“Tiesnešu neatkarība nav prerogatīva vai privilēģija, ko piešķir tiesnešu pašu interesēs, bet gan tiesiskuma, kā arī objektīva taisnīguma meklētāju interesēs”[1]

Ievads

2020. gada janvārī, kad mēs īpaši atceramies 1991. gada janvāra notikumus Baltijas valstu galvaspilsētās un Polijas palīdzības Latvijas valsts atbrīvošanā simtgadi[2], citi, tostarp no Latvijas Tiesnešu biedrības[3], kopā ar Eiropas Savienības orgāniem izvēlējušies atšķirīgo, plato ceļu uz atbalstu “klusā marša” gājienam ar simtiem tiesnešu iziešanu Varšavas ielās 2020. gada 11. janvārī, protestējot pret Polijas valdības likumprojektu par to tiesnešu disciplināru sodīšanu, kas iebilst pret pretrunīgi vērtētajām tiesu sistēmas reformām, apdraudot tiesu neatkarību un likuma varu[4].

Pati Tiesnešu biedrības aktivizēšanās ir apsveicama, jo tās biedrs esmu no 2004. gada un šai laikā konkrētu tiesu sistēmas problēmu risināšanai esmu veicinājis tiesnešu apmācību, Tieslietu padomes un Tiesnešu ētikas komisijas izveidošanu, Disciplinārtiesas darbības atjaunošanu, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas (turpmāk arī – Kvalifikācijas kolēģija) darba uzlabošanu, kamēr Tiesnešu biedrība līdz šim bija manāma, rīkojot savas svinības, taču nevirzīja reformas, necentās uzlabot tiesu iekārtas prestižu un neaizstāvēja tiesu varu pret citu varu patvaļu, tostarp tiesnešu atalgojuma sistēmas trūkumiem, par ko šai biedrībai bija atsevišķi jāatgādina.

Tā kā jūtu savu atbildību par tiesu varas darbību Latvijā, tad jau iepriekš esmu publicējies gan par tiesu varas, gan tiesībsargāšanas problēmām, kā arī Polijas tiesu sistēmas reformām attiecībā uz tiesnešu pensionēšanās vecuma izmaiņām[5], kur tostarp nesaskatīju pamatu Eiropas Savienības institūcijām vērsties pret kādas dalībvalsts tiesu iekārtu, bet Polijai ieteicu saukt pie atbildības tiesnešus tikai par konkrētiem pierādāmiem pārkāpumiem. Tāpēc centīšos neatkārtot jau rakstīto, kā arī sīki neapskatīšu visus būtiskos apstākļus to apjomīguma dēļ, bet mēģināšu paskaidrot, kāpēc tiesiskums un likuma vara Polijā ir jāizstāv, taču protesta gājieni nav tam piemērotākais atbalsts, un būtu ierosināmi efektīvāki līdzekļi.

1. Reakcijas uz Polijas tiesu sistēmas reformām eskalācija

Ar izmaiņām tiesu sistēmā Polija iecerējusi atbrīvoties no korupcijas un vecā režīma paliekām tiesu sistēmā, ļaujot vecajiem tiesnešiem agrāk pensionēties un to vietā strādāt jauniem, taču reformām “vecie” tiesneši ar sev zināmiem līdzekļiem pretojas, iesaistot Eiropas Savienības institūcijas. Par reformām Poliju kauninājis ne tikai Eiropas Parlaments 2020. gada 15. janvārī[6]. Pēc Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19. novembra sprieduma Apvienotajās lietās C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18[7] Polijas Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palāta ar 2019. gada 5. decembra nolēmumu konstatēja, ka tās pašas tiesas Disciplinārpalāta neesot “tiesa” un kopā ar Polijas Tieslietu padomi esot neobjektīvas un atkarīgas, bet Polijas Konstitucionālās tiesas spriedumi neesot jāņem vērā[8]. Savukārt Eiropas Komisija 2020. gada 14. janvārī nolēma vērsties Eiropas Savienības Tiesā, lai apturētu minētās Disciplinārpalātas darbību. Polijā savukārt runā par palikšanas Eiropas Savienībā neiespējamību.

2. Iebildumi pret tiesas iestāžu neatkarības un objektivitātes vispārēju vērtēšanu nolēmumos

Manuprāt, Eiropas Savienības Tiesa 2019. gada 19. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18 bīstami koķetē ar Eiropas Savienības pamatvērtībām.

Ja izmanto iepriekš minētā sprieduma interpretāciju Polijas Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palātas 2019. gada 5. decembra nolēmumā, tad tiesnešiem paveras plašas iespējas pēc savas patikas vērtēt lietu piekritību un citu tiesu iestāžu nolēmumu prejudiciālo nozīmi, citu tiesu un to tiesnešu neatkarību un objektivitāti. Turpinot šādu loģiku (transponējot Latvijā), es Administratīvajā rajona tiesā varētu ierosināt un izskatīt arī krimināllietas, civillietas un konstitucionālās sūdzības, citu tiesnešu disciplinārlietas, nepieņemt tajās pārsūdzības, ja tikai savos nolēmumos par to “pievilktu” Eiropas Savienības tiesības (visiem gadījumiem derētu Pamattiesību hartas 47. pants “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”) un atsauktos uz apstākļu kopumu, kura dēļ Disciplinārtiesu un Tieslietu padomi (analoģiski Polijai), vai, attiecīgi, Augstākās tiesas Krimināllietu vai Civillietu departamentu un Satversmes tiesu atzīstu par atkarīgu un neobjektīvu, tā kā visus to tiesnešus ieceļ un atceļ izpildvara ar administratīvu aktu un to darbību noteicis likumdevējs. Papildus varētu uzskaitīt daudzus minēto iestāžu neobjektivitātes piemērus.

Protams, ikviena tiesneša, arī mana, objektivitāte tiek prezumēta, kamēr nav pierādīts pretējais, taču citādi pret iepriekšējā rindkopā minētās šādas Polijas “veco” tiesnešu pieejas izmantošanu (it kā ar Eiropas Savienības Tiesas atbalstu) ir vismaz septiņi būtiski iebildumi.

Pirmais iebildums. Tautas paruna vēsta, ka “arī aklai Temīdai gadās mieža grauds”, tāpēc pat šķietami atkarīgu un neobjektīvu tiesnešu sastāvs var taisīt tiesisku un pamatotu nolēmumu, nepārkāpjot personas tiesības. Savukārt neapšaubīts neatkarīgu un objektīvu tiesnešu sastāvs var kļūdīties, taisīt nepamatotu nolēmumu. Jāvērtē katras konkrētās rīcības pamatojums un attieksme pret patiesību. Objektīvs tiesnesis nekad neslēpj patiesību, ko gan var nezināt vai dažādi interpretēt, par to var diskutēt, šādu tiesnesi var mācīt, turpretī neobjektīvs (kaut arī zinošs) jurists bieži melo un noklusē patiesību. Tāpēc jāvērtē konkrēti lietas tiesiskie un faktiskie apstākļi, bet nedrīkst apšaubīt tiesu iestādes kompetenci vispār.

Pat okupācijas varas tiesu nolēmumi netiek ignorēti automātiski, bet gan reabilitācijas procesā. Arī Trešā reiha tiesnešus ASV tiesa tiesāja ne jau par pakļautību Tieslietu ministrijai, bet gan procesa ļaunprātīgu izmantošanu līdzdalībā kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci.

Otrais iebildums. Ikvienu tiesnesi tieši vai netieši iecēlusi izpildvara un darbību noteicis likumdevējs, kas veidoti politiskā procesā, tātad šajā ziņā atkarīgs ir katrs tiesnesis, arī es, ne tikai Disciplinārtiesa un Tieslietu padome. Arī man ir savs viedoklis par daudziem jautājumiem. Ja ievēro konsekvenci, tad man arī sevi un savu tiesu iestādi ir jāatzīst par atkarīgu un neobjektīvu.

Trešais iebildums. Protams, tiesnesim jālemj par savu kompetenci izskatīt lietu[9], taču ja tiesas sastāvs to dara voluntāri, bez likumīga pamata noliedzot citu tiesas iestāžu kompetenci un piekritību, tad tas rada haosu, tiesisko nihilismu un obstrukciju tiesu sistēmā, kas nav savienojama ar tiesiskuma un likuma varas principu. Var piedāvāt tiesību normu pareizāku interpretāciju, taču nedrīkst stigmatizēt citu tiesas iestādi vai tiesnešus.

Ceturtais iebildums. Atbilstīgi apstākļu kopumam var pierādīt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un pašas Eiropas Savienības Tiesas atkarību un neobjektivitāti, lai atzītu šo starptautisko iestāžu jurisdikciju, nolēmumus un atziņas par nevienam nesaistošiem.

Piektais iebildums. No pievienošanās brīža Eiropas Savienībai 2004. gadā līdz 2010. gadam Latvijā vispār nebija ne Tieslietu padomes, ne Disciplinārtiesas un tiesnešu karjeras lietās lēmumus pieņēma (un turpina pieņemt) tieši politiķi ar administratīvajiem aktiem, darbojoties kā izpildvara. Šai laikā Eiropas Komisija ne reizi nelūdza Eiropas Savienības Tiesu apturēt Latvijas Augstākās tiesas Civillietu, Krimināllietu un Administratīvo lietu departamentu darbību objektīvas Tieslietu padomes un Disciplinārtiesas nepiedalīšanās tiesnešu lietu izskatīšanā dēļ. Tāpēc, ja tagad Tieslietu padomes un Disciplinārtiesas atkarības no politiķiem un iespējamās neobjektivitātes dēļ “izslēgtu” kādas dalībvalsts tiesu varas iestādes darbību, tas būtu rupjš vienlīdzības principa pārkāpums.

Sestais iebildums. Nemo judex in causa sua, tostarp neviens nevar vispārīgi salīdzināt savu un citu tiesu iestāžu vispārīgo objektivitāti, pievēršot uzmanību tikai citu varbūtēji negatīvajām īpašībām un visos gadījumos atzīstot sevi par pozitīvāko piemēru jebkādās savās darbībās.

Septītais iebildums. Tiesu iekārtas organizācija galvenokārt ir likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās atbildība, ar visu ieinteresēto pušu viedokļu ievērošanu, no kuriem tiesnešu un citu juristu intrigas ļauj aptvert tikai šā jautājuma vienu aspektu.

Piemēram, ja man kā tiesnesim nepatīk krimināltiesas darbība, tad es vai nu apmācu krimināltiesas tiesnešus, vai pārliecinu par sava viedokļa pareizību, vai konkursa kārtībā pats nonāku strādāt krimināltiesā, vai arī atstāju tiesneša amatu un uzsāku politisku darbību, kurā panāku kriminālprocesa un tiesu iekārtas izmaiņas.

3. Ko būtībā vēlas Polijas “vecie” tiesneši un kā tas atšķiras no “jauno” tiesnešu reakcijas?

No iepriekš minētajiem iebildumiem Polijas “vecie” tiesneši Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palātas 2019.gada 5.decembra nolēmumā pirmos piecus vai būtībā vispār nepieminēja, vai tiem pārslīdēja pāri, bet pēdējiem diviem rīkojās pretēji tādēļ, ka viņiem jebkuriem līdzekļiem vajadzēja nonākt pie vēlamā rezultāta – atzīt savas valsts likumā paredzētas tiesu varas citas iestādes un to tiesnešus par atkarīgiem un neobjektīviem[10] un izskatīt citai tiesu iestādei piekritīgu lietu. Tādējādi pret tiesiskumu un likuma varu ir vērsta tieši šo “veco” tiesnešu un to atbalstītāju rīcība ar patiesības noklusēšanu un nodevību.

Polijas “jaunie” tiesneši mierīgi dara savu darbu, sūdzības par to darbībām tiek izskatītas likumā noteiktā kārtībā, tiem konkrēti nepārmet personu tiesību pārkāpumus, bet “vecie” tiesneši un to atbalstītāji tiecas pēc varas, slavas un mantas, kādēļ ir gatavi kaitēt “jaunajiem” un savai valstij kopumā. Ar “veco” tiesnešu agrāku pensionēšanos tiesvedības dalībnieku vai pašu “veco” tiesnešu cilvēktiesības un pamattiesības netiek aizskartas. Pensionētam tiesnesim valsts jau nodrošina pienācīgu iztiku, bet viņam nav tiesību pieprasīt sev tiesu varu, savukārt lietas dalībniekam nav tiesību prasīt, lai viņa lietu izskata konkrēts, viņam vēlams tiesnesis viņam vēlamā veidā.

Labāk saprotama šeit būtu līdzība ar darījumu, kad valsts “vecajam” tiesnesim ir uzdāvinājusi māju ar dārzu, taču viņš apgalvo, ka, atbilstoši viņa taisnības izpratnei, viņam pienāktos dāvanā saņemt muižu, jahtu un vergus, turklāt “vecais” tiesnesis cenšas arī valsts vārdā šādu dāvinājuma aktu parakstīt pats vai kādu uz to piedabūt ar spaidiem vai viltu.

Tātad “vecie” tiesneši ar savu līdzdalībnieku palīdzību mēģina personīgi uzurpēt varu turpināt spriest tiesu un pavairot savu mantu tiesu varas amatos, kā arī kļūt slaveni ar vēršanos pret saviem kolēģiem un pret savu valsti vēl uzkūdot Eiropas Savienības institūcijas. Ar “veco” tiesnešu rīcību tiesu varas amatos tiek tieši apdraudētas lietas dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu, kuriem ir tiesības sagaidīt, ka viņu lietu izskatīs nesavtīgs, godīgs un saviem pienākumiem uzticīgs tiesnesis. Šādām īpašībām savu neatbilstību ir pierādījuši “vecie” tiesneši.

Pie tam šā teksta izpratnē apzīmējumi “jaunie” no “vecajiem”[11] tiesu varas izmantošanas ziņā attiecīgi vai nu visas sabiedrības, vai tikai savās personīgajās interesēs, nav jāuztver personiski un tie atšķiras ne jau pēc gadu skaita, bet gan pēc attieksmes pret patiesību un savu pienākumu godprātīgas izpildes, kas saistībā ar tiesneša statusu jau ieguvušajām personām ir vērtējama tikai disciplinārprocesā vai kriminālprocesā.

4. Tiesnešu disciplinārsodīšanas iespējas par izteiksmes brīvības izmantošanu

Atsaucoties uz savu pieredzi Latvijā[12], nedaudz apskatīšu jautājumu par iespēju disciplinārā vai kriminālprocesuālā kārtībā sodīt tādus tiesnešus, kuri diskutē par tiesu sistēmas reformām[13].

Arī tiesu sistēmas reformu apspriešanā ikviens var īstenot izteiksmes brīvību, kas vienmēr ir jāsamēro ar citu personu un sabiedrības kopējām interesēm, taču tiesnesim šī brīvība vēl ir atšķirīga tiesas spriešanā, līdzdalībā pārvaldes procesos, publikācijās un sadzīvē.

Ārpus tiesas spriešanas tiesnesis drīkst vairāk vai mazāk cienīgi izteikties par visiem jautājumiem, taču kādi konkrēti izteikumi var ietekmēt viņa objektivitāti tiesu lietā, kurā viņš spriež tiesu, un var pamatot šā tiesneša atstatīšanu vai noraidīšanu. Ja tiesnesis ir neobjektīvi izteicies par jautājumu, kurā spriež tiesu, bet atsakās atstatīt sevi vai pieņemt noraidījumu, tad viņš ir saucams pie atbildības, bet lietas dalībnieki aizsargājami.

Tiesas spriešanas ietvaros (nolēmumos un procesuālajās darbībās) tiesnesis drīkst izteikties tikai cienīgi un tikai par konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, taču arī šāda cienīga izteikšanās, ja tā neatbilst faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem vai nesamērīgi pārsniedz to robežas, ir izmeklējama, tostarp saucot tiesnesi pie atbildības, bet lietas dalībnieki aizsargājami.  

Tiesneša darbā es nekad neesmu ticis saukts pie disciplinārās atbildības, lai gan ne tikai pats virzīju tiesu sistēmas reformas, bet vienmēr esmu bijis gatavs atbildēt gan par saviem nolēmumiem, gan arī par saviem kritiskajiem izteikumiem, kas tika veltīti valdības veiktajām tiesu reformām. Turpretī izpildvaras negodīgu, disciplināro procesu apejošu izrēķināšanos ar mani par manu darbību saistībā ar tiesu sistēmas reformām ir atbalstījuši “vecie” tiesneši, kuri ar saviem izteikumiem un rīcību vai bezdarbību ir kaitējuši pozitīvajām izmaiņām, tādējādi graujot tiesu varas prestižu un izvairoties no atbildības, ne tikai aizbēgot no tiešas sarunas[14] un neskatoties acīs, bet arī nekādā veidā neatbildot par savu rīcību. Šī pieredze īsumā aprakstīta tālāk minētajos divos piemēros.

Pirmais piemērs.

Kad biju jau sācis iepazīstināt sabiedrību ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tostarp Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. un 6. panta piemērošanā attiecībā uz taisnīgu tiesu un ieslodzītajiem, pēkšņi 1997. gada 15. oktobrī laikrakstā “Diena” tika publicēts Latvijas Republikas Ministru prezidenta un tieslietu ministra kopīgs paziņojums, kurā tika izteikta nepiekrišana Rīgas apgabaltiesas 1997. gada 14. oktobra lēmumam par apcietinājuma aizstāšanu ar mājas arestu Aleksandram Laventam un ierosināts pārskatīt tiesnešu atbildības principus[15].

Tā kā minētais paziņojums bija tiešā pretrunā manis aizstāvētajai tiesu neatkarībai, cieņai pret indivīda personisko brīvību un rosinātajai apcietinājuma piemērošanas pārskatīšanai, tad uz to es laikraksta publikācijā atbildēju, ka valdība šādā veidā tiesu nedrīkst ietekmēt[16]. Tolaik nebiju apveltīts ar varu, vēl nebiju uzaicināts kļūt par tiesnesi un varbūt tagad lūgtu manā vārdā izteikties Tiesnešu biedrību, taču joprojām varu atbildēt par saviem vārdiem. Manis rakstītā nolūks nebija ne personiski kaitēt kādam politiķim, ne arī attaisnot konkrētu tiesājamo, bet vēl arvien uzskatu, ka ar varu apveltīti politiķi nedrīkst izteikt paziņojumus, pat vērst draudus pret tiesu konkrētas lietas izskatīšanā, īpaši kaitējot personas pamattiesībām. Par laimi, tagad šo manu viedokli atbalsta arī politiskā vara.

Arī par citiem manas publikācijas un izteikumu argumentiem esmu gatavs disciplināri vai kriminālprocesuāli atbildēt, jo tagad zinu, ka toreizējā tieslietu ministra paziņojumā tostarp tika izsludināta reforma ar jaunas tiesnešu disciplināratbildības kārtības, Tiesnešu disciplinārkolēģijas (turpmāk arī – Disciplinārkolēģija) ieviešanu, ko arī turpmāk kritizēšu kā “18. novembra Latvijas” Tiesu iekārtas likumiem neatbilstošu. Arī manā 1997. gada 16. oktobra rakstā kritizētais Ivars Godmanis līdz šim nav pierādījis, ka viņam var uzticēties un, ja man būs jāizskata viņa lieta, tad es sevi no tās atstatīšu.

Otrais piemērs.

Man kopš 1993. gada vairāk kā 10 gadu laikā bija izdevies veikt Latvijas krimināljustīcijas nozīmīgas reformas, sekmējot arī Latvijas iestāšanās procesu Eiropas Savienībā, tāpēc, atbilstoši Saeimas 2004. gada 15. janvāra lēmumam, mani uzaicināja strādāt Administratīvajā rajona tiesā, sākot ar 2004. gada 2. februāri, arī tāpēc, lai palīdzētu uzlabot tiesu sistēmu kopumā.

Pirmos piecus darbības gadus mūsu tiesā bija normālas, koleģiālas attiecības. Jau no pašas tiesas izveidošanas tiesneši ikdienā diskutēja par tiesību normu interpretāciju, taču agrāk vai vēlāk izdevās rast risinājumus. Tomēr paralēli ikdienas darbam vajadzēja periodiski reaģēt uz tādām problēmām, kuru risināšanai bija vajadzīgas izmaiņas normatīvajos aktos. Mana attieksme pret tiesu sistēmas reformām izpaudās gan dažu tiesu sistēmas reformu ierosināšanā, gan atsevišķu reformu kritizēšanā.

No vienas puses, ar saviem izteikumiem, darbību un priekšlikumiem es veicināju izmaiņas tiesu sistēmā, lai vairotu cieņu pret tiesu varas kompetenci un objektivitāti.

Tiesnešu ētikas komisija tika izveidota pēc kāda gadījuma, kad otrās instances tiesa Kakstes, Kupces un Mitas sastāvā, pārkāpjot likuma prasības par piekritību Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesai kā pirmās instances tiesai, nodeva mūsu tiesai lietu pēc mūsu pašu tiesas tiesneša pieteikuma. Šī lieta bija ierosināta Latgales priekšpilsētas tiesā jau pirms viņa kļūšanas par tiesnesi. Mūsu tiesas priekšsēdētājs šim tiesnesim paziņoja, ka lieta nodota izskatīšanā Vīdušai, kura gaidot, kad šis tiesnesis aizies pie viņas uz kabinetu “aprunāties”. Tomēr tiesnesis aprunāties par šo lietu ne pie viena negāja un pēc viņa lūguma pieteikums tika atstāts bez izskatīšanas. Kā vēlāk izrādījās, šis tiesnesis tādējādi izglāba Vīdušu no disciplinārsoda. Es netiku lūdzis Kaksti, Kupci un Mitu saukt pie disciplināratbildības, jo likums tiesai formāli neaizliedz izskatīt tās pašas tiesneša lietu, taču norādīju, ka mums izrādījusies atšķirīga izpratne par ētiku un, manuprāt, viņas bija rīkojušās neētiski, tāpēc tiesnešiem būtu jāizskata arī šāda veida tiesnešu ētikas jautājumi. Pēc tam izveidotajai Tiesnešu ētikas komisijai gan minētā problēma vairs nebija aktuāla, jo Disciplinārkolēģija starplaikā jau bija paspējusi sodīt citas tiesas priekšsēdētāju par kādas tās pašas tiesas tiesneses lietas izskatīšanu, tāpēc Tiesnešu ētikas komisija pēc cita mana iesnieguma tieši par kritikas iespējām izteiksmes brīvības izmantošanā secināja, ka cienīga kritika tiesnesim ir pieļaujama un pat vēlama.

Lai gan tiesnešu diskusijās netika apstrīdētas manas publikācijas un ieteikumi par tieslietu jomai padoto ieslodzījuma vietu reformām, administratīvās tiesas līdz 2006. gadam izvairījās praktiski atbalstīt mani ieslodzīto pieteikumu izskatīšanā par ieslodzījuma apstākļiem[17], un šādas prakses maiņu man izdevās panākt vēlāk. Arī par šīm un citām izmaiņām tiesu praksē es esmu gatavs atbildēt disciplināri.

No otras puses, es kritizēju Kvalifikācijas kolēģiju un Disciplinārkolēģiju, likumā “Par tiesu varu” noteikto tiesnešu karjeras virzību, bet ne par to, ka tās ir “4. maija republikas” tiesu sistēmas reformas produkts, bet gan nepienācīga procesa, tiesneša darba būtībai neatbilstošu funkciju, neobjektīvu kritēriju un politikāņu ietekmes uz šiem procesiem dēļ.

Paralēli reformām un kritiskiem izteikumiem es nevainojami pildīju savus amata pienākumus, izskatot visvairāk lietu salīdzinājumā ar citiem tiesnešiem, veicinot tiesnešu apmācību un aizstāvot to tiesības, nepakļaujoties ārējam un iekšējam spiedienam, nepieņemot piedāvātās nepienācīgās dāvanas.

Šāda mana darbība acīmredzami sāka nepatikt “vecajiem” tiesnešiem, kuri uz nekādiem maniem pārkāpumiem gan nenorādīja, neizteica pamatotus pārmetumus (izņemot Piusas lūgumu man neizskatīt tik daudz lietu, jo no manis paraugu ņem citi tiesneši, bet viņai mājās esot mazi bērni, kuri prasa laiku), taču deva mājienus un slepeni nolēma kaitēt, par ko liecina tikai daži fakti.

