Likumprojekta „Grozījumi likumā „Par tiesu varu” anotācija

I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
1.PamatojumsKopš 2003. gada vairākkārt aicināts mazināt likuma „Par tiesu varu” 60. pantā paredzēto tieslietu ministra un Saeimas politisku lēmumu ietekmi uz tiesnešu darbību, par kuru liecina vairāki piemēri. 2008. gada jūnijā Centra rajona tiesas tiesnese V.G. ar Saeimas lēmumu bez motivācijas netika apstiprināta amatā augstākā tiesu instancē. 2004. gada janvārī ar Saeimas lēmumu tiesneša statusu ieguva M.M., kurš bija reformējis krimināljustīcijas tiesību nozari, strādāja civildienesta pastāvīgā ierēdņa amatā un kuru lūdza strādāt rajona tiesā, lai uzlabotu tiesnešu neatkarības nodrošināšanas regulējumu. M.M. nevainojami pildīja pienākumus, izskatīja visvairāk lietu, veicināja tiesnešu kvalifikācijas celšanu, aizstāvēja kompetentas tiesu varas neatkarību, rosināja izveidot Tiesnešu ētikas komisiju, vēlāk – Tieslietu padomi, tostarp pilnvarot to lemt par tiesneša karjeras virzību1, atjaunot Disciplinārtiesas, uzlabot Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbību, taču Tieslietu ministrs 2009. gada 23. janvārī nemotivēti nolēma nevirzīt M.M. atkārtoti apstiprināt tiesneša amatā, lai gan M.M. neapstrīdami atbilst Satversmes 83.pantā noteiktajām tiesneša neatkarības un padotības vienīgi likumam prasībām – nav izdarījis nevienu pārkāpumu un nepilda ietekmīgu personu norādījumus tiesas spriešanā, piemēram, M.M. konsekventi izskata ieslodzīto sūdzības tiesai, kad citi tiesneši tās negrib ņemt (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 27. novembra spriedumu lietā Nr. 17892/03Savičs pret Latviju, 92. punkts). Pēc 2009. gada 5. janvāra politiskais tieslietu ministrs uzdeva un kopā ar savā pusē pieaicinātajām iestādēm pieņēma M.M. turpmākajai darbībai tiesneša amatā nelabvēlīgus prettiesiskus, nepamatotus lēmumus kopumā no pāris rindiņām. Taču Augstākā tiesa (kopā ar zemākas instances tiesu nolēmumiem lietā) nosauca Kvalifikācijas kolēģijas lēmumu par atzinumu un viedokli, lai gan pati Kvalifikācijas kolēģija tieši rakstīja “Lēmums” un atzinumu kā viedokli nesastāda pāris rindiņās un nepieņem aizklātā balsojumā. Augstākā tiesa secināja, ka tieslietu ministram Kvalifikācijas kolēģijas lēmums nav saistošs, lai gan pats tieslietu ministrs paskaidroja, ka tas viņam ir bijis saistošs un viņš nevarējis lemt citādi. Augstākā tiesa ignorēja savus un Satversmes tiesas nolēmumus, pretēji tiem apgalvojot, ka Saeimas lēmums par tiesnesi neesot administratīvs akts, bet gan politisks lēmums2, tāpēc Saeima lietā netika pielaista. Augstākā tiesa ignorēja M.M. viedokļa nenoskaidrošanu, tomēr atsaucās uz administratīvajā aktā neminētiem nepieļaujamiem dokumentiem, kuri tiesas sēdēs netika pārbaudīti. Augstākā tiesa pretēji lietā esošajiem pierādījumiem apgalvoja, ka trīs tieslietu ministra pusē pieaicinātās personas neesot nomainītas, bet viena sevi atstatījusi pati, lai gan likums šādu iespēju nemaz neparedz. Augstākā tiesa ignorēja likuma neievērošanu Kvalifikācijas kolēģijas darbā, kura paša tieslietu ministra vainas dēļ darbojās bez likuma pieprasītā Tiesnešu konferences apstiprināta reglamenta. Kādā Augstākās tiesas 2009.gada 23.oktobra lēmumā lietā SKA-798/2009 norādīts, ka M.M. tiesneša pilnvaras automātiski beigušās 2009.gada 26.janvārī, ar ko tas esot zaudējis tiesneša statusu, tāpēc neesot tiesīgs prasīt sev pirms un pēc 2009.gada 26.janvāra neizmaksāto algu, lai gan patiesībā M.M. nav zaudējis tiesneša statusu, pēc iespējas pilda tiesneša amata pienākumus arī pēc 2009.gada 26.janvāra, ne līdz 2009.gada 26.janvārim, ne vēlāk nav nodevis nekādas savas lietas, ko pierāda tostarp fakti, ka M.M. bija tiesas sastāvā, kas 2009.gada 26. un 2009.gada 30.janvārī sastādīja saīsinātus, bet 2009.gada 2. un 12.februārī – pilnus nolēmumus attiecīgi lietās Nr.A42785309 un Nr.A425077093. Saskaņā ar Disciplinārtiesas nolēmumu M.M. turpina pildīt tiesneša darba pienākumus, taču nekādu atalgojumu nesaņem no 2009.gada janvāra līdz šim brīdim. Par padotību vienīgi likumam M.M. nesekmīgi apsūdzēts kriminālprocesā. Turpinās tiesvedības par iespēju M.M. turpināt darbu un kā cietušo kriminālprocesā, kuru laikā M.M. nesaņem darba samaksu. Pretēji likumam, M.M. tika atteikts pēc pilnvaru termiņa beigām atgriezties valsts civildienesta ierēdņa amatā. 2009. gada 22. oktobrī Saeima bez tiesiskas motivācijas neapstiprināja tiesnesi M.V. amatā Augstākajā tiesā, lai gan viņa kandidatūru atbalstīja Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija un Saeimas Juridiskā komisija. 2011. gada 1. decembrī Saeima bez tiesiskas motivācijas (it kā vadoties pēc atsauksmēm) nobalsoja pret tiesneses A.K. darba turpināšanu tiesneša amatā, pretēji Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lemtajam. Patiesību par šādiem lēmumiem intervijā 2010. gada 14. janvārī atklāja tos pārzinošais bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs A.G.: „[..] tas ir ne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem: [..] es varu noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā es vēlos, lēmumus mūsu valstī pieņem nevis [pēc pārliecības un situācijas izvērtējuma], bet tā, kā [..] pasaka to izdarīt. [..] pret vienu vai trim personām mēs rīkojamies pēc viena principa, pret citiem citādi. [Satversme vai likumi] nedarbojas, jo darbojas citi principi.” 4 Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 84. panta pirmo teikumu tiesnešus apstiprina Saeima, kuras balsojums ir nepieciešams personas kļūšanai par tiesnesi, taču Satversme ļauj risināt tiesneša karjeras virzības regulēšanu likumdošanas ceļā, tostarp piešķirot attiecīgās funkcijas Tieslietu padomei, kas izveidota ar 2010. gada 3. jūnija grozījumiem likumā „Par tiesu varu”. Valsts Prezidenta izveidotā Tiesiskās vides pilnveides komisija 2016. gada 24. maija ziņojumā par Tieslietu padomes darba pilnveidošanu norādīja arī uz iespēju paplašināt tās kompetences lemšanā par tiesnešu karjeras jautājumiem. Tieslietu padome ir vēlamā lēmumu pieņemšanas institūcija attiecībā uz tiesnešu atlasi un karjeru. Taču atņemt Saeimai tiesības iecelt un atcelt tiesnešus nav vēlams, jo tad tiesu vara izietu no jebkādas citu varu kontroles [skat. Vai Saeimai jālemj par katru tiesneša karjeras soli. Jurista Vārds, 2009. gada 3. novembris, Nr. 44(587); Vai iecerētā Tieslietu padome attaisnos cerības. Jurista Vārds, 2010. gada 26. janvāris, Nr. 4(599)]. Tātad tiesnešu karjeras virzība saskaņā ar likumu „Par tiesu varu” uzticēta Tieslietu padomei, bet tiesnešu statusa piešķiršanas un atņemšanas lēmumi saskaņā ar Satversmes 84. pantu pilnībā uzticēti Saeimai, kura nodrošina atbilstību Satversmes 83. panta paredzētajai tiesnešu padotībai vienīgi likumam un neatkarībai arī no iekšējā (citu tiesnešu un juristu) spiediena. Atbilstoši šobrīd spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un praksei, pēc sākotnējās tiesneša statusa piešķiršanas Saeimā, pilnvaras likuma „Par tiesu varu” 60. pantā tieslietu ministram un Saeimai atkārtoti lemt par tiesneša statusu nenodrošina tiesnesim tādas pašas procesuālās garantijas kā gadījumos, kad tiesnesis tiek atbrīvots no amata5 [skat. Eiropas Padomes CEPEJ-COOP(2018)1 ziņojuma „Latvijas tieslietu sistēmas novērtējums”6, 2018. gada marts, 47.