Latvijas plašsaziņas līdzekļos nesen tika vispārīgi atspoguļotas politiski ierosinātās izmaiņas tieslietu sistēmā – specializētas ekonomisko lietu tiesas izveidošanā, kā arī ģenerālprokurora iecelšanas un atcelšanas kārtībā. Tika izteiktas bažas par tiesu varas viedokļa neievērošanu šajās likumdošanas iniciatīvās un izpildvaras pārstāvju līdzdalību ģenerālprokurora izvēlē, mazinot Augstākās tiesas priekšsēdētāja lomu. Kāda no Saeimā iekļuvušajām partijām jau iepriekš iebildusi pret Satversmē paredzētā varas sadalījuma maiņu: “Mēs dzīvojam 1918.gada 18.novembra dibinātajā Latvijas Republikā, tāpēc ir noraidāmas jebkādas runas par kaut kādu otro republiku, kas radās pēc PSRS sabrukuma. Latvijas Republika nav Latvijas PSR tiesību mantiniece. Mēs ar vislielāko cieņu izturamies pret 1922.gada Satversmi, [..] nav jāmaina varas sadalījums [..]”1. Tāpēc šodien, 2019.gada 31.decembrī, šķiet būtiski izskatīt jautājumus, vai tiesu varai ir viedoklis, vai ģenerālprokurora izvēlē, Tieslietu padomes, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un prokuratūras darbībā tiek īstenota tiesu vara, vai izmaiņas tieslietu sistēmā skar valsts konstitucionālo institūciju varas sadalījuma maiņu, vai jāatjauno starpkaru Latvijas parlamentārās demokrātijas laika normatīvais regulējums arī tieslietu sistēmā?
Ekonomisko lietu tiesas izveidošanas ierosinātāji noteikti ir iedvesmojušies ne tikai no Aristoteļa “Politikas” Ceturtās grāmatas XIII daļas 1. punkta, kurš starp astoņām tiesu iestādēm kā piekto veidu norādīja tiesu par lieliem tirdzniecības darījumiem starp privātpersonām, bet arī ārvalstu paraugiem, kurās darbojas atsevišķas ekonomisko lietu tiesas ar šādu vai citādu nosaukumu. Šāda specializēta tiesa (tiesas sastāvi) esošajā tiesu sistēmā nemaina varas sadalījumu, taču rūpīgi jāapsver piekritības jautājums. Ne visai pārliecinošs ir pretarguments, ka šādam tiesas sastāvam būtu negodīgi mazāka noslodze, jo arī tagad slodze dažādās tiesās nav vienāda2. Katra lieta jāizskata taisnīgi un likumīgi, bet teksta apjoms un skaistums tiesas nolēmumā ir sekundārs, atstājams kā noteicošais kritērijs tiesībzinātnieku pētījumiem.
Katrā ziņā tiesu sistēmas organizācija ir likumdevēja kompetence, kam jāizskata pēc būtības un jāmaina tieslietu sistēma, varbūt pat atšķiroties no starpkaru Latvijā noteiktās kārtības, ja reformas ir valsts interesēs. Arī man kopš 1993. gada apmēram 10 gadu laikā izdevās veikt krimināljustīcijas reformas, nepārzinot šīs jomas organizāciju starpkaru Latvijā, bet arī tagad uzskatu, ka pamatoti pirmām kārtām risināju aktuālās problēmas, kam izmantoju visu labāko praksi, jo 18.novembra Latvijas Republikas normāla attīstība notiktu līdzīgi ziemeļvalstīm, uz kurām orientējos reformu gaitā3. Pēc minēto reformu panākumiem mani uzaicināja strādāt Administratīvajā rajona tiesā, lai veiktu tiesu sistēmas uzlabojumus, ko daudzi kautrējās darīt. Vairāk kā 15 gadu laikā pēc tiesneša statusa iegūšanas, papildus tiesāšanai un kolēģu kvalifikācijas celšanai, izteicu priekšlikumus uzlabot normatīvo regulējumu, no kuriem tikai atjaunotā disciplinārtiesa darbojās starpkaru Latvijā, bet jaunumi bija sakārtota Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbība, izveidota Tiesnešu ētikas komisija un 2010.gadā Tieslietu padome, taču tās konkrētais izpildījums nav mans, jo jau vismaz 2002.gada beigās tika runāts par Tieslietu padomes izveidošanu4 un šādas padomes iepriekš darbojās arī citās valstīs. Taču Tieslietu padome nemaina valsts varas sadalījumu, jo tiesu varu neīsteno.