Tā kā izskatīju visvairāk lietu, tiesnese Kalvāne-Radziņa, pildot tiesas priekšsēdētājas pienākumus, vispirms pārdalīja man vislielāko lietu atlikumu, pret ko es nekādi neiebildu un pat nodrošināju iespēju viņai braukt uz apmācībām Oksfordā, bet citā situācijā nejauši atklājās, ka pateicīgā Kalvāne-Radziņa un Laviņš par mani bija uzrakstījuši nepamatotas denunciācijas, kuras objektīvā pārbaudē netika apstiprinātas.

Vēlākā tiesas priekšsēdētāja Freimane personiskā sarunā man pārmeta, ka manu turpmāko atrašanos tiesneša amatā nevēlas nenosaukts negodīgu personu loks (negodīgu tāpēc, ka neviens ar mani par šādām savām vēlmēm nerunāja) tādēļ, ka es pārāk daudz rakstu (t.i. izskatot pārāk daudz lietu un rosinot izmaiņas tieslietu sistēmā), bet nekonsultējos ar ietekmīgām personām, un ja es gribu turpināt strādāt, tad man jālabojas. Tam es nepiekritu, jo mans pienākums ir spriest tiesu likumā paredzētā kārtībā, bet tiesvedību saprātīgi termiņi un pozitīvas izmaiņas tieslietu sistēmā ir tiesiskuma un visas sabiedrības interesēs.

Augstākas instances tiesa pārsūdzības lietās bieži sāka taisīt ne tikai man, bet arī savai praksei pretējus nolēmumus faktiski tikai tādēļ, lai man ieriebtu. Piemēram, vispirms tā atcēla spriedumu un atstāja bez izskatīšanas pieteikumu, kurā pieteicēja nebija ievērojusi ārpustiesas izskatīšanas kārtību ar administratīvā akta apstrīdēšanu augstākā iestādē, pat kad aktā tieši bija norādīta pārsūdzība tiesā, bet tad citās lietās šādos pašos apstākļos tā atcēla lēmumus par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas un nosūtīja lietas jaunai izskatīšanai, motivējot ar to, ka ārpustiesas izskatīšanas kārtība neesot ievērota, bet neesot arī jāievēro, jo tiesa jau iepriekš šādas lietas esot skatījusi. Kādu privātpersonas pārstāvja apelācijas sūdzību augstākas instances tiesa atteicās pieņemt, jo pilnvarā neesot norādīts īpašais pilnvarojums, bet citā lietā šādos pašos apstākļos tā atcēla lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas, jo privātpersonas pārstāvja pilnvarā nemaz neesot jānorāda likumā prasītais īpašais pilnvarojums iesniegt pieteikumu tiesā. Un tā tālāk.

Kad pēc 2009. gada 5. janvāra es uzzināju, ka trīs “vecās” tiesneses – Freimane, Gintere un Kupce – pieaicinātas pret mani vērstā administratīvajā procesā tieslietu ministra pusē un arī sākušas rakstīt denunciācijas, tad es tieslietu ministram un Kvalifikācijas kolēģijai argumentēti lūdzu viņas administratīvajā procesā nomainīt. Pēc mana lūguma viņas tika nomainītas, tomēr manā lietā politiskais tieslietu ministrs uzdeva un kopā ar savā pusē pieaicinātajām iestādēm pieņēma manai turpmākajai darbībai tiesneša amatā nelabvēlīgus prettiesiskus, ne ar ko nepamatotus lēmumus, kuri kopumā sastāv no pāris rindiņām un par kuru pamatojumu toreizējais Kvalifikācijas kolēģijas priekšsēdētājs Aigars man mutiski paskaidroja: pirmkārt, man vajadzēja mazāk rakstīt; otrkārt, gudriem juristiem tiesneša amatā nav jāstrādā; treškārt, viņi (t.i. Kvalifikācijas kolēģija) nevar izlemt citādi, kā viņiem iepriekš uzdots. Aigars nepaskaidroja, kurš viņiem to uzdevis, bet formāli tas bija tieslietu ministrs, kurš pirms tam pavadvēstulē tā bija norādījis.

Šos izpildvaras lēmumus pārsūdzot izrādījās, ka “vecie” jau iepriekš bija sarunājuši mani nodot un sodīt par izteiksmes brīvības izmantošanu un pozitīvu reformu veicināšanu tiesu sistēmā, ko pierāda lietās pēc maniem pieteikumiem taisītie prettiesiskie, savstarpēji pretrunīgie un melīgie nolēmumi ar viegli pamanāmiem pārkāpumiem, bez patieso lietas faktisko un tiesisko apstākļu izvērtēšanas.

Proti, kādā nolēmumā Augstākā tiesa (kopsakarā ar zemākas instances tiesu nolēmumiem šajās lietās) nosauca Kvalifikācijas kolēģijas lēmumu par atzinumu un viedokli, lai gan pati Kvalifikācijas kolēģija tieši rakstīja “Lēmums”, turklāt atzinumu kā viedokli nesastāda pāris rindiņās un nepieņem aizklātā balsojumā. Augstākā tiesa secināja, ka tieslietu ministram Kvalifikācijas kolēģijas lēmums nav saistošs, lai gan pats tieslietu ministrs paskaidroja, ka tas viņam ir bijis saistošs un viņš nevarējis lemt citādi. Augstākā tiesa ignorēja savus un Satversmes tiesas nolēmumus, pretēji tiem apgalvojot, ka Saeimas lēmums par tiesnesi neesot administratīvs akts, bet gan politisks lēmums[18], tāpēc Saeima lietā netika pielaista. Augstākā tiesa ignorēja mana viedokļa nenoskaidrošanu, tomēr atsaucās uz administratīvajā aktā neminētiem nepieļaujamiem dokumentiem, kuri tiesas sēdēs netika pārbaudīti. Augstākā tiesa pretēji lietā esošajiem pierādījumiem apgalvoja, ka Gintere, Freimane un Kupce nemaz neesot nomainītas, bet Kupce sevi esot atstatījusi pati, lai gan likums viņai šādu iespēju nemaz neparedzēja. Augstākā tiesa ignorēja likuma neievērošanu Kvalifikācijas kolēģijas darbā, kura paša tieslietu ministra vainas dēļ darbojās bez likuma pieprasītā Tiesnešu konferences apstiprināta reglamenta.

Ja nedaudz detalizētāk apraksta tikai vienu apzināti melīgu Augstākās tiesas 2009.gada 23.oktobra lēmumu lietā SKA-798/2009, tad tajā bez kādas saistības ar izskatāmo lietu norādīts, ka manas tiesneša pilnvaras automātiski esot beigušās 2009.gada 26.janvārī, ar ko es esot zaudējis tiesneša statusu, tāpēc neesot tiesīgs prasīt sev pirms un pēc 2009.gada 26.janvāra neizmaksāto algu. Patiesībā es neesmu zaudējis tiesneša statusu, pēc iespējas pildu tiesneša amata pienākumus arī pēc 2009.gada 26.janvāra, ne līdz 2009.gada 26.janvārim, ne vēlāk neesmu nodevis nekādas savas lietas, ko pierāda tostarp fakti, ka es biju tiesas sastāvā, kas 2009.gada 26.janvārī sastādīja saīsinātu, bet 2009.gada 2.februārī – pilnu nolēmumu lietā Nr.A42785309; 2009.gada 30.janvārī saīsinātu, bet 2009.gada 12.februārī – pilnu nolēmumu lietā Nr.A42507709[19].

Administratīvajā rajona tiesā, visdrīzāk ar tiesas priekšsēdētājas Freimanes ziņu, tika organizēta mana kabineta apzagšana, no personīgajām mantām tika nozagtas grāmatas. Mani nesekmīgi un nepamatoti mēģināja saukt pat pie kriminālatbildības it kā par tiesneša amatpersonas deklarāciju neiesniegšanu un administratīvās tiesas nevēlas atlīdzināt prettiesiskās kriminālvajāšanas rezultātā man radušos izdevumus. Tā kā Disciplinārtiesa izsprieda, ka uz mani neattiecas jaunākās tiesību normas, tātad arī normas par tiesneša statusa izbeigšanos, tad es iespēju robežās turpinu pildīt tiesneša darba pienākumus, taču nekādu atalgojumu nesaņemu jau kopš 2009.gada janvāra, ar ko manas tiesības ir reāli aizskartas, atšķirībā no Polijas “vecajiem” tiesnešiem, taču man ne Eiropas Parlamentā, ne Eiropas Komisijā, ne starptautiskajās, ne nacionālajās tiesu iestādēs nav tādu “sadarbības partneru” kā viņiem.

Melīgus nolēmumus lietās pēc maniem pieteikumiem Augstākajā tiesā taisīja Andris Guļāns, kā arī J. Briede, Neimanis, Kakste, Skultāne, Vīduša, Mita, Laviņš, u.c. Kādā intervijā 2010.gada 14.janvārī Guļāns par minēto “veco” spēku darbībām paziņoja: tās irne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem; Guļāns var noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā viņš vēlas; lēmumus valstī pieņem nevis pēc pārliecības un situācijas izvērtējuma, bet tā, kā pasaka to izdarīt; daudzus jautājumus valstī nosaka divi vai trīs cilvēki, kuri veido savu tuvāko loku, tie arvien tālāk, un viss koncentrējas ap viņiem, attiecībā pret vienu vai trim personām Guļāns un viņam līdzīgie rīkojas pēc viena principa, pret citiem citādi; viss, kas ierakstīts Satversmē vai likumos, nedarbojas, jo darbojas citi principi[20].

Ko tiesnešu disciplināratbildības ziņā var mācīties no Latvijas piemēriem?

Kā pierāda šajos iepriekš minēto piemēru notikumu salīdzinošā hronoloģija ar grozījumiem normatīvajos aktos, tad pēc “jauno” tiesnešu argumentētajiem izteikumiem ar priekšlikumiem negatīvo aspektu novēršanai tiesnešu ētikā, tiesu varas un izpildvaras, tostarp Kvalifikācijas kolēģijas un tieslietu ministra darbībā, Latvijā tika izveidota Tiesnešu ētikas komisija un Tieslietu padome, atjaunota Disciplinārtiesa, mainīta Kvalifikācijas kolēģijas darbība, uzlabotas ieslodzīto, u.c. tiesības. Šīs tieslietu sistēmas reformas tika veiktas pārsvarā pateicoties politiķiem, jo iepriekš tika piedāvātas “vecajiem” tiesnešiem, kuri tās ignorēja, bet prettiesiski un nepamatoti vērsās pret pašiem tiesnešiem nepieciešamo tiesu sistēmas reformu veikšanas ierosinātājiem ar negodīgu rīcību, slepus apejot likumā noteikto tiesnešu disciplinārās atbildības kārtību.

Tātad ikvienu tiesnesi var un vajag saukt pie atbildības arī par izteikumiem gan tiesas spriešanā, gan ārpus tās, īpaši, ja šie izteikumi ir nepatiesi, prettiesiski, aizskaroši, nodevīgi, saistīti ar tiesu varas ļaunprātīgu izmantošanu pretēji sabiedrības interesēm. Piemēram, iepriekš minētais Guļāns atsevišķi jāsauc pie atbildības par plātīšanos plašsaziņas līdzekļos, bet kopā ar J. Briedi, Kaksti, Skultāni, Vīdušu, Neimani un Mitu – par necieņu pret Satversmes tiesu un tās sprieduma nepildīšanu nolēmumos. Taču disciplinārlieta vai pat krimināllieta ir jāizskata pienācīgā procesā, nodrošinot katras pie atbildības sauktās personas procesuālās tiesības un objektīvi pārbaudot notikuma būtību. Godīgs tiesnesis pratīs pamatoti izskaidrot savu izteikumu un rīcības tiesiskumu, bet negodīgam tiesnesim nedrīkst ļaut turpināt šādi diskreditēt tiesu varu.

Šajā ziņā tiesu reformas rosinošam vai kritizējošam tiesnesim disciplinārprocess vai kriminālprocess ir pat vēlamāks par slepeni sarunātu un nodevīgu sodīšanu bez procesa, bez apsūdzībām, bez iespējas aizstāvēties, kad sodītāji melo par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem un cieš arī šā tiesneša izskatāmo lietu dalībnieki, ja tā tiesiskus nolēmumus augstākā tiesu instancē atceļ tikai tāpēc, lai sariebtu konkrētajam tiesnesim. Pat ja pienācīga disciplinārprocesa vai kriminālprocesa rezultātā tiesnesi tiek piedāvāts atcelt no amata, tad galīgo lēmumu par to tik un tā jāpieņem no tiesnešu savtīgajām interesēm neatkarīgai institūcijai (Latvijas gadījumā tā ir Saeima), jo arī tiesneši ne vienmēr ir objektīvi un ne visus “veco” tiesnešu taisītos nolēmumus par pārkāpumiem būtu jāpilda. Piemēram, ja no “veco” tiesnešu sprieduma par tiesneša atcelšanu no amata pamatojuma ir redzams, ka tas saistīts ar viņa pārāk intensīvu darbu un sekmīgu reformu īstenošanu, tad Saeimai ir pat vēlams šādai atcelšanai nepiekrist.

Kā redzams no Latvijas tiesu varas piemēriem, kad pārsvaru gūst “vecie”, tad viņi izrēķinās ar “jaunajiem” arī bez tiesas un pienācīga procesa, neievēro nekādas tiesības un faktus, tikai pašlabumu. Ļaunums, ko iemieso arī “vecā” režīma rēgi, bieži vien īstermiņā var gūt virsroku tieši tāpēc, ka nelietīgi īsteno varu, apiet pienācīgu procesu, nav saistīts ar patiesību, uzticību, koleģialitāti, tiesību normām un faktiem, liedz citiem, taču pats pilnībā izmanto “jauno” izcīnītās tiesības, kamēr “jaunie” no katras personas cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanas nevar atteikties, kā tas konstatējams arī Polijas tiesu varas gadījumā.

Ierosinājumi

Prieks par tiem godājamiem Polijas “jaunajiem” tiesnešiem, kuri mierīgi un kompetenti īsteno savas valsts uzticēto tiesu varu un nenodarbojas ar obstrukciju[21], tāpēc cerams, ka savus “āžus” Polijas tiesu sistēma nošķirs pati, bet Eiropas Savienības Tiesai beidzot pietiks gudrības savaldīt Eiropas Komisiju. 

Savukārt mums, Latvijas tiesnešiem, piedaloties tiesu iekārtas uzlabošanā, savu pienākumu izpildē pirmām kārtām jāatbalsta tiesiskums savā valstī, jāatbrīvojas no saviem “vecā” režīma “rēgiem”, pie tam šāda atbrīvošanās gan nedrīkstētu būt saistīta ar konkrētu personu vajāšanu, bet gan to pārkāpumi ir objektīvi jāizmeklē.

Mums nav iemeslu protestēt citas valsts galvaspilsētā, tomēr, ja gribam protestēt pret patiesu tiesiskuma apdraudējumu, tad sākam to darīt Rīgā un turpinām Madridē, Briselē vai pat Maskavā!

Atbalstam tiesu neatkarībai un likuma varai Polijā nepietiks ar mūsu rakstiem vai “melnajiem” mantijās gājējiem, bet tam labāk palīdzēs citu Latvijas pārstāvju un valsts varas konstitucionālo institūciju iesaistīšanās visai Eiropas Savienībai svarīgo pamatvērtību aizstāvībā.

Pirmkārt, viens no efektīviem līdzekļiem tiesiskuma aizstāvībai Polijā varētu būt Saeimas paziņojums par nepieļaujamību Eiropas Parlamentam un Eiropas Komisijai vērsties pret tiesiskumu un likuma varu dalībvalstīs[22].

Otrkārt, ja Eiropas Komisijas prasība pret Poliju tiks iztiesāta Eiropas Savienības Tiesā, tad Latvijas valdībai vajadzētu iestāties šajā lietā Polijas pusē[23] un kompetenti palīdzēt aizstāvēt tās tiesu sistēmas un tiesnešu neatkarību.

Treškārt, no Latvijas ievēlētajiem deputātiem Eiropas Parlamentā vajadzētu argumentēti palīdzēt Polijas patriotiem aizstāvēt “jauno” tiesu varu.

Ceturtkārt, lai gan Eiropas Komisijas ģenerālsekretārs ir tikai tehnisks amats, tomēr nesen šajā amatā stājusies no Latvijas nākusī Ilze Juhansone noteikti arī ir dzirdējusi par tiesiskumu un likuma varu, tāpēc viņa varētu lūgt Eiropas Komisijas politiskajai vadībai likt mierā Poliju, bet neieklausīšanās gadījumā ļoti cienījama viņas rīcība būtu atkāpšanās no amata, ar attiecīgu paziņojumu, kurā noteikti ieklausītos atbildīgās amatpersonas.

Piektkārt, ja ar iepriekš minētajiem ierosinātajiem tiesiskās un politiskās aizsardzības līdzekļiem rezultāts netiek panākts, tad, konsekventi sekojot vēršanās pret Polijas tiesu varu loģikai un piesaucot konkrēti pierādāmu apstākļu kopumu, Latvijas tiesneši ar Latvijas Tiesnešu biedrības konsultatīvo palīdzību un atsaucoties uz Eiropas Savienības tiesas 2019. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-585/18, C-624/18 un C-625/18 A. K. u.c. pret Sąd Najwyższy atziņām, varētu ik reizi katrā savā izskatāmajā lietā vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu, šādos prejudiciālajos jautājumos apšaubot ne tikai Latvijas Republikas Tieslietu padomes, Satversmes tiesas, Augstākās tiesas un tās Disciplinārtiesas, bet arī Eiropas Savienības Tiesas, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta kompetenci, neatkarību un objektivitāti.

Secinājums

Mēs atkal piedzīvojam situāciju, kad atkārtojas sen zināmā rīcības izvēle ar Jūdas Iskariota un Jēzus atšķirīgo attieksmi pret piedāvājumiem sadarboties ar ļaunumu un tam pakalpot, no kā Jūda noteikti īstermiņā bija ieguvējs, jo par pakalpojuma izpildi – nodevību – saņēma naudu, slavu valdošajās aprindās, kā arī iespēju īstenot varu pār Jēzus brīvību[24], turpretī Jēzus savas misijas izpildei atteicās sadarboties ar ļaunumu un no par šādu sadarbību viņam piedāvātās nodrošinātības, varas un slavas[25]. Atšķirībā no Jēzus, kurš zināja iespējamo vēlāko notikumu attīstību, Jūdam tas sākotnēji nešķita personīgās dzīvības vai nāves jautājums, bet gan viegli realizējams darījums, kurā galvenais bija vienoties ar pareizajiem cilvēkiem un sadalīt lomas.

Šķiet, ka Polijas “vecie” tiesneši un to atbalstītāji savdabīgā Lieldienu lugā par “jauno” sodīšanu ir iedzīvojušies Jūdas Iskariota lomā, Eiropas Komisijai tēlojot sinedriju, Eiropas Parlamentam – pārsvarā statistu pūli, bet Eiropas Savienības Tiesai – Ponciju Pilātu. Ir pat savi potenciālie Barabas, piemēram, Spānijas tiesu sistēma ar tās katalāņu politieslodzīto vajāšanām.

Gan šāda veida teātra izrādē attēlotajā notikumā, gan procesā pret Poliju sodīšana notiek kā varas ļaunprātīga izmantošana pret sodāmo, kurš nesadarbojas ar ļaunumu un tam nepakļaujas, taču pats savu varu pret sodītājiem neizmanto. Sodāmais jau ir atgādinājis sodītājiem: „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes”[26]. Arī nodevība ir iespējama tikai pēc uzticēšanās vēlākajam nodevējam, kad tam bijusi dota kaut kāda vara.

Taču minētā izrāde ir “improvizācijas teātris”, kurā savu turpmāko rīcību var izvēlēties ikviens, izņemot sodāmo, kurš konsekventi pilda savus pienākumus visas sabiedrības un tai būtisko pamatvērtību labā, tāpat kā mūsu senči un mēs 1920. gada, 1991. gada un 2009. gada janvārī.

Vai mēs tagad klusēsim, iesim gājienos, stāvēsim un skatīsimies kā soda sodāmo, uzjautrināsimies par veiklo nodevību, sumināsim absurdus iemeslus izdomājušos sodītājus un tos uzkūdošo statistu pūli, aplaudēsim, sadalīsim sodāmā apģērbu, bet pēc izrādes piedalīsimies dzīrēs un dosimies mājup?

Nē, mēs aizstāvēsim sodāmo, jo faktiski visā šajā stāstā atsauces uz “jauno” ir uz radītāja (darbu veicošo) spēku, kas ir pastāvējis vēl pirms un pastāvēs pēc “vecās” iznīcības (entropijas). Mūsu acu priekšā notiekošajā izrādē tiek terorizēts sodāmais, kurš ir arī teātra un citu ēku būvētājs. Mūsu neatkarība, tostarp iespēja brīvi būt klāt šajā procesā, un mūsu mājas pastāv, pateicoties sodāmajam, tāpēc, ja vien teātra ēka nesagrūs pār mūsu galvām, tad, pārnākot mājās pēc izrādes un tai pieskaņotajām svinībām, vai nu mums māju, vai mūsu pašu vairs var nebūt.

Nobeigums

Mans situācijas vērtējums nav pilnīgi identisks visām Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijām, Venēcijas komisijas ziņojumiem un citiem viedokļiem, bet mums tieši tāpēc ir dots prāts, jūtas un griba, lai ik reizi no jauna izvērtētu katras lietas būtiskos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ņemtu vērā kopīgās intereses, visos šādos vērtējumos, ieteikumos un atzinumos salīdzinātu un pārbaudītu argumentus, no tiem izvēloties atbilstīgākos un pieņemamākos rīcībai.

Ceru, ka spēsim aizstāvēt Eiropas Savienības pamatvērtības kopā ar atbildīgajām Polijas valsts konstitucionālajām institūcijām. Tiesiskumam un likuma varai jādarbojas cilvēka labā, nevis atsevišķu savtīgu personu interesēs, kas izmanto tām uzticētās pilnvaras, lai liekulīgu tekstu aizsegā īstenotu spaidus, bet sev iegūtu mantu un slavu pūļa gaviļu un skatītāju klusēšanas pavadībā.

Za naszą i waszą wolność![27]

---

[1]  Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 “Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība”, 2010. gada 17. novembris, 11. punkts

[2]  Skat. tostarp https://lvportals.lv/dienaskartiba/312289-varsava-uzsver-polijas-neatsveramo-ieguldijumu-latvijas-valstiskuma-nostiprinasana-2020

[3]  Skat. https://twitter.com/RuditeV/status/1215954528249487360.

[4]  Skat. https://jauns.lv/raksts/arzemes/366452-simtiem-melnas-amata-mantijas-terptu-tiesnesu-iziet-varsavas-ielas

[5]  Skat. rakstus “Tieslietu sistēmas izmaiņu interpretācijā neievērotā tiesu vara”, https://mmednis.home.blog/2019/12/31/maris-mednis-ll-m-tieslietu-sistemas-izmainu-interpretacija-neieverota-tiesu-vara/; “Valsts nezagšana. 2. daļa. Dzīvības vēsts tiesībsargātāju Pētera aizstāvībai”, https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-2-dala-dzivibas-vests-tiesibsargataju-aizstavibai/?fbclid=IwAR1DicxbezD_UKnfRo9lGB-zC2AzuzN9lcJ1ENtDTZ_P9v9iXJsqFKfU-ac.; “Piezīmes ES Tiesā notiekošajai tiesvedībai Polijas tiesu sistēmas reformas lietā”, https://www.delfi.lv/news/versijas/maris-mednis-piezimes-es-tiesa-notiekosajai-tiesvedibai-polijas-tiesu-sistemas-reformas-lieta.d?id=50571605; .

