Latvijā atkārtoti aktualizēts jautājums par cietuma būvniecībuⁱ 1200 ieslodzītajiemⁱⁱ, kam sekotu vēl vairāki citi cietumi. Ja Liepāja kā mums nozīmīga pilsēta ar bagātīgām ieslodzījuma vietu tradīcijāmⁱⁱⁱ atkal izvēlēta kā vieta vistālāk rietumos, kur jāiesloga liels skaits bīstamu cilvēku, ja daudzi tieši šeit jānodarbina cietumā, tad tajā ir pamatota liela cietuma būvniecība. Tomēr vēlmes būvēt jaunus cietumus Latvijā vismaz ceturtdaļgadsimta laikā gūtā pieredze ļauj izteikt vairākus ieteikumus, lai pēc iespējas novērstu valsts nozagšanu cietumos. Šajā ziņā būtiskais ieteikums ir nebūvēt milzu cietumus.

Virzība uz Latvijas neatkarību ļāva divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū iepazīt padomju “lēģeru” sistēmu, bet 1991. gadā neizpratu spēka struktūru īpatno pieeju, kuras sadarbojās ar vai gļēvi pakļāvās noziedzniekiem, kurās ne visi izpildīja savus pienākumus un par kurām drosmīgāki bija civiliedzīvotāji. Tādēļ uzskatīju par vajadzīgu palīdzēt valstij šajā drošības aspektā, sākotnēji ne tikai piedaloties aizsardzības struktūrās kā zemessardzē, bet arī ar pieredzi tulkošanā, zināšanām starptautiskajās attiecībās un drošības jautājumos.

Latvija pagājušā gadsimta beigās bija mantojusi PSRS sodu izpildes sistēmu ar daudzu personu maz atalgotu beztiesisku darbu tautsaimniecībā kolektīvo represiju vidē, kur tiesvedība tika orientēta uz sodīšanu, bet vairums ieslodzīto uzturēti kolonijās lielās kazarmu vienībās atšķirībā no retajām cietumu iestādēm ar mazākām restotām kamerām. Minēto var saukt par industriālo pieeju nolūkā galvenokārt garantēt ienākumu, arī neoficiālu, gūšanu sistēmai un tās darbiniekiem, t.i. zagšanu.

Kad beidzās visaptveroša nodarbinātība, notika ieslodzīto nemieri, kā novēršanai administrācija sāka pāreju uz slēgtām kamerām un nodaļām, pakāpeniski atvieglojot vai pastiprinot režīmu, ko nosauca par “cietumu reformu”, kur saglabāja hierarhiski militarizēto personāla struktūru ar riebumu pret tiesībām un zināšanām, kad jaunie priekšnieki “noēda” vecos (Edgars Krūmiņš-Staņislavs Pokšāns-Vitolds Zahars, u.tml.), proponēja bezierunu apcietināšanu un plānoja jaunu, arī privāto cietumu izveidi, kur rafinētāk turēt un nodarbināt ieslodzītos, bet negribēja finansēt rehabilitācijas, attīstības, garīgās aprūpes un izglītības pasākumus.

Šo “cietumu reformu” 1994. gadā man piedāvāja vadīt agrākais barikāžu kolēģis Tālavs Jundzis, tomēr es devu priekšroku vispārējai krimināljustīcijas reformai, kuru, atšķirībā no cietumu industrializācijas, iedvesmoja kristietes Ligitas Krastiņas 1993. gadā mums kopā ar mācītāju Jāni Ginteru, ārstu Raimondu Sumeragu un skolotāju Sarmīti Sviķi sagādātā iespēja apmeklēt Igaunijas luterāņu baznīcas noziedzības novēršanas darba vadītāja Avo Üprus rīkoto konferenci par man tolaik jauniem iekšlietu un tieslietu darba virzieniem, tostarp kapelāniem, ieslodzījuma alternatīvām, probāciju (nosacīta notiesāšana, nosacīta atbrīvošana, elektroniskā uzraudzība), sabiedriskiem darbiem, izlīgumiem, cietušo tiesībām, sadzīves iemaņu, valsts valodas apmācību, kaimiņu sardzi, palīdzību ieslodzīto radiniekiem.

Tālāk veikto reformu nosacīti varu sadalīt trijos savstarpēji saistītos aspektos.

Pirmais aspekts ir izglītība, ko no valsts budžeta finansēja nepietiekami un tāpēc tās finansēšanai no 1994. gada “tīkloju” ar pārvaldes iestādēm, nevalstisko sektoru, ārvalstīm. Sākotnēji uz manu palīdzības lūgumu atbildēja Pieaugušo izglītības apvienība, ar britu palīdzību organizējot vairākus seminārus, kuros man krimināljustīcijas reformā izdevās iesaistīt arī izglītības aktīvisti Anhelitu Kamensku, vispirms pārliecinot atbalstīt valsts valodas apguvi ieslodzītajiem, pēc tam citus projektus un pat izveidot īpašu Sorosa fonda cietumu un policijas reformas programmu, kā arī iesaistīt tagadējo Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieci Ilonu Spuri, kuru 1996. gadā uzaicināju sadzīves iemaņu apguves projektā, ko tā nosauca par “dzīves skolu”, kas vēlāk tika pārņemta arī iestādēs ārpus cietuma. Tieši izglītības projektos sāku sadarbību ar Angliju (semināri), Zviedriju (grupas darbs), Norvēģiju (“dzīves skola”), Dāniju (nepilngadīgie), Somiju (iestāžu partnerība), Kanādu ar Zviedrijas starpniecību (rehabilitācijas programma “Cognitive Skills”).

Otrais ir reliģiskais aspekts, kad gan kristieši aprūpēja „klientus”, uzņēmās valsts nepildītās saistības (Arta Krasta vadītā kapelānu organizācija 1999. gadā pārņēma uzdāvināto “Cognitive Skills” programmu), citādi palīdzēja (līdzgaitniecība), gan izdevās palīdzēt kristiešiem – valsts sāka algot cietumu kapelānus, Norvēģijas “Prison Fellowship” un luterāņi (P.Holby) 1998. gadā uzdāvināja materiālus par tagad daudzās Latvijas kristiešu draudzēs arī ārpus cietumiem ieviesto Alfa kursu, ar Agra Sutras starpniecību attiecības ar baznīcām sākām normatīvi regulēt vienošanos veidā, kas vēlāk gan tika transformētas likumos par Baznīcām, kuriem situācijā ar Svēto Krēslu saglabāja līguma formu.

Trešais – normalizācijas – aspekts (kas izdalīts vienīgi pārskatāmākas grupēšanas nolūkā) aptver citas darbības, tostarp veidojot organizācijas, grozot tiesību aktus, piesaistot finansējumu, tiesvedības vispārējās jurisdikcijas, Eiropas Cilvēktiesību un Satversmes tiesā, darbinieku un ieslodzītā tiesību aizstāvība, izglītošana, pieredzes apmaiņa, ieslodzītā radinieku informēšana, piespiedu (sabiedriskie) darbi sākumā pašvaldībās, tad izveidojot probācijas dienestu un pakāpeniski apgūstot tam piekritīgās funkcijas. Sekoja sodu samazināšana Krimināllikumā, ieviesti alternatīvie strīdu izšķiršanas mehānismi kriminālprocesā un vēlāk arī civilprocesā, u.c.

Izšķiroša reformas gaitā bija Eiropas Komisijas 1999. gada “Tehniskās palīdzības Latvijas un Eiropas Kopienu likumdošanas saskaņošanā” projekta īstenošana, kurā ārvalstu eksperti kritizēja “progresīvo” sodu izpildes sistēmu Kriminālsodu izpildes likuma projektā, bet no savas puses normatīvi panācu probācijas, kapelānu dienestu izveidošanu, alternatīvu ieslodzījumam regulēšanu, vēlāk piesaistot juristu, Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu atbalstu arī apcietinājuma kārtību noteicošās normas likumā un ieslodzījuma apstākļu uzlabošanu. Ierosinājumi par alternatīvām ieslodzījumam un cilvēktiesībām pat lika izveidot jaunu Kriminālprocesa likumu un ieviest izmeklēšanas tiesneša institūtu. Tā, palīdzot Latvijai tuvoties Eiropas Savienībai, ar to izdevās palīdzēt arī krimināljustīcijas reformai.

Kad 1994.gadā krimināljustīcijas reformai sāku veidot domubiedru kopu, to darīju ne jau šo personu labumam, bet gan lai efektīvāk sasniegtu reformas mērķus un vairāk cilvēku izprastu tās būtību un piedalītos. Organizācijas “Prison Fellowship Latvia”, “Izglītība brīvībai”, Cietumu kalpošanas apvienība u.c. tika dibinātas trūkstošu vajadzīgu funkciju izpildei – jaunu izglītības formu ieviešanai, palīdzībai cietušajiem, ieslodzītajiem, to ģimenēm. No ziemeļvalstu ietekmē ieviestās valsts valodas apmācības pirmkārt ieguva ieslodzītie, tikai otrkārt cietumi (nodrošinot aktivitātes), bet treškārt – pasniedzēji, un valodas apmācībā iesaistītais Sorosa fonds uz sekmju viļņa pakāpeniski piekrita finansēt citus pasākumus, palīdzot arī piespiedu (un) sabiedriskā darba, radinieku informēšanas, cietumu monitoringa ieviešanā. Tiesvedības dažādās tiesās darbinieku, cietušo un ieslodzīto (Lavents u.c.) aizstāvībai iniciēju un konsultēju, lai atlīdzinātu kaitējumu, aizstāvētu likumu un tiesības un lai palīdzētu Latvijai atgriezties Rietumu tiesību lokā, nevis lai iedzīvotos šo tiesvedību dalībnieki. Probācijas dienestu un citus ar alternatīvām ieslodzījumam saistītus institūtus izveidot ierosināju nevis tāpēc, lai dotu nopelnīt tajā iesaistītajiem, bet gan lai tas uzraudzītu nosacīti notiesātos un atbrīvotos, vēlāk palīdzētu noteikt sodu, tādējādi novēršot noziegumus un palīdzot cietušajiem.

Tomēr no kristīgās, tiesiskās un patriotiskās pieejas dažāda veida ieguvēji bija arī tajā iesaistītie, ne tikai sabiedrība kopumā. Krimināljustīcijas reforma bija viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ieslodzīto skaits samazinājās no 10 316 (t.sk. 4081 apcietinātie) 1997. gada 1. janvārī līdz 4243 (t.sk. 1277 apcietinātie) 2017. gada 1. janvārī, bet šogad 3500^iv, kas ir straujāk, nekā kopējā depopulācija. Turpretī industriālisti no kristiešu veiktajām reformām varbūt ieguva paši, taču industriālistu metodes radīja tiesību pārkāpumus un līdzekļu izšķērdēšanu ar vajadzību ignorēšanu, pazemojošu izturēšanos, nesamērīgiem ierobežojumiem, u.tml.