2009.gada sākumā Latvijas tiesu sistēmu skāra divas būtiskas problēmas, kuru risināšana atbilda Tieslietu padomes kompetencei. Pirmkārt, tiesu sistēmu tieši pārstāvošas institūcijas iesaistīšanās bija vajadzīga tiesnešu karjeru ietekmējošos lēmumos, lai atslogotu Saeimu un tieslietu ministru no atkārtotas lemšanas par Saeimas jau amatā iecelta tiesneša turpmāko darbu tiesu varas amatā; un (ar pirmo cieši saistīts) otrkārt, kad Latvijai naidīgi spēki nolēma prettiesiski neitralizēt nevainojami strādājošus un novatoriskus tiesnešus, lai tie netraucētu nepildīt likumu tiesnešu atlīdzības jautājumā, kura risināšanu arī ierosināju uzticēt Tieslietu padomei kā tiesu sistēmu pārstāvošam orgānam. Kopš 2004.gada esmu Tiesnešu biedrībā, kuras vienīgā aktivitāte bija rīkot svinības, nevis aizstāvēt tieslietu sistēmu pret patvaļu, ko pieļāva arī tieslietu ministrs, un bija vajadzīga visas tieslietu sistēmas pārstāvības organizācija, kas vienotos un konsultētu par sistēmai aktuālajiem jautājumiem. Kad kolēģi lūdza mani pārliecināt Satversmes tiesu nodrošināt tiesnešu atalgojumu, ņemot vērā manu pozitīvo pieredzi tās tiesneša Andreja Lepses konsultēšanā par ieslodzītā tiesību un tiesnešu neatkarības problēmām, lai gan piedalījos pamatojuma sagatavošanā sūdzībai Satversmes tiesā, vienmēr ievēroju nemo judex in causa sua principu un neuzskatu par pareizu tiesu lietu sarunāšanu, tostarp ar tiesnešu kolektīvo pieteikumu palīdzību, jo cienījama tiesa un valsts varu savstarpēja kontrole ir visas sabiedrības interesēs, tāpēc tieši likumdevējam ir jārūpējas par pienācīgu atlīdzību tiesnešiem.
Arī iepriekš, pretēji Satversmes tiesas pārstāvju lūgumam, negāju pārrunāt kādu citu lietu, kas manas intereses gan neskāra, bet bija pašsaprotama valststiesību speciālistiem un tika ierosināta saistībā ar pārvaldes iestādēm saglabātām juridiskās personas tiesībām5, kādas bija arī prokuratūras iestādēm. Nepieciešamībai uzlabot valsts pārvaldes iekārtas tiesisko regulējumu personīgās sarunās piekrita daudzi juristi, tostarp Egils Levits un Valerijans Jonikāns.
Izskatot minēto lietu, Satversmes tiesa 2006. gada 20. decembra spriedumā lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam” (turpmāk arī – Spriedums) pozitīvi atzina, ka lēmums par tiesu varas amatpersonu ir administratīvs akts6, tomēr, nepieaicinot valststiesību zinātniekus un jocīgi interpretējot atsauces uz avotiem svešvalodās7 (skat. tālāk), uzskatīja, ka ar Sprieduma nosaukumā minēto normu atbilstību Satversmei esot viss kārtībā, kas vēlāk izrādījās kā dziesmā “Tout va très bien Madame la Marquise”, jo Spriedumu nepildīja ne Augstākā tiesa8, ne likumdevējs, kurš pēc Sprieduma veicis grozījumus četru no tā virsrakstā minēto piecu Prokuratūras likuma pantu normās. Vēl nav mainīta Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas norma ar tekstu “Prokuratūra ir tiesu varas institūcija [..]”, lai gan pat ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers 2019.gada 20.decembrī atzina, ka šīs normas atbilstību Satversmei nesekmīgi centies panākt ar atsauces uz prokuratūru iekļaušanu Satversmes tekstā9, kamēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa10 un Satversmes tiesa11 pēc Sprieduma atkārtoti secinājusi, ka prokuratūra neīsteno tiesu varu (tiesu nespriež). Tāpēc izskatīšu, ko būtībā nozīmē prokuratūra kā “tiesu varas institūcija”, sākot ar atsevišķiem jēdzieniem minētajā normā.
Par vārdu “prokuratūra” jānorāda, ka pirmsokupācijas Latvijā Tiesu iekārtas likumos (tagadējā Prokuratūras likuma un likuma “Par tiesu varu” vietā) “prokuratūra” nozīmēja “prokuroru” kopumu (līdzīgi kā “advokāti” un “advokatūra”12), kad prokurori darbojās pie apgabaltiesām, virsprokurors ar biedriem – pie Augstākās tiesas tieslietu ministra kā ģenerālprokurora pārraudzībā, bet prokurorus iecēla un atcēla Ministru kabinets. Tiesu iekārtas likumu 75.pantā bija paredzēts, ka “prokuratūras amatpersonu darbība aprobežojas ar tiesu resora lietām”13.
Prokuratūra kā centralizēta struktūrvienību sistēmas, ģenerālprokuratūra un atsevišķi ieceļama ģenerālprokurora amats ar patstāvīgu uzraudzību pār likumības ievērošanu pēc PSRS parauga šādi nostiprināti Prokuratūras likumā neatkarības atgūšanas gaitā divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.
Tātad Prokuratūras likums nav 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesību mantojums. Ja tiktu vaļā no Prokuratūras likuma un likuma “Par tiesu varu” par labu Tiesu iekārtas likumiem, tad mainīt ģenerālprokurora iecelšanas kārtību nevajadzētu, jo ģenerālprokurors būtu tieslietu ministrs, kurš mainītos līdz ar Ministru kabinetu.