[6]  Skat. https://www.euractiv.com/section/justice-home-affairs/news/european-parliament-calls-on-member-states-to-act-on-poland-and-hungary/

[7]  Eiropas Savienības tiesas 2019. gada 19. novembra spriedums A. K. u.c. pret Sąd Najwyższy, apvienotajās lietās C-585/18, C-624/18 un C-625/18. ECLI:EU:C:2019:982.

[8]  Skat. https://ruleoflaw.pl/oral-justification-of-the-supreme-court-judgment-in-connection-with-the-cjeu-ruling-regarding-the-disciplinary-chamber-and-the-national-council-of-the-judiciary/

[9]  Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 “Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība”, 2010. gada 17. novembris, 10. punkts

[10]  Skat. 8. zemsvītras piezīmi.

[11]  Arī “jaunie” kā “jēri” un “vecie” kā “āži”

[12]  Tiesību aktus ar dokumentiem varu pierādīt, bet sarunu ierakstu man nav

[13]   Plašāk tiesnešu disciplinārsodīšanas problēmas ceru izskatīt kaut kad vēlāk īpašā juridiskā publikācijā

[14]  Kā bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, kad pajautāju, kā viņam nav kauna staigāt pa Rīgas ielām

[15]  Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 28.novembra spriedums „Lavents pret Latviju”, sūdzība nr.58442/00, 20.punkts

[16]  „Tiesu nedrīkst ietekmēt”, Diena. 1997.gada 16.oktobris

[17]  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 27. novembra spriedumā Nr. 17892/03Savičs pret Latviju, 110. punktā minēts, ka Latvijā administratīvās tiesas līdz 2006. gadam nebija pieejams tiesiskās aizsardzības līdzeklis par ieslodzījuma apstākļiem, bet 92. punktā ir atsauce uz manis taisīto Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 7.decembra spriedumu lietā Nr. A42278805, ar kuru uzdots nodrošināt, lai ieslodzītais saņemtu personiskās higiēnas līdzekļus.

[18] Augstākā tiesa 2010.gada 12.oktobra lēmumā lietā Nr.SKA-589/2010.

[19]  http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNjExODA4e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt, http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNTA3NzA5e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt  

[20]  Skat. Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt. http://citadiena.ir.lv/2010/01/14/gulans-pielaujuka-maiziti-var-neapstiprinat/comment-page-3/

[21]  Skat. 2020.gada 8.janvāra interviju ar dr. hab. Tomasz Przesławski tīmekļa vietnē https://visegradpost.com/en/2020/01/08/tomasz-przeslawski-polish-supreme-court-judge-many-of-the-current-actions-of-representatives-of-the-legal-professions-can-be-seen-as-a-threat-to-basic-legal-values/

[22]  Analoģisks Saeimas 2020. gada 16. janvāra paziņojumam “Par Latvijas Republikas okupācijas 80. gadskārtu un Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanas nepieņemamību”

[23]  No Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 24. jūnija sprieduma lietā C‑619/18 redzams, ka šajā tiesvedībā Poliju atbalstīja tikai Ungārija.

[24]  Lūkas 22:3-5

[25]  Mateja 4:1-11

[26]  Jāņa 19:11

[27]  Par mūsu un jūsu brīvību!

Latvijas plašsaziņas līdzekļos nesen tika vispārīgi atspoguļotas politiski ierosinātās izmaiņas tieslietu sistēmā – specializētas ekonomisko lietu tiesas izveidošanā, kā arī ģenerālprokurora iecelšanas un atcelšanas kārtībā. Tika izteiktas bažas par tiesu varas viedokļa neievērošanu šajās likumdošanas iniciatīvās un izpildvaras pārstāvju līdzdalību ģenerālprokurora izvēlē, mazinot Augstākās tiesas priekšsēdētāja lomu. Kāda no Saeimā iekļuvušajām partijām jau iepriekš iebildusi pret Satversmē paredzētā varas sadalījuma maiņu: “Mēs dzīvojam 1918.gada 18.novembra dibinātajā Latvijas Republikā, tāpēc ir noraidāmas jebkādas runas par kaut kādu otro republiku, kas radās pēc PSRS sabrukuma. Latvijas Republika nav Latvijas PSR tiesību mantiniece. Mēs ar vislielāko cieņu izturamies pret 1922.gada Satversmi, [..] nav jāmaina varas sadalījums [..]”¹. Tāpēc šodien, 2019.gada 31.decembrī, šķiet būtiski izskatīt jautājumus, vai tiesu varai ir viedoklis, vai ģenerālprokurora izvēlē, Tieslietu padomes, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un prokuratūras darbībā tiek īstenota tiesu vara, vai izmaiņas tieslietu sistēmā skar valsts konstitucionālo institūciju varas sadalījuma maiņu, vai jāatjauno starpkaru Latvijas parlamentārās demokrātijas laika normatīvais regulējums arī tieslietu sistēmā?

Ekonomisko lietu tiesas izveidošanas ierosinātāji noteikti ir iedvesmojušies ne tikai no Aristoteļa “Politikas” Ceturtās grāmatas XIII daļas 1. punkta, kurš starp astoņām tiesu iestādēm kā piekto veidu norādīja tiesu par lieliem tirdzniecības darījumiem starp privātpersonām, bet arī ārvalstu paraugiem, kurās darbojas atsevišķas ekonomisko lietu tiesas ar šādu vai citādu nosaukumu. Šāda specializēta tiesa (tiesas sastāvi) esošajā tiesu sistēmā nemaina varas sadalījumu, taču rūpīgi jāapsver piekritības jautājums. Ne visai pārliecinošs ir pretarguments, ka šādam tiesas sastāvam būtu negodīgi mazāka noslodze, jo arī tagad slodze dažādās tiesās nav vienāda². Katra lieta jāizskata taisnīgi un likumīgi, bet teksta apjoms un skaistums tiesas nolēmumā ir sekundārs, atstājams kā noteicošais kritērijs tiesībzinātnieku pētījumiem.

Katrā ziņā tiesu sistēmas organizācija ir likumdevēja kompetence, kam jāizskata pēc būtības un jāmaina tieslietu sistēma, varbūt pat atšķiroties no starpkaru Latvijā noteiktās kārtības, ja reformas ir valsts interesēs. Arī man kopš 1993. gada apmēram 10 gadu laikā izdevās veikt krimināljustīcijas reformas, nepārzinot šīs jomas organizāciju starpkaru Latvijā, bet arī tagad uzskatu, ka pamatoti pirmām kārtām risināju aktuālās problēmas, kam izmantoju visu labāko praksi, jo 18.novembra Latvijas Republikas normāla attīstība notiktu līdzīgi ziemeļvalstīm, uz kurām orientējos reformu gaitā³. Pēc minēto reformu panākumiem mani uzaicināja strādāt Administratīvajā rajona tiesā, lai veiktu tiesu sistēmas uzlabojumus, ko daudzi kautrējās darīt. Vairāk kā 15 gadu laikā pēc tiesneša statusa iegūšanas, papildus tiesāšanai un kolēģu kvalifikācijas celšanai, izteicu priekšlikumus uzlabot normatīvo regulējumu, no kuriem tikai atjaunotā disciplinārtiesa darbojās starpkaru Latvijā, bet jaunumi bija sakārtota Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbība, izveidota Tiesnešu ētikas komisija un 2010.gadā Tieslietu padome, taču tās konkrētais izpildījums nav mans, jo jau vismaz 2002.gada beigās tika runāts par Tieslietu padomes izveidošanu⁴ un šādas padomes iepriekš darbojās arī citās valstīs. Taču Tieslietu padome nemaina valsts varas sadalījumu, jo tiesu varu neīsteno.

2009.gada sākumā Latvijas tiesu sistēmu skāra divas būtiskas problēmas, kuru risināšana atbilda Tieslietu padomes kompetencei. Pirmkārt, tiesu sistēmu tieši pārstāvošas institūcijas iesaistīšanās bija vajadzīga tiesnešu karjeru ietekmējošos lēmumos, lai atslogotu Saeimu un tieslietu ministru no atkārtotas lemšanas par Saeimas jau amatā iecelta tiesneša turpmāko darbu tiesu varas amatā; un (ar pirmo cieši saistīts) otrkārt, kad Latvijai naidīgi spēki nolēma prettiesiski neitralizēt nevainojami strādājošus un novatoriskus tiesnešus, lai tie netraucētu nepildīt likumu tiesnešu atlīdzības jautājumā, kura risināšanu arī ierosināju uzticēt Tieslietu padomei kā tiesu sistēmu pārstāvošam orgānam. Kopš 2004.gada esmu Tiesnešu biedrībā, kuras vienīgā aktivitāte bija rīkot svinības, nevis aizstāvēt tieslietu sistēmu pret patvaļu, ko pieļāva arī tieslietu ministrs, un bija vajadzīga visas tieslietu sistēmas pārstāvības organizācija, kas vienotos un konsultētu par sistēmai aktuālajiem jautājumiem. Kad kolēģi lūdza mani pārliecināt Satversmes tiesu nodrošināt tiesnešu atalgojumu, ņemot vērā manu pozitīvo pieredzi tās tiesneša Andreja Lepses konsultēšanā par ieslodzītā tiesību un tiesnešu neatkarības problēmām, lai gan piedalījos pamatojuma sagatavošanā sūdzībai Satversmes tiesā, vienmēr ievēroju nemo judex in causa sua principu un neuzskatu par pareizu tiesu lietu sarunāšanu, tostarp ar tiesnešu kolektīvo pieteikumu palīdzību, jo cienījama tiesa un valsts varu savstarpēja kontrole ir visas sabiedrības interesēs, tāpēc tieši likumdevējam ir jārūpējas par pienācīgu atlīdzību tiesnešiem.

Arī iepriekš, pretēji Satversmes tiesas pārstāvju lūgumam, negāju pārrunāt kādu citu lietu, kas manas intereses gan neskāra, bet bija pašsaprotama valststiesību speciālistiem un tika ierosināta saistībā ar pārvaldes iestādēm saglabātām juridiskās personas tiesībām⁵, kādas bija arī prokuratūras iestādēm. Nepieciešamībai uzlabot valsts pārvaldes iekārtas tiesisko regulējumu personīgās sarunās piekrita daudzi juristi, tostarp Egils Levits un Valerijans Jonikāns.

Izskatot minēto lietu, Satversmes tiesa 2006. gada 20. decembra spriedumā lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam” (turpmāk arī – Spriedums) pozitīvi atzina, ka lēmums par tiesu varas amatpersonu ir administratīvs akts⁶, tomēr, nepieaicinot valststiesību zinātniekus un jocīgi interpretējot atsauces uz avotiem svešvalodās⁷ (skat. tālāk), uzskatīja, ka ar Sprieduma nosaukumā minēto normu atbilstību Satversmei esot viss kārtībā, kas vēlāk izrādījās kā dziesmā “Tout va très bien Madame la Marquise”, jo Spriedumu nepildīja ne Augstākā tiesa⁸, ne likumdevējs, kurš pēc Sprieduma veicis grozījumus četru no tā virsrakstā minēto piecu Prokuratūras likuma pantu normās. Vēl nav mainīta Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas norma ar tekstu “Prokuratūra ir tiesu varas institūcija [..]”, lai gan pat ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers 2019.gada 20.decembrī atzina, ka šīs normas atbilstību Satversmei nesekmīgi centies panākt ar atsauces uz prokuratūru iekļaušanu Satversmes tekstā⁹, kamēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa¹⁰ un Satversmes tiesa¹¹ pēc Sprieduma atkārtoti secinājusi, ka prokuratūra neīsteno tiesu varu (tiesu nespriež). Tāpēc izskatīšu, ko būtībā nozīmē prokuratūra kā “tiesu varas institūcija”, sākot ar atsevišķiem jēdzieniem minētajā normā.

Par vārdu “prokuratūra” jānorāda, ka pirmsokupācijas Latvijā Tiesu iekārtas likumos (tagadējā Prokuratūras likuma un likuma “Par tiesu varu” vietā) “prokuratūra” nozīmēja “prokuroru” kopumu (līdzīgi kā “advokāti” un “advokatūra”¹²), kad prokurori darbojās pie apgabaltiesām, virsprokurors ar biedriem – pie Augstākās tiesas tieslietu ministra kā ģenerālprokurora pārraudzībā, bet prokurorus iecēla un atcēla Ministru kabinets. Tiesu iekārtas likumu 75.pantā bija paredzēts, ka “prokuratūras amatpersonu darbība aprobežojas ar tiesu resora lietām”¹³.

Prokuratūra kā centralizēta struktūrvienību sistēmas, ģenerālprokuratūra un atsevišķi ieceļama ģenerālprokurora amats ar patstāvīgu uzraudzību pār likumības ievērošanu pēc PSRS parauga šādi nostiprināti Prokuratūras likumā neatkarības atgūšanas gaitā divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.

Tātad Prokuratūras likums nav 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesību mantojums. Ja tiktu vaļā no Prokuratūras likuma un likuma “Par tiesu varu” par labu Tiesu iekārtas likumiem, tad mainīt ģenerālprokurora iecelšanas kārtību nevajadzētu, jo ģenerālprokurors būtu tieslietu ministrs, kurš mainītos līdz ar Ministru kabinetu.

Tomēr “panti rej”¹⁴ un mainās arī viedokļi par prokuroru statusu. Ir tendence nostiprināt prokuroru neatkarību, par to taisīti atzinumi, šobrīd kritizējot Polijā pastāvošo 18.novembra Latvijas Republikai līdzīgo kārtību, kad tieslietu ministrs pilda ģenerālprokurora pienākumus¹⁵, taču kritizē ne jau pašu šo amatu savienošanu, bet gan centralizēto kārtību, kad vadība var iejaukties prokurora darbībā konkrētā krimināllietā, nenodrošinot pienācīgu kontroli pār šādu iejaukšanos¹⁶. Poliju aizstāvot pret nepamatotiem pārmetumiem, arī Latvijai jāizvēlas iespējami labākie risinājumi¹⁷ un tie kompetenti jāpamato.

Ievērojot Satversmei atbilstošu varas sadalījumu, pēc iespējas jānovērš esošās un nav jārada jaunas problēmas. Tiesu sistēmā, tostarp prokuratūras darbībā, nepieciešams samērot vismaz trīs aspektus – valsts intereses gan ar cietušo, gan tiesājamo tiesību aizstāvību. Šobrīd neviens no šiem aspektiem nav apmierinošs. Tāpēc nav tik svarīga ģenerālprokurora neatkarība vai iecelšanas kārtība, bet gan prokuroru un virsprokuroru atkarība no likuma, valsts intereses un personu tiesības. Saprātīgi būtu atjaunot vismaz 18.novembra Latvijas Republikā noteikto kārtību, ka prokurorus ieceļ un atceļ Ministru kabinets (tagad var piedāvāt to pašu veikt Tieslietu padomei, jo prokuroru neatkarībai nav jāsasniedz Saeimas ieceltu tiesnešu neatkarība), tiek nodrošināta sabiedrības interešu aizstāvība, būtiskāka privātapsūdzības un izmeklēšanas tiesneša loma kriminālprocesā.

Tāpēc tālāk mēģināšu atbildēt, vai mainīts valsts varas sadalījums, un vai tas traucē uzlabot sistēmu?

Manuprāt jēdziena “institūcija” vietā Prokuratūras likuma 1. panta pirmajā daļā vairāk iederētos “institūts” vai “orgāns”, jo Satversmē starp valsts varas konstitucionālajām institūcijām “prokuratūra” nav minēta, bet šajā ziņā jāprasa padoms LZA Terminoloģijas komisijai, kura, šādi definējot “institūcijas”, iebilst pret novecojušo Satversmē minēto “orgānu”¹⁸, lai gan ne pret līdzīgi savādi skanošajiem “locekļiem” un pat “loceklēm” Saeimā un Ministru kabinetā.

Satversmes tiesa Spriedumā gan nepamatoti izvairās no vārda “iestāde” lietošanas šādā 1918.gada 18.novembrī dibinātajā Latvijas Republikā noteikto tiesisko kārtību aprakstošā citātā: “Pēc savas būtības prokuratūra ir pārvaldes iestāde, ne tiesu iestāde”¹⁹ (un izvairās no šā citāta lietošanas vispār).

Taču tiesu varas izpratnē būtisks ir jēdziens Rechtspflege Satversmes tiesas sprieduma 12.1. punktā [sic]: “Sākotnēji prokuratūra tika uzskatīta par administratīvu institūciju – tā pildīja izpildvaras funkcijas. [..] Prokuratūrai jābūt nevis izpildvaras institūcijai, bet gan tiesu varas daļai (Organ der Rechtpflege), kas ir atkarīga tikai no likuma, prokuratūras amatpersonu sirdsapziņas un sabiedriskās domas [sk.: Лазаренко А. О независимости прокуратуры // Закон и судъ, 1934, No 3(43), с. 1473 – 1478].”

Var līdz ar Satversmes tiesu šeit uzskatīt par mazsvarīgu vārda Rechtspflege pareizrakstību vai to, ka citēta autora šķērsatsauce²⁰. Taču no iepriekš citētā Sprieduma teksta “tiesu varas daļa” tulkojumā pazudusi būtiska nianse, proti, Spriedumā citētais tiesību zinātnieks šo Organ der Rechtspflege oriģinālā nosaucis par орган правосудия [skat.: Лазаренко А. О независимости прокуратуры// Закон и судъ, 1934, No 3(43), с. 1474].

.

Vācu valodas Rechtspflege (krievu (отправление) правосудия, angļu (līdzīgi franču) administration of justice) latviešu valodā tulko gan kā “tiesas spriešana”, gan “taisnīgums”, turpretī “tiesu vara” vācu valodā ir rechtsprechende Gewalt (tās orgāni – Judikative), krievu судебная власть, angļu judicial power (tās orgāni – judiciary), franču pouvoir judiciaire.

Vai minētie dažādie apzīmējumi nosaka atšķirības starp tiesu iekārtu un tiesu varu?

Ar tiesu varu saprot arī tiesu iestādes, kas atbilstoši Satversmes 86.pantam ir “orgāni”, kuri spriež tiesu “likumā paredzētā kārtībā”. Uz to Sprieduma 9.3.punktā ir atsauce, ka “Satversmes 92. pantā minētais jēdziens “taisnīga tiesa” ietver divus aspektus, proti, “taisnīga tiesa” kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un “taisnīga tiesa” kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta”, bet kopā ar 9.2.punktu – ka Satversmē “nav ietverts nedz izsmeļošs to institūciju uzskaitījums, kuras spriež tiesu, nedz arī tiesu varai piederīgās institūcijas”.

Tiesas spriešanas orgāni noteikti ir tiesu iekārtas daļa, savukārt pienācīgs process ir vispārīgs un jāizmanto visās dzīves, īpaši valsts pārvaldes, jomās. Tiesiskajās attiecībās process var būt pienācīgs arī tad, kad lietu izskata, taču tiesu varu nerealizē. Tā notiek nevis uz Satversmes, bet gan uz savstarpējas vienošanās pamata veidotā strīdu izšķiršanas mehānismā, piemēram, šķīrējtiesā. Pretēji tam, tiesu vara ir saistoša personai pat pret šīs personas gribu, tāpēc šķīrējtiesa nav tiesu vara, pat ja būtu nebūtiska tās minēšana Satversmē un pat ja tajā process ir pienācīgs.

Tāpēc jēdziena “taisnīga tiesa” Satversmes tiesas uzsvērtie aspekti kopā nepiepilda visu jēdziena “tiesu vara” saturu, jo netiek ievērota “vara”, kādēļ jāpievēršas valsts varas dalīšanas būtībai.

Dievišķās un cilvēku varas dalījums atšķiras. Dieva vara ir vienota, likumi pastāvējuši jau sākotnēji, tos cilvēki cenšas izzināt, uz rīcību reaģē, bet tiesa vēl nav bijusi un to gaida “pļaujamā laikā”²¹. Dieva tiesas analogs nav cilvēku tiesa, jo sabiedrība tiesu vairāk piemēro kā līdzekli. Cilvēks kā dzīva būtne sākotnēji rīkojas neapzināti, tad apzinās savu gribu, mēģina to realizēt. Kopienas pakāpeniski organizējas, lai saglabātos, efektīvi rīkotos saskaņā ar atsevišķās un kopīgās politiskās gribas samērošanu, to formulējot likumos. Saimnieciskie, ģimenes jautājumi tiek risināti vienojoties, bet vara pēc vajadzības izmantota īpaši ārlietu un drošības jautājumos, kuru nodrošināšanai veido valsti. Tāpēc var teikt, ka sākotnēji visa valsts vara bija izpildvara, kas izriet no viena avota – valsts pilsoņu kopuma vai tā atzīta valdnieka rīcības, kurš vēlāk savu gribu un iespējas apkopoja likumos, īstenoja ar padoto palīdzību un pārbaudīja izpildes atbilstību (valdnieka tiesā curia regis). Pakāpeniski sabiedrība saprata, ka efektīvākai un taisnīgākai valsts varas realizācijai tā jāsadala trijos patstāvīgos zaros²² to savstarpējai kontrolei, kas tomēr katram valsts varas atzaram tā raksturīgākajās izpausmēs ir ierobežota.

Aristotelis “Politikas” Pirmās grāmatas V sadaļas 1. daļā valsts organizācijas salīdzina ar ģimeni, kurā ir dažādas personas un attiecības starp tēvu, māti, bērniem, vergiem, kad pamatā savstarpējas attiecības ir analogas politiskajām attiecībām²³ starp vienlīdzīgiem subjektiem, un tikai nepieciešamības gadījumā tiek realizēta vara. Manuprāt, arī valsts varu un tās konstitucionālās institūcijas var salīdzināt ar ģimeni. Pamatā ir pilsoņu kopums, kas veido savstarpējas politiskas attiecības, kuru risināšanai pilsoņi politiski deleģē pilnvaras saviem tieši vai netieši izvēlētiem vietniekiem (piemēram, ievēl parlamentu, kas ievēl valdību). Viena un tā pati persona pieder gan pie pilsoņu kopuma, gan var piederēt vēl pie kādas citas valsts varas konstitucionālās institūcijas²⁴, taču amatpersonai valsts vara ir tikai tās funkciju izpildes ietvaros un laikā, bet ārpus tā personai var būt arī cita – piemēram, vecāku pār bērniem, īpašnieka pār uzņēmumu – vara un tā turpina veidot citas, arī politiskās attiecības.

Valsts varas sadalījums nostiprināts konstitucionālo institūciju formā atbilstoši to pilnvarām galīgajā instancē izlemt par kādu valsts varas aspektu. Likumdevējai varai ir augstākā autoritāte normatīvajos aktos, kas galīgajā instancē ir valsts konstitūcija; izpildvara ir atbildīga pār normatīvo aktu izpildi un rīcību vispār, kura galīgajā instancē visraksturīgāk izpaužas proaktīvajos ārlietu un drošības jautājumos; bet tiesu vara normatīvos aktus interpretē un piemēro individuāliem gadījumiem, arī strīdu izšķiršanai, ar galīgo saistošo spēku valsts vārdā. Faktiski tiesu vara ir vienota ar izpildvaru kā tās rīcības galvenokārt retroaktīvas pārbaudes augstākā instance vēsturiski²⁵ un arī šodien²⁶, bet attiecībā uz izskatītām lietām tiesu vara darbojas arī līdzīgi likumdevējam²⁷. No šādas saistības nav izslēgts arī civiltiesisko strīdu galīgais risinājums tiesā gan varas uzspiešanā civillietās, kad puses nevar vienoties, gan vēl vairāk iejaucoties atsevišķās (piemēram, sabiedrisko pakalpojumu, konkurences, patērētāju, ģimenes tiesību) jomās ar valsts administratīvi tiesiski regulētām civiltiesiskām attiecībām, tomēr, ja valsts ir viens no lietas dalībniekiem, tad tiesai prioritāras ir pilsoņu kopuma izvēlēto likumdevēju pieņemtā normatīvajā aktā atspoguļotas kopējās intereses, nevis atsevišķa valsti pārstāvoša orgāna amatpersonu intereses. Tātad tiesu varas neatņemama iezīme ir ne tik daudz nošķirtība no izpildvaras, kā nolēmumu nepārsūdzamība²⁸ un saistošais spēks, kuru taisnīgai nodrošināšanai raksturīga un nepieciešama kvalificētība, neatkarība un objektivitāte. Varas izmantošanas mērķim pretēja ir varas ļaunprātība sodīšanas dēļ bez “tiesas spriešanas”, bez “taisnīguma”²⁹.