Kristieši gan mīl ienaidniekus, taču arī savus pienākumus izpilda pēc vislabākās apziņas un kolēģus nenodod, kompromisos ar noziedzību neiesaistās, bet industriālisti gan dažādi pielāgojas reformētāju radītajiem uzlabojumiem, taču reālu problēmu nerisina piemērotiem līdzekļiem un no tā iegūst tikai sev: slepeno darbību veterāns Valdis Baltruks arī pēc finansējuma un pilnīgas informācijas par krimināljustīcijas reformu saņemšanas laiski palika desu dalīšanas, melošanas un noziedznieku nelegālas apgādes personiskā līmenī; labāk tēloja Vitolds Zahars, kurš gan 1991. gada barikāžu laikā un arī vēlāk izrādījās nodevis kolēģus un amata pienākumus, pretojās attīstībai, tomēr vēlāk neatteicās no reformas sniegtajiem personīgiem labumiem, tostarp ar Sorosa fonda palīdzību ieviesa cietumos savādu kontracepcijas līdzekļu dalīšanu; izcili izlikās Māris Luste, Leonīds Jefremovs, Kristīne Jaunzeme, Olafs Brūvers, kuri vārdos atbalstīja kristiešu patriotismu, bet darbos profesionāli padevās ļaunumam.

Profesionālie industriālisti ir pielāgojušies. Ja agrāk cietumu vadība atklāti represēja un laupīja, tad vēlāk mainījās atbilstoši apstākļiem. Tas, ka kristīgās pieejas panākumu dēļ industriālisti Vitolds Zahars, kurš agrāk atklāti kaitēja latgaliešiem, patriotiem un juristiem, tagad vārdos arī cildina Latgales patriotiskos juristus, Ilona Spure, kura cietumu muzejā profesionāli iztirzāja soda metodes, tagad runā arī par labākiem apstākļiem cietumu darbiniekiem, vai Māris Luste un Kristīne Jaunzeme runā arī par kristietību, noteikti ir labāk nekā tad, ja tie pie lēnākiem reformu panākumiem tāpat propagandētu proletariāta hegemoniju. Taču arī pareizi vārdi un zināšanas ir tukši bez pienācīgas darbības un godprātīgas savu pienākumu izpildes.

Ar profesionāļu noziegumu pieļaušanu, liekulību un kūtrumu saistītās problēmas uzskatāmi parādītas Fransuā Ozona filmā “Grâce à Dieu” par līdzīgu klēra problēmu, kad pašlabuma vadīts noziedznieks izdara noziegumus, ko pat atzīst, viņa perfektā vadība noziegumus vispārīgi nopeļ, taču neko nedara to reālai novēršanai un sodīšanai. Tāpēc ne tikai uz noziegumu izdarītājiem, bet arī uz netaisnības veicinātājiem attiecas brīdinājums: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk! Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā as apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!” (Lk.17:1,2)”.

Neatkarīgi no radniecības, korporatīvisma vai novadniecības, simpātiskāki šķiet neprofesionāļa Arvīda Dravnieka nesekmīgie centieni veidot kompetentu tiesu vai neperfekto “taisno” Bauskas miliču 1991.gada janvārī un citos gadījumos Pētera Supes, Broņislava Slucka, Gunāra Astras, Ligitas Krastiņas, Arta Krasta u.c. prioritātes “Gods, Dievs, Tēvzeme”, nekā “netaisno” profesionāļu Raimonda Brīzes, Alža Laviņa, Inta Ķuža, Jāņa Klimkāna, Inetas Ziemeles, Marģera Vītoliņa, u.c. bezgoda manta, vara un slava.

Taču kristīgā normalizācijas pieeja arī cietumu būvēšanā ir labāka par profesionāļu industriālismu ne tikai taisnīguma izjūtas, bet arī citu ilgtermiņa ieguvumu dēļ.

Diezin vai ieslodzījuma vietu būvi izdosies propagandēt mākslinieciskāk kā cietuma priekšniekam filmā “Uz visu banku 2”^v, taču priekšstati par infrastruktūru mainās un 2019. gadā atšķiras no 2013. gada, kad Latvijā plānoja būvēt vismaz trīs cietumus katru 1200 vietām, noteikti atstājot Vecumnieku cietumu kā Eiropas prasībām atbilstošu^vi, vai 1994. gada, kad progresīvo soda izpildes sistēmu redzēja restu, būru un sargsuņu skaita pieaugumā.

Vai milzu cietums jābūvē tikai pašas būvniecības un mirkļa ekonomijas dēļ? Arī pilsētbūvniecībā Latvijas mērogā izdevīgāk šķistu izbūvēt vienu megapoli, kur milzīgās ēkās dzīvotu un strādātu visi iedzīvotāji, dažas transporta maģistrāles savienotu ar kaimiņvalstīm, bet meža un lauku ceļi – ar resursu avotiem, tūrisma objektiem. Tomēr šāda attīstība nebūs ilgtspējīga pat miera apstākļos. Uzskatāmas līdzības var būt arī ar “Rīgas Satiksmi”, kura pasažierus pārvadā, bet tiek dotēta, vai koncertzāles izbūvi Rīgā, vai pat pamošanos un meditāciju. Minētās funkcijas ir vajadzīgas, taču ne visiem ir saprotami to akcenti budžetā: kāpēc koncertzāles vieta izvēlēta uz AB dambja ar salīdzinoši lielām ēkas un nesamērīgām infrastruktūras izmaksām; kāpēc “Rīgas Satiksme” maksā(ja) nanopogām un 28 politiskajiem konsultantiem, nepietiekami asignējot pamatlīdzekļiem; kāpēc no budžeta jāmaksā par citu pamošanos un meditāciju? Jāatceras, ka primārs ir mērķis, kam izvēlas piemērotus līdzekļus un iespējas. Ja koncertzālei primārais mērķis ir arhitektūras brīnums un lieli ieguldījumi, tad bija jāceļ viena liela ēka uz AB dambja, aizberot Āgenskalna līci un nenovēršot uzmanību uz būvēm Rēzeknē, Liepājā un Cēsīs.

Protams, cietumam ir citas funkcijas kā koncertzālei, taču arī tā izbūvē primārs ir mērķis. Ja mērķis nav tikai “apgūt” līdzekļus, bet gan samazināt ieslodzīto un, galvenais, noziegumu skaitu, ja izvēlas drošības līdzekļu un sodu izpildes normalizāciju nevis industrializāciju, tad labāk nebūvēt cietumus ar 1200 vietām vienā teritorijā, bet gan pakāpeniski, piemēram, dažādās teritorijās 6 dažāda drošības līmeņa cietumus pa 200 vietām katru, pēc iespējas atteikties no bruņotas apsardzes, vairāk lietot tehnoloģijas, atklātos cietumus, “pusceļa mājas”, mainīt soda progresīvās izciešanas principus, noteikt pienākumu tiesai ex officio izskatīt nosacītu atbrīvošanu no soda izciešanas, uzlabot cietušo tiesības, izmeklēšanas cietumus veidot līdzās tiesu ēkām, demilitarizēt un apvienot sodu izpildes uzraudzības funkcijas veicošo Ieslodzījuma vietu pārvaldi ar Probācijas dienestu, rehabilitācijas funkcijas deleģēt nevalstisko organizāciju tīkliem, u.c. Institūciju apvienošana un funkciju deleģēšana ļautu ietaupīto naudu novirzīt aktuālākām prioritātēm, pirmkārt, noziedzības novēršanai.

Mazāku cietumu izbūve un uzturēšana īstermiņā un kopā var būt finansiāli dārgāka, taču tos vieglāk pārprofilēt, ņemot vērā arī iespējamo tehnoloģiju attīstību, nodrošināt darbiniekus un izmaksas kompensēt ar izmaiņu sniegto ietaupījumu. Turklāt prasības ieslodzīto apsardzei ir dažādas. Man zināmi notiesātie, kuri nav bīstami, varēja izciest sodu atklātajā cietumā, taču to darīja kopā ar citiem lielos slēgtos cietumos kā Centrālcietums, Jēkabpils cietums. Tāpēc ne tikai saprātīgāk, bet arī ilgtermiņā lētāk pakāpeniski (pār)būvēt mazākus cietumus, tostarp ar brīvāku režīmu, vairāk izmantojot tehnoloģijas ar katrai iestādei samērīgām investīcijām.

Minēto vajadzību īstenošanas iespējas ir pierādītas ne tikai Latvijā. Nesen par Anglijas sākotnējo palīdzību krimināljustīcijas reformā Latvijā man izdevās pateikties kristiešu konferencē ar kriminoloģijas skolu un citu nozaru padomju spiegiem slavenajā Kembridžā^vii Apvienotajā Karalistē, kur sava viedokļa atbalstam dzirdēju kompetentu vietējo lietpratēju atziņas, tostarp, kad profesore Alison Liebling piekrita, ka efektīvāki ir mazāki, specializēti cietumi, profesors Andrew Coyle – ka pakalpojumi labāki civilās organizācijās, bet toreizējais Anglijas un Velsas attiecīgā dienesta priekšnieks Michael Spurr pastāstīja, ka pat Anglijā, tieši kā agrāk ziemeļvalstīs, cietumu un probācijas dienests apvienots vienā.