-48.lpp.; Osipovas S., Strupiša A. un Riebas A. pētījuma „Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves”, 1.3.1.punkta „Tiesas institucionālā neatkarība”, „Jurista Vārds”, 2010. gada 9. marts, Nr. 10 (605)7; Venēcijas komisijas Report on “Judicial appointments”, 2007. gada 16.-17. marts, 41. lpp.8] – nav Satversmes 84. pantā paredzētā atcelšanas pamata, tieslietu ministra lēmuma gadījumā tiek apieta Saeima, kurai vienīgajai saskaņā ar Satversmes 84.pantu ir piekritīga tiesneša statusa piešķiršana un atņemšana, nav skaidri pamatots un nav samērīgs liegums pildīt tiesneša amata pienākumus, netiek uzklausīti un netiek ņemti vērā paša tiesneša argumenti, apsūdzētajam tiesnesim nav skaidra apsūdzība, attiecīgi nav iespējams pārbaudīt pierādījumus, bet Saeimas lēmuma gadījumā tas esot politisks lēmums (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 23. marta spriedumu lietā SKA-32/2009). Disciplinārprocesā tiesnesim, kurš pārkāpis likumu, ir skaidri zināma un ierobežota apsūdzība, kurā tas var attaisnoties, un pat pierādīta pārkāpuma gadījumā šāds pārkāpējs tiesnesis var bez problēmām palikt tiesneša amatā, ja to soda tikai ar piezīmi vai rājienu. Turpretī likuma „Par tiesu varu” 60. panta piemērošanas gadījumā bez konkrētas apsūdzības, slepenu vienošanos rezultātā politiski izvēlēta izpildvara nevērtē šā tiesneša darbību, izsaka nepamatotu subjektīvu viedokli par šā tiesneša turpmāku atrašanos amatā, nevainojams tiesnesis var zaudēt jebkādas turpmākās eksistences iespējas un ir pat sliktākā situācijā kā jau sākotnēji tiesneša amatam neatbilstošs un par tiesnesi nekļuvis jurists, kurš bez problēmām var turpināt savu esošo darbu. Nevainojami strādājošu tiesnesi likuma „Par tiesu varu” 60. panta kārtībā var atlaist bez pamatojuma, tikai ar diviem nekonkrētiem mutvārdu iebildumiem, tādiem kā: 1) saskaņā ar Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas priekšsēdētāja teikto gudriem juristiem tiesneša amatā nav jāstrādā, nav jāizskata daudz lietu un nav jāuzlabo tiesību aktus; 2) saskaņā ar Administratīvās rajona tiesas priekšsēdētājas teikto tiesnesis nedrīkst būt neatkarīgs, ētisks, patriotisks, centīgi pildīt savus pienākumus, bet tam tiesas lietu izskatīšanā ir jāpilda ar lietu nesaistītu ietekmīgu personu slepenus norādījumus. Tāpēc likuma „Par tiesu varu” 60. panta regulējums un piemērošana praksē neatbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1. punkta paredzētajām tiesībām tiesnesim “uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā”9 un nelabvēlīgi ietekmē tiesiskas valsts attīstību, jo neveicina kvalificētus juristus piekrist uzņemties tiesneša amata pienākumus pirmās instances tiesā. Praksē likuma „Par tiesu varu” 60. pantā paredzēto pilnvaru tieslietu ministram un Saeimai atkārtoti lemt par tiesneša statusa turpināšanu izmantošanas gadījumā negatīvs lēmums parasti pieņemts bez motivācijas vai ar subjektīviem patvaļīgiem, Satversmes 84. pantam neatbilstošiem prettiesiskiem apsvērumiem un procedūru, neuzklausot tiesneša viedokli, ar slēptu motivāciju (atriebjoties tiesnesim par neatkarību un padotību vienīgi likumam tiesas spriešanā). Tad bieži izmantotas citu tiesnešu sastādītas negatīvas atsauksmes, kuru rakstīšana faktiski ir jaunu pierādījumu radīšana, kas neatbilst tiesnešu funkcijām tiesu varā tiesiskā valstī. Tiesu vara tiesiskā valstī vērtē, var iegūt būtiskos pierādījumus, taču nekad tos nerada. Pierādījumi rodas objektīvi, tos atlasa lietas dalībnieki, bet tiesa vērtē. Tiesnešu atsauksmju rakstīšanas gadījumā tiesneši gan rada, gan atlasa, gan vērtē pierādījumus. Ja par tiesneša darbību būtu vajadzīgas atsauksmes, tad to rakstīšana nepiekristu citiem tiesnešiem, kuri nav objektīvi šā uzdevuma izpildē, pie tam atsauksmju rakstīšana par kolēģiem rada korupcijas risku, būtībā ir denunciācija un neatbilst tiesneša neatkarības principam. Ja tiesās ir strīdi par tiesību jautājumiem, tos var risināt diskusijās. Ja par tiesneša darbību nav nekādu iebildumu, ja tiesneša darbībā nekonstatē nekādus normu pārkāpumus, bet citi tiesneši par savu kolēģi tomēr raksta negatīvas atsauksmes, tad tas liecina par slēptiem motīviem, nodevību un šādas negatīvas atsauksmes ir nepatiesas. Pēc tiesneša darba uzsākšanas tam Satversmes 83. pantā noteikts pienākums būt neatkarīgam un padotam vienīgi likumam. Ja tiesnesis to nepilda, tad ir pietiekami līdzekļi un procedūras, kā Satversmes 84. panta paredzētā kārtībā uz likuma pamata ierosināt to atcelt no amata disciplinārā vai kriminālprocesa rezultātā, piemēram, par likuma vai ētikas normu, amata pienākumu nepildīšanu. Turklāt, lai nodrošinātu šā tiesneša tiesvedībā esošo lietu dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu (Satversmes 92. pants), šāda atcelšana jāveic nekavējoties, nevis jāgaida trīs vai pieci gadi. Turpretī, ja tiesnesis pilda savus pienākumus saskaņā ar Satversmes 83., 84. un 92. pantu, tad nav tiesiska un nav pamatota likuma „Par tiesu varu” 60. pantā paredzētā iespēja ar tieslietu ministra un pat Saeimas politisku lēmumu bez pamatojuma neļaut šim tiesnesim strādāt tiesneša amatā.
2.Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtībaSaskaņā ar Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 14. un 19. punktu lēmumiem par tiesu varas amatpersonas statusu un tiesībām piemērojams administratīvais process, Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa piemērojama arī lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (arī prokurora vai tiesneša) statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība. Šāds lēmums ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (kas institucionāli var būt arī piederīgas likumdevēja varai kā Saeima vai tiesu varai kā ģenerālprokurors) darbojas kā izpildvara Administratīvā procesa likuma 2. panta jēdziena „izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli. Šai Satversmes tiesas noteiktajai interpretācijai atbilst loģiska un tiesiska kārtība dažādu valsts varas konstitucionālo institūciju sadarbībā lēmumu izdošanai par tiesneša statusu vai tiesībām – Saeima likumdošanas procesā pieņem tiesību normas tiesneša statusa un darbības reglamentēšanai (funkcionāli likumdevēja vara), tieslietu ministrs atzinumu sniegšanai pieaicina tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju, lūdz ierosināt disciplinārlietas, disciplinārkolēģija izskata disciplinārlietas, Saeima lemj par tiesneša iecelšanu, apstiprināšanu, atcelšanu, atbrīvošanu (funkcionāli izpildvaras kontrole), un ja nav tiesisks tas galīgais Saeimas kā funkcionālas izpildvaras lēmums, kas būtiski ietekmē tiesneša statusu un/vai cilvēktiesības, tad attiecīgā persona šo galīgo lēmumu kā administratīvo aktu var pārsūdzēt tiesā (funkcionāli tiesu varas kontrole). 