Dažādas personas dažādos procesos var dažādi īstenot dažādus varas aspektus.

Viens gadījums ir tiesu eksperti, kuri darbojas neatkarīgi, nodrošinot pienācīgu procesu tiesas spriešanai, bet Tiesu ekspertu likumā nav paredzēts, ka Valsts tiesu ekspertīžu birojs ir tiesu varas institūcija. Pašiem ekspertiem vispār nav nekādas valsts varas, bet par valsts tiesu ekspertiem institucionāli ir atbildīga izpildvara. Tomēr pat autoritārā valstī par nenormālu uzskatītu situāciju, ja profesionāla eksperta slēdziena saturs būtu atkarīgs no kāda norādījumiem. Pienācīgs, objektīvs process būtu jāievēro arī izmeklētājiem, kuri ir institucionāli padoti izpildvarai. Gan tiesu eksperti, gan izmeklētāji palīdz tiesas spriešanā, taču nav tiesu vara.

Otrs gadījums ir Satversmes tiesa, kas īsteno tiesu varu daļā par normatīvo aktu atbilstību Satversmei (nepārsūdzami interpretē tiesību normas individuālos gadījumos valsts vārdā), bet ir no tiesas atšķirīga valsts varas konstitucionālā institūcija, kurai ne pienākuma, ne ieinteresētības nozīmē nav saistošs pienācīgs process, jo tā var pēc izvēles izskatīt vai neizskatīt lietas ar subjektīvi pieaicinātu personu atzinumiem tikai atbilstoši politiskajai gribai, savu izvēli neizskatīt lietu būtībā nepaskaidrojot vai formāli aizbildinoties ar juridiskā pamatojuma trūkumu, tāpat kā kasācijas instance Augstākajā tiesā, aizbildinoties ar nenozīmīgumu judikatūras veidošanā. Šāda politiska tiesvedība nav apmierinoša, taču likumā paredzēts taisnīgs process vismaz vienā tiesas instancē, kā nav attiecībā uz prokuroru darbību.

Savulaik Egils Levits norādīja uz to, ka Satversmes tiesas tiesnešiem pēc amata termiņa netiek maksātas izdienas pensijas. Manuprāt, ja šo kārtību maina, tad tas jādara kompleksi, līdz ar tiesībām uz izdienas pensiju Satversmes tiesas tiesnešus pakļaujot disciplināratbildībai par pārkāpumiem un aktīvi izmantojot šo instrumentu, mainot disciplinārlietu izskatīšanas kārtību un paplašinot personu tiesības piedalīties disciplinārprocesā pret nederīgiem tiesnešiem. Šā risinājuma paveids ir arī citās valstīs lietotā šobrīd Satversmes tiesai piekritīgo jautājumu piekritības noteikšana Augstākajai tiesai. Atsevišķa Satversmes tiesa nebūtu vajadzīga arī tad, ja likumdevējs tiesībpolitiski izlemtu, ka par konkrētu normatīvo aktu atbilstību Satversmei lemj ikvienas instances tiesa vai tiesnesis konkrētas lietas izskatīšanā.

Trešais gadījums ir izvēlēts tiesnesis tiesas priekšsēdētāja amatā, kurš ārpus retai tiesas spriešanai realizē izpildvaras vai civiltiesisko attiecību (slēdzot līgumus ar darbiniekiem) funkcijas.

Ceturtais gadījums ir Tieslietu padome, kura sastāv no pēc politiskas izvēles kritērijiem ieceltām personām un pat tiesnešiem tās sastāvā nav tiesu varas tiesas spriešanas izpratnē, kas tiks iesaistīta tad, ja kāds Tieslietu padomes lēmums tiks pārsūdzēts tiesā.

Prokurori savu funkciju izpildē pēc definīcijas nav objektīvi un nespriež tiesu, jo pārstāv vienu no pusēm, ir arī valsts (fiskālo) interešu pārstāvji, piemēro vainas prezumpciju, pretstatā tiesas ievērotajai nevainīguma prezumpcijai un objektivitātei. Prokurori tiesiskumu pārbauda proaktīvi, bet tiesa – retroaktīvi, kas arī parasti ir būtiska izpildvaras un tiesu varas atšķirība. Ņemot vērā iepriekš minēto un darbības specifiku, prokuroriem ir ne tikai izpildvaras (apsūdzības uzturēšana, atbildes sniegšana uz iesniegumiem, valsts interešu pārstāvība) vai kvazi-tiesas (prokurora brīdinājums, priekšraksts par sodu), bet arī tiesu konsultējošā orgāna (atzinumu sniegšana procesos³⁰, būtībā kā tiesību ekspertam, līdzīgi ģenerāladvokāta darbībai Eiropas Savienības tiesā) funkcijas, tomēr prokurori tiesu varu neīsteno – netaisa nepārsūdzamu saistošu nolēmumu par tiesību piemērošanu valsts vārdā. Šobrīd Latvijā, atšķirībā no daudzām tiesību sistēmām un 1918.gada 18.novembra dibinātās Latvijas Republikas, virsprokurors vai ģenerālprokurors var nepārsūdzami izlemt neuzsākt kriminālprocesu, taču teorētiski likums atļauj pašu tiesību aizskārumu ārpus kriminālprocesa tomēr pārsūdzēt administratīvā (ja tiesības aizskārusi pārvaldes iestāde) un/vai civilprocesuālā kārtībā, kas praksē gan ir problemātiski. Tāpēc tādu situāciju novēršanai, kad prokurora un/vai ģenerālprokurora nekompetences dēļ no noziedzīga nodarījuma cietušajam ir liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu, būtu plašāk jāatļauj privātapsūdzības tiesības vai arī jāatjauno 1918.gada 18.novembra dibinātajā Latvijas Republikā noteiktā kārtība, kad par krimināllietas ierosināšanu lēma izmeklēšanas tiesnesis, un kāda pastāv arī šodien civilprocesā un administratīvajā procesā – par lietas ierosināšanu vai neierosināšanu lemj pati tiesa. Vispār izmeklēšanas tiesneša lielāka loma ir raksturīga kontinentālās Eiropas Rietumu tiesību zara sistēmām, kur prokurori funkcionāli darbojas pie tiesām (Itālija, Francija) nevis prokuratūras centralizētā, hierarhiskā izpildvaras struktūrā (Vācija, Skandināvija).

Prokuratūras kā tiesu varas palīgorgāna funkcionālai darbībai pie tiesām (piemēram, starpkaru Latvijā) raksturīgi arī tas, ka prokurori ir neatkarīgi, bet virsprokurori vienkārši darbojas augstākas instances tiesās. Prokuroru pie tiesām iecelšana un atcelšana nav ģenerālprokurora ziņā. Tomēr arī tad prokurori ir institucionāli piederīgi izpildvarai. Prokurori pie tiesām ir neatkarīgi un nav hierarhiski centralizēti prokuratūras struktūrvienībā, bet hierarhiski centralizētās prokuratūras funkciju izpildē nav neatkarīgu prokuroru.

Citu valstu tiesību sistēmās prokuratūras organizācija ir visai atšķirīga un šajā rakstā autoram nav iespējams atspoguļot visas ģeogrāfiskās un vēsturiskās īpatnības. Pārsvarā prokurori un prokuratūra citu valstu oficiālajās valodās tiek saukti citādi (arī par valsts advokātu vai pārstāvi), bet Prokuratūras kā iestādes nosaukums parasti ir vai nu izpildvaras hierarhiskai institūcijai (Polijā)³¹, vai reliktiem no padomju tiesību sistēmas (Krievijā), kurā prokurori bija apveltīti ar tiesu varu (piemēram, sankcionēja arestu). Tas, ka Polijas konstitūcijā³² minēti gan prokurori, gan ģenerālprokurors, gan Tieslietu padome, nepadara tos par tiesu varu. Prokuroru dažādās funkcijas ir uzskatāmas itāļu valodā un tiesību sistēmā, kur procuratore apzīmē gan Senās Romas amatpersonu, gan apsūdzētāju kriminālprocesā, gan pārstāvi (kā prokūristu komerctiesībās), taču prokuroru kopumu dēvē par pubblico ministero vai procura, tātad prokuratūras kā institūcijas nosaukums netiek izmantots, tāpat kā Francijā prokuroru kopumu sauc par ministère public vai le parquet, savukārt Procureur général ir viens no vairākiem Procureurs généraux un apzīmē apelācijas vai kasācijas vai revīzijas instances tiesās strādājošus prokurorus, kuri ir funkcionāli patstāvīgi, bet par prokuratūru institucionāli ir atbildīga Tieslietu ministrija.

Satversmē paredzētas vairāk kā trīs valsts varas konstitucionālās institūcijas un arī citās valstīs bez trim galvenajām tiek atzītas palīginstitūcijas, proti, auditoru (Satversmē Valsts kontroles), elektorālā, u.c., un pie šādām palīginstitūcijām pieskaita arī prokuratūru, jo, piemēram, prokurora uzraudzība nepiederot ne pie viena cita valsts varas zara.

Secinājumi un ieteikumi

1. Valsts varas sadalījumā savstarpējai kontrolei būtiski ir nodrošināt normatīvo aktu taisnīgu un paredzamu ievērošanu un piemērošanu, bet struktūras ir tikai tam pakārtotas. Tiesu sistēmas organizācija un amatpersonu iecelšana ir izpildvaras vai tiesībpolitisks likumdevēja lēmums un par to nav un nevar būt nekāda tiesu varas viedokļa. Ja šie jautājumi nonāks līdz izskatīšanai tiesu varā, par to taisīs nolēmumu, nevis izteiks viedokli. Kad viens vai vairāki tiesneši ārpus tiesas spriešanas izsaka viedokli vai piedalās amatpersonu izvēlē, tas/tie neīsteno tiesu varu. Pienācīgs process notiek visur, taču tiesas spriešanas orgāni tieši tāpēc norādīti Satversmē, ka īsteno tiesu varu – nepārsūdzami interpretē un piemēro tiesības individuāliem gadījumiem, arī strīdu izšķiršanai, ar galīgo saistošo spēku valsts vārdā. Tieslietu padome, Augstākās tiesas priekšsēdētājs šo savu amata funkciju izpildē un prokurori ir saistīti ar tiesu iekārtu (tieslietu sistēmu), taču tiesu nespriež un pat ja tos iekļautu Satversmē, tiem nevarētu piešķirt tiesu varu. Tieslietu padomei ir izpildvaras, konsultatīvas un politiskas funkcijas tieslietu sistēmas pārvaldē, bet prokuratūra, lai gan īsteno arī kvazi-tiesas vai tiesas palīgfunkcijas, drīzāk ir valsts varas zaru “sānu dzinums”.

2. Kopš starpkaru laika tieslietu sistēma Eiropā ir mainījusies, un tā būtu mainījusies arī Latvijā normālas attīstības gaitā. Arī Latvijas tiesu iekārtā jau ir notikušas izmaiņas (izveidota Tieslietu padome, likvidētas Augstākās tiesas palātas, u.c.), tāpēc pēc vajadzības var veidot arī jaunas specializētās tiesas, taču izmaiņu mērķis ir aktuālo problēmu, nevis personiskās labklājības risināšana. Ar 18. novembra Latvijas Republikas prokuratūras atjaunošanu tiktu likvidēts atsevišķa ģenerālprokurora amats, līdz ar ko tieslietu ministrs būtu arī ģenerālprokurors, bet Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Tieslietu padome un Saeima tiktu atslogotas no lieka administratīva pienākuma, taču vēl svarīgāk ir katrā tiesvedībā samērīgi ievērot sabiedrības (valsts) intereses, noziedzīgos nodarījumos cietušo un tiesājamo tiesību aizstāvību. Ja pēdējā ir galvenokārt tiesu varas atbildība, tad par pirmajām divām ir atbildīga, bet nepietiekami nodrošina šobrīd neatkarīga un vienlaikus centralizēta prokuratūra ar ģenerālprokuroru vadībā.

3. Tiesu varu īsteno un tiesu spriež tikai likumā paredzētā kārtībā tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums³³. Prokuratūras likuma 1. panta pirmā daļa nepadara prokuratūru par tiesu varu un nemaina 1922.gada Satversmē noteikto varas sadalījumu, jo tiesu vara ne prokuratūrai, ne prokuroriem, ne ģenerālprokuroram nav uzticēta nevienā būtiskā normatīvajā aktā. Lai gan prokuroriem ir arī kvazi-tiesas funkcijas, pēc 2006. gada 20. decembra pamatotā tiesu praksē atkārtoti secināts, ka prokuratūra neīsteno tiesu varu un tiesu nespriež. Latvijas Republikā jānodrošina tiesiskums samērīgi iespējamo procesa dalībnieku un virzītāju interesēm, taču no likuma neatkarīgu ģenerālprokuroru un tiesnešu bezatbildība, negodīgums un nekompetence varas realizēšanā nav aizstāvības vērta.

Specializēta ekonomisko lietu tiesa un 1922.gada Satversmei atbilstoša prokuratūra nenovērsīs visas nepilnības tiesu sistēmas darbībā, kuru jāturpina sakārtot, bet no trūkumiem palīdzēs izvairīties kompleksa normatīvo aktu saskaņošana un tiesiski patiesa interpretācija. “Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu; jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks”³⁴.

2019.gada 31.decembris

1 Jaunās konservatīvās partijas Ideoloģijas sadaļa “Mūsu vērtības” https://konservativie.lv/vertibas/. Skatīts 31.12.2019.

2 Piemēram, Satversmes tiesa izskata mazāk lietu kā Rīgas apgabaltiesa

3 Sīkāk skat. https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-3-dala-akmens-pili-dzelondarzos-1/?fbclid=IwAR2zAuTsq2ZJkHtIzgm1z26CAjTvGdaSYwcnXjTbcEbxKx0iODG_4_I6IYA. Skatīts 31.12.2019.

4 Skat. https://www.tvnet.lv/6264785/aksenoks-ar-tiesu-varas-likumu-cer-veikt-tiesu-reformu. Skatīts 31.12.2019.

5 Kuru tiesībspējas īpatnības gan ir problemātiskas arī tagad, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu un izskatot strīdus starp dažādām pārvaldes iestādēm.

6 Saskaņā ar minētā Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma 14. un 19. punktu Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa piemērojama arī lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (arī prokurora vai tiesneša) statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība, jo tas ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (institucionāli var būt arī piederīgas likumdevēja varai kā Saeima vai tiesu varai kā ģenerālprokurors) darbojas kā izpildvara Administratīvā procesa likuma 2. panta jēdziena „izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli.

7 Skat. tālāk

8 Augstākā tiesa (J.Briede, A.Guļāns, J.Neimanis, V.Kakste, I.Skultāne, R.Vīduša) 2010.gada 12.oktobra lēmumā lietā Nr.SKA-589/2010 vēršas pret tiesu varu un nepatiesi apgalvo, ka Saeimas lēmums par tiesnesi esot politisks.

9 Skat. https://www.db.lv/zinas/generalprokurors-eriks-kalnmeiers-493970. Skatīts 31.12.2019.

10 Skat. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 29.marta spriedumu lietā Medvedev u.c. pret Franciju, §110.

11 Skat. arī Satversmes tiesas 2018.gada 24.janvāra lēmumu izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2017-13-01.

12 Tagadējā Latvijas Republikas Advokatūras likumā

13 Tiesu iekārtas likumi, Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas 1924. gada izdevums, Rīgā.

14 Vulgarizēts πάντα ῥεῖ (viss plūst), kam atbilstošais latīņu valodas izteiciens ir tempora mutantur. Nejaukt ar “suņi rej, bet karavāna iet tālāk”

15 Toties ar šādu regulējumu Polijā nav Ģenerālprokuratūras, bet ir Valsts Prokuratūra.

16 Venice Commission. Opinion 892/2017 on the Act on the Public Prosecutor’s Office, Poland. (8-9 December 2017), p.111

17 Šajā ziņā saistībā ar Polijas tiesu reformas jautājumu rakstu “Piezīmes ES Tiesā notiekošajai tiesvedībai Polijas tiesu sistēmas reformas lietā” skat. https://www.delfi.lv/news/versijas/maris-mednis-piezimes-es-tiesa-notiekosajai-tiesvedibai-polijas-tiesu-sistemas-reformas-lieta.d?id=50571605. Skatīts 31.12.2019.

18 LZA Terminoloģijas komisijas 2002.gada 31.maija lēmums Nr. 14; prot. Nr. 4/1028.

19 Kriminālprocess (Pēc lekcijām Latvijas Universitātē 1931.g.). Sp. Herold, Augstskola mājā, Rīgā, 75. lpp.

20 Muravjovu.

21 “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. – Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt.13:24-30)

22 Pēc Aristoteļa “Politikā” rakstītā par atsevišķām tiesu lietas izskatošām amatpersonām uz valsts varas sadalīšanu trijos zaros norādīja Charles Dallison 1648. gada darbā The Royalist’s Defence, bet viszināmākais ir Monteskjē 1748. gadā De l’esprit des lois piedāvātais dalījums un šāda dalījuma normatīvā nostiprināšana ASV konstitūcijā (skat. Gerber S.D. A Distinct Judicial Power: The Origins of an Independent Judiciary, 1606-1787, 21.lp.).

23 Aristotelis gan politiskās attiecības sauc arī par “politiskā darbinieka varu”

24 Vai pat vairākām kā 13. Saeimas deputāte un Labklājības ministre Ramona Petraviča, kura vēl ir gan likumdevēja, gan izpildvaras sastāvā

25 Piemēram, Krievijas impērijas Senātā (kur tā bija vienota arī ar likumdevēju varu)

26 Piemēram, Francijas Conseil d’État darbībā, kura Ministru prezidenta (vai tieslietu ministra) vadībā konsultē izpildvaru un ir arī augstākā tiesu varas īstenotāja administratīvi tiesiskajos strīdos

27 Īpaši common law valstīs.

28 Šādā ziņā tiesu varu vispilnīgāk īsteno Augstākā tiesa, taču arī citās instancēs ir nepārsūdzami nolēmumi.

29 To autors sīkāk aprakstījis rakstā “Valsts nezagšana. 2. daļa. Dzīvības vēsts tiesībsargātāju Pētera aizstāvībai”, skat. https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-2-dala-dzivibas-vests-tiesibsargataju-aizstavibai/?fbclid=IwAR1DicxbezD_UKnfRo9lGB-zC2AzuzN9lcJ1ENtDTZ_P9v9iXJsqFKfU-ac. Skatīts 31.12.2019.

30 Tiesu iekārtas likumu 70.pants: “Dodot tiesu iestādēm atzinumus lietās, prokuratūras amatpersonas pamatojas vienīgi uz savu pārliecību un pastāvošiem likumiem.”

31 Izņēmums ir, piemēram, Horvātija, bet arī tur prokuroru sauc par “odvjetnik”.

32 Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (1997.gada 2.aprīļa tekstu angļu valodā skat. https://www.sejm.gov.pl/prawo/konst/angielski/kon1.htm. Skatīts 31.12.2019.

33 Satversmes 86.pants

34 Mt. 9:16

Pirms Saeimas šī gada vēlēšanām vairāku nacionāli konservatīvu partiju nosauktie Ministru prezidenta amata kandidāti atsaucās uz Poliju kā paraugu Latvijai. Citu valstu pieredzes izmantošana ir daļa no normāla politiska procesa, taču tajā var iegūt arī savstarpēji, ne tikai ņemot, bet arī dodot. Tāpēc svarīgi ir gan izmantot Polijas pieredzi, gan arī palīdzēt Polijai, to aizstāvēt, konsultēt un pēc vajadzības ar to polemizēt.

Krimināljustīcijas reformas gaitā Latvijā no 1993. gada izdevās ieviest ziemeļvalstīs ¹ izmantotus labus risinājumus, izmaiņas tiesību aktos un veicināt demokrātiskai sabiedrībai atbilstošu interpretāciju, no kā ieguva ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu iedzīvotāji un uzlabojumi notika arī citās jomās, ietverot tiesības uz taisnīgu tiesu.

Tādēļ izteikšu savu ar pieredzi pamatotu viedokli par, manuprāt, svarīgākajiem aspektiem tiesvedībā un Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja vietnieces 2018. gada 19. oktobra rīkojumā Eiropas Savienības Tiesas lietā C-619/18 R pēc Eiropas Komisijas pieteikuma pārkāpuma procedūrā saistībā ar Polijas Likuma par Augstāko tiesu atsevišķu normu iespējamo negatīvo ietekmi uz personas tiesībām uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā ².

Ar minēto rīkojumu lietā C-619/18 R apturēta Polijas Likuma par Augstāko tiesu normu darbība, kurās Polijas Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecums tika samazināts no 70 uz 65 gadiem, bet tiesneši, uz kuriem tas attiecas, varēja iesniegt izziņu par veselības stāvokli un lūgt Polijas Republikas prezidentu ļaut turpināt pildīt amata pienākumus, ko Polijas Republikas prezidents pēc sava ieskata varētu atļaut. Tādēļ ar šo rīkojumu ierobežota arī jaunu tiesnešu iecelšana Polijas Augstākās tiesas sastāvā.

Pirmkārt, tiesvedībai Eiropas Savienības Tiesā pret Poliju saistībā ar tiesu sistēmas reformu tik liela uzmanība pirmšķietami ir pievērsta ne tikai tiesisku, bet arī politisku apsvērumu dēļ, ņemot vērā Polijas būtisko lomu Eiropas Savienībā, amatpersonu partejiskās simpātijas un antipātijas, kā arī aktivitāti savu interešu aizstāvēšanā. Šajā ziņā gan no Polijas iestāžu, gan no Eiropas Komisijas rīcības un tās veicinātājiem noteikti ir jāmācās ne tikai Latvijas politiķiem, bet arī tiesnešiem, tiesībsargiem, kuriem konsekventi un aktīvi jācenšas panākt Latvijas tiesu varas neatkarība un padotība likumam.

Otrkārt, Polijas tiesu reformas konteksts ir plašāks par rīkojumu lietā C-619/18 R, jo Polijas tiesu sistēmas izmaiņas aptver ne tikai Augstāko tiesu, bet arī Tieslietu padomi, prokuratūru u.c. jautājumus, par ko jau citur izteikusies Eiropas Komisija un Venēcijas komisija.

Treškārt, Polijā un Latvijas tiesu sistēmas regulējums ir atšķirīgs, piemēram, Polijas konstitūcijā paredzētas Polijas Republikas prezidenta funkcijas tiesnešu iecelšanā, Tieslietu padomes loma ³, atšķiras tiesnešu atcelšana, u.c. Iespējams, ka šīs tiesvedības pret Poliju iemesls ir arī Polijas detalizētās tiesību normas, kuras ir grūtāk grozīt vai papildināt, toties grozījumus ir vieglāk apstrīdēt ⁴.

Ceturtkārt, kā pareizi norādīts minētajā rīkojumā lietā C-619/18 R, tā piemērošana nemaina jau esošo situāciju – šobrīd Polijas Augstākās tiesas sastāvā nenotiek ar apturētajām tiesību normām paredzētās izmaiņas, bet Polijas Republikas prezidentam vēl arvien ir tiesību aktos noteiktās tiesības tiesnešu iecelšanā.

Piektkārt, minētajā rīkojumā lietā C-619/18 R nav tieši norādīts, tieši kā ar apturētajām Polijas tiesību normām varētu būt pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants saistībā ar neatkarīgas tiesas pieejamību. No minētā rīkojuma var saprast, ka daudzu esošo tiesnešu pensionēšanās un jaunu tiesnešu iecelšana Augstākajā tiesā praktiski tikai pēc Polijas Republikas prezidenta ieskata iespējami negatīvi ietekmēs personas tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Tomēr šajā rīkojumā nav teikts, kā tieši pārkāpums konstatēts Polijas tiesās apstākļos, kad tiesnešu iecelšanas procedūra nemainās – tos visus līdz šim ir iecēlis un arī turpina iecelt Polijas Republikas prezidents pēc Tieslietu padomes ieteikuma.

