa normas, konsultēt tiesnešus par tiesnešu ētikas jautājumiem (2. punkts), apspriest ētikas normu pārkāpumus (4. punkts), bet AT priekšsēdētājam Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktā – ierosināt disciplinārlietu par rajonu (pilsētu) tiesu, apgabaltiesu un AT tiesnešiem, bet likuma “Par tiesu varu” 91.2 panta 1. punktā – pieprasīt Komisijai sniegt atzinumus par ētikas normu interpretāciju un pārkāpumiem. Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 91.4 panta pirmo daļu “Tiesnešu ētikas komisija darbojas saskaņā ar reglamentu”. Komisijas priekšsēdētāja funkcijas noteiktas Komisijas reglamenta 19. punktā: “19.1. vada un organizē komisijas darbu; 19.2. apstiprina komisijas sēžu darba kārtību; 19.3. sasauc un vada komisijas sēdes; 19.4. paraksta komisijas sēdes protokolu”.
Komisijas priekšsēdētājas rīcība (skat. iepriekš 2. punktu), Komisijas vietā un nekompetenti pārbaudot pārkāpumus, ir Kodeksa pārkāpums, jo tai normatīvajos aktos nav dotas pilnvaras pieņemt lēmumus un atbildēt Komisijas vietā, tātad Komisijas priekšsēdētāja pārkāpusi Kodeksa 1. kanona 2. punkta (tiesneša rīcībai ir jāsaskan ar Satversmi un Likumu un jābūt godprātīgai); 2. kanona 1. punkta (tiesnesis ciena un ievēro likumu), 2. punkta (tiesnesis apzinīgi un nosvērti pilda savus darba pienākumus), 3. punkta (tiesnesis darbojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei), 8. punkta (tiesnesis nedrīkst izmantot tiesas institūta prestižu, lai apmierinātu savas vai ar viņu saistīto personu privātās intereses), 9. punkta (tiesnesis nedrīkst pieļaut, ka rodas iespaids, it kā kāda persona atrodas īpašā stāvoklī, kas ļautu ietekmēt tiesnesi); 3. kanona 7. punkta (tiesnesis savus uzdevumus pilda ar atbildības sajūtu un bez aizspriedumiem) un 17. punkta (tiesnesim, kas saņēmis ticamu informāciju par to, ka kāds tiesnesis ir pārkāpis ētikas kodeksa normas, jārīkojas atbilstoši saviem ētikas principiem) normas.
Arī AT priekšsēdētājs 11.11.2020. vēstulē Nr. 10-1/11-1240nos (skat. pielikumā) pārkāpis iepriekš minētās Kodeksa normas, nepildot pienākumus rupju likuma un ētikas normu pārkāpumu pārbaudē un novēršanā, atkratoties ar nekompetentiem argumentiem, kuri būtībā vēsta, ka neraugoties uz pilnvaru neesamību AT priekšsēdētājam pašam vienpersoniski pieņemt likuma “Par tiesu varu” 91.2 panta 1., 2. un 4. punktā paredzēto galīgo nolēmumu tiesnešu pārkāpumu un neētiskas rīcības lietās, AT priekšsēdētājs nepildīs savus likumā noteiktos pienākumus, bet Iesniedzējs pats varot vērsties Komisijā.
Šāds AT priekšsēdētāja pieļāvums ir nepamatots, jo Iesniedzējs pirms vairākiem gadiem citā lietā ir vērsies Komisijā ar skaidrojuma lūgumu un saņēmis kompetentu konsultāciju, taču šogad Komisijas jaunais sastāvs vēl arvien nepilda savus pienākumus skaidrot un analizēt aktuālos tiesnešu amatos strādājošu personu pieļautos rupjos likuma un ētikas normu pārkāpumus ne pēc Iesniedzēja lūguma (skat. pielikumā), ne pēc savas iniciatīvas, bet AT priekšsēdētāja ieteikums vērsties Komisijā izteikts jau pēc tam, kad Iesniedzējs ir vērsies Komisijā, tātad ir neefektīvs.