2004. gada 5. novembra spriedumā lietā Nr. 2004-04-01 12.1. punktā Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes 84. pantā noteiktā tiesnešu apstiprināšanas kārtība neļauj par atrašanos tiesneša amatā lemt tieslietu ministram, bet šis jautājums ir piekritīgs Saeimai. Satversmes tiesas likuma 16. panta 4. punktā paredzēts, ka arī Saeima izdod administratīvos aktus. Tātad, administratīvā procesa kārtībā tiesā pārsūdzami ir arī tieslietu ministra un Saeimas (tostarp likuma „Par tiesu varu” 60. panta otrās un trešās daļas paredzētie) lēmumi, kas ietekmē tiesneša statusu vai citādi skar tā tiesības, un gan tieslietu ministrs, gan Saeima šāda administratīvā akta izdošanas procesā darbojas funkcionāli kā izpildvara (skat. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 secinājumu daļas 10. punktu). Iepriekš minētā Satversmes tiesas noteiktā interpretācija, ka lēmums par tiesu varas amatpersonas tiesisko statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā – atbilst Latvijas tiesu judikatūrai, ka valsts pārvaldes joma administratīvā procesa izpratnē aptver ne tikai tās iestādes, kuru tiešajos pienākumos ietilpst izpildvaras funkcijas un citā varas zarā (tiesu vai likumdevējā varā) ietilpstošai vai tai piederīgai institūcijai vai amatpersonai var būt ar likumu piešķirtas noteiktas funkcijas valsts pārvaldē, kuras īstenojot šīs institūcijas vai amatpersonas uzskatāmas par iestādi Administratīvā procesa likuma 1. panta pirmās daļas izpratnē un „arī tiesu varas institūciju un amatpersonu lēmumi un faktiskā rīcība, kas saistīti ar valsts pārvaldes funkciju veikšanu, nav izņemti no tiesu kontroles” [sk.: Par prokurora lēmuma pārsūdzēšanu. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 9. marta lēmums lietā Nr. SKA-39// Jurista Vārds, Nr. 17(322), 2004. gada 11. maijs, 23. lpp.]. Lēmumu izdošana un rīcība saistībā ar nepolitisku amatpersonu tiesisko statusu un/vai kas citādi skar to cilvēktiesības, ir valsts pārvaldes (izpildvaras) funkcija, šādi lēmumi nav politiski un to tiesiskumu var pārbaudīt tiesā administratīvā procesa kārtībā pēc tiesību normās noteiktiem kritērijiem. Tiesiskā valstī tiesu vara nepiedalās politisku lēmumu pieņemšanā, bet gan izskata tiesisko attiecību atbilstību likumam un darbojas tikai likumā noteikto – administratīvo, administratīvo pārkāpumu, krimināltiesisko, civiltiesisko vai citu – procesuālo normu ietvaros, atbilstoši Satversmes 1., 92. un 83. pantam nodrošinot personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver arī tiesas objektivitāti, neatkarību un efektivitāti, pakļautību likumam, nevis politiskām simpātijām. Procesa raksturu nosaka tā rezultāts – ja rezultātā pieņem politisku lēmumu, tad viss process ir politisks, ja kriminālprocesuālu lēmumu, tad tas ir kriminālprocess, u.c. Lēmuma par tiesneša statusa piešķiršanu un atcelšanu uzticēšana Saeimai nepadara šo Saeimas par politisku, jo tiesneša amats Satversmes 83. pantā nav politisks, bet gan vienīgi likumam padots amats, un tiesu varai piederīgas nepolitiskas amatpersonas statusu ietekmējoši lēmumi tiek izdoti administratīvajā procesā, kur arī citas varas konstitucionālās institūcijas funkcionāli darbojas kā izpildvara. Tāpat Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, Tiesnešu disciplinārkolēģija, Tieslietu padome piedalās administratīvajos procesos, kuru rezultātā izdod administratīvos aktus. Tiesnešu atrašanās šādas institūcijas sastāvā funkcionāli nepadara to par tiesu varu, jo tā pilda izpildvaras funkcijas tiesnešu statusu un/vai tiesības ietekmējošā administratīvajā procesā, funkcionāli nespriež tiesu un nerealizē tiesu varu nevienā no tiesu varas funkcijām piekritīgajiem procesiem. Izpildvaras funkcijas ir visas tās funkcijas, kas nav likumdošanas un tiesu varas (t.i., tiesas spriešanas) funkcijas (skat. E.Levits. http://www.public.law.lv) (citēts pēc: Senāta spriedumi un lēmumi, 2004, 681. lpp.). Izpildvaras funkcijas administratīvajā procesā tiek realizētas arī nepolitisku tiesu varas amatpersonu statusu un/vai tiesības ietekmējošu lēmumu izdošanas procesā. Tiesu vara lemšanā par tiesneša, prokurora, zvērināta notāra u.tml. statusu un/vai tiesībām iesaistās tikai tad, ja galīgais Saeimas, tieslietu ministra, ģenerālprokurora vai Zvērinātu notāru padomes, u.tml. izdotais tiesneša, prokurora vai zvērināta notāra u.tml. statusu un/vai tiesības ietekmējošais administratīvais akts tiek pārsūdzēts tiesā. Saeima tiesneša un citu tiesu varas amatpersonu statusu ietekmējošu lēmumu pieņem balsojot, tomēr šāds lēmums pēc sava rakstura un satura Administratīvā procesa likuma 1. panta trešās daļas izpratnē tik un tā ir administratīvs akts. Arī tiesas sastāvs, ja lietu izskata koleģiāli, pašvaldības dome (piemēram, par īpašuma privatizāciju), pašvaldības administratīvā komisija, Konkurences padome, u.c. lēmumus pieņem balsojot, tomēr balsošana nenozīmē, ka tiesas nolēmumi, pašvaldības domes, pašvaldības administratīvās komisijas vai Konkurences padomes administratīvie akti par tiesību jautājumiem būtu politiski lēmumi. Satversmes 84. pantā noteiktā kārtība, kad tiesneša statusu ietekmējošu lēmumu izdod Saeima balsojot, neatņem tam administratīvā akta raksturu. Tas, ka lemj Saeimas deputāti (nevis Tieslietu padome vai ministrs), tikai paplašina informētību lēmuma pieņemšanai, nevis atbrīvo Saeimu no pienākuma pamatot lēmumu. Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 14.jūnija sprieduma lietā SKA-255/2007 16. punktā norādīts, ka lai gan balsošana ir lēmuma pieņemšanas instruments, tomēr „tas, ar kāda instrumenta palīdzību tiek pieņemts lēmums, neierobežo šī lēmuma saturu. Proti, veids, kādā tiek pieņemts lēmums (konkrētajā gadījumā – balsojot), neatbrīvo no pienākuma izdarīt lietderības apsvērumus un norādīt tos lēmumā”. Tiesnešu neatkarība nozīmē arī to, ka tieslietu ministrs vai Saeima par tiesneša statusu nepieņem politiskus lēmumus, bet gan administratīvos aktus, pamatojoties uz tiesiskiem, nevis politiskiem kritērijiem. No Satversmes l. panta izrietošais tiesiskuma princips paredz, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam (Satversmes tiesas 1999. gada l.oktobra sprieduma lieta Nr. 03-05(99) secinājumu daļas l. punkts). Latvijā tiesību attīstībā izmantota Vācijas pieredze, kur tiesu iekārta un tiesnešu statuss reglamentēti atšķirīgi. Vācijas konstitūcijā izdalīti pastāvīgi amatā iecelti tiesneši, tomēr tiesneša iecelšanas un atcelšanas kārtības noteikšana deleģēta speciālam federālam likumam (federālajiem tienešiem) vai federālo zemju likumiem (zemju tiesnešiem)10, zemākās tiesu instancēs ir dažādas tiesnešu kategorijas pēc amatā iecelšanas termiņa – uz mūžu, uz pārbaudes laiku, uz amata pilnvaru laiku11, taču tiesas sastāvā var būt tikai viens no tiesnešiem, kas nav iecelti uz mūžu, tiesas sastāva priekšsēdētājs lietā var būt tikai uz mūžu iecelts tiesnesis12. Tātad Vācijā uz noteiktu termiņu ieceltiem tiesnešiem ir mazāks pienākumu un atbildības apjoms kā uz mūžu ieceltiem tiesnešiem, atšķirībā no Latvijas, kur jau no pirmās dienas tiesnesis ar pilnu atbildību veic tiesneša amata pienākumus, pirmās instances tiesā gandrīz visus nolēmumus pieņem viens, pilnībā pakļauts disciplinārajai un kriminālatbildībai. Uz amata pilnvaru termiņu ieceltajiem tiesnešiem Vācijā šā termiņa beigas ir patstāvīgs, likumā tieši norādīts pamats atcelšanai no tiesneša amata13 (tiesneša statusa zaudēšanai), kas Satversmē nav paredzēts. Turklāt uz pārbaudes vai uz amata pilnvaru laiku ieceltajiem tiesnešiem Vācijā garantēta iespēja pēc šā termiņa beigām atgriezties iepriekšējā juridiskajā profesijā valsts dienestā, kas Latvijā netiek atzīts. Likuma „Par tiesu varu” 60. panta normas par tiesnešu iecelšanas trīs un divu gadu termiņiem un to turpmāko statusu ietekmējošiem lēmumiem ir kritizētas un atzītas par prettiesiskām jau Tieslietu ministrijas un ANO Attīstības programmas projekta “Atbalsts tiesu sistēmai” P. Nūnanas 2003. gada pētījumā „Salīdzinošais ziņojums: Tiesnešu atlases, amatā iecelšanas un paaugstināšanas kritēriji Latvijā”, kad „izbeidzoties otrajam pagaidu amatā iecelšanas termiņam, [likuma „Par tiesu varu” 60. panta otrajā daļā] nav standartu, kas būtu noformulēti kā kritēriji, ne Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas, ne arī Tieslietu ministrijas rekomendācijām, nav arī standartu, kas ierobežotu Saeimas rīcības brīvību. Sk.: Monitoring EU Accession, 2001 (ES Pievienošanās procesa monitorings, 2001.) 252. lpp. Visu pārējo tiesu tiesneši tiek iecelti amatos bez pārbaudes laika vai stažēšanās prasības izvirzīšanas [..] triju gadu ilgais pārbaudes laiks rada nopietnu apdraudējumu tiesnešu neatkarībai, [un] iecelšanai amatā ir jānotiek tūlīt vai pēc tikai neilga laika perioda. Sk.: Commentary on Draft Law at Article 43. (Komentārs par likumprojektu, par 43. pantu). [..] problēmas, kas piemīt pārbaudes laikam jaunajiem tiesnešiem, nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu attaisnojumu tiesnešu neatkarības apdraudējumam, [..] ir ieteicamas alternatīvas, tai skaitā ilgāks apmācības laiks, stažēšanās ar ierobežotu tiesnešu funkciju veikšanu [..]”.14 Ja Latvijas Republikā būtu paredzēti dažādu kategoriju tiesneši – vieni uz mūžu ieceltie, kas amatu pret savu gribu var zaudēt tikai Satversmes 84. panta kārtībā, bet citi uz noteiktu laiku ieceltie, kas to var zaudēt arī pēc tieslietu ministra vai Saeimas nemotivētas rīcības likuma „Par tiesu varu” 60. panta paredzētā kārtībā, tad šādas normas būtu tieši iekļautas Satversmē (kā Horvātijā vai Lietuvā), vai arī Satversme tiesnešu iecelšanas un apstiprināšanas kārtību deleģētu citiem likumiem (kā Vācijā vai Ungārijā), būtu vai nu tiesības tieslietu ministram vai Ministru kabinetam bez Saeimas lēmuma iecelt personu tiesneša amatā un atcelt no tā, uz noteiktu laiku ieceltiem tiesnešiem pilnvaras un atbildība būtu mazākas kā pastāvīgi ieceltajiem tiesnešiem, vai arī uz noteiktu laiku iecelta tiesneša pilnvaru termiņa izbeigšanās būtu paredzēts kā atsevišķs pamats tiesneša statusa zaudēšanai Satversmē, uz noteiktu laiku ieceltajiem tiesnešiem būtu garantēta iespēja pēc šā termiņa beigām atgriezties strādāt iepriekšējā juridiskajā profesijā. Nekā no minētā Latvijas normatīvajos aktos nav, tāpēc Satversmes 83. un 84. pants attiecas uz visiem un katru no tiesnešiem jau pēc pirmā Saeimas lēmuma par tiesneša statusa nodibināšanu un tikai pēc zvēresta (solījuma) došanas, kad visiem un katram no tiesnešiem saskaņā ar Satversmes 83. pantu ir pienākums nodrošināt Satversmes 92. panta ievērošanu. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra spriedumā lietā Nr. 2002–06–01, 2.4. punktā konstatēts: „Latvijā tiesnešu (tiesas) neatkarības princips ir nostiprināts Satversmes 83. pantā: „Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.” Šis konstitucionālais princips nozīmē, ka tiesnesi, kurš izskata lietu, nedrīkst pakļaut nekādai ietekmei. Tādēļ pienākums neiejaukties spriedumu taisīšanā attiecas ne tikai uz likumdevēju un izpildvaru, bet arī uz pašu tiesu un ar tiesu varas realizāciju saistītām amatpersonām”. Satversmes 1., 83. un 92. pantam neatbilst situācija, kad Saeimas iecelts tiesnesis laikā, lai gan pilnībā pilda visas tiesas spriešanas funkcijas, tomēr papildus Satversmes 83. un 92. panta pienākumiem ir atkarīgs no likuma „Par tiesu varu” 60. pantā paredzētā tieslietu ministra vai Saeimas iespējamā (politiskā) lēmuma ārējā spiediena un/vai citu tiesnešu15 iekšējā spiediena saistībā ar tā vēlāko, atkārtoto apstiprināšanu tiesneša amatā pēc trim vai diviem gadiem. Tas rada iespēju, ka nolēmumus konkrētā lietā šāds tiesnesis var sagatavot, saskaņojot ar tām personām, kurām vēlāk būs izšķiroša iespēja kādā procesa stadijā lemt par šā tiesneša virzīšanu turpmākai apstiprināšanai amatā, un šis tiesnesis tad nav neatkarīgs un nav vienīgi likumam padots, darbojas pretrunā ar Satversmes 83. un 92. pantu, piemēram, cenšas izskatīt pēc iespējas mazāk lietu un izvairās no politiski jūtīgām lietām. Šāda iekšēja citu tiesnešu, īpaši tiesas priekšēdētāja, spiediena negatīvo ietekmi uz tiesu varu un tiesnešu neatkarību aicina novērst arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa16. Bijušais tieslietu ministrs Hermanis Apsītis rakstā „Tiesnesis” (Jurista Vārds, 12.03.2013., Nr. 10/761, 25.