Profesionāla justīcija ir vajadzīga, taču tās ietvarus nosaka humanizācija un drošība, nevis industriālisms. Kad pirms apmēram divdesmit gadiem sāku konsultēt dažādas tiesas par ieslodzītā tiesību un tiesu neatkarības jautājumiem, tad profesionālis, Satversmes tiesas tiesnesis Andrejs Lepse pateicās par šo palīdzību un darbību Latvijas interesēs, kas viņaprāt bija pretēja daudzu juristu savtīgajai darbībai. Iespējams, izpratne par pretrunām starp profesionālo un valstisko attieksmi vēlāk maksāja viņam dzīvību. Lai profesionāļiem nebūtu jācieš šādā dihotomijā un arī nebūtu profesionāli “jānozog valsts”, to darbam ir jārada atbilstošs tiesībpolitisks ietvars, kas krimināljustīcijā nozīmētu noziegumu novēršanas un cietušā interešu ar mazāku cietumu izbūvi valstisko prioritāti pār soda industrijas veidotāju un lietotāju, arī lielu cietumu būvētāju, profesionālajām interesēm nopelnīt.

ifile:///C:/Users/LT%208/Documents/20190202-raksti/Bordāns%20skubina%20Liepājas%20cietumu%20celt%20ātrāk%20-%20Jauns.lv.html. Skatīts 08.06.2019.

iihttps://www.liepajniekiem.lv/zinas/bizness/iepirkuma-par-jauna-liepajas-cietuma-buvniecibu-uzvarejusi-abora-ligumcena-113-6-miljoni-eiro-231358 . Skatīts 08.06.2019.

iiiTostarp Karostas Cietums, koncentrācijas nometne (1934.-1935. gads) un pēc neatkarības atjaunošanas divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados iekārtotais Liepājas cietums

ivIlona Spure. Delfi, Bez jauna cietuma būs milzu tēriņi, brīdina IeVP priekšniece Spure, 02.04.2019., 09:20.

v Marek Walczewski filmā “Vabank II, czyli riposta”, 1984. gads.

vihttps://lvportals.lv/norises/253797-latvija-bus-jauni-cietumi-2013 . Skatīts 08.06.2019.

viiIPCA Europe “Faith and Trust in Prison”, 2017. gada 12.-15. septembris

Valsts nezagšana. 2. daļa. Dzīvības vēsts tiesībsargātāju Pētera aizstāvībai

Auftaktⁱ

Pēc 2019. gada 3. aprīļa ziņas par spiedienu uz Rīgas apgabaltiesuⁱⁱ, sākotnēji vēlējos atkal aizstāvēt to kā būtisku elementuⁱⁱⁱ Latvijas tiesu sistēmā, kas jau 1997. gadā piedzīvoja spiedienu par atbalstu manis veiktās krimināljustīcijas reformas ietvaros ierosinātajai apcietinājuma tiesiskajai sakārtošanai un tiesu neatkarības nostiprināšanai, kad aizstāvēju^iv tiesu varu. Taču gan paredzēti notikumi līdz tuvojošamies Pēteriem, gan pārsteigumi, piemēram, ģenerālprokurora nederīguma pierādījumi, ko izliekas neredzam nominālais Augstākās tiesas priekšsēdētājs^v, liek tiesībsargātāju aizstāvību izklāstīt plašāk.

Par procesa dalībnieku aktivitāti satraukto Rīgas apgabaltiesu nomierināšu ar ieteikumu no ilgāk kā piecpadsmit gadu pieredzes tiesneša darbā, kad tiesu ietekmējošus procesa dalībnieku lūgumus izskatu procesa ietvaros, bet citu, prettiesisku ietekmēšanu nepieļauju. Par tiesību interpretāciju var diskutēt, bet apmelotājus atspēkot. Procesuālos dokumentus jāvērtē tiesai, kura vispār pastāv tikai procesa dalībnieku dēļ. Tiesības var nerealizēt tiesas prettiesiskas ietekmēšanas gadījumā, kas ir jānovērš, bet nenovērstās problēmas jārisina kriminālprocesuāliem līdzekļiem. Nav pieļaujama prettiesiska tiesas ietekmēšana ar daudzu tiesībnieku iesaistīšanos noziedzīgos nodarījumos un savu pienākumu nepildīšanu, nepatiesu liecību sniegšanu un nelikumīgu nolēmumu taisīšanu.

Juristu dienas šogad pēc Lieldienām atklāja diskusija par cienīgu nāvi^vi. Mana pieredze liecina, ka svarīgāk ir ikdienā koncentrēties uz cienīgu, patiesu, sargājošu dzīvi, nesteidzinot nāvi. Sākotnēji, kad bērnībā sāku apzināties darbības virzienus, veidus un jēgu, aizstāvēju tautiešus un tiem palīdzēju, lai gan ne vienmēr rīkojos pareizi no šodienas viedokļa. Citu aizstāvības nolūkā nācās teikt nepatiesību par sevi, piemēram, reiz nometnē kopīgas kokā kāpšanas laikā nokritu un salauzu roku, taču, lai neradītu kolēģiem problēmas ar iespējamu sodīšanu, pateicu, ka esmu nokritis pagalmā. Pakāpeniski manas prioritātes noteica mātes skolas gadu „zelta graudu” daiļdarbi par cienīgu ziedošanos Latvijas labā^vii. Tā ietekmē, atspēkojot melus un pretojoties svešai varai, tostarp stāstīju sev zināmo patiesību. Pēc tam, kad 1983. gadā par godu 18. novembrim neaizgāju uz skolu, māte ieteica neatkarīgās Latvijas labā tomēr apmeklēt skolu un mācīties, kas bija saprātīgi, tādēļ papildus ziedošanās vēlmei apzināju arī darbības taktiku. Uzzinot par līdzīgu patriotisku darboņu izslēgšanu no komjaunatnes radinieku skolā, uzskatīju to par tobrīd vispiemērotāko ziedošanās un informēšanas veidu, tāpēc 11.klasē pēdējais iestājos komjaunatnē, lai mani izslēgtu. Šī iestāšanās nevienam nekaitēja, es gan nestāstīju visu par saviem nodomiem, taču nemeloju ar atbildi par personālijām un ka iestāšanās iemesls ir vēlēšanās būt starp citiem jauniešiem. Vēlākā izsūtīšana šo informēšanas un pretošanās attīstību nepārtrauca, bet gan tai palīdzēja. No komjaunatnes mani izslēdza, taču pati komjaunatne un padomju vara drīz beidzās.

Pēcāk uzzināju, ka par neatkarību tai laikā informējis arī Gunārs Astra, kura 1983. gadā pret režīmu teiktie vārdi „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs” tagadējās Rīgas apgabaltiesas telpās ticības „laika beigām” dēļ saistāmi ar kristīgo pasaules uzskatu, ziedošanos un ticību Latvijas „saules mūžam” papildinot arī ar mīlestību pret ienaidniekiem. Kad arī pēc 1991. gada janvāra dzīve turpinājās un daudz izdevās izdarīt, dzīvības pieeja, īpaši negaidot nāvi, izrādījās pilnīgāka, bet atklātība, patiesība, noziegumu novēršana un taisnīgums nāca par labu cietušajiem, kā arī pārkāpējiem un visai sabiedrībai.

Tāpēc, atsaucoties uz Rīgas apgabaltiesas aicinājumu, paskaidrošu būtisko par tiesībsargāšanu, sniedzot konkrētus ieteikumus tiesībsargātāju dzīvības aizstāvībai ar piemēriem, no kuriem pirmo atpazīs kristieši, bet otrās un trešās grupas piemērus zinās arī ignostiķi.

Zwischenspiel

1. Svētajos Rakstos izklāstītais Jēzus sagūstīšanas, tiesāšanas un sodīšanas process

Sabiedrībai saprotama un pieņemama ir tiesību aizsardzība, bet ne kaitējums. Tiesvedības daži aspekti šai ziņā atspoguļoti Jēzus tiesāšanas procesā, kura vērtējums kristietībā gan atbilst arī mūsdienu latviskajai dzīvesziņai (jau pēc sirojumu, cilvēku nolaupīšanas, uz uguns cepināšanas laikiem un bez pieejas „latvietis latvietim latvietis”) – nepareizi ir kaitēt personai tikai par, tostarp, aicināšanu mīlēt, izsalkušo paēdināšanu, slimo dziedināšanu, nelaimē nokļuvušo glābšanu.

Jēzus notiesāšanai, sodīšanai tika izmantota nepatiesa apsūdzība, ka Jēzus aizliedzis maksāt nodokļus, sevi saucis par „jūdu ķēniņu”, kūdot tautu^viii. Šajā procesā ar apsūdzību un aizstāvību tiesvedībā saistīts ir Jūdas un Pētera rīcības vērtējums. Pēteris fiziski centās Jēzu aizstāvēt pret sagūstīšanu^ix, bet, kad Jēzus to aizliedza darīt, tad vēlāk Pēteris teica, ka nepazīstot un nav bijis kopā ar Jēzu^x. Savukārt pirms tam Jūda tieši nemeloja – pēc lūguma uzrādīja Jēzu, profesionāli sniedzot pakalpojumu par samaksu.

Ne tikai kristieši pārsvarā negatīvi uztver Jūdas „patiesību”, bet ne Pētera „melošanu”, kur, papildus zināmajai atšķirīgajai vēlākajai Jūdas izmisuma un Pētera nožēlas reakcijai, svarīgi ir tas, ka Jūda bija kopā ar apustuļiem, neteica visu patiesību par nodomu sodīt, slepeni pretdarbojās un nodeva, lai kaitētu, tātad būtiska noklusēšana ar nolūku kaitēt var deformēt patiesību, kā arī Jūdas „patiesā” rīcība bija apzināti vērsta uz apsūdzību, kaitēšanu, taisnā nokaušanu, kamēr Pēteris „meloja” aizstāvoties, nekaitēja un tehniski nepārkāpa pat astoto^xi bausli, jo pret nevienu nepatiesi neliecināja. Iespējams, ka Pēteris, kurš tagad kļuvis par vienu no sarga simboliem, ar visiem tobrīd pieejamiem līdzekļiem cerēja pasargāt no vajāšanas sevi, biedrus, varbūt Jēzu (ja Pētera patiesību kaitētāji vēlāk izmantotu pret Jēzu, tad tā ārēji būtu ļoti līdzīga Jūdas patiesībai). Protams, tas netraucēja viltus lieciniekiem Jēzu apmelot.

Arī mūsdienu tiesvedībā tieši iespējamās kaitīgās sekas arī nosaka atšķirīgos pienākumus ‑ ja apsūdzētajam vai pusēm nav pienākuma paust visu patiesību, tad apsūdzētājam ir pierādīšanas pienākums, bet tiesai procesā ir pienākums prasījumu robežās noskaidrot patiesību. Tāpēc tiesa procesā konstatē faktiskos apstākļus, ko pakārto (subsumē) attiecīgajai tiesību normai. Jēzus notiesāšanā notika pretēji: 1) vēlējās sodīt konkrētu personu; 2) atrada sodošu tiesību interpretāciju; 3) izdomāja sodīšanai it kā atbilstošus faktiskos apstākļus; 4) noklusēja attaisnojošos apstākļus; 5) sodīja.

2. Melu, nodevības un spaidu režīms padomju laikā

Minēto seno sodīšanas tieksmi mēs plaši pieredzējām padomju laikos^xii, kad pamatoti neuzticējāmies iestādēm kā kopējā represīvā mehānisma daļai. Pirms 40 gadiem, dzirdot par padomju dzimtenes nodevējiem Latvijā, jautāju – kā viņi varēja nodot savu dzimteni, ja tā nemaz nebija PSRS? Šāds jautājums bijis aktuāls arī procesos pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kurus taisnīgāk uzskatīt par „belligerentiem” un kuri par tautas sargāšanas darbību tika nodoti, sodīti arī par „dzimtenes nodevību”^xiii, apsūdzot ar nepamatotiem un prettiesiskiem apstākļiem^xiv, ar melošanu, noklusēšanu, ārpustiesas spaidiem, papildus nežēlīgu praksi ar tuvinieku atbildību. Sodu (arī nošaušanu) apzīmēja kā „sociālās aizsardzības līdzekli”, sargāšanu apzināti pārvēršot par sodīšanu^xv.