Tomēr “panti rej”14 un mainās arī viedokļi par prokuroru statusu. Ir tendence nostiprināt prokuroru neatkarību, par to taisīti atzinumi, šobrīd kritizējot Polijā pastāvošo 18.novembra Latvijas Republikai līdzīgo kārtību, kad tieslietu ministrs pilda ģenerālprokurora pienākumus15, taču kritizē ne jau pašu šo amatu savienošanu, bet gan centralizēto kārtību, kad vadība var iejaukties prokurora darbībā konkrētā krimināllietā, nenodrošinot pienācīgu kontroli pār šādu iejaukšanos16. Poliju aizstāvot pret nepamatotiem pārmetumiem, arī Latvijai jāizvēlas iespējami labākie risinājumi17 un tie kompetenti jāpamato.
Ievērojot Satversmei atbilstošu varas sadalījumu, pēc iespējas jānovērš esošās un nav jārada jaunas problēmas. Tiesu sistēmā, tostarp prokuratūras darbībā, nepieciešams samērot vismaz trīs aspektus – valsts intereses gan ar cietušo, gan tiesājamo tiesību aizstāvību. Šobrīd neviens no šiem aspektiem nav apmierinošs. Tāpēc nav tik svarīga ģenerālprokurora neatkarība vai iecelšanas kārtība, bet gan prokuroru un virsprokuroru atkarība no likuma, valsts intereses un personu tiesības. Saprātīgi būtu atjaunot vismaz 18.novembra Latvijas Republikā noteikto kārtību, ka prokurorus ieceļ un atceļ Ministru kabinets (tagad var piedāvāt to pašu veikt Tieslietu padomei, jo prokuroru neatkarībai nav jāsasniedz Saeimas ieceltu tiesnešu neatkarība), tiek nodrošināta sabiedrības interešu aizstāvība, būtiskāka privātapsūdzības un izmeklēšanas tiesneša loma kriminālprocesā.
Tāpēc tālāk mēģināšu atbildēt, vai mainīts valsts varas sadalījums, un vai tas traucē uzlabot sistēmu?
Manuprāt jēdziena “institūcija” vietā Prokuratūras likuma 1. panta pirmajā daļā vairāk iederētos “institūts” vai “orgāns”, jo Satversmē starp valsts varas konstitucionālajām institūcijām “prokuratūra” nav minēta, bet šajā ziņā jāprasa padoms LZA Terminoloģijas komisijai, kura, šādi definējot “institūcijas”, iebilst pret novecojušo Satversmē minēto “orgānu”18, lai gan ne pret līdzīgi savādi skanošajiem “locekļiem” un pat “loceklēm” Saeimā un Ministru kabinetā.
Satversmes tiesa Spriedumā gan nepamatoti izvairās no vārda “iestāde” lietošanas šādā 1918.gada 18.novembrī dibinātajā Latvijas Republikā noteikto tiesisko kārtību aprakstošā citātā: “Pēc savas būtības prokuratūra ir pārvaldes iestāde, ne tiesu iestāde”19 (un izvairās no šā citāta lietošanas vispār).
Taču tiesu varas izpratnē būtisks ir jēdziens Rechtspflege Satversmes tiesas sprieduma 12.1. punktā [sic]: “Sākotnēji prokuratūra tika uzskatīta par administratīvu institūciju – tā pildīja izpildvaras funkcijas. [..] Prokuratūrai jābūt nevis izpildvaras institūcijai, bet gan tiesu varas daļai (Organ der Rechtpflege), kas ir atkarīga tikai no likuma, prokuratūras amatpersonu sirdsapziņas un sabiedriskās domas [sk.: Лазаренко А. О независимости прокуратуры // Закон и судъ, 1934, No 3(43), с. 1473 – 1478].”
Var līdz ar Satversmes tiesu šeit uzskatīt par mazsvarīgu vārda Rechtspflege pareizrakstību vai to, ka citēta autora šķērsatsauce20. Taču no iepriekš citētā Sprieduma teksta “tiesu varas daļa” tulkojumā pazudusi būtiska nianse, proti, Spriedumā citētais tiesību zinātnieks šo Organ der Rechtspflege oriģinālā nosaucis par орган правосудия [skat.: Лазаренко А. О независимости прокуратуры// Закон и судъ, 1934, No 3(43), с. 1474].
.
Vācu valodas Rechtspflege (krievu (отправление) правосудия, angļu (līdzīgi franču) administration of justice) latviešu valodā tulko gan kā “tiesas spriešana”, gan “taisnīgums”, turpretī “tiesu vara” vācu valodā ir rechtsprechende Gewalt (tās orgāni – Judikative), krievu судебная власть, angļu judicial power (tās orgāni – judiciary), franču pouvoir judiciaire.
Vai minētie dažādie apzīmējumi nosaka atšķirības starp tiesu iekārtu un tiesu varu?
Ar tiesu varu saprot arī tiesu iestādes, kas atbilstoši Satversmes 86.pantam ir “orgāni”, kuri spriež tiesu “likumā paredzētā kārtībā”. Uz to Sprieduma 9.3.punktā ir atsauce, ka “Satversmes 92. pantā minētais jēdziens “taisnīga tiesa” ietver divus aspektus, proti, “taisnīga tiesa” kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un “taisnīga tiesa” kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta”, bet kopā ar 9.2.punktu – ka Satversmē “nav ietverts nedz izsmeļošs to institūciju uzskaitījums, kuras spriež tiesu, nedz arī tiesu varai piederīgās institūcijas”.