Polijas tiesu sistēmas reformas kritikā tiek pieminēta atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 23. jūnija spriedumu lietā Baka pret Ungāriju(pieteikums nr. 20261/12), kurā izklāstītas līdzīgas tiesu sistēmas reformas peripetijas Ungārijā. Būtībā šajā spriedumā lietā Baka tika konstatēts bijušā Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša un vēlākā Ungārijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja AB tiesību aizskārums, kad ar likuma grozījumiem tika izbeigtas viņa pilnvaras Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā, turpretī Eiropas Savienības Tiesas lietā pret Poliju netiek apgalvots par kāda Polijas Augstākās tiesas tiesneša tiesību aizskārumu. Pie tam, tā pati Eiropas Cilvēktiesību tiesa citos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 10. panta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumus ietverošajos gadījumos nav bijusi tikpat labvēlīga pret citām personām, kuras pirms tam nav bijušas Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši.

Tādēļ uzskatu, ka, atkarībā no lietā C-619/18 R vēl nezināmo apstākļu noskaidrošanas, Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojuma, kā arī pēc Eiropas Komisijas pieteikuma ierosinātās lietas vājākais punkts var būt paša pārkāpuma esamības pierādīšana un tieši šeit Polija var vislabāk aizstāvēties, ja vajag, ar Latvijas palīdzību.

Sestkārt, iespējamā parauga Latvijai izpratnē jāatgriežas pie lietā C-619/18 R apturēto Polijas tiesību normu mērķa.

Cik lasīts, tad komplekso izmaiņu Polijas tiesu sistēmā regulējums galvenokārt paredzēts komunistiskā režīma mantojuma un koruptīvās prakses izskaušanai, kā arī korporatīvo saišu normalizēšanai. Acīmredzot, konkrētajā gadījumā Polijas Republikas prezidents (un parlaments) ir vēlējies Augstākajā tiesā iecelt jaunus tiesnešus, kuri ir brīvi no komunistiskā režīma mantojuma un koruptīvās prakses.

Šī mērķa sasniegšanai konkrēto tiesību normu regulējums nešķiet tieši piemērots, jo tajā tiesnešu paātrināta pensionēšanās ir paredzēta ne jau komunistiskās pārliecības vai korupcijas, bet gan sasniegtā vecuma dēļ, savukārt palikšanu amatā ietekmē pierādījumi par veselības stāvokli un Polijas Republikas prezidenta subjektīvs viedoklis.

Manuprāt, vecums vai veselības stāvoklis pats par sevi nenorāda uz komunistisko pārliecību vai korupciju. Cilvēks korporatīvās saites var ierobežot, dzīves laikā pārliecību var paust dažādi, pat mainīt, vai tam vispār var nebūt noteiktas pārliecības. Pat citā, nelabvēlīgā vidē audzis cilvēks var elastīgi pielāgoties sabiedrībā valdošajam noskaņojumam un labvēlīgos apstākļos pilnveidoties. “C’est dans la merde que poussent les plus belles fleurs” ⁵. Svarīgas ir konkrētā cilvēka darbības, kas tiesu varā izpaužas tiesas spriešanā un ar to saistītajos pasākumos. Tāpēc katra tiesneša vispārīgais raksturojums ir jāskata kopā ar tās rīcību, konkrētiem nolēmumiem amata pienākumu izpildes laikā.

Atcerēsimies sev tuvākos Latvijas prakses piemērus.

Par spīti padomju varas represijām, mēs ilgus gadus atzīmējām 18. novembri kā Latvijas Republikas proklamēšanas dienu un priecājāmies par citu valstu atbalstu mūsu neatkarības centieniem. Taču 1987. gadā kāds tiesību zinātņu students GK to esot publiski nosodījis, kas viņam vēlāk netraucēja tikpat kvēli spriest par Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnu un izmantot iepriekš nosodītās valsts simbolus un institūcijas savās interesēs. Savas valsts simbolus ignorējuši un paši vai ar starpniekiem “sarunāt” konkrētu lietu iznākumu ir mēģinājuši daudzi par pensijas vecumu jaunāki tiesneši, tostarp vēlākā Augstākās tiesas tiesnese RV un rajona tiesas priekšsēdētāja IF. Tas var liecināt gan par komunistiskā režīma mantojumu un koruptīvu praksi, gan arī vienkārši par citu, „zili balti viļņoto” paaudzi ⁶, kura neatzīst Dievu un/vai tautas vērtības, toties spēj elastīgi pielāgoties un „peldēt pa virsu” , tomēr šāda pieeja no objektīvās puses rada tikai ētiskas problēmas.

Kāda bijusī Augstākās tiesas Senāta senatore JB apgalvoja, ka jāignorē likums, lai panāktu, viņasprāt, taisnīgāko risinājumu. Kāda bijušā apgabaltiesas priekšsēdētāja AL interpretācijā taisnīgums var būt prioritārs pār likumību, kas atbilst komunistiskā režīma pieejai, kurā uz sava vienkāršā taisnīguma prioritāti pār sarežģītiem svešiem risinājumiem precīzi aicināts ar Mihaila Bulgakova „Suņa sirds” varoņa vārdiem: „Да что тут предлагать?.. А то пишут, пишут… Конгресс, немцы какие-то… Голова пухнет. Взять всё, да и поделить…” ⁷. Teoretizēšanas līmenī nekaitīgā AL pieeja nav aplama, taču praksē ir nepilnīga, jo tiesnesim tiesību piemērošanā, papildus likumībai un taisnīgumam, interpretācija neizbēgami ietver trešo elementu ‑ patiesību, bet komunistiskais režīms un patiesība nav savienojami. Taču likuma piemērošana iedomāta taisnīguma izpratnē, izslēdzot patiesību, arī citur var novest pie traģiskiem rezultātiem un nav tikai komunistiskā režīma know-how ⁸.

Tāpēc tad, kad iepriekš minētie un citi tiesneši melo, pašpieņemta taisnīguma vārdā taisa pretlikumīgus nolēmumus, nodod savus kolēģus un patiesību, kad AL tiesas darbu organizē pēc kompartijas sapulču parauga, ar vadošiem norādījumiem par tiesu lietas izspriešanu, tad problēma vairs nav tikai prezumēts komunistiskā režīma mantojums un koruptīva prakse, bet gan to izpausme kā konkrēti pārkāpumi, pat noziedzīgi nodarījumi. Lai gan dažām šādām darbībām jau ir arī noziedzīga nodarījuma formāls sastāvs (tāda var būt Krimināllikuma 295. pantā paredzētā iejaukšanās lietu iztiesāšanā), tās kaitē tiesībām uz neatkarīgu tiesu galvenokārt materiālā sastāva dēļ -ja to ietekmē tiek taisīti nepatiesi, netaisnīgi un prettiesiski nolēmumi. „No viņu augļiem jums tos būs pazīt” ⁹.

Acīmredzot, minētā komunistiskā režīma mantojuma un koruptīvā prakse rīcībā nav predeterminēta ar personu vecumu vai pārliecību. Ja tiesnesis savā darbā un privātajā dzīvē ievēro likumu (arī ētikas normas), ir taisnīgs un patiess, tad nav nozīmes viņa vecumam, nav piespiedu kārtā jāizmeklē viņa pārliecība, veselības stāvoklis vai korporatīvās saites. Turpretī pretējas rīcības gadījumā šāda tiesneša darbības ir jāpārtrauc nekavējoties, neatkarīgi no vecuma, pārliecības, veselības stāvokļa vai korporatīvajām saitēm. Taču tas jādara pienācīgā procesā, ar konkrētiem pierādījumiem par konkrētiem pārkāpumiem, lai skaidri darītu zināmu, ka nosodāma ir tiesneša noteikta pretlikumīga rīcība, nevis vecums, veselības stāvoklis vai uzskati.

Pagaidām no Eiropas Savienības Tiesas lietas C-619/18 R nav skaidrs, vai un kā Polijas tiesību akti pirms apstrīdētajām izmaiņām traucēja citām Polijas valsts varas konstitucionālajām institūcijām vērsties pret korumpētiem, komunistiskā mantojuma nesējiem vai citādi nepiemērotiem Polijas Augstākās tiesas tiesnešiem un vai tādi vispār ir? Jāmēģina noskaidrot arī tas, vai gan reformas atbalstītāju, gan pretinieku reakcija uz normatīvo aktu izmaiņām būtu tāda pati, ja Polijas Republikas prezidents un parlamenta vairākums pārstāvētu citu politisko nometni?

Tāpēc Polijas aizstāvībai un parauga izmantošanai jānoskaidro būtiskie apstākļi, uzdodot konkrētus jautājumus. Pagaidām šķiet, ka Eiropas Komisijai lietā C-619/18 R nav nekāda pamata pret Poliju iesniegt pieteikumu Eiropas Savienības Tiesā, bet arī Polijas izvēlētie līdzekļi nav piemērotākie to negatīvo parādību izskaušanai tiesu sistēmā, kas tiek sauktas par komunistiskā režīma mantojumu un koruptīvo praksi.

1 – Ļoti paplašinātā izpratnē, kas ietver ne tikai Ziemeļvalstis (īpaši Norvēģiju, Somiju un Zviedriju), bet arī Igauniju, Apvienoto Karalisti un Kanādu.

2 – Šis viedoklis ir virspusējs, jo no rīkojuma lietā C-619/18 R teksta redzams, ka tajā nav ņemti vērā atbildētājas (Polijas) paskaidrojumi, nav detalizēti atklāts pieteikuma saturs un lietas dalībnieču argumentācija.

3 – Polijā Tieslietu padome darbojas jau kopš 1990.gada, tostarp paredzēta Polijas Republikas 1997.gada Konstitūcijā. Latvijā Tieslietu padome Satversmē nav paredzēta, normatīvajos aktos tā sākotnēji tika ieviesta tiesu sistēmas finansēšanas jautājumu risināšanai, vēlāk paplašinot funkcijas.

4 – Pirms 2010.gada, kad Tieslietu padomes Latvijā nebija vispār, Eiropas Komisija tādēļ pret Latviju tiesvedību neuzsāka.

5 – Mēslos aug visskaistākie ziedi (Daniel Desbiens)

6 – Ne tik daudz vecuma, bet arī audzināšanas izpratnē.

7 – Ko gan tur ierosināt?… Raksta kaut ko, raksta… Kaut kādi kongresi, vācieši … Galva pampst. Vajag visu paņemt un sadalīt…

8 – Skat. Bob Marley, „Redemption Song”: „How long shall they kill our prophets While we stand aside and look? Some say it’s just a part of it We’ve got to fulfill the Book”; sal. Mateja 3:15 un Jāņa 19:30.

9 – Mateja 7:16

Latvijā atkārtoti aktualizēts jautājums par cietuma būvniecībuⁱ 1200 ieslodzītajiemⁱⁱ, kam sekotu vēl vairāki citi cietumi. Ja Liepāja kā mums nozīmīga pilsēta ar bagātīgām ieslodzījuma vietu tradīcijāmⁱⁱⁱ atkal izvēlēta kā vieta vistālāk rietumos, kur jāiesloga liels skaits bīstamu cilvēku, ja daudzi tieši šeit jānodarbina cietumā, tad tajā ir pamatota liela cietuma būvniecība. Tomēr vēlmes būvēt jaunus cietumus Latvijā vismaz ceturtdaļgadsimta laikā gūtā pieredze ļauj izteikt vairākus ieteikumus, lai pēc iespējas novērstu valsts nozagšanu cietumos. Šajā ziņā būtiskais ieteikums ir nebūvēt milzu cietumus.

Virzība uz Latvijas neatkarību ļāva divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū iepazīt padomju “lēģeru” sistēmu, bet 1991. gadā neizpratu spēka struktūru īpatno pieeju, kuras sadarbojās ar vai gļēvi pakļāvās noziedzniekiem, kurās ne visi izpildīja savus pienākumus un par kurām drosmīgāki bija civiliedzīvotāji. Tādēļ uzskatīju par vajadzīgu palīdzēt valstij šajā drošības aspektā, sākotnēji ne tikai piedaloties aizsardzības struktūrās kā zemessardzē, bet arī ar pieredzi tulkošanā, zināšanām starptautiskajās attiecībās un drošības jautājumos.

Latvija pagājušā gadsimta beigās bija mantojusi PSRS sodu izpildes sistēmu ar daudzu personu maz atalgotu beztiesisku darbu tautsaimniecībā kolektīvo represiju vidē, kur tiesvedība tika orientēta uz sodīšanu, bet vairums ieslodzīto uzturēti kolonijās lielās kazarmu vienībās atšķirībā no retajām cietumu iestādēm ar mazākām restotām kamerām. Minēto var saukt par industriālo pieeju nolūkā galvenokārt garantēt ienākumu, arī neoficiālu, gūšanu sistēmai un tās darbiniekiem, t.i. zagšanu.

Kad beidzās visaptveroša nodarbinātība, notika ieslodzīto nemieri, kā novēršanai administrācija sāka pāreju uz slēgtām kamerām un nodaļām, pakāpeniski atvieglojot vai pastiprinot režīmu, ko nosauca par “cietumu reformu”, kur saglabāja hierarhiski militarizēto personāla struktūru ar riebumu pret tiesībām un zināšanām, kad jaunie priekšnieki “noēda” vecos (Edgars Krūmiņš-Staņislavs Pokšāns-Vitolds Zahars, u.tml.), proponēja bezierunu apcietināšanu un plānoja jaunu, arī privāto cietumu izveidi, kur rafinētāk turēt un nodarbināt ieslodzītos, bet negribēja finansēt rehabilitācijas, attīstības, garīgās aprūpes un izglītības pasākumus.

Šo “cietumu reformu” 1994. gadā man piedāvāja vadīt agrākais barikāžu kolēģis Tālavs Jundzis, tomēr es devu priekšroku vispārējai krimināljustīcijas reformai, kuru, atšķirībā no cietumu industrializācijas, iedvesmoja kristietes Ligitas Krastiņas 1993. gadā mums kopā ar mācītāju Jāni Ginteru, ārstu Raimondu Sumeragu un skolotāju Sarmīti Sviķi sagādātā iespēja apmeklēt Igaunijas luterāņu baznīcas noziedzības novēršanas darba vadītāja Avo Üprus rīkoto konferenci par man tolaik jauniem iekšlietu un tieslietu darba virzieniem, tostarp kapelāniem, ieslodzījuma alternatīvām, probāciju (nosacīta notiesāšana, nosacīta atbrīvošana, elektroniskā uzraudzība), sabiedriskiem darbiem, izlīgumiem, cietušo tiesībām, sadzīves iemaņu, valsts valodas apmācību, kaimiņu sardzi, palīdzību ieslodzīto radiniekiem.

Tālāk veikto reformu nosacīti varu sadalīt trijos savstarpēji saistītos aspektos.

Pirmais aspekts ir izglītība, ko no valsts budžeta finansēja nepietiekami un tāpēc tās finansēšanai no 1994. gada “tīkloju” ar pārvaldes iestādēm, nevalstisko sektoru, ārvalstīm. Sākotnēji uz manu palīdzības lūgumu atbildēja Pieaugušo izglītības apvienība, ar britu palīdzību organizējot vairākus seminārus, kuros man krimināljustīcijas reformā izdevās iesaistīt arī izglītības aktīvisti Anhelitu Kamensku, vispirms pārliecinot atbalstīt valsts valodas apguvi ieslodzītajiem, pēc tam citus projektus un pat izveidot īpašu Sorosa fonda cietumu un policijas reformas programmu, kā arī iesaistīt tagadējo Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieci Ilonu Spuri, kuru 1996. gadā uzaicināju sadzīves iemaņu apguves projektā, ko tā nosauca par “dzīves skolu”, kas vēlāk tika pārņemta arī iestādēs ārpus cietuma. Tieši izglītības projektos sāku sadarbību ar Angliju (semināri), Zviedriju (grupas darbs), Norvēģiju (“dzīves skola”), Dāniju (nepilngadīgie), Somiju (iestāžu partnerība), Kanādu ar Zviedrijas starpniecību (rehabilitācijas programma “Cognitive Skills”).

Otrais ir reliģiskais aspekts, kad gan kristieši aprūpēja „klientus”, uzņēmās valsts nepildītās saistības (Arta Krasta vadītā kapelānu organizācija 1999. gadā pārņēma uzdāvināto “Cognitive Skills” programmu), citādi palīdzēja (līdzgaitniecība), gan izdevās palīdzēt kristiešiem – valsts sāka algot cietumu kapelānus, Norvēģijas “Prison Fellowship” un luterāņi (P.Holby) 1998. gadā uzdāvināja materiālus par tagad daudzās Latvijas kristiešu draudzēs arī ārpus cietumiem ieviesto Alfa kursu, ar Agra Sutras starpniecību attiecības ar baznīcām sākām normatīvi regulēt vienošanos veidā, kas vēlāk gan tika transformētas likumos par Baznīcām, kuriem situācijā ar Svēto Krēslu saglabāja līguma formu.

Trešais – normalizācijas – aspekts (kas izdalīts vienīgi pārskatāmākas grupēšanas nolūkā) aptver citas darbības, tostarp veidojot organizācijas, grozot tiesību aktus, piesaistot finansējumu, tiesvedības vispārējās jurisdikcijas, Eiropas Cilvēktiesību un Satversmes tiesā, darbinieku un ieslodzītā tiesību aizstāvība, izglītošana, pieredzes apmaiņa, ieslodzītā radinieku informēšana, piespiedu (sabiedriskie) darbi sākumā pašvaldībās, tad izveidojot probācijas dienestu un pakāpeniski apgūstot tam piekritīgās funkcijas. Sekoja sodu samazināšana Krimināllikumā, ieviesti alternatīvie strīdu izšķiršanas mehānismi kriminālprocesā un vēlāk arī civilprocesā, u.c.

Izšķiroša reformas gaitā bija Eiropas Komisijas 1999. gada “Tehniskās palīdzības Latvijas un Eiropas Kopienu likumdošanas saskaņošanā” projekta īstenošana, kurā ārvalstu eksperti kritizēja “progresīvo” sodu izpildes sistēmu Kriminālsodu izpildes likuma projektā, bet no savas puses normatīvi panācu probācijas, kapelānu dienestu izveidošanu, alternatīvu ieslodzījumam regulēšanu, vēlāk piesaistot juristu, Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu atbalstu arī apcietinājuma kārtību noteicošās normas likumā un ieslodzījuma apstākļu uzlabošanu. Ierosinājumi par alternatīvām ieslodzījumam un cilvēktiesībām pat lika izveidot jaunu Kriminālprocesa likumu un ieviest izmeklēšanas tiesneša institūtu. Tā, palīdzot Latvijai tuvoties Eiropas Savienībai, ar to izdevās palīdzēt arī krimināljustīcijas reformai.

Kad 1994.gadā krimināljustīcijas reformai sāku veidot domubiedru kopu, to darīju ne jau šo personu labumam, bet gan lai efektīvāk sasniegtu reformas mērķus un vairāk cilvēku izprastu tās būtību un piedalītos. Organizācijas “Prison Fellowship Latvia”, “Izglītība brīvībai”, Cietumu kalpošanas apvienība u.c. tika dibinātas trūkstošu vajadzīgu funkciju izpildei – jaunu izglītības formu ieviešanai, palīdzībai cietušajiem, ieslodzītajiem, to ģimenēm. No ziemeļvalstu ietekmē ieviestās valsts valodas apmācības pirmkārt ieguva ieslodzītie, tikai otrkārt cietumi (nodrošinot aktivitātes), bet treškārt – pasniedzēji, un valodas apmācībā iesaistītais Sorosa fonds uz sekmju viļņa pakāpeniski piekrita finansēt citus pasākumus, palīdzot arī piespiedu (un) sabiedriskā darba, radinieku informēšanas, cietumu monitoringa ieviešanā. Tiesvedības dažādās tiesās darbinieku, cietušo un ieslodzīto (Lavents u.c.) aizstāvībai iniciēju un konsultēju, lai atlīdzinātu kaitējumu, aizstāvētu likumu un tiesības un lai palīdzētu Latvijai atgriezties Rietumu tiesību lokā, nevis lai iedzīvotos šo tiesvedību dalībnieki. Probācijas dienestu un citus ar alternatīvām ieslodzījumam saistītus institūtus izveidot ierosināju nevis tāpēc, lai dotu nopelnīt tajā iesaistītajiem, bet gan lai tas uzraudzītu nosacīti notiesātos un atbrīvotos, vēlāk palīdzētu noteikt sodu, tādējādi novēršot noziegumus un palīdzot cietušajiem.

Tomēr no kristīgās, tiesiskās un patriotiskās pieejas dažāda veida ieguvēji bija arī tajā iesaistītie, ne tikai sabiedrība kopumā. Krimināljustīcijas reforma bija viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ieslodzīto skaits samazinājās no 10 316 (t.sk. 4081 apcietinātie) 1997. gada 1. janvārī līdz 4243 (t.sk. 1277 apcietinātie) 2017. gada 1. janvārī, bet šogad 3500^iv, kas ir straujāk, nekā kopējā depopulācija. Turpretī industriālisti no kristiešu veiktajām reformām varbūt ieguva paši, taču industriālistu metodes radīja tiesību pārkāpumus un līdzekļu izšķērdēšanu ar vajadzību ignorēšanu, pazemojošu izturēšanos, nesamērīgiem ierobežojumiem, u.tml.

Kristieši gan mīl ienaidniekus, taču arī savus pienākumus izpilda pēc vislabākās apziņas un kolēģus nenodod, kompromisos ar noziedzību neiesaistās, bet industriālisti gan dažādi pielāgojas reformētāju radītajiem uzlabojumiem, taču reālu problēmu nerisina piemērotiem līdzekļiem un no tā iegūst tikai sev: slepeno darbību veterāns Valdis Baltruks arī pēc finansējuma un pilnīgas informācijas par krimināljustīcijas reformu saņemšanas laiski palika desu dalīšanas, melošanas un noziedznieku nelegālas apgādes personiskā līmenī; labāk tēloja Vitolds Zahars, kurš gan 1991. gada barikāžu laikā un arī vēlāk izrādījās nodevis kolēģus un amata pienākumus, pretojās attīstībai, tomēr vēlāk neatteicās no reformas sniegtajiem personīgiem labumiem, tostarp ar Sorosa fonda palīdzību ieviesa cietumos savādu kontracepcijas līdzekļu dalīšanu; izcili izlikās Māris Luste, Leonīds Jefremovs, Kristīne Jaunzeme, Olafs Brūvers, kuri vārdos atbalstīja kristiešu patriotismu, bet darbos profesionāli padevās ļaunumam.

Profesionālie industriālisti ir pielāgojušies. Ja agrāk cietumu vadība atklāti represēja un laupīja, tad vēlāk mainījās atbilstoši apstākļiem. Tas, ka kristīgās pieejas panākumu dēļ industriālisti Vitolds Zahars, kurš agrāk atklāti kaitēja latgaliešiem, patriotiem un juristiem, tagad vārdos arī cildina Latgales patriotiskos juristus, Ilona Spure, kura cietumu muzejā profesionāli iztirzāja soda metodes, tagad runā arī par labākiem apstākļiem cietumu darbiniekiem, vai Māris Luste un Kristīne Jaunzeme runā arī par kristietību, noteikti ir labāk nekā tad, ja tie pie lēnākiem reformu panākumiem tāpat propagandētu proletariāta hegemoniju. Taču arī pareizi vārdi un zināšanas ir tukši bez pienācīgas darbības un godprātīgas savu pienākumu izpildes.

Ar profesionāļu noziegumu pieļaušanu, liekulību un kūtrumu saistītās problēmas uzskatāmi parādītas Fransuā Ozona filmā “Grâce à Dieu” par līdzīgu klēra problēmu, kad pašlabuma vadīts noziedznieks izdara noziegumus, ko pat atzīst, viņa perfektā vadība noziegumus vispārīgi nopeļ, taču neko nedara to reālai novēršanai un sodīšanai. Tāpēc ne tikai uz noziegumu izdarītājiem, bet arī uz netaisnības veicinātājiem attiecas brīdinājums: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk! Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā as apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!” (Lk.17:1,2)”.