Jēzus darbība bija „trešais ceļš”^xvi, kas ir atšķirīgs no kalpošanas vai vardarbīgas pretestības ļaunumam. Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem^xvii dažādu iemeslu dēļ bija atšķirīgi uzskati par rīcības taktiku: Pētera Supes asums vai saprātīgi Broņislava Slucka argumenti par saudzīgāku attieksmi un saprotama Ludviga Štagara nevardarbība. Taču atšķirības taktikā nemainīja patriotu kopīgo mērķi un likteni – tos sodīja par uzticību patiesībai, tiesību aizstāvēšanu, bet to uzrādītājiem un iznīcinātājiem bija Jūdas un Pētera dilemma – vai nu savtīgi kaitēt, vai arī nesavtīgi sargāt. Nodevēju Jāņa Klimkāna vai Marģera Vītoliņa tēlotais cīņasspars bija maska, lai efektīvāk kaitētu savējiem.

3. Netaisnu kaitēšanas procesu piemēri mūsdienās

Mūsdienu Jūdas un čekistu gara radinieki tiesībsargājošās iestādēs nepilda tiem pienācīgo sargāšanas uzdevumu, jo ir mantojuši kaitējošas sodīšanas praksi, kas krimināltiesībās atbilst nepatiesas liecības sniegšanas, pierādījumu viltošanas, iejaukšanās iztiesāšanā un nelikumīga nolēmuma taisīšanas nodarījuma sastāvam. Tālāk minēti daži fakti konkrētu pārkāpumu pierādīšanai, kur vairāki personas dati ir mainīti un nav rakstīti lietu numuri.

3.1. Moriss normatīvi un praktiski veicina tiesībsargātāju apmācību, tiesu varas prestižu un neatkarību, bez pretenzijām darbojas tiesību aizsardzības jomā. Vai nu starpnieki, vai tieši Gintere, Mita, Freimane, V.Krūmiņa, J.Briede, Ziemele, Laviņš, Piusa, Vīduša, u.c. mēģina Morisu iesaistīt savtīgās shēmās^xviii, no kā tas atsakās. Tad pēc Guļāna radinieka ofšora uzņēmuma „Himstandart” nodokļu (paralēles ar evaņģēliju) parāda darbības neapturēšanas organizē nodevīgu prettiesisku vēršanos pret Morisu^xix. Par Morisu denunciācijas raksta Gintere un Freimane, pirms tam pēc Jūdas parauga auditorijas priekšā norādot uz Morisu, pēc kura lūguma Freimani un Ginteri procesā nomaina, taču Morisam nepamatoti un prettiesiski neļauj pildīt darba pienākumus, bet Vīduša, Mita, Osmane, Amona, A.Kovaļevska, Neimanis, u.c. kaitējot melo, ka Freimane un Gintere neesot nomainītas, ka Morisam bijusi jāpierāda spēja korumpēties un ka nelikumības esot normālas, savukārt Guļāns, Skultāne un J.Briede melo, ka Moriss nevar prasīt nesamaksāto algu. Morisu pēc Freimanes norādījuma apzog organizēta grupa. Pēc cietušā iesnieguma policija uzsāk kriminālprocesu, taču vēlāk melo, ka kriminālprocess it kā izbeigts, Moriss tajā esot liecinieks un ar lietas materiāliem iepazīties nevar. Ģenerālprokurors Kalnmeiers uz pārsūdzību neatbild, bet pašu Morisu apsūdz kriminālprocesā. Tiesībsargs Jansons gļēvi uzdod reaģēt nodevējai Pīļānei. Tiesu izpildītāja Baltā Morisam pieprasa samaksāt gandrīz EUR 200, nenorādot pamatu. Moriss tiesā pierāda tostarp, ka prasītās summas jau samaksātas, nepamatoti pieprasītas pie lietas nepiederīgām personām divkāršā apmērā, taču prettiesiski notiek piedziņa. Soģes Rīgas rajona tiesā Stivriņa, Rīgas apgabaltiesā I.Grauda, S.Krūmiņa, D.Jansone un ģenerālprokurors Kalnmeiers melo kaitējot, ignorē lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā rezultātā Moriss tiek apzagts. Advokāts Liepa laiski muld par tiesiskumu, bet praktiski izvairās no tā „kā velns no krusta”.

3.2. Vaceks izdod pilnvaru Marekam pārstāvībai tiesā. Mareks uzzina, ka šī tiesāšanās Rīgas apgabaltiesā ir par Vaceka izkrāptu dzīvokli un pilnvaru uzsaka. Pēc tam Strelča soda Mareku par neierašanos uz tiesas sēdi un vēlāk neatbrīvo no soda naudas. Ģenerālprokurors Kalnmeiers atsakās iesniegt protestu par Strelčas lēmumu. Gan Strelča, gan Kalnmeiers sodīšanu prettiesiski it kā pamato ar faktu, ka pilnvaras uzteikums nav publicēts, lai gan pēc likuma un loģikas pilnvaras uzteikums nav jāpublicē, un par neierašanos tiesas sēdē var sodīt tikai pilnvarotāju vai amatpersonu.

3.3. Policisti, tostarp Vl.Ivanovs brauc vilcienā un nepērk biļeti par apmēram vienu euro, bet sniedz koruptīvus pakalpojumus. Policists Šiurna u.c. grupā apzog pasažieri Teteri, noslēpj Tetera iesniegumu un pēc tam to noliedz. Tiesa spriedumā nodibina, ka Teteris vilcienā no Lilastes līdz Rīgai un atpakaļ kā ar biļeti var braukt ar rakstisku aktu, ko Teteris citureiz vilcienā uzrāda kontrolierim Kļaviņam, kurš neko nesaka, taču pa kluso izsauc Latvijas Dzelzceļa apsargus, kas Rīgas stacijā no muguras slepeni Teterim uzbrūk, izlauž rokas un uzliek rokudzelžus. Pēc piecām minūtēm atnāk policists Kaža, iesmidzina Teterim sejā kodīgu gāzi, iestumj Teteri restotā kamerā, salauž tā datoru. Pēc 10 minūtēm atnāk policists Timaks, atņem Teterim naudu u.c. mantas. Tad Kaža, Timaks un Vl.Ivanovs protokolē, ka Teteris nepakļāvies neformulētām policijas likumīgām prasībām. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas soģe D.Bērziņa vienīgi uz šī protokola pamata soda Teteri ar EUR 30, ko pēc pārsūdzības negroza Rīgas apgabaltiesa L.Šteinertes, Lazdiņas un Loginas sastāvā, izrādot necieņu pret tiesu, pārkāpjot tiesības, apsūdzot un atsakoties pārbaudīt videoierakstu. Satversmes tiesa Ziemeles, Laviņa un Kuča sastāvā melo, ka sods neesot pamatots ar protokolu, bet Administratīvā apgabaltiesa Mihailovas, Kanenbergas, Puriņa sastāvā melo, ka lieta nav izskatāma. Ģenerālprokurors Kalnmeiers, policisti Ezis un Ķuzis u.c. nepilda pienākumus noziegumu izmeklēšanā un melo. Kad Teteris iesniedz papildu pierādījumus, tad Stukāns no Rīgas apgabaltiesas nosūta Teterim personisku, prettiesisku vēstuli par to, ka administratīvā pārkāpuma lietā neesot paredzēts pārskatīt tiesas nolēmumu. Brigita Būmeistere 2019.gada maijā atsakās izskatīt videoierakstu, melojot, ka pieteikums esot izskatīts 2018.gada 10.oktobrī, lai gan nekāds nolēmums par to nav pasludināts.

3.4. Augstākā tiesa (J.Briede, Guļāns, Neimanis, Kakste, Skultāne un Vīduša) vēršas pret tiesu varu ar meliem, ka lēmums par tiesnesi esot politisks, pretēji Satversmes tiesas 2006.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 expressis verbisnorādītajam, ka tas ir administratīvs akts, kā izdošanas procesā iestādes (arī tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, ģenerālprokurors, Saeima) darbojas kā izpildvara.

3.5. Civillietā par Ārčija diskrimināciju tiesa pretlikumīgi ņem vērā iepriekš tiesas sēdē izslēgtos pierādījumus un neprasa atbildētājam pierādīt nediskriminēšanu. To var izskaidrot ar „tiesas” neprofesionālismu, taču visās instancēs prasītājs lūdz izsaukt un nopratināt lieciniekus, ko t.sk. atzīst apelācijas instances tiesa, norādot, ka prasītāja liecinieki nav jānopratina, jo tie neko nespēs pastāstīt. Tomēr Augstākās tiesas Civillietu departaments (Jonikāns, Torgāns, Vernuša) 2012.gada 17.oktobra spriedumā melo, ka „izsaukt minētās personas par lieciniekiem pats prasītājs nebija lūdzis”.

Furioso

Minētajos piemēros ir savs māksliniecisks skaistums. Nodevību tagad apzīmē ne tikai „Jūdas skūpsts”, bet arī „Freimanes skūpsts”, un organizētas grupas koruptīvu noziegumu kopā par vienu euro, izkonkurējot trīsdesmit sudraba grašus, simbolizē arī Vl.Ivanovs, Kalnmeiers, Timaks, Kaža, Ezis, D.Bērziņa, Ķuzis, Šteinerte, Lazdiņa, Logina, Laviņš, Kučs, Ziemele, Stukāns, Mihailova, Kanenberga, u.c. Taču noziegumu mākslinieciskums nemaina būtību – procesa dalībnieku norādēm uz patiesajiem apstākļiem vajadzēja ietekmēt „tiesu”, kas nenotika, bet nolēmumus motivēja meli, kurus patiesie procesa dalībnieki nevarēja ietekmēt. Netaisni notiesātie un citādi cietušie pārstāv dzīvības elementu, ir palīdzējuši cilvēkiem, apsūdzētājs^xx to radītās vērtības ir izmantojis, taču, nespējot pakļaut savām interesēm, organizējis nodevību, noklusēšanu, melošanu un sodīšanu, tiecoties pēc pašlabuma, bet soģi un to uzraugi mantkārības, laiskuma vai citu netikumu dēļ veicina iespējas izdarīt noziegumus, nevis personu tiesību aizstāvību. No šiem piemēriem var secināt, ka patiesības neteikšana ir pieļaujama savai un tuvāko aizstāvībai, kas savukārt nav savienojama ar nodevību un noklusēšanu nolūkā nodarīt kaitējumu. Var nejauši kļūdīties, taču tikai profesionāli nekompetents tiesību piemērotājs nolēmumā apzināti melo un nepiemēro tiesības. Patiesības aizstāvji nemelo, norāda visus būtiskos un pamatotos apstākļus, bet spriež taisnīgi, turpretī apsūdzēšanai un sodīšanai patiesība tikai traucē.

