Soda regresīvās izpildes aktualitāte krimināljustīcijas reformā

Staigājiet taisnus soļus, lai kāds klibodams nenomaldītos, bet gan tiktu dziedināts!” (Ebr. 12:13)

Priekšvārds

Paldies Valsts probācijas dienesta rīkotās konferences „Četras rehabilitācijas: Virzoties uz starpdisciplināra darba modeli” 1 (turpmāk arī – Konference) organizētājiem par līdzdalību Latvijas krimināljustīcijas reformā. Prieks, ka turpinās sekmīgā sadarbība ar kolēģiem no citām valstīm, it īpaši Apvienotās Karalistes, Igaunijas un Norvēģijas, kuri vēsturiski sekmējuši šīs reformas panākumus.

Ievads

Konferences ietvaros tika pievērsta uzmanība diviem aktuāliem projektiem – elektroniskās uzraudzības ieviešanai un atkarību mazināšanas programmai notiesātajiem.

Elektroniskās uzraudzības ieviešana tika ierosināta 1994. gadā kā daļa no Zviedrijā noskatītās probācijas dienesta kontroles pār nosacīti notiesātajiem un nosacīti atbrīvotajiem, bet elektroniskā uzraudzība Latvijas Sodu izpildes kodeksā (turpmāk tekstā arī – LSIK) tika paredzēta tikai 2014.gadā 2.

Atkarību mazināšanas programma tika ierosināta 1998. gadā, arī izmantojot Ziemeļvalstu pieredzi. Nozīmīgi grozījumi LSIK saistībā ar šo programmu tika veikti 2016.gadā 3.

Tātad, minēto krimināljustīcijas nozares izmaiņu realizācijai bija vajadzīgs ilgs laiks. Tomēr šī nozare ir jāturpina pilnveidot, tāpēc gribu pievērsties ar iepriekš minētajiem diviem Konferences jautājumiem zīmīgi saistītajai progresīvās brīvības atņemšanas soda izpildes (turpmāk tekstā ‑ soda progresīvās izpildes) pilnveidošanai, kura arī ir sen ierosināta.

Konferences rīkotāja Probācijas dienesta ieviešanai izšķirošas bija 1999. gada beigas, kad Eiropas Komisijas projektā Latvijas tiesību aktu saskaņošanai ar Eiropas Kopienu tiesībām publicitātes pasākumos par Kriminālsodu izpildes likumprojekta apspriešanu izdevās aktualizēt tostarp jaunu kriminālprocesa tiesību normu ieviešanas nepieciešamību, probācijas dienesta praktisku izveidošanu un izvērtēšanas ziņojumu soda noteikšanai kā vienu no tā uzdevumiem.

Savukārt ārvalstu eksperti 4 turpat iebilda pret Kriminālsodu izpildes likumprojektā paredzēto notiesāto klasifikāciju Latvijas soda progresīvās izpildes sistēmas ietvaros. Iepriekš minēto iebildumu rezultātā Saeimā netika virzīts tālāk toreiz sagatavotais Kriminālsodu izpildes likumprojekts, ar ko bija paredzēts aizstāt tagadējo Latvijas Sodu izpildes kodeksu (turpmāk arī – LSIK).

Soda progresīvās izpildes sistēmai būtiskās problēmas man šķiet aktuālas tagad, saistībā ar diviem Konferences pamatjautājumiem. Un proti, veicot grozījumus likumā atkarību mazināšanas programmai, ir ieviestas arī izmaiņas notiesāto izvietošanā, bet vienlaikus ar elektroniskās uzraudzības ieviešanu negaidīti tika paredzētas ar soda progresīvās izpildes sistēmu saistītas izmaiņas.