-29. lpp.) par to norādīja: „Tiesnesis pakļauts tikai likumam un savai sirdsapziņai, bet ne pavēlēm un rīkojumiem no malas. [..] uz pavēli taisītu spriedumu neviens nevarēs atzīt par īstu spriedumu. Šajā gadījumā tiesnesis vairs nebūs tiesnesis: patiesais spriedējs būs tas, kas devis pavēli.” Satversmes 83. pants „Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti” ir obligāts ikvienam tiesnesim, kam nav pienākuma un tas pat nedrīkst censties apmierināt tieslietu ministru ar tā pusē pieaicinātajām iestādēm, kam šāds tiesnesis citādi būs atkarīgs un padots. Tiesneša darbību tiesību normās ierobežo atbildība vienīgi likumā paredzētos gadījumos (par likuma, ētikas u.c. pārkāpumiem) un tikai Satversmē paredzētām iestādēm. Ilma Čepāne rakstā „Tiesnesis ir tiesu sistēmas ‘atslēgas amats’” (Jurista Vārds, 30.09.2014., Nr. 38/840, 10. lpp.) piebilst, ka „Satversmē noteiktā tiesneša neatkarība nenozīmē, ka tiesnesis nav atbildīgs par sava darba kvalitāti. Tiesneša neatkarība nav privilēģija savās interesēs [, bet] lai tiktu aizsargātas likumā noteiktās personu tiesības un tiesiskās intereses. [L]ai novērstu tīšu likuma pārkāpumu, darba pienākumu nepildīšanu un necienīgu rīcību no tiesneša puses, Tiesnešu disciplinārās atbildības likums dod iespēju pret tiesnesi ierosināt disciplinārlietu”. Tātad no Satversmes 1., 83., 84., 92. panta izriet, ka Latvijā nav paredzēta iespēja izpildvarai tieslietu ministra personā ar administratīvo aktu vai politisko lēmumu pēc kāda pilnvaru termiņa izlemt, vai Saeimas amatā jau ieceltam tiesnesim šis amats ir vai nav jāatstāj. Arī pašai Saeimai ir tikai Satversmes 84. pantā paredzētās pilnvaras izdot administratīvo aktu par tiesneša atcelšanu no amata. Tātad, ierobežots tiesneša amata pilnvaru termiņš (izņemot likumā noteiktā vecuma sasniegšanu) un dažādas tiesnešu kategorijas atkarībā no iecelšanas termiņa un galīgā lēmuma par tiesneša statusu izdevējas iestādes Latvijas Republikā nav paredzētas. Jau pirms sākotnējās iecelšanas tiesneša amatā ir veiktas nepieciešamās tiesneša piemērotības pārbaudes, arī eksāmeni, gan lai atsijātu nepiemērotos kandidātus, gan arī lai ievērotu šo kandidātu cilvēktiesības, pirms viņi atstājuši iepriekšējo darbu un kļuvuši tiesneši. Pilsētas (rajona) tiesā, kur tiesnesis pārsvarā lietas izskata viens, ir daudz labākas iespējas kontrolēt šā tiesneša darbu un sodīt to par likuma pārkāpumiem, nekā citās tiesu instancēs, kur lietas tiek izskatītas galvenokārt trīs tiesnešu sastāvā17. Vadoties pēc Satversmes tiesas 2004. gada 5. novembra spriedumā lietā Nr. 2004-04-01 10.1. un 11.3. punktā norādītā, ka „atsevišķos gadījumos var būt pieļaujama tiesneša iecelšana vai apstiprināšana amatā uz noteiktu termiņu, taču šādos gadījumos nepieciešams nodrošināt papildu tiesneša neatkarības garantijas”, jāsecina, ka likuma „Par tiesu varu” 60. panta normas nenodrošina tiesneša neatkarības garantijas, jo ja tiesnesis ievēro Satversmes 83. pantu, pienācīgi izpilda savus pienākumus, nepārkāpj likuma vai ētikas normas, likumā noteiktā kārtībā netiek atcelts no amata, tad ar tām pieļauj vēl papildu iespēju atsevišķiem tiesnešiem, Tiesnešu kvalifikācijas kolēgijai, tieslietu ministram vai Saeimai apiet Satversmes 84. pantu, ar nemotivētu vai politisku lēmumu likuma „Par tiesu varu” 60. panta kārtībā ietekmēt šāda tiesneša turpmāku atrašanos tiesneša amatā ar neskaidru, pretlikumīgu motivāciju – darbība ir neapmierinoša – vai vispār bez motivācijas un pierādījumiem (kā M.M. gadījumā). Tiesas kontrole pār Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas un Disciplinārtiesas nolēmumiem nav objektīva, tāpēc saskaņā ar Satversmes 84. pantu galīgais lēmums par tiesneša statusu tik un tā piekrīt tikai un vienīgi Saeimai pienācīgā procesā, kas ar likuma „Par tiesu varu” 60. pantu tiek izslēgts. Ietekme uz tiesnesi var izpausties gan tiesas spriešanas procesā, gan arī vēlāk. Tā var skart tiesnesi ne tikai izskatāmajā lietā kā nepieļaujami norādījumi par „pareiza” tiesas nolēmuma pieņemšanu, bet arī personiski – ar lēmumiem, kas ietekmē turpmāko tiesneša personisko un profesionālo dzīvi. Likuma „Par tiesu varu” 60. pants dod iespēju pārkāpt tiesneša personiskās neatkarības principu un atriebties tiesnesim par to, ka tiesu lietās tiesnesis ir ievērojis Latvijas Republikas Satversmes 83. pantā noteikto tiesneša padotību likumam un tiesībām. Sabiedrība negūst nekādu labumu, ja tieslietu ministra, citu tiesnešu vai Saeimas politisku lēmumu rezultātā neatkarīgam un likumu ievērojošam tiesnesim neļauj pildīt Satversmes paredzētos pienākumus, tas mazina tiesneša neatkarības garantijas un pakļauj tiesnesi Satversmē neparedzētai subjektīvai tieslietu ministra, citu tiesnešu vai Saeimas lēmuma labvēlībai. Lai pareizi interpretētu Satversmes 84. panta pirmo teikumu „Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami”, svarīgi ir atcerēties diskusijas Satversmes Sapulcē, no kuras stenogrammām var uzzināt, ka 1921. gada 9. novembra sēdē (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1921, 1875-1880. lpp.) komisija, kuras vārdā runāja referents J. Purgals, piedāvāja visiem tiesnešiem vienādu statusu un Saeimai tiesnešus iecelt uz mūžu. Sociāldemokrāti Cielēns, Petrevics un Dzelzītis ierosināja tiesnešus ievēlēt uz atsevišķa likuma pamata, uz 5 vai 6 gadu termiņu, pēc kura tos pārvēlēt, vai arī vispārējās vēlēšanās ievēlēt tikai miertiesnešus, kamēr augstākos tiesnešus ievēlēt Saeimai. Petrevics priekšlikumu par tiesneša iecelšanu (apstiprināšanu) uz laiku mēģināja izskaidrot ar nepieciešamību izvērtēt tiesnesi politiski vai izvērtēt tiesneša amata pienākumus jau pildoša tiesneša piemērotību šim amatam: „([..]) Ja konstitūcijā noteikts, ka tiesneši ir neatceļami un ka viņi tiek ievēlēti uz visu mūžu, tad ar to tiek ņemta iespēja tādus nevēlamus tiesnešus no viņu amatiem atcelt un viņus apmainīt ar labākiem tiesnešiem. Tāpēc es lieku priekšā šai pantā ienest pārlabojumu, ka tiesnešus Saeima apstiprina uz 6 gadiem un šai laikā viņi ir neatceļami.” Pret šiem sociāldemokrātu priekšlikumiem iebilda J.Purgals, tostarp norādot: „[m]ēs savu satversmi neradīsim burtiski pēc citu zemju paraugiem, bet gan saskaņojot mūsu satversmi ar mūsu īstām vajadzībām. Tāpēc man jāizsakās vispār pret ievēlēšanas principu, kuru liek priekšā Petrevica kungs, un ja mēs ievestu ievēlēšanas principu attiecībā uz tiesnešiem mūsu satversmē, tad, bez šaubām, parlaments nedrīkstēs atkāpties likumdošanā no šī principa. [..] Tādēļ mūsu apstākļos ir nepieciešami, ka mēs [..] tiesnešus ieceļam uz visu mūžu, lai viņi stāvētu savu uzdevumu augstumos un lai viņi neatkarīgi, netraucēti no ārējiem iespaidiem varētu spriest tiesu. Šāda tiesas spriešana ir vissvarīgākā juridiskā, tiesiskā garantija, lai varētu dzīvē realizēt mūsu satversmi, vispār mūsu tiesisko stāvokli”. (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1921, 1876-1877. lpp.) 1922. gada 15. februāra sēdē (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1922, 460-465. lpp.) tika izskatīts Cielēna un Petrevica priekšlikums Saeimai iecelt tiesnešus uz laiku, uz 6 gadu pilnvaru termiņu, proti, Satversmes tagadējā 84. panta normā pēc vārda „apstiprina” ieviest vārdus „uz sešiem gadiem” un pēc vārda „viņi” ieviest vārdus „šai laikā”. Pret šādu priekšlikumu atkal iebilda referents J.Purgals, tai skaitā norādot: „Man jāpastrīpo tas, ka tiesnešu neatceļamība ir tiesas neaizskaramības galvenā garantija. Ja mēs gribētu iecelt tiesnešus uz 6 gadiem, tad politiskā partija vai grupa, kura nemierā ar viena, otra tiesneša