Tiesībsargātāju melus var atpazīt kā ļaunuma režīma mantojumu, tomēr Jēzus tiesāšanas procesā, kā arī prāvās pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un šodienas netaisnajos procesos vērojams ne tikai neatkarības aizstāvju un noliedzēju pretnostatījums. Šobrīd mūsu valstī efektīvāk kaitēt palīdz arī Latvijas iestāžu nosaukuma, patriotiskuma un tiesiskuma maska, kad ļaundari savtīgu mērķu sasniegšanai pielāgo cēlus lozungus, pat nelietīgi (piemēram, Jonikāns) valkā Dieva vārdu, taču viņu rīcību nosaka mantkārība un laiskums. Tiesību aizsardzībai nepietiek tikai nosaukt „tauta”, „Saeima”, „Tautas Saeima”, „Satversme”, „tiesa”, „Latvijas Republikas”, „ģenerālprokurors”, „tiesiskums”, u.c., bet vajadzīga pienācīga rīcība. Amats un tēls var būt tikai savtīguma maska. Tātad Ķuzis, Bičkovičs, Laviņš, Ziemele, Kalnmeiers, Vīduša, Jansons, Liepa&Co nav vienkārši politiski neērtas padomju režīma paliekas, bet gan nepilda savus pienākumus, nenovērš un neizmeklē noziegumus, arī Laukrozes vai Bunkus u.c. slepkavības, prettiesisku brīvības atņemšanu un spīdzināšanu^xxi, u.tml. Neatbilstoša un liekulīga nominālo tiesībsargātāju darbība kaitē ne tikai personām, bet arī diskreditē mūsu valsti un citus cildenus jēdzienus. Pirmšķietama skaistuma avots var arī nebūt dievišķs, tas var būt arī izlikšanās, taču apzināta ļaunuma avots noteikti nav dievišķs un tā nosaukums nav būtisks.

Tiesībnieku pārkāpumi ir līdzīgi dažu klēra pārstāvju nodarījumiem, kuri ļaunprātīgi izmanto uzticību, lai vieglāk panāktu savtīgo iegribu īstenošanu, kad darbības mērķi per se ir cēli un pareizi, bet noziegumi paliek nesodīti, jo iesaistītie tos neizmeklē un slēpj. Pie tam dažāda rakstura uzticības pievīlēji, noziegumu veicinātāji un atbalstītāji gan laiskuma, gan mantkārības dēļ ir vienādi nicināmi^xxii.

Maldinoša mimikrija vērojama ne tikai tagad noziedzīgu tiesībsargu, soģu vai klēra rīcībā. Kristiešiem ir saprotama līdzība ar koka pazīšanu no augļiem, nesen filmā „Sarkanais mežs” attēlota vēsturiskos notikumos balstīta izlikšanās par brīvības cīnītājiem kaitēšanas nolūkā, bet pasaules kinematogrāfijā zināms ir viens no filmas „Metropole” iespaidīgākajiem tēliem Maschinenmensch kā robots ar iedvestu iznīcināšanas dziņu, kas profesionāli pielāgojas auditorijai, valdzinoši dejojot valdošajiem un aicinot uz dumpi strādniekus, vedot uz bojāeju, un kādu laiku gūst sekmes tikai tāpēc, ka izgudrotājs Rotvangs tam piešķīris cilvēcīgās Marijas izskatu, bet pašu Mariju neitralizējis. Var diskutēt par šīs filmas māksliniecisko vērtību vai sižeta līniju iespējamo piemērošanu dažādām ideoloģijām, pēc vēlēšanās salīdzināt ar Latviju un minēt, vai Egils Levits ir „nācijas tēvs” Johs, vai tomēr izcilais faustiskais profesionālis Rotvangs; vai Maschinenmensch vienlaikus attēlotā „lielā Bābele”^xxiii ir amorāla^xxiv skaista būtne augstā amatā, vai arī „4. maija republika” mimikrē 18. novembra Latviju.

Tomēr skaidrs, ka iznīcību veicinošā „lielā Bābele” ies bojā. Tātad zemiska rīcība, uzticības pievilšana var kādu apmierināt īstermiņā, taču rezultātā kaitēs tikai pašiem tās veicējiem un pieļāvējiem.

Tiesībsargātājs savējos nenodod un neļauj to citiem, arī pret svešajiem nav agresīvs, mantkārīgs, laisks, nezog, nav melīgs apsūdzētājs^xxv, ja rīkojas slepeni vai ar spēku, tad tikai sargājamo, nevis kaitētāju labā. Lai gan Guļāna profesora Moriartija^xxvi ambīcijas, Bičkoviča statuss čekā, Neimaņa liekulība, Vīdušas un Freimanes necieņa pret valsts himnu^xxvii vai Kusiņa – pret 18.novembri^xxviii u.c. vienlaikus ar amatu pieņemšanu Latvijā apliecina to personisko zaudējuma rūgtumu un vēlmi atriebties par režīma maiņu (kā „Metropolē” Rotvangam par Helas zaudēšanu), pielāgošanos spēju jaunajiem apstākļiem, kā arī nepatīkama ir mutējušo zili-balti-viļņoto dvēseļu kūņošanās sarkanbaltsarkanā apsegā, liekulīgi piesaucot tiesiskumu, eiropeiskas vērtības, cilvēktiesības, pat ticību, tomēr pirmkārt izskaužama ir to īstenotā dzīvības noliegšana, nodevība un meli tiešo pienākumu izpildē. Tāpēc pretenzijas pret Kalnmeieru u.tml. neizraisa politiska nepatika, bet gan viņam pierādītie meli un nekompetence.

No attiecīgajām nostājas un seku atšķirībām izriet ieteikumi tiesībsargātāju turpmākai rīcībai, lai panāktu vislabāko rezultātu ‑ nostāties dzīvības sargāšanas, nevis iznīcības pusē. Nav jēgas īpaši meklēt laika zīmes^xxix, jo laika beigas nav zināmas, tāpēc no nodevības, melošanas, zagšanas, nonāvēšanas ir jāsargājas jau tūlīt un pastāvīgi. Manuprāt, Lieldienu vēsts būtība nav koncentrēta Jēzus kā konkrētā laika Deivida Koperfīlda vai Harija Hudini veiktajos brīnumos, ļaušanā piesist krustā un augšāmcelšanās gājienu kombinācijā, bet gan dzīvības patiesībā par uzvaru pār iznīcību. Arī minētā Morisa darbība radījusi normatīvus uzlabojumus tiesu sistēmā, Gunārs Astra u.c. nacionālās pretošanās kustības dalībnieki mainīja valsts iekārtu, taču pirms „laika beigām” patiesības un dzīvības uzvara vēl nav galīga. Pie Kristus otrreizējās atnākšanas nekādu citu variantu vairs nebūs. Tāpēc Rīgas apgabaltiesas, citu tiesībsargu dzīvības aizstāvībai jāiesaka koncentrēties uz sargāšanu kā Pēteri(e)m, nepieļaut kaitīgo iznīcinošo melošanu un nodevību sodīšanas nolūkā, šo ieteikumu īsi formulējot ar minētās filmas „Sarkanais mežs” varoņa apstāvēšanas runu iedvesmojušās Svēto Rakstu nodaļas noslēguma vārdiem: „Atgriezieties, tad jūs dzīvosit.”^xxx

i Daļu nosaukumi „Auftakt”, „Zwischenspiel” un „Furioso” rakstā izmantoti kā cieņas apliecinājums to ietekmējušai Friča Langa filmai „Metropole” (1927), kā arī vienkārši dažādības dēļ

ii Skat. https://twitter.com/rigastiesa/status/1113383875512819715. Skatīts 06.05.2019.

iii Tostarp A.Būmanis, Aleksejs Lepse, J.Laukroze, tās pašreizējās telpās tiesātais G.Astra simbolizē upurus tiesiskuma interesēs pretstatā citiem tās produktiem

iv Tiesu nedrīkst ietekmēt, Diena, 1997.gada 16.oktobris

vSkat. https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/bickovics-neredz-pamatu-sakt-izvertesanu-par-kalnmeiera-atbilstibu-amatam-14219758

vi Skat. http://www.tiesibsargs.lv/calendar/70. Skatīts 06.05.2019.

vii Kārļa Skalbes eseja par Kalpaku 55.lp., Brigadere A. „Varoņa sirds” 58.lp., Jaunsudrabiņš J. “Kalējs Kalvis” 59.lp., Virza E. “Pulkveža atgriešanās” 61.p. – grām.: Lejgalietis Ed., “Zelta graudi”, A.Jesens Rīgā, 1936

viii Lk 23:2,3

ix Jņ 18:10,11

x Mt 26:69-72; Jņ 18:26, 27; Mk 14:71, 72

xi Svētā Augustīna sadalījumā

xii Tad bieži pat nebija vajadzīga tiesvedība un vara no vēlēšanās sodīt uzreiz pārgāja pie soda/ierobežojumiem.

xiii „Kāda dzimtenes nodevēja, savu dzimteni es nenodevu! A tā jūsu dzimtene,” es saku, “tā man ir sveša.” Kaut kāda Krievija man kaimiņos ir, bet kāpēc lai tā būtu mana dzimtene? Es saku: „Tā bija Latvija, es par Latviju i cīnījos.” (Mihalīna Supe (Kaija). Grām.: Reinsone S., Meža meitas, Dienas Grāmata, Rīga, 2015, 178.-179. lpp.

xiv Piemēram, Lietuvas varoņa Ādolfa Ramanauska-Vanaga lietā tiesiskais vērtējums pamatots ar uz konkrētu lietu neattiecinātiem, nekonkrētiem apstākļiem, kas vairāk atbilst beletristikai nevis tiesas nolēmumam. Pieejams tīmekļa vietnē: https://docs.google.com/document/d/1qS-RLJgF4aU3TUSbrGcw3ZjTU0ln5V_hkFKJI-6Q6VM/edit?ts=5c58252e#heading=h.gjdgxs/. Skatīts 06.05.2019.

xv KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā par kontrrevolucionāriem noziegumiem

xvi Skat. Wink W., Jesus as Trickster Rebel, vietnē: https://thetyee.ca/Citizentoolkit/2004/11/22/JesusTrickster/

xvii Kuru vidū arī bija slaveni Pēteri, tostarp Supe un Čevers

xviiiPiemēram, V.Krūmiņa un J.Briede sarunā ar Morisu pieminēja „labu konjaku par pareizu lietas izskatīšanu” un vēlāk starpnieki to mēģināja realizēt

xix A.Guļāns intervijā 2010. gada 14. janvārī atklāja, ka tas ir: „[..] ne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem: [..] es varu noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā es vēlos, lēmumus mūsu valstī pieņem nevis [..] pēc savas pārliecības un situācijas izvērtējuma, bet tā, kā [..] pasaka to izdarīt. [..] attiecībā pret vienu vai trim personām mēs rīkojamies pēc viena principa, pret citiem citādi.  [..] Viss, kas ierakstīts Satversmē vai likumos, nedarbojas, jo darbojas citi principi. [..]”. Skat. arī https://www.apollo.lv/5544526/gulans-satversme-ierakstitais-nedarbojas-jo-ir-citi-principi. Skatīts 06.05.2019.