Tiesas spriešanas orgāni noteikti ir tiesu iekārtas daļa, savukārt pienācīgs process ir vispārīgs un jāizmanto visās dzīves, īpaši valsts pārvaldes, jomās. Tiesiskajās attiecībās process var būt pienācīgs arī tad, kad lietu izskata, taču tiesu varu nerealizē. Tā notiek nevis uz Satversmes, bet gan uz savstarpējas vienošanās pamata veidotā strīdu izšķiršanas mehānismā, piemēram, šķīrējtiesā. Pretēji tam, tiesu vara ir saistoša personai pat pret šīs personas gribu, tāpēc šķīrējtiesa nav tiesu vara, pat ja būtu nebūtiska tās minēšana Satversmē un pat ja tajā process ir pienācīgs.
Tāpēc jēdziena “taisnīga tiesa” Satversmes tiesas uzsvērtie aspekti kopā nepiepilda visu jēdziena “tiesu vara” saturu, jo netiek ievērota “vara”, kādēļ jāpievēršas valsts varas dalīšanas būtībai.
Dievišķās un cilvēku varas dalījums atšķiras. Dieva vara ir vienota, likumi pastāvējuši jau sākotnēji, tos cilvēki cenšas izzināt, uz rīcību reaģē, bet tiesa vēl nav bijusi un to gaida “pļaujamā laikā”21. Dieva tiesas analogs nav cilvēku tiesa, jo sabiedrība tiesu vairāk piemēro kā līdzekli. Cilvēks kā dzīva būtne sākotnēji rīkojas neapzināti, tad apzinās savu gribu, mēģina to realizēt. Kopienas pakāpeniski organizējas, lai saglabātos, efektīvi rīkotos saskaņā ar atsevišķās un kopīgās politiskās gribas samērošanu, to formulējot likumos. Saimnieciskie, ģimenes jautājumi tiek risināti vienojoties, bet vara pēc vajadzības izmantota īpaši ārlietu un drošības jautājumos, kuru nodrošināšanai veido valsti. Tāpēc var teikt, ka sākotnēji visa valsts vara bija izpildvara, kas izriet no viena avota – valsts pilsoņu kopuma vai tā atzīta valdnieka rīcības, kurš vēlāk savu gribu un iespējas apkopoja likumos, īstenoja ar padoto palīdzību un pārbaudīja izpildes atbilstību (valdnieka tiesā curia regis). Pakāpeniski sabiedrība saprata, ka efektīvākai un taisnīgākai valsts varas realizācijai tā jāsadala trijos patstāvīgos zaros22 to savstarpējai kontrolei, kas tomēr katram valsts varas atzaram tā raksturīgākajās izpausmēs ir ierobežota.
Aristotelis “Politikas” Pirmās grāmatas V sadaļas 1. daļā valsts organizācijas salīdzina ar ģimeni, kurā ir dažādas personas un attiecības starp tēvu, māti, bērniem, vergiem, kad pamatā savstarpējas attiecības ir analogas politiskajām attiecībām23 starp vienlīdzīgiem subjektiem, un tikai nepieciešamības gadījumā tiek realizēta vara. Manuprāt, arī valsts varu un tās konstitucionālās institūcijas var salīdzināt ar ģimeni. Pamatā ir pilsoņu kopums, kas veido savstarpējas politiskas attiecības, kuru risināšanai pilsoņi politiski deleģē pilnvaras saviem tieši vai netieši izvēlētiem vietniekiem (piemēram, ievēl parlamentu, kas ievēl valdību). Viena un tā pati persona pieder gan pie pilsoņu kopuma, gan var piederēt vēl pie kādas citas valsts varas konstitucionālās institūcijas24, taču amatpersonai valsts vara ir tikai tās funkciju izpildes ietvaros un laikā, bet ārpus tā personai var būt arī cita – piemēram, vecāku pār bērniem, īpašnieka pār uzņēmumu – vara un tā turpina veidot citas, arī politiskās attiecības.