Nepatiesi ir AT priekšsēdētāja apgalvojumi, ka AT senatoru nolēmumus un rīcību varot pārsūdzēt “procesuālā kārtībā” vai nedrīkstot vērtēt tiesnešu nolēmumus. Ne tikai tiesību normas, piemēram, Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta pirmās daļas 1.-3. punktā un Kodeksa 3. kanons, bet arī prakse pierāda pretējo. AT un tās senatoru nolēmumi un rīcība nav pārsūdzami. Par tiesu nolēmumiem Disciplinārtiesa ar 2015. gada 11. maija lēmumu lietā Nr. DT-6/2015 atstāja negrozītu Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu tieši saistībā ar kādas tiesneses tiesas spriešanā pieņemtu nolēmumu par CPL 19. pantā un likuma “Par tiesu varu” 14. pantā paredzētu atstatīšanu no lietas izskatīšanas, kas “rada nopietnas bažas par tiesneses spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnesim nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm”. Tiesnešu atbildību realizē ar tiesnešu nolēmumu un rīcības tiesā izskatāmo lietu ietvaros un ārpus tiem, kā arī tiesas priekšsēdētāju rīcības kontroli. Tas ne tikai ir tieši paredzēts Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta pirmajā daļā, bet arī praksē – Daugavpils tiesas priekšsēdētājs E.Joksts, Liepājas tiesas tiesnese S.Briķe, Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese B.Tālere, RAT tiesnesis A.Kaparšmits u.c. saukti pie atbildības tieši par pārkāpumiem tiesas lietu izskatīšanā, bet Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs tiesnesis Z.Strazds – pārkāpumiem tiesas darba organizēšanā.
Pretēji AT priekšsēdētāja viedoklim, tiesnešu, tostarp senatoru melošana, nodevība un citi likuma pārkāpumi neatbilst Kodeksā nostiprinātajām ētikas normām. Iesniedzējs lūdza Komisijai un AT priekšsēdētājam izpildīt to pienākumus reaģēt uz tiesu varas amatpersonu rupjiem ētikas normu pārkāpumiem, kas rada nopietnas bažas par šo personu spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnesim nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm.
Komisijai vēlams atzīt, ka nepildīt likumā noteiktos pienākumus un neizskatīt pārkāpumus nedrīkst arī AT priekšsēdētājs un Komisija, tostarp Komisijas priekšsēdētāja.
Nobeigums
Komisijas reglamentā sīkāk nav aprakstīta konkrētā procedūra, kādā Komisijai jāizpilda tai ar likuma “Par tiesu varu” 91.2 panta 4. punktu uzdotais pienākums apspriest rupjus “ētikas normu pārkāpumus”, ko tomēr var piemērot pēc analoģijas, jo administratīvajā procesā Komisijā netiek izdots personai nelabvēlīgs administratīvs akts. Tāpēc Komisijai ir jācienī un jāievēro likums, jāpilda likuma “Par tiesu varu” 91.2 panta 4. punktā uzdotais pienākums apspriest šajā Iesniegumā minētos rupjos ētikas normu pārkāpumus, piemēram, pēc savas iniciatīvas vai Iesniedzēja lūguma skaidrojot un analizējot Kodeksa normas, vai/un arī konsultējot Iesniegumā minētos tiesnešus par tiesnešu ētikas jautājumiem, u.tml.
Visu juridisko profesiju amatiem vajadzīga profesionāla kompetence, taču tikai tiesnesim šī profesionālā kompetence ietver godīgumu un neatkāpšanos no patiesības, padotību vienīgi likumam, kas tiesnesim uzdots ne tikai ar ārējiem normatīvajiem aktiem, bet arī ētikas normām. Ja tiesneša vēršanās pret kolēģiem var arī nebūt neētiska, tad neētiska un nodevīga arī pret patiesību, kā arī cieņu pret tiesu mazinoša ir tiesnešu pasludināta nepatiesība jebkurā tiesas lietā.
Lai gan šajā iesniegumā netiek pieprasīts sodīt iepriekš minētās tiesu varas amatpersonas, jo (disciplināras) sodīšanas prasījuma vai atzinuma par to sniegšana būtu prokurora kompetence, vismaz atbilstoši Tiesu iekārtas likumu (1936. gads) 208. pantam, tomēr tiesu varas amatpersonu melošana un cita veida neētiski likumpārkāpumi ir jāpārbauda un jānovērš, jo negodīgas un nekompetentas tiesu varas amatpersonas, sludinot nepatiesību un nepildot savus pienākumus tiesu lietās, nepārstāv Latvijas Republikas, bet gan mantoto okupācijas varas tiesību garu.