xx Zah 3:1

xxiSkat. https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/tiesibsargs-psihoneirologiskaja-slimnica-aizmirsta-berna-lieta-visticamak-nonaks-ect-14219158 . Skatīts 10.05.2019.

xxii“Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk! Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!” (Lk.17:1,2)

xxiii Atkl 17,18

xxivSkat. arī: https://www.delfi.lv/news/national/politics/ziemele-pazinojumi-par-abortiem-pretruna-ar-likumiem.d?id=6788705. Skatīts 06.05.2019.

xxv Jņ 8:44

xxvi Negatīvs tēls britu rakstnieka Artura Konana Doila romānu un īso stāstu ciklā par Šerloku Holmsu

xxviiSkats Latgalē 2007.gada pavasarī, kas citos apstākļos atkārtots Letermana šovā, skat. https://www.youtube.com/watch?v=YSqELQz3FVM&fbclid=IwAR3Ze5E0y93xssOqhErWtX0QhOkbVbb00bSsnV9rVlamNZAPcdrL8YpGTok. Skatīts 07.05.2019.

xxviiiSkat. https://www.tvnet.lv/5702656/9-serija-augusta-maciba. Skatīts 07.05.2019.

xxix Skat. http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/arhibiskaps-aicina-priesterus-pieverst-uzmanibu-laika-zimem-un-skaidrot-tas-sabiedribai.html?f . Skatīts 10.05.2019.

xxx Ez. 18:32

Dzīvē vairums cilvēku negrib ticēt un netic ļaunumam, kas ar viņiem var notikt. Mani šī ilūzija nemaldina. Mums ir jābūt gataviem uz visu, kuru katru acumirkli. (Pēteris Supe)

Priekšvārds

Publiskajā telpā dažreiz izskanējis vērtējums par mūsu valsti kā „nozagtu”, un šīs nozagšanas izmeklēšanai bez īpašām sekmēm savulaik pievērsusies pat Saeima¹. Manuprāt, valsts nozagšana nav tikai pēdējā laikā sākusies, bet gan notiek pretējs process – nozagtā valsts pakāpeniski tiek atgūta. Apmēram pirms četriem gadu desmitiem, domājot par Latvijas valsti un tās aizstāvjiem, par ko ikdienā klusēja vai meloja oficiālie plašsaziņas līdzekļi, apzinājos, ka valsts nolaupīšana (kas krimināltiesiskā izpratnē atbilst slepenai vai atklātai zādzībai vai laupīšanai)² bija notikusi 1940. un tam sekojošajos gados, kad tika atņemtas galvenās tiesības un brīvības: uz īpašumu, arī dzīvību, personas brīvību un neaizskaramību, taisnīgu tiesu, vēlēšanu tiesības un vārda brīvība. Valsts bija nolaupīta, par to nerunāja un neļāva šo nolaupīšanu novērst. Sapratne par valsts nolaupīšanu radīja vēlēšanos uzturēt valsts ideju, apceļojot dzimto zemi, rūpējoties par dabas un kultūrvēsturiskajiem objektiem, godinot priekštečus, runājot un diskutējot ar dažādu uzskatu cilvēkiem, izplatot informāciju par faktiem, aizstāvot patiesību un pretojoties netaisnībai, lai novērstu valsts nolaupīšanu. Rezultātā izdevās atgūt lielu daļu no nolaupītās valsts, taču šis process vēl nav beidzies un, papildus nolaupīšanas nepieļaušanai ikdienā, jāpalīdz valstij atbrīvoties no komunistiskā režīma mantotām un koruptīvām iezīmēm, kuru dēļ nav atgūta valsts daļa vai turpinās tās nolaupīšana.

Katram ir sava īpaša pieredze. Es nepiekrītu ne Latvijas, ne Eiropas norakstīšanai, “birku” karināšanai vai priekšlaicīgai kapakmeņu velšanai, bet par lietderīgāku uzskatu problēmu izpēti un novēršanu. Tā kā piedalījos valsts neatkarības atgūšanā, kā arī virzu krimināljustīcijas reformu un ar visiem iespējamiem līdzekļiem aizstāvu Satversmei atbilstošu tiesu varu, tostarp jau ilgāk kā piecpadsmit gadus tiesneša statusā, tad savas pārdomas un ieteikumus par man un vēl vismaz dažiem cilvēkiem aktuālajiem valsts teritorijas un tiesu sistēmas, kā arī krimināljustīcijas sfērā ietvertiem iekšējās drošības jautājumiem tālāk izklāstīšu rakstos ar kopējo virsrakstu “Valsts nezagšana”, kas aptver gan valsts nolaupīšanas nepieļaušanu, gan nolaupītās valsts atgūšanu dažās konkrētās jomās.

Valsts nezagšana. 1. daļa. Sapņa par Abreni satversmība

Valsts nolaupīšana visuzskatāmāk un tieši vērojama situācijā ar Abrenes apvidu, par kura atdošanu Aigars Kalvītis, Satversmes tiesa u.c. tiek lamāti, kam un viedoklim par Abrenes galīgu atdošanu Krievijai īsti nepiekrītuⁱ, tāpēc izklāstīšu savu viedokli un ieteikumus.

Citur pasaulē vēl vairāku valstu agrākās teritorijas pārvalda Krievija, taču tikai Japānai un Ukrainai ir oficiālas pretenzijas. Citu valstu – Vācijas, Somijas, Ķīnas un Igaunijas – sabiedrība apzinās situāciju, pieļauj iespējamu attiecīgo teritoriju atgūšanu nākotnē, atceras ar tām saistītos jautājumus, taču konkrētas atgūšanas darbības neveic, tomēr atvēlot līdzekļus palīdzībai šīm teritorijām un pievēršot uzmanību to attīstībai. Pēc Otrā pasaules kara radies Krievijas un Ķīnas konflikts par Ženbao u.c. salām gan ir atrisināts par labu Ķīnai.

Tādēļ uzskatu, ka arī mēs varam saglabāt Abrenes apvidu, taču šajā ziņā nozīmīgi ir vismaz pieci nosacīti atsevišķi aspekti.

Pirmkārt, militāra darbība pašlaik nedotu ilgtermiņa labumu, tādēļ to sīkāk neapskatīšu.

Otrkārt, ir iespējama saimnieciska un politiska virzība. Līdzīgi citu Krievijas robežvalstu rīcībai, arī Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta ietvarosⁱⁱ vai tamlīdzīgi pasākumi varētu būt starp līdzekļiem, kas veicina vēlamo attīstību abpus robežai, gan atceroties par izvairīšanos no negatīvām sekām.

Abrenes apvidus sakārtošanai tiešām būtu vajadzīgi lieli ieguldījumi, taču tie vajadzīgi arī tagad esošo pierobežas apvidu uzturēšanai, depopulācijas novēršanaiⁱⁱⁱ. Šim mērķim varētu labāk izmantot Latvijas iestāžu rīcībā esošos resursus un godīgi izturēties pret jau esošajiem valsts, arī Latgales iedzīvotājiem, pret kuriem konkrētos gadījumos tiek realizēta pretrunīga un nodevīga tiesībpolitika^iv. Protams, “mūsējos tas nebaida” un savu valsti cenšamies atbrīvot no komunistiskā režīma mantojuma iestāžu darbībā, taču nenosvērtos prātos “it kā” valsts vai tautas vārdā realizēta netaisnība var radīt negatīvu reakciju pret valsti. Tāpēc jau tagad jādara viss iespējamais pēc labākās apziņas, pret visiem jāizturas taisnīgi, bet savējie jāatbalsta. Arī 1919.gadā Latvijas neatkarībai atbalsts uzreiz nebija visaptverošs un pašsaprotams, tas tika iegūts cīņas un pieredzes rezultātā.

Taisnīga, ekonomiski un tiesiski pamatota valstiskā attieksme pret iedzīvotājiem un dabas resursiem ir svarīga visur, arī un jo īpaši pierobežas reģionos, lai ilgtermiņā ne tikai veicinātu attīstību, bet vispār saglabātu vēl palikušo valsti.

Treškārt, ar Abrenes jautājumu saistīta dažāda emocionālā pieredze. Personiskāk to uztver tie, kuriem tuvinieki un/vai citi zināmi cilvēki dzīvojuši, strādājuši un cīnījušies Ziemeļlatgalē un konkrēti Abrenes apvidū, taču mani radi ir cēlušies arī no citiem apvidiem un nevienas teritorijas vai izcelsmes iedzīvotāji nav a priori labāki vai sliktāki, visur ir ne tikai “svēts mantojums”, bet arī grūtības.

Ziemeļlatgalē jau vismaz no Neatkarības kara laika ir senas dažādu tautību Latvijas nacionālo partizānu cīņas tradīcijas, kas pierāda iespējamu latviešu, krievu, ebreju integrāciju uz valsts neatkarības pamata. Tomēr pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados pēc 1944.gada 22.augusta Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija “lūguma” Krievijai un tās sekojošās piekrišanas pieņemt Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus šajā senās latgaļu Atzeles zemes daļā cīņa pret okupantiem saprotamu iemeslu dēļ bija koncentrēta uz iespējamo pretestību vispār, bez kuras nebija iespējama nekāda nolaupītās teritorijas atgūšana, un mūsu nacionālie partizāni bāzējās uz rietumiem no tagadējās robežas, kur bija iespējams vismaz kaut kāds atbalsts.

Arī vēlāk Abrenes jautājums galvenokārt apstrīdēts un raksturots Saeimā un pie tās, Satversmes tiesā Rīgā un plašsaziņas līdzekļos, nevis pašā Abrenē un uz vai aiz tagadējās Latvijas robežas.

Var secināt, ka atsauces uz Abrenes apvidu sabiedrības apziņā vairāk saistītas ar retoriku un nav tik emocionāli jūtīga praktiska problēma kā, piemēram, Dāvida Garedžas alu klosteru komplekss^v uz Gruzijas un Azerbaidžānas robežas, kur pēc Azerbaidžānas robežsargu kādu laiku īstenotās robežpārejas slēgšanas gruzīnu aktīvisti protestēja ne tikai pie parlamenta, bet arī devās pāri robežai uz Azerbaidžānas pusē esošo kompleksa daļu un tur uzturējās, skaidri paužot savu nostāju un apliecinot šīs teritorijas nozīmīgumu.

Ceturtkārt jāpievēršas tiesiskajam aspektam, kurā svarīgs ir Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 (“Robežlīguma lieta”).

Salīdzinoši nedaudzās valstīs konstitucionāli ir nostiprināta konkrēta valsts robeža. Šajā ziņā Satversmes tiesai Robežlīguma lietā vieglāk būtu bijis, ja Satversmes teksts būtu detalizētāks – kā Kambodžas konstitūcijā ar atsauci uz karti 2.pantā^vi vai Ugandas konstitūcijā ar robežas novietojuma aprakstu 5. panta trešajā daļā un Otrajā pielikumā^vii.