Neatkarīgi no radniecības, korporatīvisma vai novadniecības, simpātiskāki šķiet neprofesionāļa Arvīda Dravnieka nesekmīgie centieni veidot kompetentu tiesu vai neperfekto “taisno” Bauskas miliču 1991.gada janvārī un citos gadījumos Pētera Supes, Broņislava Slucka, Gunāra Astras, Ligitas Krastiņas, Arta Krasta u.c. prioritātes “Gods, Dievs, Tēvzeme”, nekā “netaisno” profesionāļu Raimonda Brīzes, Alža Laviņa, Inta Ķuža, Jāņa Klimkāna, Inetas Ziemeles, Marģera Vītoliņa, u.c. bezgoda manta, vara un slava.

Taču kristīgā normalizācijas pieeja arī cietumu būvēšanā ir labāka par profesionāļu industriālismu ne tikai taisnīguma izjūtas, bet arī citu ilgtermiņa ieguvumu dēļ.

Diezin vai ieslodzījuma vietu būvi izdosies propagandēt mākslinieciskāk kā cietuma priekšniekam filmā “Uz visu banku 2”^v, taču priekšstati par infrastruktūru mainās un 2019. gadā atšķiras no 2013. gada, kad Latvijā plānoja būvēt vismaz trīs cietumus katru 1200 vietām, noteikti atstājot Vecumnieku cietumu kā Eiropas prasībām atbilstošu^vi, vai 1994. gada, kad progresīvo soda izpildes sistēmu redzēja restu, būru un sargsuņu skaita pieaugumā.

Vai milzu cietums jābūvē tikai pašas būvniecības un mirkļa ekonomijas dēļ? Arī pilsētbūvniecībā Latvijas mērogā izdevīgāk šķistu izbūvēt vienu megapoli, kur milzīgās ēkās dzīvotu un strādātu visi iedzīvotāji, dažas transporta maģistrāles savienotu ar kaimiņvalstīm, bet meža un lauku ceļi – ar resursu avotiem, tūrisma objektiem. Tomēr šāda attīstība nebūs ilgtspējīga pat miera apstākļos. Uzskatāmas līdzības var būt arī ar “Rīgas Satiksmi”, kura pasažierus pārvadā, bet tiek dotēta, vai koncertzāles izbūvi Rīgā, vai pat pamošanos un meditāciju. Minētās funkcijas ir vajadzīgas, taču ne visiem ir saprotami to akcenti budžetā: kāpēc koncertzāles vieta izvēlēta uz AB dambja ar salīdzinoši lielām ēkas un nesamērīgām infrastruktūras izmaksām; kāpēc “Rīgas Satiksme” maksā(ja) nanopogām un 28 politiskajiem konsultantiem, nepietiekami asignējot pamatlīdzekļiem; kāpēc no budžeta jāmaksā par citu pamošanos un meditāciju? Jāatceras, ka primārs ir mērķis, kam izvēlas piemērotus līdzekļus un iespējas. Ja koncertzālei primārais mērķis ir arhitektūras brīnums un lieli ieguldījumi, tad bija jāceļ viena liela ēka uz AB dambja, aizberot Āgenskalna līci un nenovēršot uzmanību uz būvēm Rēzeknē, Liepājā un Cēsīs.

Protams, cietumam ir citas funkcijas kā koncertzālei, taču arī tā izbūvē primārs ir mērķis. Ja mērķis nav tikai “apgūt” līdzekļus, bet gan samazināt ieslodzīto un, galvenais, noziegumu skaitu, ja izvēlas drošības līdzekļu un sodu izpildes normalizāciju nevis industrializāciju, tad labāk nebūvēt cietumus ar 1200 vietām vienā teritorijā, bet gan pakāpeniski, piemēram, dažādās teritorijās 6 dažāda drošības līmeņa cietumus pa 200 vietām katru, pēc iespējas atteikties no bruņotas apsardzes, vairāk lietot tehnoloģijas, atklātos cietumus, “pusceļa mājas”, mainīt soda progresīvās izciešanas principus, noteikt pienākumu tiesai ex officio izskatīt nosacītu atbrīvošanu no soda izciešanas, uzlabot cietušo tiesības, izmeklēšanas cietumus veidot līdzās tiesu ēkām, demilitarizēt un apvienot sodu izpildes uzraudzības funkcijas veicošo Ieslodzījuma vietu pārvaldi ar Probācijas dienestu, rehabilitācijas funkcijas deleģēt nevalstisko organizāciju tīkliem, u.c. Institūciju apvienošana un funkciju deleģēšana ļautu ietaupīto naudu novirzīt aktuālākām prioritātēm, pirmkārt, noziedzības novēršanai.

Mazāku cietumu izbūve un uzturēšana īstermiņā un kopā var būt finansiāli dārgāka, taču tos vieglāk pārprofilēt, ņemot vērā arī iespējamo tehnoloģiju attīstību, nodrošināt darbiniekus un izmaksas kompensēt ar izmaiņu sniegto ietaupījumu. Turklāt prasības ieslodzīto apsardzei ir dažādas. Man zināmi notiesātie, kuri nav bīstami, varēja izciest sodu atklātajā cietumā, taču to darīja kopā ar citiem lielos slēgtos cietumos kā Centrālcietums, Jēkabpils cietums. Tāpēc ne tikai saprātīgāk, bet arī ilgtermiņā lētāk pakāpeniski (pār)būvēt mazākus cietumus, tostarp ar brīvāku režīmu, vairāk izmantojot tehnoloģijas ar katrai iestādei samērīgām investīcijām.

Minēto vajadzību īstenošanas iespējas ir pierādītas ne tikai Latvijā. Nesen par Anglijas sākotnējo palīdzību krimināljustīcijas reformā Latvijā man izdevās pateikties kristiešu konferencē ar kriminoloģijas skolu un citu nozaru padomju spiegiem slavenajā Kembridžā^vii Apvienotajā Karalistē, kur sava viedokļa atbalstam dzirdēju kompetentu vietējo lietpratēju atziņas, tostarp, kad profesore Alison Liebling piekrita, ka efektīvāki ir mazāki, specializēti cietumi, profesors Andrew Coyle – ka pakalpojumi labāki civilās organizācijās, bet toreizējais Anglijas un Velsas attiecīgā dienesta priekšnieks Michael Spurr pastāstīja, ka pat Anglijā, tieši kā agrāk ziemeļvalstīs, cietumu un probācijas dienests apvienots vienā.

Profesionāla justīcija ir vajadzīga, taču tās ietvarus nosaka humanizācija un drošība, nevis industriālisms. Kad pirms apmēram divdesmit gadiem sāku konsultēt dažādas tiesas par ieslodzītā tiesību un tiesu neatkarības jautājumiem, tad profesionālis, Satversmes tiesas tiesnesis Andrejs Lepse pateicās par šo palīdzību un darbību Latvijas interesēs, kas viņaprāt bija pretēja daudzu juristu savtīgajai darbībai. Iespējams, izpratne par pretrunām starp profesionālo un valstisko attieksmi vēlāk maksāja viņam dzīvību. Lai profesionāļiem nebūtu jācieš šādā dihotomijā un arī nebūtu profesionāli “jānozog valsts”, to darbam ir jārada atbilstošs tiesībpolitisks ietvars, kas krimināljustīcijā nozīmētu noziegumu novēršanas un cietušā interešu ar mazāku cietumu izbūvi valstisko prioritāti pār soda industrijas veidotāju un lietotāju, arī lielu cietumu būvētāju, profesionālajām interesēm nopelnīt.

ifile:///C:/Users/LT%208/Documents/20190202-raksti/Bordāns%20skubina%20Liepājas%20cietumu%20celt%20ātrāk%20-%20Jauns.lv.html. Skatīts 08.06.2019.

iihttps://www.liepajniekiem.lv/zinas/bizness/iepirkuma-par-jauna-liepajas-cietuma-buvniecibu-uzvarejusi-abora-ligumcena-113-6-miljoni-eiro-231358 . Skatīts 08.06.2019.

iiiTostarp Karostas Cietums, koncentrācijas nometne (1934.-1935. gads) un pēc neatkarības atjaunošanas divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados iekārtotais Liepājas cietums

ivIlona Spure. Delfi, Bez jauna cietuma būs milzu tēriņi, brīdina IeVP priekšniece Spure, 02.04.2019., 09:20.

v Marek Walczewski filmā “Vabank II, czyli riposta”, 1984. gads.

vihttps://lvportals.lv/norises/253797-latvija-bus-jauni-cietumi-2013 . Skatīts 08.06.2019.

viiIPCA Europe “Faith and Trust in Prison”, 2017. gada 12.-15. septembris

Valsts nezagšana. 2. daļa. Dzīvības vēsts tiesībsargātāju Pētera aizstāvībai

Auftaktⁱ

Pēc 2019. gada 3. aprīļa ziņas par spiedienu uz Rīgas apgabaltiesuⁱⁱ, sākotnēji vēlējos atkal aizstāvēt to kā būtisku elementuⁱⁱⁱ Latvijas tiesu sistēmā, kas jau 1997. gadā piedzīvoja spiedienu par atbalstu manis veiktās krimināljustīcijas reformas ietvaros ierosinātajai apcietinājuma tiesiskajai sakārtošanai un tiesu neatkarības nostiprināšanai, kad aizstāvēju^iv tiesu varu. Taču gan paredzēti notikumi līdz tuvojošamies Pēteriem, gan pārsteigumi, piemēram, ģenerālprokurora nederīguma pierādījumi, ko izliekas neredzam nominālais Augstākās tiesas priekšsēdētājs^v, liek tiesībsargātāju aizstāvību izklāstīt plašāk.

Par procesa dalībnieku aktivitāti satraukto Rīgas apgabaltiesu nomierināšu ar ieteikumu no ilgāk kā piecpadsmit gadu pieredzes tiesneša darbā, kad tiesu ietekmējošus procesa dalībnieku lūgumus izskatu procesa ietvaros, bet citu, prettiesisku ietekmēšanu nepieļauju. Par tiesību interpretāciju var diskutēt, bet apmelotājus atspēkot. Procesuālos dokumentus jāvērtē tiesai, kura vispār pastāv tikai procesa dalībnieku dēļ. Tiesības var nerealizēt tiesas prettiesiskas ietekmēšanas gadījumā, kas ir jānovērš, bet nenovērstās problēmas jārisina kriminālprocesuāliem līdzekļiem. Nav pieļaujama prettiesiska tiesas ietekmēšana ar daudzu tiesībnieku iesaistīšanos noziedzīgos nodarījumos un savu pienākumu nepildīšanu, nepatiesu liecību sniegšanu un nelikumīgu nolēmumu taisīšanu.

Juristu dienas šogad pēc Lieldienām atklāja diskusija par cienīgu nāvi^vi. Mana pieredze liecina, ka svarīgāk ir ikdienā koncentrēties uz cienīgu, patiesu, sargājošu dzīvi, nesteidzinot nāvi. Sākotnēji, kad bērnībā sāku apzināties darbības virzienus, veidus un jēgu, aizstāvēju tautiešus un tiem palīdzēju, lai gan ne vienmēr rīkojos pareizi no šodienas viedokļa. Citu aizstāvības nolūkā nācās teikt nepatiesību par sevi, piemēram, reiz nometnē kopīgas kokā kāpšanas laikā nokritu un salauzu roku, taču, lai neradītu kolēģiem problēmas ar iespējamu sodīšanu, pateicu, ka esmu nokritis pagalmā. Pakāpeniski manas prioritātes noteica mātes skolas gadu „zelta graudu” daiļdarbi par cienīgu ziedošanos Latvijas labā^vii. Tā ietekmē, atspēkojot melus un pretojoties svešai varai, tostarp stāstīju sev zināmo patiesību. Pēc tam, kad 1983. gadā par godu 18. novembrim neaizgāju uz skolu, māte ieteica neatkarīgās Latvijas labā tomēr apmeklēt skolu un mācīties, kas bija saprātīgi, tādēļ papildus ziedošanās vēlmei apzināju arī darbības taktiku. Uzzinot par līdzīgu patriotisku darboņu izslēgšanu no komjaunatnes radinieku skolā, uzskatīju to par tobrīd vispiemērotāko ziedošanās un informēšanas veidu, tāpēc 11.klasē pēdējais iestājos komjaunatnē, lai mani izslēgtu. Šī iestāšanās nevienam nekaitēja, es gan nestāstīju visu par saviem nodomiem, taču nemeloju ar atbildi par personālijām un ka iestāšanās iemesls ir vēlēšanās būt starp citiem jauniešiem. Vēlākā izsūtīšana šo informēšanas un pretošanās attīstību nepārtrauca, bet gan tai palīdzēja. No komjaunatnes mani izslēdza, taču pati komjaunatne un padomju vara drīz beidzās.

Pēcāk uzzināju, ka par neatkarību tai laikā informējis arī Gunārs Astra, kura 1983. gadā pret režīmu teiktie vārdi „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs” tagadējās Rīgas apgabaltiesas telpās ticības „laika beigām” dēļ saistāmi ar kristīgo pasaules uzskatu, ziedošanos un ticību Latvijas „saules mūžam” papildinot arī ar mīlestību pret ienaidniekiem. Kad arī pēc 1991. gada janvāra dzīve turpinājās un daudz izdevās izdarīt, dzīvības pieeja, īpaši negaidot nāvi, izrādījās pilnīgāka, bet atklātība, patiesība, noziegumu novēršana un taisnīgums nāca par labu cietušajiem, kā arī pārkāpējiem un visai sabiedrībai.

Tāpēc, atsaucoties uz Rīgas apgabaltiesas aicinājumu, paskaidrošu būtisko par tiesībsargāšanu, sniedzot konkrētus ieteikumus tiesībsargātāju dzīvības aizstāvībai ar piemēriem, no kuriem pirmo atpazīs kristieši, bet otrās un trešās grupas piemērus zinās arī ignostiķi.

Zwischenspiel

1. Svētajos Rakstos izklāstītais Jēzus sagūstīšanas, tiesāšanas un sodīšanas process

Sabiedrībai saprotama un pieņemama ir tiesību aizsardzība, bet ne kaitējums. Tiesvedības daži aspekti šai ziņā atspoguļoti Jēzus tiesāšanas procesā, kura vērtējums kristietībā gan atbilst arī mūsdienu latviskajai dzīvesziņai (jau pēc sirojumu, cilvēku nolaupīšanas, uz uguns cepināšanas laikiem un bez pieejas „latvietis latvietim latvietis”) – nepareizi ir kaitēt personai tikai par, tostarp, aicināšanu mīlēt, izsalkušo paēdināšanu, slimo dziedināšanu, nelaimē nokļuvušo glābšanu.

Jēzus notiesāšanai, sodīšanai tika izmantota nepatiesa apsūdzība, ka Jēzus aizliedzis maksāt nodokļus, sevi saucis par „jūdu ķēniņu”, kūdot tautu^viii. Šajā procesā ar apsūdzību un aizstāvību tiesvedībā saistīts ir Jūdas un Pētera rīcības vērtējums. Pēteris fiziski centās Jēzu aizstāvēt pret sagūstīšanu^ix, bet, kad Jēzus to aizliedza darīt, tad vēlāk Pēteris teica, ka nepazīstot un nav bijis kopā ar Jēzu^x. Savukārt pirms tam Jūda tieši nemeloja – pēc lūguma uzrādīja Jēzu, profesionāli sniedzot pakalpojumu par samaksu.

Ne tikai kristieši pārsvarā negatīvi uztver Jūdas „patiesību”, bet ne Pētera „melošanu”, kur, papildus zināmajai atšķirīgajai vēlākajai Jūdas izmisuma un Pētera nožēlas reakcijai, svarīgi ir tas, ka Jūda bija kopā ar apustuļiem, neteica visu patiesību par nodomu sodīt, slepeni pretdarbojās un nodeva, lai kaitētu, tātad būtiska noklusēšana ar nolūku kaitēt var deformēt patiesību, kā arī Jūdas „patiesā” rīcība bija apzināti vērsta uz apsūdzību, kaitēšanu, taisnā nokaušanu, kamēr Pēteris „meloja” aizstāvoties, nekaitēja un tehniski nepārkāpa pat astoto^xi bausli, jo pret nevienu nepatiesi neliecināja. Iespējams, ka Pēteris, kurš tagad kļuvis par vienu no sarga simboliem, ar visiem tobrīd pieejamiem līdzekļiem cerēja pasargāt no vajāšanas sevi, biedrus, varbūt Jēzu (ja Pētera patiesību kaitētāji vēlāk izmantotu pret Jēzu, tad tā ārēji būtu ļoti līdzīga Jūdas patiesībai). Protams, tas netraucēja viltus lieciniekiem Jēzu apmelot.

Arī mūsdienu tiesvedībā tieši iespējamās kaitīgās sekas arī nosaka atšķirīgos pienākumus ‑ ja apsūdzētajam vai pusēm nav pienākuma paust visu patiesību, tad apsūdzētājam ir pierādīšanas pienākums, bet tiesai procesā ir pienākums prasījumu robežās noskaidrot patiesību. Tāpēc tiesa procesā konstatē faktiskos apstākļus, ko pakārto (subsumē) attiecīgajai tiesību normai. Jēzus notiesāšanā notika pretēji: 1) vēlējās sodīt konkrētu personu; 2) atrada sodošu tiesību interpretāciju; 3) izdomāja sodīšanai it kā atbilstošus faktiskos apstākļus; 4) noklusēja attaisnojošos apstākļus; 5) sodīja.

2. Melu, nodevības un spaidu režīms padomju laikā

Minēto seno sodīšanas tieksmi mēs plaši pieredzējām padomju laikos^xii, kad pamatoti neuzticējāmies iestādēm kā kopējā represīvā mehānisma daļai. Pirms 40 gadiem, dzirdot par padomju dzimtenes nodevējiem Latvijā, jautāju – kā viņi varēja nodot savu dzimteni, ja tā nemaz nebija PSRS? Šāds jautājums bijis aktuāls arī procesos pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kurus taisnīgāk uzskatīt par „belligerentiem” un kuri par tautas sargāšanas darbību tika nodoti, sodīti arī par „dzimtenes nodevību”^xiii, apsūdzot ar nepamatotiem un prettiesiskiem apstākļiem^xiv, ar melošanu, noklusēšanu, ārpustiesas spaidiem, papildus nežēlīgu praksi ar tuvinieku atbildību. Sodu (arī nošaušanu) apzīmēja kā „sociālās aizsardzības līdzekli”, sargāšanu apzināti pārvēršot par sodīšanu^xv.

Jēzus darbība bija „trešais ceļš”^xvi, kas ir atšķirīgs no kalpošanas vai vardarbīgas pretestības ļaunumam. Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem^xvii dažādu iemeslu dēļ bija atšķirīgi uzskati par rīcības taktiku: Pētera Supes asums vai saprātīgi Broņislava Slucka argumenti par saudzīgāku attieksmi un saprotama Ludviga Štagara nevardarbība. Taču atšķirības taktikā nemainīja patriotu kopīgo mērķi un likteni – tos sodīja par uzticību patiesībai, tiesību aizstāvēšanu, bet to uzrādītājiem un iznīcinātājiem bija Jūdas un Pētera dilemma – vai nu savtīgi kaitēt, vai arī nesavtīgi sargāt. Nodevēju Jāņa Klimkāna vai Marģera Vītoliņa tēlotais cīņasspars bija maska, lai efektīvāk kaitētu savējiem.

3. Netaisnu kaitēšanas procesu piemēri mūsdienās

Mūsdienu Jūdas un čekistu gara radinieki tiesībsargājošās iestādēs nepilda tiem pienācīgo sargāšanas uzdevumu, jo ir mantojuši kaitējošas sodīšanas praksi, kas krimināltiesībās atbilst nepatiesas liecības sniegšanas, pierādījumu viltošanas, iejaukšanās iztiesāšanā un nelikumīga nolēmuma taisīšanas nodarījuma sastāvam. Tālāk minēti daži fakti konkrētu pārkāpumu pierādīšanai, kur vairāki personas dati ir mainīti un nav rakstīti lietu numuri.

3.1. Moriss normatīvi un praktiski veicina tiesībsargātāju apmācību, tiesu varas prestižu un neatkarību, bez pretenzijām darbojas tiesību aizsardzības jomā. Vai nu starpnieki, vai tieši Gintere, Mita, Freimane, V.Krūmiņa, J.Briede, Ziemele, Laviņš, Piusa, Vīduša, u.c. mēģina Morisu iesaistīt savtīgās shēmās^xviii, no kā tas atsakās. Tad pēc Guļāna radinieka ofšora uzņēmuma „Himstandart” nodokļu (paralēles ar evaņģēliju) parāda darbības neapturēšanas organizē nodevīgu prettiesisku vēršanos pret Morisu^xix. Par Morisu denunciācijas raksta Gintere un Freimane, pirms tam pēc Jūdas parauga auditorijas priekšā norādot uz Morisu, pēc kura lūguma Freimani un Ginteri procesā nomaina, taču Morisam nepamatoti un prettiesiski neļauj pildīt darba pienākumus, bet Vīduša, Mita, Osmane, Amona, A.Kovaļevska, Neimanis, u.c. kaitējot melo, ka Freimane un Gintere neesot nomainītas, ka Morisam bijusi jāpierāda spēja korumpēties un ka nelikumības esot normālas, savukārt Guļāns, Skultāne un J.Briede melo, ka Moriss nevar prasīt nesamaksāto algu. Morisu pēc Freimanes norādījuma apzog organizēta grupa. Pēc cietušā iesnieguma policija uzsāk kriminālprocesu, taču vēlāk melo, ka kriminālprocess it kā izbeigts, Moriss tajā esot liecinieks un ar lietas materiāliem iepazīties nevar. Ģenerālprokurors Kalnmeiers uz pārsūdzību neatbild, bet pašu Morisu apsūdz kriminālprocesā. Tiesībsargs Jansons gļēvi uzdod reaģēt nodevējai Pīļānei. Tiesu izpildītāja Baltā Morisam pieprasa samaksāt gandrīz EUR 200, nenorādot pamatu. Moriss tiesā pierāda tostarp, ka prasītās summas jau samaksātas, nepamatoti pieprasītas pie lietas nepiederīgām personām divkāršā apmērā, taču prettiesiski notiek piedziņa. Soģes Rīgas rajona tiesā Stivriņa, Rīgas apgabaltiesā I.Grauda, S.Krūmiņa, D.Jansone un ģenerālprokurors Kalnmeiers melo kaitējot, ignorē lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā rezultātā Moriss tiek apzagts. Advokāts Liepa laiski muld par tiesiskumu, bet praktiski izvairās no tā „kā velns no krusta”.

3.2. Vaceks izdod pilnvaru Marekam pārstāvībai tiesā. Mareks uzzina, ka šī tiesāšanās Rīgas apgabaltiesā ir par Vaceka izkrāptu dzīvokli un pilnvaru uzsaka. Pēc tam Strelča soda Mareku par neierašanos uz tiesas sēdi un vēlāk neatbrīvo no soda naudas. Ģenerālprokurors Kalnmeiers atsakās iesniegt protestu par Strelčas lēmumu. Gan Strelča, gan Kalnmeiers sodīšanu prettiesiski it kā pamato ar faktu, ka pilnvaras uzteikums nav publicēts, lai gan pēc likuma un loģikas pilnvaras uzteikums nav jāpublicē, un par neierašanos tiesas sēdē var sodīt tikai pilnvarotāju vai amatpersonu.