darbību, varētu iespaidot tiesnešus [..] Ja mēs tā skatīsimies uz tiesas iestādēm, tad neatkarīgu tiesu nekad neatradīsim.” (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu V.sesijas 14.sēde 1922. gada 15. februārī (1922, 462. lpp.). Satversmes Sapulce nobalsoja pret Cielēna un Petrevica priekšlikumu. Tātad, Satversmes sapulce gan 1921. gada 9. novembrī, gan 1922. gada 15. februārī nobalsoja par komisijas variantu, bet sociāldemokrātu priekšlikumus noraidīja. Satversmes sapulce tieši un apzināti izvēlējās tiesnešus Saeimai iecelt=apstiprināt nevis uz ierobežotu, bet gan uz neierobežotu termiņu; tieši un apzināti izšķīrās, ka visiem tiesnešiem ir vienāds statuss un Satversmes darbības laikā amatā pirmo reizi iecelts tiesnesis sāk pildīt amata pienākumus jau pēc pirmā Saeimas lēmuma, pēc kura tiesnesis ir neatceļams un apstiprināts uz mūžu. No Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu V sesijas 14. sēdē 1922. gada 15. februārī (1922, 460-465. lpp.) un citiem avotiem var noskaidrot arī to, kāpēc Satversmes 84. panta pirmais teikums skan: „Tiesnešus apstiprina Saeima”. Pirms sanāca 1. Saeima, līdz 1922. gada 7. novembrim likumdevējs bija Satversmes sapulce, bet līdz 1920. gada 30. aprīlim Tautas padome (http://www.saeima.lv/Informacija/likumdeveju_vesture.html). Sākumā no 1918. gada Latvijā situācija nebija stabila, Pagaidu valdība pat uz laiku atstāja Rīgu, pēc atgriešanās Rīgā intensīvi organizēja tiesas. Daži tiesneši strādāja tiesās, bet nevarēja noskaidrot, kas un kad viņus iecēlis. Tāpēc 1919. gada 19. augusta sēdē valdība, „atkārtojot un papildinot iepriekšējās iecelšanas”, apstiprināja visu faktisko tiesnešu sarakstu (http://www.at.gov.lv/about/history/foundation/). No šīs vēsturiskās informācijas var secināt, ka tiesneši Latvijā pildīja savus tiesas spriešanas pienākumus arī pirms Saeimas darba uzsākšanas un vienlaikus ar to, pie tam šos tiesnešus bija iecēlušas/apstiprinājušas dažādas institūcijas. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammās par sēdēm 1921. gada 9. novembrī sēdē (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1921, 1876. lpp.) un 1922. gada 15. februārī (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 1922, 460-465. lpp.) ziņots, ka tiesneši pilda savus amata pienākumus arī bez apstiprināšanas. Vēl 1929. gadā tiesnešu biedrība vērsās ar iesniegumu Saeimā, lai visi tiesneši nekavējoties tiktu virzīti apstiprināšanai Saeimā, jo citādi uz viņiem neattiecās Satversmē garantētās tiesības, piemēram, neatceļamība un padotība tikai likumam18. Tātad norāde Satversmes 84. panta pirmajā teikumā „Tiesnešus apstiprina Saeima” ir apliecinājums Satversmes sapulce vēlmei, lai Saeima pēc darba uzsākšanas apstiprina tiesnešus, arī tos, kurus iecēlušas amatā citas institūcijas. Sekojošie vārdi Satversmes 84. pantā „viņi (t.i., tiesneši) ir neatceļami” un priekšlikuma noraidīšana Satversmes sapulcē papildināt to ar vārdiem „šai laikā”, tieši un apzināti nozīmē Satversmes sapulces izvēli tiesnešiem neparedzēt nekādu ierobežotu pilnvaru termiņu. Attiecībā uz nākotnē pirmreizēji ieceļamajiem tiesnešiem no minētajām Satversmes Sapulces stenogrammām, kā arī Satversmes 84., 85. un 88. pantu salīdzināšanas redzams, ka par amata pienākumu pildīšanas sākumu noteicošo lēmumu (arī tiesnešiem) Satversmes sapulces locekļi un Satversme lieto gan vārdu „apstiprināt”, gan vārdu „iecelt”. Satversmes 84. panta pirmā teikuma daļa „Tiesnešus apstiprina Saeima” norāda uz Satversmes lakonismu par Saeimas lēmumu kā vienīgo tiesneša statusa piešķiršanai. Likuma „Par tiesu varu” 60. panta redakcija ir līdzīga starpkaru perioda Tiesu iekārtas likuma 18.pantam, taču to būtība ir izšķiroši atšķirīga, jo Ministru kabinets varēja iecelt (un arī atcelt) miertiesnešus un kara tiesnešus, kuru amata nosaukums atšķiras no “tiesneša” amata nosaukuma. Tiesu iekārtas likumā tiešām bija paredzēts tiesu varas amats – miertiesneši (amata nosaukums atšķiras no tiesnešiem un neprasa Satversmes 84.panta noteikto obligāto Saeimas dalību)19, kurus vēl nebija apstiprinājusi Saeima, bet gan iecēlis Ministru kabinets, tomēr ne vēlāk kā divu gadu laikā viņus bija jāapstiprina amatā Saeimai (Tiesu iekārtas likuma 18.pants 1924.gada redakcijā), bet šādu miertiesnešu neapmierinošas darbības gadījumā tas pats Ministru kabinets tos atlaida, izmaksājot algu par trim mēnešiem uz priekšu (Tiesu iekārtas likuma 18.pants 1936.gada redakcijā). Tādējādi: 1) lēmumu par miertiesnešu iecelšanu un atlaišanu pieņēma viena un tā pati institūcija – Ministru kabinets, tieslietu ministrs šajā lietā nekādu lēmumu nepieņēma; 2) Ministru kabinets vērtēja šo savu iecelto miertiesnešu darbību; 3) Ministru kabinets tieši ar lēmumu atlaida tikai tādu savu ieceltu miertiesnesi, izmaksājot algu par trim mēnešiem uz priekšu, par kura tiesneša statusu Saeima nekad nebija lēmusi; 4) Saeima apstiprināja tiesneša amatā ne vēlāk kā divu gadu laikā. Pašlaik likuma „Par tiesu varu” 60. panta normu redakcija neatbilst ne Satversmei, ne Tiesu iekārtas likumam: 1) iecelto tiesnešu darbību nevērtē; 2) lēmumu par tiesneša statusa piešķiršanu pieņem Saeima, bet darbības turpināšanu – tieslietu ministrs vienpersoniski, neizdodot lēmumu par apstiprināšanai nevirzītā, bet ieceltā tiesneša atlaišanu; 3) tieslietu ministra negatīva lēmuma gadījumā nekādu kompensāciju tiesnesim neizmaksā; 4) procesā izmanto likumā neparedzētas, tiesu varas funkcijām neatbilstošas atsauksmes; 5) Satversmes tiesas 2004.gada 5.novembra sprieduma Lietā Nr. 2004-04-01 12.3.punktā noteikts, ka pilnvaras tieslietu ministram lemt par tiesneša statusu ir pretrunā Satversmes 84. un 92. pantam; 6) Latvijā tagad vairs nav miertiesnešu, visiem tiesnešiem ir vienāds statuss, atšķirībā no starpkaru perioda; 7) likuma „Par tiesu varu” 60. panta tiesību normās paredzēts par diviem gadiem krietni ilgāks termiņš. Satversmes sapulce un Satversme nekad nav paredzējusi Saeimai tiesības iecelt tiesnesi uz ierobežotu termiņu, lai to politiski pārbaudītu vai prasītu tam ar pakļaušanos ietekmīgu personu prettiesiskam viedoklim iekšēji un ārēji pierādīt savu piemērotību, lai pēc šā termiņa Saeima un pat tikai tieslietu ministrs atkārtoti lemtu par šā tiesneša statusu. Tieši otrādi, nedefinētas piemērotības pierādīšana nezināmām personām ir pretrunā tiesneša “neatkarības” prasībai20 (tieši paredzēta Satversmes 83.pantā). Kā jau minēts, Satversmes sapulce izteikti atteicās no tiesnešu apstiprināšanas uz noteiktu pilnvaru termiņu, tāpat atteicās no tiesnešu dažādiem statusiem atkarībā no to iecelšanas (ievēlēšanas) kārtības. Satversmē nav paredzētas atšķirīgas tiesnešu kategorijas, Saeimai nav deleģētas tiesības likumā paredzēt citus, no Satversmes 84. panta atšķirīgus noteikumus tiesnešu neatceļamībai.