Valsts varas sadalījums nostiprināts konstitucionālo institūciju formā atbilstoši to pilnvarām galīgajā instancē izlemt par kādu valsts varas aspektu. Likumdevējai varai ir augstākā autoritāte normatīvajos aktos, kas galīgajā instancē ir valsts konstitūcija; izpildvara ir atbildīga pār normatīvo aktu izpildi un rīcību vispār, kura galīgajā instancē visraksturīgāk izpaužas proaktīvajos ārlietu un drošības jautājumos; bet tiesu vara normatīvos aktus interpretē un piemēro individuāliem gadījumiem, arī strīdu izšķiršanai, ar galīgo saistošo spēku valsts vārdā. Faktiski tiesu vara ir vienota ar izpildvaru kā tās rīcības galvenokārt retroaktīvas pārbaudes augstākā instance vēsturiski25 un arī šodien26, bet attiecībā uz izskatītām lietām tiesu vara darbojas arī līdzīgi likumdevējam27. No šādas saistības nav izslēgts arī civiltiesisko strīdu galīgais risinājums tiesā gan varas uzspiešanā civillietās, kad puses nevar vienoties, gan vēl vairāk iejaucoties atsevišķās (piemēram, sabiedrisko pakalpojumu, konkurences, patērētāju, ģimenes tiesību) jomās ar valsts administratīvi tiesiski regulētām civiltiesiskām attiecībām, tomēr, ja valsts ir viens no lietas dalībniekiem, tad tiesai prioritāras ir pilsoņu kopuma izvēlēto likumdevēju pieņemtā normatīvajā aktā atspoguļotas kopējās intereses, nevis atsevišķa valsti pārstāvoša orgāna amatpersonu intereses. Tātad tiesu varas neatņemama iezīme ir ne tik daudz nošķirtība no izpildvaras, kā nolēmumu nepārsūdzamība28 un saistošais spēks, kuru taisnīgai nodrošināšanai raksturīga un nepieciešama kvalificētība, neatkarība un objektivitāte. Varas izmantošanas mērķim pretēja ir varas ļaunprātība sodīšanas dēļ bez “tiesas spriešanas”, bez “taisnīguma”29.
Dažādas personas dažādos procesos var dažādi īstenot dažādus varas aspektus.
Viens gadījums ir tiesu eksperti, kuri darbojas neatkarīgi, nodrošinot pienācīgu procesu tiesas spriešanai, bet Tiesu ekspertu likumā nav paredzēts, ka Valsts tiesu ekspertīžu birojs ir tiesu varas institūcija. Pašiem ekspertiem vispār nav nekādas valsts varas, bet par valsts tiesu ekspertiem institucionāli ir atbildīga izpildvara. Tomēr pat autoritārā valstī par nenormālu uzskatītu situāciju, ja profesionāla eksperta slēdziena saturs būtu atkarīgs no kāda norādījumiem. Pienācīgs, objektīvs process būtu jāievēro arī izmeklētājiem, kuri ir institucionāli padoti izpildvarai. Gan tiesu eksperti, gan izmeklētāji palīdz tiesas spriešanā, taču nav tiesu vara.
Otrs gadījums ir Satversmes tiesa, kas īsteno tiesu varu daļā par normatīvo aktu atbilstību Satversmei (nepārsūdzami interpretē tiesību normas individuālos gadījumos valsts vārdā), bet ir no tiesas atšķirīga valsts varas konstitucionālā institūcija, kurai ne pienākuma, ne ieinteresētības nozīmē nav saistošs pienācīgs process, jo tā var pēc izvēles izskatīt vai neizskatīt lietas ar subjektīvi pieaicinātu personu atzinumiem tikai atbilstoši politiskajai gribai, savu izvēli neizskatīt lietu būtībā nepaskaidrojot vai formāli aizbildinoties ar juridiskā pamatojuma trūkumu, tāpat kā kasācijas instance Augstākajā tiesā, aizbildinoties ar nenozīmīgumu judikatūras veidošanā. Šāda politiska tiesvedība nav apmierinoša, taču likumā paredzēts taisnīgs process vismaz vienā tiesas instancē, kā nav attiecībā uz prokuroru darbību.
Savulaik Egils Levits norādīja uz to, ka Satversmes tiesas tiesnešiem pēc amata termiņa netiek maksātas izdienas pensijas. Manuprāt, ja šo kārtību maina, tad tas jādara kompleksi, līdz ar tiesībām uz izdienas pensiju Satversmes tiesas tiesnešus pakļaujot disciplināratbildībai par pārkāpumiem un aktīvi izmantojot šo instrumentu, mainot disciplinārlietu izskatīšanas kārtību un paplašinot personu tiesības piedalīties disciplinārprocesā pret nederīgiem tiesnešiem. Šā risinājuma paveids ir arī citās valstīs lietotā šobrīd Satversmes tiesai piekritīgo jautājumu piekritības noteikšana Augstākajai tiesai. Atsevišķa Satversmes tiesa nebūtu vajadzīga arī tad, ja likumdevējs tiesībpolitiski izlemtu, ka par konkrētu normatīvo aktu atbilstību Satversmei lemj ikvienas instances tiesa vai tiesnesis konkrētas lietas izskatīšanā.
Trešais gadījums ir izvēlēts tiesnesis tiesas priekšsēdētāja amatā, kurš ārpus retai tiesas spriešanai realizē izpildvaras vai civiltiesisko attiecību (slēdzot līgumus ar darbiniekiem) funkcijas.
Ceturtais gadījums ir Tieslietu padome, kura sastāv no pēc politiskas izvēles kritērijiem ieceltām personām un pat tiesnešiem tās sastāvā nav tiesu varas tiesas spriešanas izpratnē, kas tiks iesaistīta tad, ja kāds Tieslietu padomes lēmums tiks pārsūdzēts tiesā.