3.3. Policisti, tostarp Vl.Ivanovs brauc vilcienā un nepērk biļeti par apmēram vienu euro, bet sniedz koruptīvus pakalpojumus. Policists Šiurna u.c. grupā apzog pasažieri Teteri, noslēpj Tetera iesniegumu un pēc tam to noliedz. Tiesa spriedumā nodibina, ka Teteris vilcienā no Lilastes līdz Rīgai un atpakaļ kā ar biļeti var braukt ar rakstisku aktu, ko Teteris citureiz vilcienā uzrāda kontrolierim Kļaviņam, kurš neko nesaka, taču pa kluso izsauc Latvijas Dzelzceļa apsargus, kas Rīgas stacijā no muguras slepeni Teterim uzbrūk, izlauž rokas un uzliek rokudzelžus. Pēc piecām minūtēm atnāk policists Kaža, iesmidzina Teterim sejā kodīgu gāzi, iestumj Teteri restotā kamerā, salauž tā datoru. Pēc 10 minūtēm atnāk policists Timaks, atņem Teterim naudu u.c. mantas. Tad Kaža, Timaks un Vl.Ivanovs protokolē, ka Teteris nepakļāvies neformulētām policijas likumīgām prasībām. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas soģe D.Bērziņa vienīgi uz šī protokola pamata soda Teteri ar EUR 30, ko pēc pārsūdzības negroza Rīgas apgabaltiesa L.Šteinertes, Lazdiņas un Loginas sastāvā, izrādot necieņu pret tiesu, pārkāpjot tiesības, apsūdzot un atsakoties pārbaudīt videoierakstu. Satversmes tiesa Ziemeles, Laviņa un Kuča sastāvā melo, ka sods neesot pamatots ar protokolu, bet Administratīvā apgabaltiesa Mihailovas, Kanenbergas, Puriņa sastāvā melo, ka lieta nav izskatāma. Ģenerālprokurors Kalnmeiers, policisti Ezis un Ķuzis u.c. nepilda pienākumus noziegumu izmeklēšanā un melo. Kad Teteris iesniedz papildu pierādījumus, tad Stukāns no Rīgas apgabaltiesas nosūta Teterim personisku, prettiesisku vēstuli par to, ka administratīvā pārkāpuma lietā neesot paredzēts pārskatīt tiesas nolēmumu. Brigita Būmeistere 2019.gada maijā atsakās izskatīt videoierakstu, melojot, ka pieteikums esot izskatīts 2018.gada 10.oktobrī, lai gan nekāds nolēmums par to nav pasludināts.

3.4. Augstākā tiesa (J.Briede, Guļāns, Neimanis, Kakste, Skultāne un Vīduša) vēršas pret tiesu varu ar meliem, ka lēmums par tiesnesi esot politisks, pretēji Satversmes tiesas 2006.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 expressis verbisnorādītajam, ka tas ir administratīvs akts, kā izdošanas procesā iestādes (arī tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, ģenerālprokurors, Saeima) darbojas kā izpildvara.

3.5. Civillietā par Ārčija diskrimināciju tiesa pretlikumīgi ņem vērā iepriekš tiesas sēdē izslēgtos pierādījumus un neprasa atbildētājam pierādīt nediskriminēšanu. To var izskaidrot ar „tiesas” neprofesionālismu, taču visās instancēs prasītājs lūdz izsaukt un nopratināt lieciniekus, ko t.sk. atzīst apelācijas instances tiesa, norādot, ka prasītāja liecinieki nav jānopratina, jo tie neko nespēs pastāstīt. Tomēr Augstākās tiesas Civillietu departaments (Jonikāns, Torgāns, Vernuša) 2012.gada 17.oktobra spriedumā melo, ka „izsaukt minētās personas par lieciniekiem pats prasītājs nebija lūdzis”.

Furioso

Minētajos piemēros ir savs māksliniecisks skaistums. Nodevību tagad apzīmē ne tikai „Jūdas skūpsts”, bet arī „Freimanes skūpsts”, un organizētas grupas koruptīvu noziegumu kopā par vienu euro, izkonkurējot trīsdesmit sudraba grašus, simbolizē arī Vl.Ivanovs, Kalnmeiers, Timaks, Kaža, Ezis, D.Bērziņa, Ķuzis, Šteinerte, Lazdiņa, Logina, Laviņš, Kučs, Ziemele, Stukāns, Mihailova, Kanenberga, u.c. Taču noziegumu mākslinieciskums nemaina būtību – procesa dalībnieku norādēm uz patiesajiem apstākļiem vajadzēja ietekmēt „tiesu”, kas nenotika, bet nolēmumus motivēja meli, kurus patiesie procesa dalībnieki nevarēja ietekmēt. Netaisni notiesātie un citādi cietušie pārstāv dzīvības elementu, ir palīdzējuši cilvēkiem, apsūdzētājs^xx to radītās vērtības ir izmantojis, taču, nespējot pakļaut savām interesēm, organizējis nodevību, noklusēšanu, melošanu un sodīšanu, tiecoties pēc pašlabuma, bet soģi un to uzraugi mantkārības, laiskuma vai citu netikumu dēļ veicina iespējas izdarīt noziegumus, nevis personu tiesību aizstāvību. No šiem piemēriem var secināt, ka patiesības neteikšana ir pieļaujama savai un tuvāko aizstāvībai, kas savukārt nav savienojama ar nodevību un noklusēšanu nolūkā nodarīt kaitējumu. Var nejauši kļūdīties, taču tikai profesionāli nekompetents tiesību piemērotājs nolēmumā apzināti melo un nepiemēro tiesības. Patiesības aizstāvji nemelo, norāda visus būtiskos un pamatotos apstākļus, bet spriež taisnīgi, turpretī apsūdzēšanai un sodīšanai patiesība tikai traucē.

Tiesībsargātāju melus var atpazīt kā ļaunuma režīma mantojumu, tomēr Jēzus tiesāšanas procesā, kā arī prāvās pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un šodienas netaisnajos procesos vērojams ne tikai neatkarības aizstāvju un noliedzēju pretnostatījums. Šobrīd mūsu valstī efektīvāk kaitēt palīdz arī Latvijas iestāžu nosaukuma, patriotiskuma un tiesiskuma maska, kad ļaundari savtīgu mērķu sasniegšanai pielāgo cēlus lozungus, pat nelietīgi (piemēram, Jonikāns) valkā Dieva vārdu, taču viņu rīcību nosaka mantkārība un laiskums. Tiesību aizsardzībai nepietiek tikai nosaukt „tauta”, „Saeima”, „Tautas Saeima”, „Satversme”, „tiesa”, „Latvijas Republikas”, „ģenerālprokurors”, „tiesiskums”, u.c., bet vajadzīga pienācīga rīcība. Amats un tēls var būt tikai savtīguma maska. Tātad Ķuzis, Bičkovičs, Laviņš, Ziemele, Kalnmeiers, Vīduša, Jansons, Liepa&Co nav vienkārši politiski neērtas padomju režīma paliekas, bet gan nepilda savus pienākumus, nenovērš un neizmeklē noziegumus, arī Laukrozes vai Bunkus u.c. slepkavības, prettiesisku brīvības atņemšanu un spīdzināšanu^xxi, u.tml. Neatbilstoša un liekulīga nominālo tiesībsargātāju darbība kaitē ne tikai personām, bet arī diskreditē mūsu valsti un citus cildenus jēdzienus. Pirmšķietama skaistuma avots var arī nebūt dievišķs, tas var būt arī izlikšanās, taču apzināta ļaunuma avots noteikti nav dievišķs un tā nosaukums nav būtisks.

Tiesībnieku pārkāpumi ir līdzīgi dažu klēra pārstāvju nodarījumiem, kuri ļaunprātīgi izmanto uzticību, lai vieglāk panāktu savtīgo iegribu īstenošanu, kad darbības mērķi per se ir cēli un pareizi, bet noziegumi paliek nesodīti, jo iesaistītie tos neizmeklē un slēpj. Pie tam dažāda rakstura uzticības pievīlēji, noziegumu veicinātāji un atbalstītāji gan laiskuma, gan mantkārības dēļ ir vienādi nicināmi^xxii.

Maldinoša mimikrija vērojama ne tikai tagad noziedzīgu tiesībsargu, soģu vai klēra rīcībā. Kristiešiem ir saprotama līdzība ar koka pazīšanu no augļiem, nesen filmā „Sarkanais mežs” attēlota vēsturiskos notikumos balstīta izlikšanās par brīvības cīnītājiem kaitēšanas nolūkā, bet pasaules kinematogrāfijā zināms ir viens no filmas „Metropole” iespaidīgākajiem tēliem Maschinenmensch kā robots ar iedvestu iznīcināšanas dziņu, kas profesionāli pielāgojas auditorijai, valdzinoši dejojot valdošajiem un aicinot uz dumpi strādniekus, vedot uz bojāeju, un kādu laiku gūst sekmes tikai tāpēc, ka izgudrotājs Rotvangs tam piešķīris cilvēcīgās Marijas izskatu, bet pašu Mariju neitralizējis. Var diskutēt par šīs filmas māksliniecisko vērtību vai sižeta līniju iespējamo piemērošanu dažādām ideoloģijām, pēc vēlēšanās salīdzināt ar Latviju un minēt, vai Egils Levits ir „nācijas tēvs” Johs, vai tomēr izcilais faustiskais profesionālis Rotvangs; vai Maschinenmensch vienlaikus attēlotā „lielā Bābele”^xxiii ir amorāla^xxiv skaista būtne augstā amatā, vai arī „4. maija republika” mimikrē 18. novembra Latviju.

Tomēr skaidrs, ka iznīcību veicinošā „lielā Bābele” ies bojā. Tātad zemiska rīcība, uzticības pievilšana var kādu apmierināt īstermiņā, taču rezultātā kaitēs tikai pašiem tās veicējiem un pieļāvējiem.

Tiesībsargātājs savējos nenodod un neļauj to citiem, arī pret svešajiem nav agresīvs, mantkārīgs, laisks, nezog, nav melīgs apsūdzētājs^xxv, ja rīkojas slepeni vai ar spēku, tad tikai sargājamo, nevis kaitētāju labā. Lai gan Guļāna profesora Moriartija^xxvi ambīcijas, Bičkoviča statuss čekā, Neimaņa liekulība, Vīdušas un Freimanes necieņa pret valsts himnu^xxvii vai Kusiņa – pret 18.novembri^xxviii u.c. vienlaikus ar amatu pieņemšanu Latvijā apliecina to personisko zaudējuma rūgtumu un vēlmi atriebties par režīma maiņu (kā „Metropolē” Rotvangam par Helas zaudēšanu), pielāgošanos spēju jaunajiem apstākļiem, kā arī nepatīkama ir mutējušo zili-balti-viļņoto dvēseļu kūņošanās sarkanbaltsarkanā apsegā, liekulīgi piesaucot tiesiskumu, eiropeiskas vērtības, cilvēktiesības, pat ticību, tomēr pirmkārt izskaužama ir to īstenotā dzīvības noliegšana, nodevība un meli tiešo pienākumu izpildē. Tāpēc pretenzijas pret Kalnmeieru u.tml. neizraisa politiska nepatika, bet gan viņam pierādītie meli un nekompetence.

No attiecīgajām nostājas un seku atšķirībām izriet ieteikumi tiesībsargātāju turpmākai rīcībai, lai panāktu vislabāko rezultātu ‑ nostāties dzīvības sargāšanas, nevis iznīcības pusē. Nav jēgas īpaši meklēt laika zīmes^xxix, jo laika beigas nav zināmas, tāpēc no nodevības, melošanas, zagšanas, nonāvēšanas ir jāsargājas jau tūlīt un pastāvīgi. Manuprāt, Lieldienu vēsts būtība nav koncentrēta Jēzus kā konkrētā laika Deivida Koperfīlda vai Harija Hudini veiktajos brīnumos, ļaušanā piesist krustā un augšāmcelšanās gājienu kombinācijā, bet gan dzīvības patiesībā par uzvaru pār iznīcību. Arī minētā Morisa darbība radījusi normatīvus uzlabojumus tiesu sistēmā, Gunārs Astra u.c. nacionālās pretošanās kustības dalībnieki mainīja valsts iekārtu, taču pirms „laika beigām” patiesības un dzīvības uzvara vēl nav galīga. Pie Kristus otrreizējās atnākšanas nekādu citu variantu vairs nebūs. Tāpēc Rīgas apgabaltiesas, citu tiesībsargu dzīvības aizstāvībai jāiesaka koncentrēties uz sargāšanu kā Pēteri(e)m, nepieļaut kaitīgo iznīcinošo melošanu un nodevību sodīšanas nolūkā, šo ieteikumu īsi formulējot ar minētās filmas „Sarkanais mežs” varoņa apstāvēšanas runu iedvesmojušās Svēto Rakstu nodaļas noslēguma vārdiem: „Atgriezieties, tad jūs dzīvosit.”^xxx

i Daļu nosaukumi „Auftakt”, „Zwischenspiel” un „Furioso” rakstā izmantoti kā cieņas apliecinājums to ietekmējušai Friča Langa filmai „Metropole” (1927), kā arī vienkārši dažādības dēļ

ii Skat. https://twitter.com/rigastiesa/status/1113383875512819715. Skatīts 06.05.2019.

iii Tostarp A.Būmanis, Aleksejs Lepse, J.Laukroze, tās pašreizējās telpās tiesātais G.Astra simbolizē upurus tiesiskuma interesēs pretstatā citiem tās produktiem

iv Tiesu nedrīkst ietekmēt, Diena, 1997.gada 16.oktobris

vSkat. https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/bickovics-neredz-pamatu-sakt-izvertesanu-par-kalnmeiera-atbilstibu-amatam-14219758

vi Skat. http://www.tiesibsargs.lv/calendar/70. Skatīts 06.05.2019.

vii Kārļa Skalbes eseja par Kalpaku 55.lp., Brigadere A. „Varoņa sirds” 58.lp., Jaunsudrabiņš J. “Kalējs Kalvis” 59.lp., Virza E. “Pulkveža atgriešanās” 61.p. – grām.: Lejgalietis Ed., “Zelta graudi”, A.Jesens Rīgā, 1936

viii Lk 23:2,3

ix Jņ 18:10,11

x Mt 26:69-72; Jņ 18:26, 27; Mk 14:71, 72

xi Svētā Augustīna sadalījumā

xii Tad bieži pat nebija vajadzīga tiesvedība un vara no vēlēšanās sodīt uzreiz pārgāja pie soda/ierobežojumiem.

xiii „Kāda dzimtenes nodevēja, savu dzimteni es nenodevu! A tā jūsu dzimtene,” es saku, “tā man ir sveša.” Kaut kāda Krievija man kaimiņos ir, bet kāpēc lai tā būtu mana dzimtene? Es saku: „Tā bija Latvija, es par Latviju i cīnījos.” (Mihalīna Supe (Kaija). Grām.: Reinsone S., Meža meitas, Dienas Grāmata, Rīga, 2015, 178.-179. lpp.

xiv Piemēram, Lietuvas varoņa Ādolfa Ramanauska-Vanaga lietā tiesiskais vērtējums pamatots ar uz konkrētu lietu neattiecinātiem, nekonkrētiem apstākļiem, kas vairāk atbilst beletristikai nevis tiesas nolēmumam. Pieejams tīmekļa vietnē: https://docs.google.com/document/d/1qS-RLJgF4aU3TUSbrGcw3ZjTU0ln5V_hkFKJI-6Q6VM/edit?ts=5c58252e#heading=h.gjdgxs/. Skatīts 06.05.2019.

xv KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā par kontrrevolucionāriem noziegumiem

xvi Skat. Wink W., Jesus as Trickster Rebel, vietnē: https://thetyee.ca/Citizentoolkit/2004/11/22/JesusTrickster/

xvii Kuru vidū arī bija slaveni Pēteri, tostarp Supe un Čevers

xviiiPiemēram, V.Krūmiņa un J.Briede sarunā ar Morisu pieminēja „labu konjaku par pareizu lietas izskatīšanu” un vēlāk starpnieki to mēģināja realizēt

xix A.Guļāns intervijā 2010. gada 14. janvārī atklāja, ka tas ir: „[..] ne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem: [..] es varu noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā es vēlos, lēmumus mūsu valstī pieņem nevis [..] pēc savas pārliecības un situācijas izvērtējuma, bet tā, kā [..] pasaka to izdarīt. [..] attiecībā pret vienu vai trim personām mēs rīkojamies pēc viena principa, pret citiem citādi.  [..] Viss, kas ierakstīts Satversmē vai likumos, nedarbojas, jo darbojas citi principi. [..]”. Skat. arī https://www.apollo.lv/5544526/gulans-satversme-ierakstitais-nedarbojas-jo-ir-citi-principi. Skatīts 06.05.2019.

xx Zah 3:1

xxiSkat. https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/tiesibsargs-psihoneirologiskaja-slimnica-aizmirsta-berna-lieta-visticamak-nonaks-ect-14219158 . Skatīts 10.05.2019.

xxii“Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk! Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!” (Lk.17:1,2)

xxiii Atkl 17,18

xxivSkat. arī: https://www.delfi.lv/news/national/politics/ziemele-pazinojumi-par-abortiem-pretruna-ar-likumiem.d?id=6788705. Skatīts 06.05.2019.

xxv Jņ 8:44

xxvi Negatīvs tēls britu rakstnieka Artura Konana Doila romānu un īso stāstu ciklā par Šerloku Holmsu

xxviiSkats Latgalē 2007.gada pavasarī, kas citos apstākļos atkārtots Letermana šovā, skat. https://www.youtube.com/watch?v=YSqELQz3FVM&fbclid=IwAR3Ze5E0y93xssOqhErWtX0QhOkbVbb00bSsnV9rVlamNZAPcdrL8YpGTok. Skatīts 07.05.2019.

xxviiiSkat. https://www.tvnet.lv/5702656/9-serija-augusta-maciba. Skatīts 07.05.2019.

xxix Skat. http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/arhibiskaps-aicina-priesterus-pieverst-uzmanibu-laika-zimem-un-skaidrot-tas-sabiedribai.html?f . Skatīts 10.05.2019.

xxx Ez. 18:32

Dzīvē vairums cilvēku negrib ticēt un netic ļaunumam, kas ar viņiem var notikt. Mani šī ilūzija nemaldina. Mums ir jābūt gataviem uz visu, kuru katru acumirkli. (Pēteris Supe)

Priekšvārds

Publiskajā telpā dažreiz izskanējis vērtējums par mūsu valsti kā „nozagtu”, un šīs nozagšanas izmeklēšanai bez īpašām sekmēm savulaik pievērsusies pat Saeima¹. Manuprāt, valsts nozagšana nav tikai pēdējā laikā sākusies, bet gan notiek pretējs process – nozagtā valsts pakāpeniski tiek atgūta. Apmēram pirms četriem gadu desmitiem, domājot par Latvijas valsti un tās aizstāvjiem, par ko ikdienā klusēja vai meloja oficiālie plašsaziņas līdzekļi, apzinājos, ka valsts nolaupīšana (kas krimināltiesiskā izpratnē atbilst slepenai vai atklātai zādzībai vai laupīšanai)² bija notikusi 1940. un tam sekojošajos gados, kad tika atņemtas galvenās tiesības un brīvības: uz īpašumu, arī dzīvību, personas brīvību un neaizskaramību, taisnīgu tiesu, vēlēšanu tiesības un vārda brīvība. Valsts bija nolaupīta, par to nerunāja un neļāva šo nolaupīšanu novērst. Sapratne par valsts nolaupīšanu radīja vēlēšanos uzturēt valsts ideju, apceļojot dzimto zemi, rūpējoties par dabas un kultūrvēsturiskajiem objektiem, godinot priekštečus, runājot un diskutējot ar dažādu uzskatu cilvēkiem, izplatot informāciju par faktiem, aizstāvot patiesību un pretojoties netaisnībai, lai novērstu valsts nolaupīšanu. Rezultātā izdevās atgūt lielu daļu no nolaupītās valsts, taču šis process vēl nav beidzies un, papildus nolaupīšanas nepieļaušanai ikdienā, jāpalīdz valstij atbrīvoties no komunistiskā režīma mantotām un koruptīvām iezīmēm, kuru dēļ nav atgūta valsts daļa vai turpinās tās nolaupīšana.

Katram ir sava īpaša pieredze. Es nepiekrītu ne Latvijas, ne Eiropas norakstīšanai, “birku” karināšanai vai priekšlaicīgai kapakmeņu velšanai, bet par lietderīgāku uzskatu problēmu izpēti un novēršanu. Tā kā piedalījos valsts neatkarības atgūšanā, kā arī virzu krimināljustīcijas reformu un ar visiem iespējamiem līdzekļiem aizstāvu Satversmei atbilstošu tiesu varu, tostarp jau ilgāk kā piecpadsmit gadus tiesneša statusā, tad savas pārdomas un ieteikumus par man un vēl vismaz dažiem cilvēkiem aktuālajiem valsts teritorijas un tiesu sistēmas, kā arī krimināljustīcijas sfērā ietvertiem iekšējās drošības jautājumiem tālāk izklāstīšu rakstos ar kopējo virsrakstu “Valsts nezagšana”, kas aptver gan valsts nolaupīšanas nepieļaušanu, gan nolaupītās valsts atgūšanu dažās konkrētās jomās.

Valsts nezagšana. 1. daļa. Sapņa par Abreni satversmība

Valsts nolaupīšana visuzskatāmāk un tieši vērojama situācijā ar Abrenes apvidu, par kura atdošanu Aigars Kalvītis, Satversmes tiesa u.c. tiek lamāti, kam un viedoklim par Abrenes galīgu atdošanu Krievijai īsti nepiekrītuⁱ, tāpēc izklāstīšu savu viedokli un ieteikumus.

Citur pasaulē vēl vairāku valstu agrākās teritorijas pārvalda Krievija, taču tikai Japānai un Ukrainai ir oficiālas pretenzijas. Citu valstu – Vācijas, Somijas, Ķīnas un Igaunijas – sabiedrība apzinās situāciju, pieļauj iespējamu attiecīgo teritoriju atgūšanu nākotnē, atceras ar tām saistītos jautājumus, taču konkrētas atgūšanas darbības neveic, tomēr atvēlot līdzekļus palīdzībai šīm teritorijām un pievēršot uzmanību to attīstībai. Pēc Otrā pasaules kara radies Krievijas un Ķīnas konflikts par Ženbao u.c. salām gan ir atrisināts par labu Ķīnai.

Tādēļ uzskatu, ka arī mēs varam saglabāt Abrenes apvidu, taču šajā ziņā nozīmīgi ir vismaz pieci nosacīti atsevišķi aspekti.

Pirmkārt, militāra darbība pašlaik nedotu ilgtermiņa labumu, tādēļ to sīkāk neapskatīšu.

Otrkārt, ir iespējama saimnieciska un politiska virzība. Līdzīgi citu Krievijas robežvalstu rīcībai, arī Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta ietvarosⁱⁱ vai tamlīdzīgi pasākumi varētu būt starp līdzekļiem, kas veicina vēlamo attīstību abpus robežai, gan atceroties par izvairīšanos no negatīvām sekām.

Abrenes apvidus sakārtošanai tiešām būtu vajadzīgi lieli ieguldījumi, taču tie vajadzīgi arī tagad esošo pierobežas apvidu uzturēšanai, depopulācijas novēršanaiⁱⁱⁱ. Šim mērķim varētu labāk izmantot Latvijas iestāžu rīcībā esošos resursus un godīgi izturēties pret jau esošajiem valsts, arī Latgales iedzīvotājiem, pret kuriem konkrētos gadījumos tiek realizēta pretrunīga un nodevīga tiesībpolitika^iv. Protams, “mūsējos tas nebaida” un savu valsti cenšamies atbrīvot no komunistiskā režīma mantojuma iestāžu darbībā, taču nenosvērtos prātos “it kā” valsts vai tautas vārdā realizēta netaisnība var radīt negatīvu reakciju pret valsti. Tāpēc jau tagad jādara viss iespējamais pēc labākās apziņas, pret visiem jāizturas taisnīgi, bet savējie jāatbalsta. Arī 1919.gadā Latvijas neatkarībai atbalsts uzreiz nebija visaptverošs un pašsaprotams, tas tika iegūts cīņas un pieredzes rezultātā.

Taisnīga, ekonomiski un tiesiski pamatota valstiskā attieksme pret iedzīvotājiem un dabas resursiem ir svarīga visur, arī un jo īpaši pierobežas reģionos, lai ilgtermiņā ne tikai veicinātu attīstību, bet vispār saglabātu vēl palikušo valsti.