Tomēr uzskatu, ka Satversmes tiesas spriedums Robežlīguma lietā nav neatgriezenisks attiecībā uz Abrenes apvidus piederību.

Svarīgi ir atcerēties, ka Robežlīguma lietas priekšmets būtībā bija robežlīguma un tā ratifikācijas likuma nenodošanas tautas nobalsošanai tiesiskums, par ko Robežlīguma lietas sprieduma 43.4.punktā tika secināts, ka valsts robežas ir grozāmas, bet Latvijas pilsoņu kopuma kompetencē ir tikai “latviešu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības” grozīšana, bet 43.6.punktā – ka citu teritoriju (arī Abrenes apvidus, kuru Satversmes tiesa uzskata par “jauniegūtu”, nevis Latgales vai Vidzemes teritoriju) robežu izmaiņas ar starptautiskajiem līgumiem var apstiprināt Saeima.

Problemātiska ir arī suverenitātes pār Abreni realizēšana. Nekāda Satversmes tiesas juridiskā izsmalcinātība neļauj panākt tās spriedumu bezierunu globālu respektēšanu un pat ja valdība un/vai Satversmes tiesa Robežlīguma lietā būtu rīkojušās citādi, tad esošā situācija de facto automātiski neuzlabotos, jo praktiski panākt Latvijas suverenitāti pār Abrenes apvidu diez vai tuvākā laikā izdotos. Un otrādi, Abrenes apvidus nosaukšana par “jauniegūtu teritoriju” Robežlīguma lietā nenozīmē atteikšanos arī no citām “jauniegūtajām teritorijām”, tostarp iepriekš cariskās Krievijas Pleskavas guberņai piederējušās “Trans-Kūkovas” (ar Maksiem, Teležnīkiem un Punduriem).

Respektīvi, spriedums Robežlīguma lietā nenozīmē mūžīgu un negrozāmu atteikšanos no kādas Satversmes spēkā stāšanās brīdī Latvijas teritorijā esošās daļas. Abrenes apvidus piederību arī turpmāk var pārskatīt, taču lai to realizētu, tik un tā vajadzēs vienoties savstarpēji un arī ar kaimiņvalsti.

Piektkārt, ir iespējams tiesiskais risinājums “sapņa par Abreni” saglabāšanai.

Latvijas un Krievijas robežlīgumā nav īsti nodrošināta tā apstiprināšanas procesa laikā Aigara Kalvīša^viii minētā valsts tiesiskā nepārtrauktība ar 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” ar atsauci uz 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kurā savukārt ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu.

Taču uzskatu, ka ir viegli iespējams un pat vēlams tiešu atsauci uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu iekļaut konstitucionālajā likumā. Proti, 2014.gada 22.jūlijā stājās spēkā Satversmes preambula, kurā norādīts, ka1990.gada 4.maijā atjaunota valstiskā neatkarība uz valsts nepārtrauktības pamata, bet arī nav citas atsauces šajā ziņā.

Var iebilst, ka Satversmes preambulas pieņemšanas mērķis bija vēlēšanu kampaņa, ka citi konstitucionālie likumi jālasa kopā ar Satversmi, ka arī tiesas tāpat ne Satversmi, ne tās preambulu īpaši neņem vērā. Šādi iebildumi ir pamatoti, taču smago padomju tiesiskā nihilisma mantojumu var izskaust (par tiesu sistēmu ir atsevišķs stāsts), bet, ja jau Satversmes preambula ir pieņemta, to var un vajag izmantot tieši paredzētiem mērķiem.

Tādēļ, manuprāt, jādara viss iespējamais un nav nekādu problēmu papildināt Satversmes preambulu, piemēram, ar trešo rindkopu kā atsauci uz būtiskajiem starptautiskajiem līgumiem Latvijas izveidošanai, tostarp uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu. Protams, šāda Satversmes preambulas redakcija nebūtu jāsaskaņo ne ar vienu citu valsti, bet nenozīmētu arī nekādas agresīvas teritoriālas pretenzijas.

Nobeigumā jāsecina, ka Abrenes apvidus atcerēšanās gan publicistikā, gan tiesību aktos un konkrētās darbībās varētu palīdzēt ne tikai mūsu kaimiņvalsts civilizēšanā, bet arī attīstīties, veidot politiku mums, un būt ar simbolisku nozīmi kā, piemēram, attiecībā uz citām teritorijām Armēnijas ģerbonim vai no XVIII gadsimta beigām poļu leģionu dziesmai Itālijā^ix. Neatbalstot Krimas aneksiju 2014.gadā, krievu intelektuāļi tomēr uzskata, ka tās vietā varēja būt brīvāka pārrobežu sadarbība, kad sabiedrības apziņā nebūtu īpašas nozīmes formālajai teritorijas piederībai, līdzīgi kā, piemēram, Elzasas gadījumā. Lai gan arī minētajā Dāvida Garedžas kompleksa jautājumā ir izteikti priekšlikumi par teritoriju apmaiņu starp Gruziju un Azerbaidžānu, tomēr ieinteresētā sabiedrības daļa Gruzijā pieļauj arī esošo robežas izvietojumu ar noteikumu, ka netiks apgrūtināta robežas šķērsošana un netiks nodarīts kaitējums šim kompleksam.

Tā arī mēs varam labāk attīstīt gan savus pierobežas reģionus, gan saprātīgi palīdzēt Abrenes apvidum, gan burtiski uzturēt mūsu valsts tiesisko nepārtrauktību, ar Latvijas Republikas Satversmes palīdzību atgādinot par valsts nezagšanu ne tikai katrs savā, bet arī valsts labā.

1 Skat. “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 galaziņojums”. Skat. https://likumi.lv/ta/id/296711-parlamentaras-izmeklesanas-komisijas-par-valsts-nozagsanas-pazimem-un-pirmstiesas-izmeklesanas-kvalitati-kriminalprocesa. Skatīts 06.06.2019.

2Valsts “nolaupīšanu” (krimināltiesību izpratnē) uzskatu par precīzāku apzīmējumu, tomēr vēsturiskās situācijas dēļ lietošu arī “nozagšanu”, lai gan tieši attiecībā uz “valsts” nozagšanu tai nav nekādu ar zagšanu un zagļiem kultūrvēsturiski bieži saistīto pozitīvo un līdzcietības konotāciju, kas vērojamas, piemēram, dziesmā “The Fields of Athenry” vai pat Svētajos Rakstos “Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī” (1 Tes, 5:2)

i Lai gan iesaistīto iestāžu vietā būtu rīkojies citādi, bet varbūt tāpēc es un mēs visi atrodamies tajās vietās, kur esam

iiSkat. http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/ets_1420/latvijas_krievijas_programma/?doc=20953 . Skatīts 04.06.2019.

iii Pierobežas teritorijās abpus Latvijas un Krievijas robežai – gan Latgales, gan Pleskavas reģionos – mirstības koeficients ir attiecīgajās valstīs augstākais vai viens no augstākajiem.

iv Piemēram, Latvijas valsts tiesībpolitiski izlēma zemes reformas gaitā Abrenes apvidus iedzīvotāju un to mantinieku zaudētās īpašumtiesības kompensēt ar zemi citur Latgalē. Pretēji tam, kad administratīvajā lietā Nr.A42251504 kādas lielas valsts akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs bez likumā prasītā īpašā pilnvarojuma pieteikuma iesniegšanai vēlējās tiesīgajām personām ierobežot šīs Latgalē piešķirtās zemes izmantošanu, tiesa ignorēja likuma normas par pilnvarojuma nepieciešamību un minētā bagātnieka pieteikumu apmierināja. Citā administratīvajā lietā Nr.A42571907 Augstākā tiesa 2009.gada 18.augusta nolēmumā nepamatoti un prettiesiski atzinalatgaliešu valodu par svešvalodu.

vSkat. https://www.svoboda.org/a/29968248.html . Skatīts 04.06.2019.

viSkat. https://www.wipo.int/edocs/lexdocs/laws/en/kh/kh009en.pdf . Skatīts 04.06.2019.

vii Tā struktūra ir attiecīgi līdzīga Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu 1.pielikumam Skat. https://ulii.org/ug/legislation/consolidated-act/0 . Skatīts 04.06.2019.

viii Kalvītis: Piedāvātais robežlīguma projekts stiprinās Latvijas attīstību (2007.gada 17.janvāris), https://www.tvnet.lv/5695167/kalvitis-piedavatais-robezliguma-projekts-stiprinas-latvijas-attistibu . Skatīts 04.06.2019.

ix “Pieśń Legionów Polskich we Włoszech”

Christian Witnessing on the Criminal Justice Reform in Latvia

I am grateful for the opportunity to address this audience of brothers and sisters in Christ. First of all, I must briefly explain the underlying reasons for this presentation.

I was preparing submission of my experience with human rights of prisoners for the IPCA Europe 2013 event in Strasbourg but failed due to technical reasons. I have had problems to finalize it later as well, because of daily routine and that I am trying to grasp a lot of issues but cannot end with a single coherent and fine-tuned narration.

However, a miraculous sign matching the main idea I’d like to reiterate God DOES exist showed that I should settle my debt and briefly make you aware of my experience as Christian witnessing on the criminal justice reform in Latvia even if I cannot be perfect.

I was planning to come to London this year, preferably in September, in order to pay respect for Marc Bolan’s creative work. Surprisingly I have received divine information that this IPCA Europe Conference in Cambridge is planned exactly until 15 September 2017.
This was a real miracle. God DOES exist and He wants me to tell about that to you in Cambridge. And I have managed to do it. However, this fits well among other links in the chain of proofs, which is evident about the God’s presence in my life. The others include but are not limited to way to the independence of Latvia in 70’s and 80’s of the 20th century and ongoing judicial reform with spiritual rebirths.

However, I must focus on the topic, which not only proves that God DOES exist but is in core of my personal witnessing, namely, the criminal justice reform in Latvia. In summary this can loosely be classified as three pillars faith, education, normalization – and activities carried out by means of various methods, including networking, fund-raising, legal awareness, exemplary proceedings, et al., which have contributed to instances of ‘turning water into wine’ through bringing changes into unpleasant Soviet-style system of justice in Latvia from early 1990’s.

The Christian leitmotif of the criminal justice reform in Latvia is evidenced by the fact that the main trigger was our visit to conference in Estonia in late 1993 where we have got valuable information from the host Estonian Christians (particular thanks to Rev. Aavo Üprus et al.) and their guests experienced in this area, including education (life skills, literacy, official language) in prisons, alternative dispute resolution, community service, rights of victims, crime prevention, pastoral care in prisons, etc. A set of proposals in these areas has constituted a basis for a range of developments building on the “Chief Cornerstone” of our Faith.