Projekta izstrādē iesaistītās institūcijasLikumprojekta izstrādes gaitā konsultācijas ir notikušas ar tiesnešiem.
4.Cita informācijaNav.
II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
1.Sabiedrības mērķgrupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē vai varētu ietekmētLikumprojektā ietvertais regulējums attieksies uz tiesnešiem.
2.Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo sloguLikumprojekts samazina administratīvo slogu, atbrīvojot Saeimu un tieslietu ministru no Satversmē neparedzētiem laikietilpīgiem pienākumiem. Likumprojekts sekmēs tiesu varas neatkarības stiprināšanu.
3.Administratīvo izmaksu monetārs novērtējumsLikumprojekts šo jomu neskar.
4.Cita informācijaNav.
III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem Likumprojekts šo jomu neskar, izņemot likumā jau paredzēto darba samaksu.
IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu
1.Nepieciešamie saistītie tiesību aktu projektiNav.
2.Atbildīgā institūcijaTieslietu ministrija.
3.Cita informācijaNav.
V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām
1.Saistības pret Eiropas SavienībuEiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants.
2.Citas starptautiskās saistībasEiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. pants.
3.Cita informācijaNav.
VI. Sabiedrības līdzdalība un komunikācijas aktivitātes
1.Plānotās sabiedrības līdzdalības un komunikācijas aktivitātes saistībā ar projektuNav.
2.Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādēNav.
3.Sabiedrības līdzdalības rezultātiNav.
5.Cita informācija
Nav.
VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām
1.Projekta izpildē iesaistītās institūcijasLikumprojekta izpildi atbilstoši kompetencei nodrošinās Saeima, Tieslietu ministrija, Tieslietu padome un Tiesu administrācija.
2.Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru.
Jaunu institūciju izveide, esošu institūciju likvidācija vai reorganizācija, to ietekme uz institūcijas cilvēkresursiem
Nav.
3.Cita informācijaNav.
Iesniedzējs: Valsts prezidents/Tieslietu ministrs/Saeimas deputāts