Treškārt, ar Abrenes jautājumu saistīta dažāda emocionālā pieredze. Personiskāk to uztver tie, kuriem tuvinieki un/vai citi zināmi cilvēki dzīvojuši, strādājuši un cīnījušies Ziemeļlatgalē un konkrēti Abrenes apvidū, taču mani radi ir cēlušies arī no citiem apvidiem un nevienas teritorijas vai izcelsmes iedzīvotāji nav a priori labāki vai sliktāki, visur ir ne tikai “svēts mantojums”, bet arī grūtības.

Ziemeļlatgalē jau vismaz no Neatkarības kara laika ir senas dažādu tautību Latvijas nacionālo partizānu cīņas tradīcijas, kas pierāda iespējamu latviešu, krievu, ebreju integrāciju uz valsts neatkarības pamata. Tomēr pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados pēc 1944.gada 22.augusta Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija “lūguma” Krievijai un tās sekojošās piekrišanas pieņemt Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus šajā senās latgaļu Atzeles zemes daļā cīņa pret okupantiem saprotamu iemeslu dēļ bija koncentrēta uz iespējamo pretestību vispār, bez kuras nebija iespējama nekāda nolaupītās teritorijas atgūšana, un mūsu nacionālie partizāni bāzējās uz rietumiem no tagadējās robežas, kur bija iespējams vismaz kaut kāds atbalsts.

Arī vēlāk Abrenes jautājums galvenokārt apstrīdēts un raksturots Saeimā un pie tās, Satversmes tiesā Rīgā un plašsaziņas līdzekļos, nevis pašā Abrenē un uz vai aiz tagadējās Latvijas robežas.

Var secināt, ka atsauces uz Abrenes apvidu sabiedrības apziņā vairāk saistītas ar retoriku un nav tik emocionāli jūtīga praktiska problēma kā, piemēram, Dāvida Garedžas alu klosteru komplekss^v uz Gruzijas un Azerbaidžānas robežas, kur pēc Azerbaidžānas robežsargu kādu laiku īstenotās robežpārejas slēgšanas gruzīnu aktīvisti protestēja ne tikai pie parlamenta, bet arī devās pāri robežai uz Azerbaidžānas pusē esošo kompleksa daļu un tur uzturējās, skaidri paužot savu nostāju un apliecinot šīs teritorijas nozīmīgumu.

Ceturtkārt jāpievēršas tiesiskajam aspektam, kurā svarīgs ir Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 (“Robežlīguma lieta”).

Salīdzinoši nedaudzās valstīs konstitucionāli ir nostiprināta konkrēta valsts robeža. Šajā ziņā Satversmes tiesai Robežlīguma lietā vieglāk būtu bijis, ja Satversmes teksts būtu detalizētāks – kā Kambodžas konstitūcijā ar atsauci uz karti 2.pantā^vi vai Ugandas konstitūcijā ar robežas novietojuma aprakstu 5. panta trešajā daļā un Otrajā pielikumā^vii.

Tomēr uzskatu, ka Satversmes tiesas spriedums Robežlīguma lietā nav neatgriezenisks attiecībā uz Abrenes apvidus piederību.

Svarīgi ir atcerēties, ka Robežlīguma lietas priekšmets būtībā bija robežlīguma un tā ratifikācijas likuma nenodošanas tautas nobalsošanai tiesiskums, par ko Robežlīguma lietas sprieduma 43.4.punktā tika secināts, ka valsts robežas ir grozāmas, bet Latvijas pilsoņu kopuma kompetencē ir tikai “latviešu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības” grozīšana, bet 43.6.punktā – ka citu teritoriju (arī Abrenes apvidus, kuru Satversmes tiesa uzskata par “jauniegūtu”, nevis Latgales vai Vidzemes teritoriju) robežu izmaiņas ar starptautiskajiem līgumiem var apstiprināt Saeima.

Problemātiska ir arī suverenitātes pār Abreni realizēšana. Nekāda Satversmes tiesas juridiskā izsmalcinātība neļauj panākt tās spriedumu bezierunu globālu respektēšanu un pat ja valdība un/vai Satversmes tiesa Robežlīguma lietā būtu rīkojušās citādi, tad esošā situācija de facto automātiski neuzlabotos, jo praktiski panākt Latvijas suverenitāti pār Abrenes apvidu diez vai tuvākā laikā izdotos. Un otrādi, Abrenes apvidus nosaukšana par “jauniegūtu teritoriju” Robežlīguma lietā nenozīmē atteikšanos arī no citām “jauniegūtajām teritorijām”, tostarp iepriekš cariskās Krievijas Pleskavas guberņai piederējušās “Trans-Kūkovas” (ar Maksiem, Teležnīkiem un Punduriem).

Respektīvi, spriedums Robežlīguma lietā nenozīmē mūžīgu un negrozāmu atteikšanos no kādas Satversmes spēkā stāšanās brīdī Latvijas teritorijā esošās daļas. Abrenes apvidus piederību arī turpmāk var pārskatīt, taču lai to realizētu, tik un tā vajadzēs vienoties savstarpēji un arī ar kaimiņvalsti.

Piektkārt, ir iespējams tiesiskais risinājums “sapņa par Abreni” saglabāšanai.

Latvijas un Krievijas robežlīgumā nav īsti nodrošināta tā apstiprināšanas procesa laikā Aigara Kalvīša^viii minētā valsts tiesiskā nepārtrauktība ar 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” ar atsauci uz 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kurā savukārt ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu.

Taču uzskatu, ka ir viegli iespējams un pat vēlams tiešu atsauci uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu iekļaut konstitucionālajā likumā. Proti, 2014.gada 22.jūlijā stājās spēkā Satversmes preambula, kurā norādīts, ka1990.gada 4.maijā atjaunota valstiskā neatkarība uz valsts nepārtrauktības pamata, bet arī nav citas atsauces šajā ziņā.

Var iebilst, ka Satversmes preambulas pieņemšanas mērķis bija vēlēšanu kampaņa, ka citi konstitucionālie likumi jālasa kopā ar Satversmi, ka arī tiesas tāpat ne Satversmi, ne tās preambulu īpaši neņem vērā. Šādi iebildumi ir pamatoti, taču smago padomju tiesiskā nihilisma mantojumu var izskaust (par tiesu sistēmu ir atsevišķs stāsts), bet, ja jau Satversmes preambula ir pieņemta, to var un vajag izmantot tieši paredzētiem mērķiem.

Tādēļ, manuprāt, jādara viss iespējamais un nav nekādu problēmu papildināt Satversmes preambulu, piemēram, ar trešo rindkopu kā atsauci uz būtiskajiem starptautiskajiem līgumiem Latvijas izveidošanai, tostarp uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu. Protams, šāda Satversmes preambulas redakcija nebūtu jāsaskaņo ne ar vienu citu valsti, bet nenozīmētu arī nekādas agresīvas teritoriālas pretenzijas.

Nobeigumā jāsecina, ka Abrenes apvidus atcerēšanās gan publicistikā, gan tiesību aktos un konkrētās darbībās varētu palīdzēt ne tikai mūsu kaimiņvalsts civilizēšanā, bet arī attīstīties, veidot politiku mums, un būt ar simbolisku nozīmi kā, piemēram, attiecībā uz citām teritorijām Armēnijas ģerbonim vai no XVIII gadsimta beigām poļu leģionu dziesmai Itālijā^ix. Neatbalstot Krimas aneksiju 2014.gadā, krievu intelektuāļi tomēr uzskata, ka tās vietā varēja būt brīvāka pārrobežu sadarbība, kad sabiedrības apziņā nebūtu īpašas nozīmes formālajai teritorijas piederībai, līdzīgi kā, piemēram, Elzasas gadījumā. Lai gan arī minētajā Dāvida Garedžas kompleksa jautājumā ir izteikti priekšlikumi par teritoriju apmaiņu starp Gruziju un Azerbaidžānu, tomēr ieinteresētā sabiedrības daļa Gruzijā pieļauj arī esošo robežas izvietojumu ar noteikumu, ka netiks apgrūtināta robežas šķērsošana un netiks nodarīts kaitējums šim kompleksam.

Tā arī mēs varam labāk attīstīt gan savus pierobežas reģionus, gan saprātīgi palīdzēt Abrenes apvidum, gan burtiski uzturēt mūsu valsts tiesisko nepārtrauktību, ar Latvijas Republikas Satversmes palīdzību atgādinot par valsts nezagšanu ne tikai katrs savā, bet arī valsts labā.

1 Skat. “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 galaziņojums”. Skat. https://likumi.lv/ta/id/296711-parlamentaras-izmeklesanas-komisijas-par-valsts-nozagsanas-pazimem-un-pirmstiesas-izmeklesanas-kvalitati-kriminalprocesa. Skatīts 06.06.2019.

2Valsts “nolaupīšanu” (krimināltiesību izpratnē) uzskatu par precīzāku apzīmējumu, tomēr vēsturiskās situācijas dēļ lietošu arī “nozagšanu”, lai gan tieši attiecībā uz “valsts” nozagšanu tai nav nekādu ar zagšanu un zagļiem kultūrvēsturiski bieži saistīto pozitīvo un līdzcietības konotāciju, kas vērojamas, piemēram, dziesmā “The Fields of Athenry” vai pat Svētajos Rakstos “Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī” (1 Tes, 5:2)

i Lai gan iesaistīto iestāžu vietā būtu rīkojies citādi, bet varbūt tāpēc es un mēs visi atrodamies tajās vietās, kur esam

iiSkat. http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/ets_1420/latvijas_krievijas_programma/?doc=20953 . Skatīts 04.06.2019.

iii Pierobežas teritorijās abpus Latvijas un Krievijas robežai – gan Latgales, gan Pleskavas reģionos – mirstības koeficients ir attiecīgajās valstīs augstākais vai viens no augstākajiem.

iv Piemēram, Latvijas valsts tiesībpolitiski izlēma zemes reformas gaitā Abrenes apvidus iedzīvotāju un to mantinieku zaudētās īpašumtiesības kompensēt ar zemi citur Latgalē. Pretēji tam, kad administratīvajā lietā Nr.A42251504 kādas lielas valsts akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs bez likumā prasītā īpašā pilnvarojuma pieteikuma iesniegšanai vēlējās tiesīgajām personām ierobežot šīs Latgalē piešķirtās zemes izmantošanu, tiesa ignorēja likuma normas par pilnvarojuma nepieciešamību un minētā bagātnieka pieteikumu apmierināja. Citā administratīvajā lietā Nr.A42571907 Augstākā tiesa 2009.gada 18.augusta nolēmumā nepamatoti un prettiesiski atzinalatgaliešu valodu par svešvalodu.

vSkat. https://www.svoboda.org/a/29968248.html . Skatīts 04.06.2019.

viSkat. https://www.wipo.int/edocs/lexdocs/laws/en/kh/kh009en.pdf . Skatīts 04.06.2019.

vii Tā struktūra ir attiecīgi līdzīga Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu 1.pielikumam Skat. https://ulii.org/ug/legislation/consolidated-act/0 . Skatīts 04.06.2019.

viii Kalvītis: Piedāvātais robežlīguma projekts stiprinās Latvijas attīstību (2007.gada 17.janvāris), https://www.tvnet.lv/5695167/kalvitis-piedavatais-robezliguma-projekts-stiprinas-latvijas-attistibu . Skatīts 04.06.2019.

ix “Pieśń Legionów Polskich we Włoszech”

Christian Witnessing on the Criminal Justice Reform in Latvia

I am grateful for the opportunity to address this audience of brothers and sisters in Christ. First of all, I must briefly explain the underlying reasons for this presentation.

I was preparing submission of my experience with human rights of prisoners for the IPCA Europe 2013 event in Strasbourg but failed due to technical reasons. I have had problems to finalize it later as well, because of daily routine and that I am trying to grasp a lot of issues but cannot end with a single coherent and fine-tuned narration.

However, a miraculous sign matching the main idea I’d like to reiterate God DOES exist showed that I should settle my debt and briefly make you aware of my experience as Christian witnessing on the criminal justice reform in Latvia even if I cannot be perfect.

I was planning to come to London this year, preferably in September, in order to pay respect for Marc Bolan’s creative work. Surprisingly I have received divine information that this IPCA Europe Conference in Cambridge is planned exactly until 15 September 2017.
This was a real miracle. God DOES exist and He wants me to tell about that to you in Cambridge. And I have managed to do it. However, this fits well among other links in the chain of proofs, which is evident about the God’s presence in my life. The others include but are not limited to way to the independence of Latvia in 70’s and 80’s of the 20th century and ongoing judicial reform with spiritual rebirths.

However, I must focus on the topic, which not only proves that God DOES exist but is in core of my personal witnessing, namely, the criminal justice reform in Latvia. In summary this can loosely be classified as three pillars faith, education, normalization – and activities carried out by means of various methods, including networking, fund-raising, legal awareness, exemplary proceedings, et al., which have contributed to instances of ‘turning water into wine’ through bringing changes into unpleasant Soviet-style system of justice in Latvia from early 1990’s.

The Christian leitmotif of the criminal justice reform in Latvia is evidenced by the fact that the main trigger was our visit to conference in Estonia in late 1993 where we have got valuable information from the host Estonian Christians (particular thanks to Rev. Aavo Üprus et al.) and their guests experienced in this area, including education (life skills, literacy, official language) in prisons, alternative dispute resolution, community service, rights of victims, crime prevention, pastoral care in prisons, etc. A set of proposals in these areas has constituted a basis for a range of developments building on the “Chief Cornerstone” of our Faith.

When speaking of spiritual care for prisoners, regulatory framework was elaborated for several years and the State funding for the work of chaplains was obtained from early 2000s. Not only the major churches participated in this – in 1995 we have assisted to Ligita Krastiņa in founding the Prison Fellowship Latvia (PFL) as organization of various Christians and for some time under leadership of Artis Krasts it has contributed comprehensively to a prison ministry and later to education as well.

However, contribution of Christians to our prison reform was reciprocal. The Churches in Latvia have gained valuable support through prison reform, just to mention: the Alpha course (brought from Norway through PFN and the Holby family in 1998); statutory regulations on churches in Latvia (adapted idea of agreements between the Church and the State) and paid prison chaplains (self-evident).

Developments in the education area have affected other domains, such as in 1997 we have involved Ilona Spure, current Director General of Latvian Prison Administration, in the reform through “life skills” and literacy projects launched in 1994; Anhelita Kamenska, former Latvia’s representative in the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT), and entire cluster decided to join in 1996 through “official language” projects commenced in 1994; Norwegian (Asbjorn Langas, Per Engesbak, Torfinn Langelid, Johan Johnsen, Sigmund Hertzberg, Gordon Gabrielsen, et al. via Nord-Balt Prison Project from 1996, i.a. general education, vocational training and “life skills”) and Canadian (Frank Porporino, Elizabeth Fabiano, CIDA via Cognitive Skills programme from 1999) in 1999 personal and funding assistance was involved in the reform. Moreover, not only prisoners but also prison staff, judges were educated, which facilitated the developments.

Under the normalization notion I have amalgamated a broad area of activities. After assistance to elaborate Lakes/Rostad Report 1994 , the research was expressed in legal opinions (for the Constitutional Court, Ministry of Justice, State Human Rights Bureau, Latvian Council of Sworn Advocates, the European Court of Human Rights, etc.) highlighting approach to human rights of prisoners, introduction of various alternatives to imprisonment and alternative dispute resolution methods and relevant amendments in regulatory framework. Expertise in the European Commision’s “Technical Assistance to the Approximation of Latvian Legislation to that of the European Communities” project in 1999 facilitated and shaped the probation service, human rights of prisoners, in particular on remand et al.

In the course of these activities several significant decisions/judgements of the Constitutional Court of Latvia, European Court of Human Rights regarding prisoners (namely Lavents of 28 November 2002; Kadiķis (No 2) of 4 May 2006; et al.) were later made, laws and regulations concerning prisoners, alternatives to imprisonment and alternative dispute resolution methods being adopted.

Working entities and systems emerged and the number of prisoners in Latvia decreased against this background. In this course of these dreams coming true I have become Christian. However, this is only part of my witnessing. Admittedly, other Christians have their own experience, their own successful projects and we can get more details about this epoch.

Surely there were and still are various obstacles – not everyone accepted the changes (or rather revisiting the normal course of events) at once. There were sufferings, various obstacles, temptations and acts prompting to say “What you are about to do, do quickly”. It appears that “Cambridge five” have multiplied as six, seven, etc. There are still several intertwined issues pending, such as:

1) market-based approach to criminal justice. Often the projects and the research are self-centered;

2) emphasis on large prison facilities instead of small. Large facilities are easier to manage, but they are in conflict with the notion of normalization;

3) direct or covert distortions. Because of envy, revenge or other reasons there are many officials who have tried and are still trying to hinder the positive developments even through breach of the obligations arising from the office (e.g. ‘kangaroo judges’ et al.);

4) business units mimicking, now even under the guise of Christians. PFL later has become a haven for Soviet-style infidel officials actually seeking just their own profit;

5) insufficient involvement of Christian organizations. Establishment of the Association of prison ministry of the Evangelical Lutheran Church of Latvia has been initiated at the same time and with the same proposals as for the SFL, however, this Association has done comparatively nothing for the public benefit. Much more can be done also by the Catholic organizations;

6) more resources required for prevention. In the light of recent developments concerning terrorism, refugee crisis and technical progress, we need more varied approach to different individuals endangering our security. Still more can and must be done for prevention of crimes;

7) need to merge prison and probation services. When creation of probation service was suggested in 1994, the reason for having two separate services – prison and probation – was disinclination of the former prison administration to deal with after-care services. I think that these services can be merged under contemporary circumstances;

Fortunately we should bear in mind that our mission is not over yet and miracles are still happening. Recently, on 6 September 2017 the Latvian government decided to suspend construction project of a new, 1200-space prison in Liepaja, which was intended to begin next year. The formal excuse for this kind gesture was reallocation of funds while the trend is appropriate for our topic God DOES exist we can still shift to smaller facilities and adhere to normalization.

God bless you!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Piedalījos, lai pateiktos un iepazīstinātu ar pieredzi Latvijas krimināljustīcijas reformā, kam ir kristīgi pamati. Proti, cīnoties par neatkarību 80-o gadu sākumā, tādēļ iepazīstot lēģeru sistēmu un skumstot par spēka struktūru koķetēšanu ar noziedzniekiem barikāžu laikā, bija vēlēšanās uzlabot, bet zināšanas gk. tikai starpt. attiecībās. Ierosināja kristietes Ligitas Krastiņas 1993.  gada beigās nodrošinātā iespēja kopā ar Sarmīti Sviķi, Raimondu Sumeragu, Jāni Ginteru apmeklēt Igaunijas Ev.-Lut. baznīcas sociālās rehabilititācijas un noziedzības novēršanas vadītāja Avo Üprus organizēto konferenci, kurā uzzināju par tālāk attīstāmajiem darba virzieniem – kapelāni, probācija (nosacīta notiesāšana, atbrīvošana, elektroniskā uzraudzība), alternatīvas ieslodzījumam, sabiedriskie darbi, izlīgums, cietušo tiesības, sadzīves iemaņas, valsts valoda, kaimiņu sardze, palīdzība ieslodzīto radiniekiem. Tos pirmkārt noteica rūpes par noziegumu novēršanu un jau cietušajiem.

Darbību nosacīti var iedalīt trīs savstarpēji saistītos aspektos: 1) reliģiskais; 2) izglītības; 3) normalizācijas.

1. Kristieši gan palīdzēja krimināljustīcijas jomā (līdzgaitniecības iezīmes), aprūpēja „klientus”, uzņēmās valsts neievērotās saistības (Artis Krasts Cognitive Skills 1999.  gadā), gan otrādi – valsts sāka finansēt kapelānu dienestu, kas un attiecības ar baznīcām tika regulēts, Alfa kurss no Norvēģijas (P.Holby);
2. Izglītības attīstībai valsts nedeva naudu, tāpēc tika iesaistītas/veidotas NVO un ārvalstis. Tīklošana aptvēra arī tagadējo IeVP priekšnieci Ilonu Spuri (1994.gadā uzsāktais dzīves skolas projekts), cilvēktiesību un izglītības aktīvisti Anhelitu Kamensku (1996.gadā iesaistījās 1994.gadā uzsāktajā valsts valodas apguves projektā ieslodzītajiem, tad negribīgi atbalstīja arī citus projektus un par izveidoja atsevišķu Sorosa fonda Cietumu un policijas reformas programmu), u.c. personu, Norvēģijas (sadzīves iemaņas), Kanādas (Cognitive Skills), Zviedrijas, Dānijas, Somijas, kā arī Anglijas un Velsas palīdzību.;
3. Normalizācija ietver pārējo, gan tikai grupēšanai, pie tam saistīta arī ar pirmajiem diviem. Piemēram, ieslodzītā radinieku informēšanai paraugs bija Anglijas un Velsas NACRO izdota brošūra. Arī cietumu darbinieku tiesību aizstāvība (arodbiedrības, likuma ievērošana), izglītošana, pieredzes apmaiņa. Tās gaitā tika grozīti tiesību akti (KPL), ierosinātas un konsultētas tiesvedības (advokāti, Satversmes tiesa, ECT), piesaistītas finanses, tīklošana (Ev.-Lut. Cietumu kalpošanas apvienība, Izglītība brīvībai, PFL, kapelāni).

Pētījumu un prakses rezultātā tika panākti uzlabojumi, t.sk. ar izmaiņām atbilstoši kompetencei. Eiropas Komisijas “Tehniskās palīdzības Latvijas un Eiropas Kopienu likumdošanas saskaņošanā” projekta 1999.  gadā, ko atbalstīja sekojoši tiesu nolēmumi, rezultātā tika uzlaboti normatīvie akti t.sk. par apcietinājuma kārtību, arī praktiski izveidots probācijas dienests, kapelānu dienests. Vēlāk to turpināja arī sodus samazinošas izmaiņas Krimināllikumā.

Minētie virzieni tika attīstīti un var būt, ka arī to rezultātā Latvijā 1997.  gada 1.  janvārī bija 10  316 ieslodzītie (t.sk. 4081 apcietinātie), bet 2017.  gada 1.  janvārī bija 4243 ieslodzītie (t.sk. 1277 apcietinātie), kas ir straujāks samazinājums, nekā kopējā depopulācija Latvijā no 2,6 līdz 1,9 miljoniem iedzīvotāju.

Protams, darbā ir bijušas un ir būtiskas problēmas, bet par tām esmu gatavs diskutēt atsevišķi.

Tāpēc esmu pateicīgs noziedzības novēršanas jomā strādājošiem kristiešiem par stabilo pamatu reformai un par to liecinu visur, kur mani aicina, ļauj runāt, ir interesanti, labi jūtos (ne vienmēr tas ir kumulatīvi). Pieredze ir arī par darbības veidu. Kādreiz pietika parunāt ar konkrētiem NVO vai ārvalstu pārstāvjiem, lai tiktu uzsāktas vajadzīgas programmas un ziedoti līdzekļi, tagad darbošanās ir mākslas nozare (vai amats).

Paldies!

P.S:

IPCA starptautiskā cietuma kapelānu asociācija www.ipcaeurope.org.

Alison Liebling – cietumos kompleksi arhitektūra, attieksme. Pozitīvas emocijas labākas kā negatīvas;

Tariq Mahmood – Ekstrēmistiem spēcīga piederības sajūta, bet ne izpratne. Norvēģijā – musulmaņi nekalpo;

Ann Power-Forde – ECT prakse nekonsekventa; Andrew Coyle – Pakalpojumi labāki civilās organizācijās;

Magnus Abrahamson – Dieva piedošana noziedzniekiem nav automātiski upura/cietušā piedošana (process). Piedošana un aizmiršana ir dažādi jēdzieni. Paļaušanās uz Dieva žēlastību nevar attaisnot bezatbildīgu dzīvi;

Tony Bottoms – Noziegumu izdarīšana samazinās 20-24 gadu vecumā, ietekmē notiesāšana. Dzīves mērķu izvēle ar resursiem un iespējām, šķēršļi – naudas, darba trūkums, izklaides, apreibināšanās;

Michael Spurr – HM Prison and Probation Service (līdz 2017.g. aprīlim National Offender Management Service).