Prokurori savu funkciju izpildē pēc definīcijas nav objektīvi un nespriež tiesu, jo pārstāv vienu no pusēm, ir arī valsts (fiskālo) interešu pārstāvji, piemēro vainas prezumpciju, pretstatā tiesas ievērotajai nevainīguma prezumpcijai un objektivitātei. Prokurori tiesiskumu pārbauda proaktīvi, bet tiesa – retroaktīvi, kas arī parasti ir būtiska izpildvaras un tiesu varas atšķirība. Ņemot vērā iepriekš minēto un darbības specifiku, prokuroriem ir ne tikai izpildvaras (apsūdzības uzturēšana, atbildes sniegšana uz iesniegumiem, valsts interešu pārstāvība) vai kvazi-tiesas (prokurora brīdinājums, priekšraksts par sodu), bet arī tiesu konsultējošā orgāna (atzinumu sniegšana procesos30, būtībā kā tiesību ekspertam, līdzīgi ģenerāladvokāta darbībai Eiropas Savienības tiesā) funkcijas, tomēr prokurori tiesu varu neīsteno – netaisa nepārsūdzamu saistošu nolēmumu par tiesību piemērošanu valsts vārdā. Šobrīd Latvijā, atšķirībā no daudzām tiesību sistēmām un 1918.gada 18.novembra dibinātās Latvijas Republikas, virsprokurors vai ģenerālprokurors var nepārsūdzami izlemt neuzsākt kriminālprocesu, taču teorētiski likums atļauj pašu tiesību aizskārumu ārpus kriminālprocesa tomēr pārsūdzēt administratīvā (ja tiesības aizskārusi pārvaldes iestāde) un/vai civilprocesuālā kārtībā, kas praksē gan ir problemātiski. Tāpēc tādu situāciju novēršanai, kad prokurora un/vai ģenerālprokurora nekompetences dēļ no noziedzīga nodarījuma cietušajam ir liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu, būtu plašāk jāatļauj privātapsūdzības tiesības vai arī jāatjauno 1918.gada 18.novembra dibinātajā Latvijas Republikā noteiktā kārtība, kad par krimināllietas ierosināšanu lēma izmeklēšanas tiesnesis, un kāda pastāv arī šodien civilprocesā un administratīvajā procesā – par lietas ierosināšanu vai neierosināšanu lemj pati tiesa. Vispār izmeklēšanas tiesneša lielāka loma ir raksturīga kontinentālās Eiropas Rietumu tiesību zara sistēmām, kur prokurori funkcionāli darbojas pie tiesām (Itālija, Francija) nevis prokuratūras centralizētā, hierarhiskā izpildvaras struktūrā (Vācija, Skandināvija).
Prokuratūras kā tiesu varas palīgorgāna funkcionālai darbībai pie tiesām (piemēram, starpkaru Latvijā) raksturīgi arī tas, ka prokurori ir neatkarīgi, bet virsprokurori vienkārši darbojas augstākas instances tiesās. Prokuroru pie tiesām iecelšana un atcelšana nav ģenerālprokurora ziņā. Tomēr arī tad prokurori ir institucionāli piederīgi izpildvarai. Prokurori pie tiesām ir neatkarīgi un nav hierarhiski centralizēti prokuratūras struktūrvienībā, bet hierarhiski centralizētās prokuratūras funkciju izpildē nav neatkarīgu prokuroru.
Citu valstu tiesību sistēmās prokuratūras organizācija ir visai atšķirīga un šajā rakstā autoram nav iespējams atspoguļot visas ģeogrāfiskās un vēsturiskās īpatnības. Pārsvarā prokurori un prokuratūra citu valstu oficiālajās valodās tiek saukti citādi (arī par valsts advokātu vai pārstāvi), bet Prokuratūras kā iestādes nosaukums parasti ir vai nu izpildvaras hierarhiskai institūcijai (Polijā)31, vai reliktiem no padomju tiesību sistēmas (Krievijā), kurā prokurori bija apveltīti ar tiesu varu (piemēram, sankcionēja arestu). Tas, ka Polijas konstitūcijā32 minēti gan prokurori, gan ģenerālprokurors, gan Tieslietu padome, nepadara tos par tiesu varu. Prokuroru dažādās funkcijas ir uzskatāmas itāļu valodā un tiesību sistēmā, kur procuratore apzīmē gan Senās Romas amatpersonu, gan apsūdzētāju kriminālprocesā, gan pārstāvi (kā prokūristu komerctiesībās), taču prokuroru kopumu dēvē par pubblico ministero vai procura, tātad prokuratūras kā institūcijas nosaukums netiek izmantots, tāpat kā Francijā prokuroru kopumu sauc par ministère public vai le parquet, savukārt Procureur général ir viens no vairākiem Procureurs généraux un apzīmē apelācijas vai kasācijas vai revīzijas instances tiesās strādājošus prokurorus, kuri ir funkcionāli patstāvīgi, bet par prokuratūru institucionāli ir atbildīga Tieslietu ministrija.
Satversmē paredzētas vairāk kā trīs valsts varas konstitucionālās institūcijas un arī citās valstīs bez trim galvenajām tiek atzītas palīginstitūcijas, proti, auditoru (Satversmē Valsts kontroles), elektorālā, u.c., un pie šādām palīginstitūcijām pieskaita arī prokuratūru, jo, piemēram, prokurora uzraudzība nepiederot ne pie viena cita valsts varas zara.