15.06.2020. 09:00

0000

S.Astādītājs 00000000,

sastaditajs@hm.gov.vl

1 Realizētas ar 2018. gada 18. janvārī Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā „Par tiesu varu”.

2 Augstākā tiesa 2010.gada 12.oktobra lēmumā lietā Nr.SKA-589/2010.

3  http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNjExODA4e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt, http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNTA3NzA5e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt

4 Skat. Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt. http://citadiena.ir.lv/2010/01/14/gulans-pielaujuka-maiziti-var-neapstiprinat/comment-page-3/

5 UN Basic Principles on the Independence of the Judiciary, Principle 17. The Universal Charter of the Judge, art. 11. Recommendation CM/Rec (2010) 12 of the Committee of Ministers to Member States on Judges: Independence, Efficiency and Responsibilities, at § 69. CCJE Opinion No. 3 to the Attention of the Committee of Ministers of the Council of Europe on the Principles Governing Judges’ Professional Conduct, in particular Ethics, Incompatible Behaviour and Impartiality, at para 69. Measures for the Effective Implementation of the Bangalore Principles of Judicial Conduct, art. 15.

6 Skatīts 2018. gada 4. decembrī https://www.ta.gov.lv/UserFiles/Faili/CEPEJ_Evaluation_Report_Latvia_Final_LV.pdf

7 Skatīts 2018. gada 4. decembrī http://at.gov.lv/lv/resursi/petijumi

8 Skatīts 2018. gada 4. decembrī https://www.venice.coe.int/webforms/documents/CDL-AD(2007)028.aspx

9 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 23.jūnija spriedums lietā nr. 20261/12 Baka pret Ungāriju, 73.-79.punkts.

10 Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland, Art 97 (2), 98.

11 Deutsches Richtergesetz, Art 8.

12 Deutsches Richtergesetz, Art 28-29.

13 Deutsches Richtergesetz, Art 22-23

14 Tieslietu ministrijas un ANO Attīstības programmas projekts “Atbalsts tiesu sistēmai”. Dr.iur. Patrīcija Nūnana. Salīdzinošais ziņojums: Tiesnešu atlases, amatā iecelšanas un paaugstināšanas kritēriji Latvijā. 2003, Rīga, skatīts 2018. gada 4. decembrī https://www.tm.gov.lv/files/archieve/lv_documents_projekti_1119_HR2_PNl.doc

15 Par iekšējā spiediena uz tiesnesi nepieļaujamību no amatpersonām, kuras ietekmē tā karjeru skat. Sillen J. The concept of ‘internal judicial independence’ in the case law of the European Court of Human Rights. European Constitutional Law Review, Volume 15, Issue 1, March 2019 , pp. 104-133, Skatīts 2020.gada 13.aprīlī https://www.cambridge.org/core/journals/european-constitutional-law-review/article/concept-of-internal-judicial-independence-in-the-case-law-of-the-european-court-of-human-rights/384E519248A7571C6126628A345C324D.

16 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 22.decembra spriedums lietā nr. 24810/06 Parlov-Tkalčić pret Horvātiju, 86. un 91.-93. punkts.

17 Tiesnešu Disciplinārkolēģija 18.04.2007. Augstākās tiesas priekšsēdētāja ierosinātajā disciplinārlietā par Rīgas apgabaltiesas tiesnešu S.B., M.T., V.M. rupju nolaidību tiesas lietas izskatīšanā aprobežojās ar lietas izskatīšanu un disciplinārlietu sēdē izbeidza tādēļ, ka nespēja noteikt vainu katram no šiem trim tiesnešiem.

18 Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas runa Turaidas muzejrezervātā gadskārtējā konferencē, 09.11.2018., https://www.satv.tiesa.gov.lv/articles/satversmes-tiesas-priekssedetajas-vietniece-sanitas-osipovas-runa-turaidas-muzejrezervata-gadskarteja-konference/)

19 Atšķirīga karjeras gaita tika noteikta arī kara tiesnešiem (skat. Sanitas Osipovas runu Turaidas muzejrezervātā gadskārtējā konferencē, iepriekš 18. zemsvītras piezīmē), bet tagad saskaņā ar Karatiesu likuma 6. un 7. pantu karatiesu tiesnešus norīko no vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem.

20 Sillen J., skat. iepriekš 13. zemsvītras piezīmi.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s