Okupācijas laikā juristiem dažbrīd vajadzēja melot, pieļaut Latvijas Republikas tiesību aktu pārkāpumus, bezdarbību un neteikt visu patiesību, tomēr mēs ieguvām un atjaunojām savu valsti un pilnveidojam tās tiesību sistēmu tikai ar patiesu un godīgu savu pienākumu izpildi, neiesaistoties padomju iekārtas mantojuma glabātāju plānotās koruptīvās shēmās. šajā iesniegumā minēto u.c. tiesu varas amatpersonu melošana, nodevība un cita veida tiesību aktu, arī ētikas normu pārkāpumi nekavēja Iesniedzēju panākt visai tiesu varai labvēlīgus grozījumus normatīvajos aktos, tostarp izveidojot Komisiju, arī Tieslietu padomi, kurai no Saeimas nodotas pilnvaras lemt par tiesneša turpmāko darbību citā tiesu varas amatā, atjaunojot Disciplinārtiesas, mainot Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbību, taču AT u.c. tiesu iestāžu tiesiskais nihilisms šai ziņā tomēr jāizbeidz, lai tiesu vara atgūtu cieņu sabiedrībā, neatkarību, padotību likumam un atbilstu Satversmes 83. pantam.
Tāpēc nebaidīsimies interpretēt normatīvos aktus atbilstoši Satversmes garam, izskaužot totalitāro režīmu sekotāju uzturēto tiesiskā nihilisma, melošanas un nodevības indevi, kam Latvijas tiesu sistēmā nav vietas! Ar atklātību un patiesību mēs izbeidzām okupāciju, neitralizēsim arī tās “pa virsu peldošās” paliekas, ievērosim mūsu valsts pamatlikumus, godāsim tās dibinātājus un atjaunotājus, un pārējā sabiedrība mūs cienīs, kad, izvēloties patiesības kā dzīvības ceļu, mēs, tiesneši, atjaunosim tautas uzticību tiesu varai un taisnīgumam!
Lūgums nomainīt Daci Skraupli, Daci Mitu un Laumu Paegļkalnu iesnieguma izskatīšanas administratīvajā procesā Komisijā
Saskaņā ar APL 37. panta pirmās daļas 1. un 2. punktu iestādi administratīvajā procesā nevar pārstāvēt vai iestādes pusē procesuāli darboties nevar persona, kurai konkrētajā lietā rodas vai var rasties interešu konflikts, un par kuras objektivitāti pastāv pamatotas šaubas, bet saskaņā ar APL 37. panta otro daļu: “Administratīvā procesa dalībnieks, pamatojot lūgumu, var rakstveidā lūgt iestādi vai tiesu nomainīt personu, kura piedalās lietā iestādes pusē.”
Ja šā iesnieguma izskatīšanā Komisijā vēlas piedalīties D.Skrauple, D.Mita un L.Paegļkalna, tad lūdzu viņas nomainīt, ja vajag, tad rakstveidā, jo saskaņā ar APL 37. panta pirmās daļas 1. un 2. punktu viņas nevar pārstāvēt Komisiju vai procesuāli darboties tās pusē administratīvajā procesā, kur tiek izskatīti viņu pieļautie rupjie likuma un ētikas normu pārkāpumi, tādēļ viņām šajā lietā ir interešu konflikts, par viņu objektivitāti ir pamatotas šaubas, bet par viņu neobjektivitāti šaubu nav.
Iesnieguma prasījums
Pamatojoties uz likuma “Par tiesu varu” 91.2 panta 2. un 4. punktu, Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa 1., 2. un 3. kanonu, lūdzu jūs izpildīt savus pienākumus un Tiesnešu ētikas komisijā izskatīt jautājumu par ētikas pārkāpumiem iepriekš šā iesnieguma 1.-6. punktā minētajā tiesu sistēmas personu rīcībā, ar ko tiek nodota patiesība, pārkāpts likums un apkaunota tiesu vara.
Pielikums:
1. Iesniegums Tiesnešu ētikas komisijai, iesniegts 24.05.2020.;
2. J.Briedes 14.07.2020. ex parte sarakste;
3. Iesniegums Augstākās tiesas priekšsēdētājam, iesniegts 19.10.2020.;
4. Augstākās tiesas priekšsēdētāja 11.11.2020. vēstule Nr. 10-1/11-1240nos uz tam adresēto iesniegumu.
Ar cieņu,
Māris Mednis
Māris Mednis 