Secinājumi un ieteikumi
1. Valsts varas sadalījumā savstarpējai kontrolei būtiski ir nodrošināt normatīvo aktu taisnīgu un paredzamu ievērošanu un piemērošanu, bet struktūras ir tikai tam pakārtotas. Tiesu sistēmas organizācija un amatpersonu iecelšana ir izpildvaras vai tiesībpolitisks likumdevēja lēmums un par to nav un nevar būt nekāda tiesu varas viedokļa. Ja šie jautājumi nonāks līdz izskatīšanai tiesu varā, par to taisīs nolēmumu, nevis izteiks viedokli. Kad viens vai vairāki tiesneši ārpus tiesas spriešanas izsaka viedokli vai piedalās amatpersonu izvēlē, tas/tie neīsteno tiesu varu. Pienācīgs process notiek visur, taču tiesas spriešanas orgāni tieši tāpēc norādīti Satversmē, ka īsteno tiesu varu – nepārsūdzami interpretē un piemēro tiesības individuāliem gadījumiem, arī strīdu izšķiršanai, ar galīgo saistošo spēku valsts vārdā. Tieslietu padome, Augstākās tiesas priekšsēdētājs šo savu amata funkciju izpildē un prokurori ir saistīti ar tiesu iekārtu (tieslietu sistēmu), taču tiesu nespriež un pat ja tos iekļautu Satversmē, tiem nevarētu piešķirt tiesu varu. Tieslietu padomei ir izpildvaras, konsultatīvas un politiskas funkcijas tieslietu sistēmas pārvaldē, bet prokuratūra, lai gan īsteno arī kvazi-tiesas vai tiesas palīgfunkcijas, drīzāk ir valsts varas zaru “sānu dzinums”.
2. Kopš starpkaru laika tieslietu sistēma Eiropā ir mainījusies, un tā būtu mainījusies arī Latvijā normālas attīstības gaitā. Arī Latvijas tiesu iekārtā jau ir notikušas izmaiņas (izveidota Tieslietu padome, likvidētas Augstākās tiesas palātas, u.c.), tāpēc pēc vajadzības var veidot arī jaunas specializētās tiesas, taču izmaiņu mērķis ir aktuālo problēmu, nevis personiskās labklājības risināšana. Ar 18. novembra Latvijas Republikas prokuratūras atjaunošanu tiktu likvidēts atsevišķa ģenerālprokurora amats, līdz ar ko tieslietu ministrs būtu arī ģenerālprokurors, bet Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Tieslietu padome un Saeima tiktu atslogotas no lieka administratīva pienākuma, taču vēl svarīgāk ir katrā tiesvedībā samērīgi ievērot sabiedrības (valsts) intereses, noziedzīgos nodarījumos cietušo un tiesājamo tiesību aizstāvību. Ja pēdējā ir galvenokārt tiesu varas atbildība, tad par pirmajām divām ir atbildīga, bet nepietiekami nodrošina šobrīd neatkarīga un vienlaikus centralizēta prokuratūra ar ģenerālprokuroru vadībā.
3. Tiesu varu īsteno un tiesu spriež tikai likumā paredzētā kārtībā tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums33. Prokuratūras likuma 1. panta pirmā daļa nepadara prokuratūru par tiesu varu un nemaina 1922.gada Satversmē noteikto varas sadalījumu, jo tiesu vara ne prokuratūrai, ne prokuroriem, ne ģenerālprokuroram nav uzticēta nevienā būtiskā normatīvajā aktā. Lai gan prokuroriem ir arī kvazi-tiesas funkcijas, pēc 2006. gada 20. decembra pamatotā tiesu praksē atkārtoti secināts, ka prokuratūra neīsteno tiesu varu un tiesu nespriež. Latvijas Republikā jānodrošina tiesiskums samērīgi iespējamo procesa dalībnieku un virzītāju interesēm, taču no likuma neatkarīgu ģenerālprokuroru un tiesnešu bezatbildība, negodīgums un nekompetence varas realizēšanā nav aizstāvības vērta.
Specializēta ekonomisko lietu tiesa un 1922.gada Satversmei atbilstoša prokuratūra nenovērsīs visas nepilnības tiesu sistēmas darbībā, kuru jāturpina sakārtot, bet no trūkumiem palīdzēs izvairīties kompleksa normatīvo aktu saskaņošana un tiesiski patiesa interpretācija. “Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu; jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks”34.
2019.gada 31.decembris
1 Jaunās konservatīvās partijas Ideoloģijas sadaļa “Mūsu vērtības” https://konservativie.lv/vertibas/. Skatīts 31.12.2019.
2 Piemēram, Satversmes tiesa izskata mazāk lietu kā Rīgas apgabaltiesa
3 Sīkāk skat. https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-3-dala-akmens-pili-dzelondarzos-1/?fbclid=IwAR2zAuTsq2ZJkHtIzgm1z26CAjTvGdaSYwcnXjTbcEbxKx0iODG_4_I6IYA. Skatīts 31.12.2019.
4 Skat. https://www.tvnet.lv/6264785/aksenoks-ar-tiesu-varas-likumu-cer-veikt-tiesu-reformu. Skatīts 31.12.2019.
5 Kuru tiesībspējas īpatnības gan ir problemātiskas arī tagad, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu un izskatot strīdus starp dažādām pārvaldes iestādēm.