When speaking of spiritual care for prisoners, regulatory framework was elaborated for several years and the State funding for the work of chaplains was obtained from early 2000s. Not only the major churches participated in this – in 1995 we have assisted to Ligita Krastiņa in founding the Prison Fellowship Latvia (PFL) as organization of various Christians and for some time under leadership of Artis Krasts it has contributed comprehensively to a prison ministry and later to education as well.

However, contribution of Christians to our prison reform was reciprocal. The Churches in Latvia have gained valuable support through prison reform, just to mention: the Alpha course (brought from Norway through PFN and the Holby family in 1998); statutory regulations on churches in Latvia (adapted idea of agreements between the Church and the State) and paid prison chaplains (self-evident).

Developments in the education area have affected other domains, such as in 1997 we have involved Ilona Spure, current Director General of Latvian Prison Administration, in the reform through “life skills” and literacy projects launched in 1994; Anhelita Kamenska, former Latvia’s representative in the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT), and entire cluster decided to join in 1996 through “official language” projects commenced in 1994; Norwegian (Asbjorn Langas, Per Engesbak, Torfinn Langelid, Johan Johnsen, Sigmund Hertzberg, Gordon Gabrielsen, et al. via Nord-Balt Prison Project from 1996, i.a. general education, vocational training and “life skills”) and Canadian (Frank Porporino, Elizabeth Fabiano, CIDA via Cognitive Skills programme from 1999) in 1999 personal and funding assistance was involved in the reform. Moreover, not only prisoners but also prison staff, judges were educated, which facilitated the developments.

Under the normalization notion I have amalgamated a broad area of activities. After assistance to elaborate Lakes/Rostad Report 1994 , the research was expressed in legal opinions (for the Constitutional Court, Ministry of Justice, State Human Rights Bureau, Latvian Council of Sworn Advocates, the European Court of Human Rights, etc.) highlighting approach to human rights of prisoners, introduction of various alternatives to imprisonment and alternative dispute resolution methods and relevant amendments in regulatory framework. Expertise in the European Commision’s “Technical Assistance to the Approximation of Latvian Legislation to that of the European Communities” project in 1999 facilitated and shaped the probation service, human rights of prisoners, in particular on remand et al.

In the course of these activities several significant decisions/judgements of the Constitutional Court of Latvia, European Court of Human Rights regarding prisoners (namely Lavents of 28 November 2002; Kadiķis (No 2) of 4 May 2006; et al.) were later made, laws and regulations concerning prisoners, alternatives to imprisonment and alternative dispute resolution methods being adopted.

Working entities and systems emerged and the number of prisoners in Latvia decreased against this background. In this course of these dreams coming true I have become Christian. However, this is only part of my witnessing. Admittedly, other Christians have their own experience, their own successful projects and we can get more details about this epoch.

Surely there were and still are various obstacles – not everyone accepted the changes (or rather revisiting the normal course of events) at once. There were sufferings, various obstacles, temptations and acts prompting to say “What you are about to do, do quickly”. It appears that “Cambridge five” have multiplied as six, seven, etc. There are still several intertwined issues pending, such as:

1) market-based approach to criminal justice. Often the projects and the research are self-centered;

2) emphasis on large prison facilities instead of small. Large facilities are easier to manage, but they are in conflict with the notion of normalization;

3) direct or covert distortions. Because of envy, revenge or other reasons there are many officials who have tried and are still trying to hinder the positive developments even through breach of the obligations arising from the office (e.g. ‘kangaroo judges’ et al.);

4) business units mimicking, now even under the guise of Christians. PFL later has become a haven for Soviet-style infidel officials actually seeking just their own profit;

5) insufficient involvement of Christian organizations. Establishment of the Association of prison ministry of the Evangelical Lutheran Church of Latvia has been initiated at the same time and with the same proposals as for the SFL, however, this Association has done comparatively nothing for the public benefit. Much more can be done also by the Catholic organizations;

6) more resources required for prevention. In the light of recent developments concerning terrorism, refugee crisis and technical progress, we need more varied approach to different individuals endangering our security. Still more can and must be done for prevention of crimes;

7) need to merge prison and probation services. When creation of probation service was suggested in 1994, the reason for having two separate services – prison and probation – was disinclination of the former prison administration to deal with after-care services. I think that these services can be merged under contemporary circumstances;

Fortunately we should bear in mind that our mission is not over yet and miracles are still happening. Recently, on 6 September 2017 the Latvian government decided to suspend construction project of a new, 1200-space prison in Liepaja, which was intended to begin next year. The formal excuse for this kind gesture was reallocation of funds while the trend is appropriate for our topic God DOES exist we can still shift to smaller facilities and adhere to normalization.

God bless you!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Piedalījos, lai pateiktos un iepazīstinātu ar pieredzi Latvijas krimināljustīcijas reformā, kam ir kristīgi pamati. Proti, cīnoties par neatkarību 80-o gadu sākumā, tādēļ iepazīstot lēģeru sistēmu un skumstot par spēka struktūru koķetēšanu ar noziedzniekiem barikāžu laikā, bija vēlēšanās uzlabot, bet zināšanas gk. tikai starpt. attiecībās. Ierosināja kristietes Ligitas Krastiņas 1993.  gada beigās nodrošinātā iespēja kopā ar Sarmīti Sviķi, Raimondu Sumeragu, Jāni Ginteru apmeklēt Igaunijas Ev.-Lut. baznīcas sociālās rehabilititācijas un noziedzības novēršanas vadītāja Avo Üprus organizēto konferenci, kurā uzzināju par tālāk attīstāmajiem darba virzieniem – kapelāni, probācija (nosacīta notiesāšana, atbrīvošana, elektroniskā uzraudzība), alternatīvas ieslodzījumam, sabiedriskie darbi, izlīgums, cietušo tiesības, sadzīves iemaņas, valsts valoda, kaimiņu sardze, palīdzība ieslodzīto radiniekiem. Tos pirmkārt noteica rūpes par noziegumu novēršanu un jau cietušajiem.

Darbību nosacīti var iedalīt trīs savstarpēji saistītos aspektos: 1) reliģiskais; 2) izglītības; 3) normalizācijas.

1. Kristieši gan palīdzēja krimināljustīcijas jomā (līdzgaitniecības iezīmes), aprūpēja „klientus”, uzņēmās valsts neievērotās saistības (Artis Krasts Cognitive Skills 1999.  gadā), gan otrādi – valsts sāka finansēt kapelānu dienestu, kas un attiecības ar baznīcām tika regulēts, Alfa kurss no Norvēģijas (P.Holby);
2. Izglītības attīstībai valsts nedeva naudu, tāpēc tika iesaistītas/veidotas NVO un ārvalstis. Tīklošana aptvēra arī tagadējo IeVP priekšnieci Ilonu Spuri (1994.gadā uzsāktais dzīves skolas projekts), cilvēktiesību un izglītības aktīvisti Anhelitu Kamensku (1996.gadā iesaistījās 1994.gadā uzsāktajā valsts valodas apguves projektā ieslodzītajiem, tad negribīgi atbalstīja arī citus projektus un par izveidoja atsevišķu Sorosa fonda Cietumu un policijas reformas programmu), u.c. personu, Norvēģijas (sadzīves iemaņas), Kanādas (Cognitive Skills), Zviedrijas, Dānijas, Somijas, kā arī Anglijas un Velsas palīdzību.;
3. Normalizācija ietver pārējo, gan tikai grupēšanai, pie tam saistīta arī ar pirmajiem diviem. Piemēram, ieslodzītā radinieku informēšanai paraugs bija Anglijas un Velsas NACRO izdota brošūra. Arī cietumu darbinieku tiesību aizstāvība (arodbiedrības, likuma ievērošana), izglītošana, pieredzes apmaiņa. Tās gaitā tika grozīti tiesību akti (KPL), ierosinātas un konsultētas tiesvedības (advokāti, Satversmes tiesa, ECT), piesaistītas finanses, tīklošana (Ev.-Lut. Cietumu kalpošanas apvienība, Izglītība brīvībai, PFL, kapelāni).

Pētījumu un prakses rezultātā tika panākti uzlabojumi, t.sk. ar izmaiņām atbilstoši kompetencei. Eiropas Komisijas “Tehniskās palīdzības Latvijas un Eiropas Kopienu likumdošanas saskaņošanā” projekta 1999.  gadā, ko atbalstīja sekojoši tiesu nolēmumi, rezultātā tika uzlaboti normatīvie akti t.sk. par apcietinājuma kārtību, arī praktiski izveidots probācijas dienests, kapelānu dienests. Vēlāk to turpināja arī sodus samazinošas izmaiņas Krimināllikumā.

Minētie virzieni tika attīstīti un var būt, ka arī to rezultātā Latvijā 1997.  gada 1.  janvārī bija 10  316 ieslodzītie (t.sk. 4081 apcietinātie), bet 2017.  gada 1.  janvārī bija 4243 ieslodzītie (t.sk. 1277 apcietinātie), kas ir straujāks samazinājums, nekā kopējā depopulācija Latvijā no 2,6 līdz 1,9 miljoniem iedzīvotāju.

Protams, darbā ir bijušas un ir būtiskas problēmas, bet par tām esmu gatavs diskutēt atsevišķi.

Tāpēc esmu pateicīgs noziedzības novēršanas jomā strādājošiem kristiešiem par stabilo pamatu reformai un par to liecinu visur, kur mani aicina, ļauj runāt, ir interesanti, labi jūtos (ne vienmēr tas ir kumulatīvi). Pieredze ir arī par darbības veidu. Kādreiz pietika parunāt ar konkrētiem NVO vai ārvalstu pārstāvjiem, lai tiktu uzsāktas vajadzīgas programmas un ziedoti līdzekļi, tagad darbošanās ir mākslas nozare (vai amats).

Paldies!

P.S:

IPCA starptautiskā cietuma kapelānu asociācija www.ipcaeurope.org.

Alison Liebling – cietumos kompleksi arhitektūra, attieksme. Pozitīvas emocijas labākas kā negatīvas;

Tariq Mahmood – Ekstrēmistiem spēcīga piederības sajūta, bet ne izpratne. Norvēģijā – musulmaņi nekalpo;

Ann Power-Forde – ECT prakse nekonsekventa; Andrew Coyle – Pakalpojumi labāki civilās organizācijās;

Magnus Abrahamson – Dieva piedošana noziedzniekiem nav automātiski upura/cietušā piedošana (process). Piedošana un aizmiršana ir dažādi jēdzieni. Paļaušanās uz Dieva žēlastību nevar attaisnot bezatbildīgu dzīvi;

Tony Bottoms – Noziegumu izdarīšana samazinās 20-24 gadu vecumā, ietekmē notiesāšana. Dzīves mērķu izvēle ar resursiem un iespējām, šķēršļi – naudas, darba trūkums, izklaides, apreibināšanās;

Michael Spurr – HM Prison and Probation Service (līdz 2017.g. aprīlim National Offender Management Service).