6 Saskaņā ar minētā Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma 14. un 19. punktu Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa piemērojama arī lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (arī prokurora vai tiesneša) statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība, jo tas ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (institucionāli var būt arī piederīgas likumdevēja varai kā Saeima vai tiesu varai kā ģenerālprokurors) darbojas kā izpildvara Administratīvā procesa likuma 2. panta jēdziena „izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli.
7 Skat. tālāk
8 Augstākā tiesa (J.Briede, A.Guļāns, J.Neimanis, V.Kakste, I.Skultāne, R.Vīduša) 2010.gada 12.oktobra lēmumā lietā Nr.SKA-589/2010 vēršas pret tiesu varu un nepatiesi apgalvo, ka Saeimas lēmums par tiesnesi esot politisks.
9 Skat. https://www.db.lv/zinas/generalprokurors-eriks-kalnmeiers-493970. Skatīts 31.12.2019.
10 Skat. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 29.marta spriedumu lietā Medvedev u.c. pret Franciju, §110.
11 Skat. arī Satversmes tiesas 2018.gada 24.janvāra lēmumu izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2017-13-01.
12 Tagadējā Latvijas Republikas Advokatūras likumā
13 Tiesu iekārtas likumi, Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas 1924. gada izdevums, Rīgā.
14 Vulgarizēts πάντα ῥεῖ (viss plūst), kam atbilstošais latīņu valodas izteiciens ir tempora mutantur. Nejaukt ar “suņi rej, bet karavāna iet tālāk”
15 Toties ar šādu regulējumu Polijā nav Ģenerālprokuratūras, bet ir Valsts Prokuratūra.
16 Venice Commission. Opinion 892/2017 on the Act on the Public Prosecutor’s Office, Poland. (8-9 December 2017), p.111
17 Šajā ziņā saistībā ar Polijas tiesu reformas jautājumu rakstu “Piezīmes ES Tiesā notiekošajai tiesvedībai Polijas tiesu sistēmas reformas lietā” skat. https://www.delfi.lv/news/versijas/maris-mednis-piezimes-es-tiesa-notiekosajai-tiesvedibai-polijas-tiesu-sistemas-reformas-lieta.d?id=50571605. Skatīts 31.12.2019.
18 LZA Terminoloģijas komisijas 2002.gada 31.maija lēmums Nr. 14; prot. Nr. 4/1028.
19 Kriminālprocess (Pēc lekcijām Latvijas Universitātē 1931.g.). Sp. Herold, Augstskola mājā, Rīgā, 75. lpp.
20 Muravjovu.
21 “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. – Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt.13:24-30)
22 Pēc Aristoteļa “Politikā” rakstītā par atsevišķām tiesu lietas izskatošām amatpersonām uz valsts varas sadalīšanu trijos zaros norādīja Charles Dallison 1648. gada darbā The Royalist’s Defence, bet viszināmākais ir Monteskjē 1748. gadā De l’esprit des lois piedāvātais dalījums un šāda dalījuma normatīvā nostiprināšana ASV konstitūcijā (skat. Gerber S.D. A Distinct Judicial Power: The Origins of an Independent Judiciary, 1606-1787, 21.lp.).
23 Aristotelis gan politiskās attiecības sauc arī par “politiskā darbinieka varu”
24 Vai pat vairākām kā 13. Saeimas deputāte un Labklājības ministre Ramona Petraviča, kura vēl ir gan likumdevēja, gan izpildvaras sastāvā
25 Piemēram, Krievijas impērijas Senātā (kur tā bija vienota arī ar likumdevēju varu)
26 Piemēram, Francijas Conseil d’État darbībā, kura Ministru prezidenta (vai tieslietu ministra) vadībā konsultē izpildvaru un ir arī augstākā tiesu varas īstenotāja administratīvi tiesiskajos strīdos
27 Īpaši common law valstīs.
28 Šādā ziņā tiesu varu vispilnīgāk īsteno Augstākā tiesa, taču arī citās instancēs ir nepārsūdzami nolēmumi.
29 To autors sīkāk aprakstījis rakstā “Valsts nezagšana. 2. daļa. Dzīvības vēsts tiesībsargātāju Pētera aizstāvībai”, skat. https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-2-dala-dzivibas-vests-tiesibsargataju-aizstavibai/?fbclid=IwAR1DicxbezD_UKnfRo9lGB-zC2AzuzN9lcJ1ENtDTZ_P9v9iXJsqFKfU-ac. Skatīts 31.12.2019.
30 Tiesu iekārtas likumu 70.pants: “Dodot tiesu iestādēm atzinumus lietās, prokuratūras amatpersonas pamatojas vienīgi uz savu pārliecību un pastāvošiem likumiem.”
31 Izņēmums ir, piemēram, Horvātija, bet arī tur prokuroru sauc par “odvjetnik”.
32 Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (1997.gada 2.aprīļa tekstu angļu valodā skat. https://www.sejm.gov.pl/prawo/konst/angielski/kon1.htm. Skatīts 31.12.2019.
33 Satversmes 86.pants
34 Mt. 9:16
Māris Mednis 
One thought on “Māris Mednis, LL.M. Tieslietu sistēmas izmaiņu interpretācijā neievērotā tiesu vara”