1. Galvenais par soda progresīvo izpildi

Vispirms mēģināšu īsi atkārtot galveno par soda progresīvo izpildi. Latvijā tā ieviesta ar 1994. gada 30. decembra likumu „Par grozījumiem Latvijas Labošanas darbu kodeksā” 5 un pamatojas uz notiesāto diferenciāciju katra brīvības atņemšanas iestādes veida un režīma ietvaros, kā arī pārvietošanu no viena veida cietuma uz cita veida cietumu, ņemot vērā izciestā soda daļu un notiesātā uzvedību. Tās mērķis ir panākt soda izpildes režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei, nodrošinot soda izpildi, kā arī viņa optimālu iekļaušanos dzīvē pēc atbrīvošanas 6.

LSIK paredzēta katra notiesātā pakāpeniska virzība soda izciešanas režīmu ietvaros (no stingrāka režīma uz vieglāku) atbilstoši izciestajam soda termiņam, notiesātā uzvedībai ieslodzījuma vietā un resocializācijas pakāpei; vai arī virzība no vieglāka režīma uz stingrāku, atbilstoši notiesātā uzvedībai ieslodzījuma vietā un resocializācijas pakāpei. Lēmumus par soda izpildes režīma mīkstināšanu vai pastiprināšanu pieņem izvērtēšanas komisija 7.

Notiesātie uzsāk soda izciešanu režīma zemākajā pakāpē. Pēc ievietošanas cietumā viņiem šajā pakāpē jāizcieš noteikta daļa no piespriestā soda. Pēc tam viņu ar izvērtēšanas komisijas lēmumu var pārvietot uz augstāku režīma pakāpi un tā tālāk 8. Notiesāto par pārkāpumiem ar izvērtēšanas komisijas lēmumu var pārvietot no atklātā cietuma uz daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi, bet no daļēji slēgtā cietuma — uz slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemāko pakāpi 9.

Izvērtēšanas komisijas lēmumi ir pakļauti Ieslodzījuma vietu pārvaldes kontrolei.

2. Tiesību ierobežojumi notiesātajiem atkarībā no režīma

LSIK paredzēts, ka tiesību ierobežojumi ar reālu brīvības atņemšanu notiesātajam ir atkarīgi no soda izpildes režīma.

Piemēram, tiesības uz satikšanos ietekmē ieslodzītā privāto dzīvi. Notiesātajiem slēgtajā cietumā LSIK 50.4 panta septītās daļas 1.punkts paredz soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē izmantot gadā sešas ilgstošas satikšanās un sešas īslaicīgas satikšanās, vidējā pakāpē 50.4 panta astotās daļas 1.punkts – četras ilgstošas satikšanās un sešas īslaicīgas satikšanās, bet zemākajā pakāpē 50.4 panta devītās daļas 1.punkts – trīs ilgstošas satikšanās un četras īslaicīgas satikšanās. Daļēji slēgtajā cietumā LSIK 50.5 panta septītās daļas 1.punkts notiesātajiem soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē paredz tiesības izmantot gadā astoņas ilglaicīgas satikšanās un astoņas īslaicīgas satikšanās, bet zemākajā pakāpē 50.5 panta astotās daļas 1.punkts – piecas ilglaicīgas satikšanās un četras īslaicīgas satikšanās. Atklātajā cietumā LSIK 50.6 panta ceturtā daļa notiesātajiem atļauj uzņemt viesus bez ierobežojuma.

Dažādos režīmos atšķiras arī pirkumiem veikalā atļautās summas, telefona sarunu skaits un citas tiesības.

Tātad, kriminālprocesuāli piespriestā brīvības atņemšanas soda režīmā notiesātajam LSIK paredzēti dažādas intensitātes tiesību ierobežojumi – slēgtā cietuma režīma zemākajā pakāpē ierobežojumi ir visstingrākie, augstākā pakāpē ierobežojumi ir mazāki.

3. Nesenās izmaiņas normatīvajos aktos

Pēc autora 2009.gada raksta Jurista Vārdā 10, ne tikai ieviesti rakstā tieši minētie ieteikumi ieslodzītā tiesību uzlabošanai (piemēram, likumā paredzēts periodiski izvērtēt speciālo līdzekļu pielietošanas nepieciešamību uz mūžu notiesātajiem) 11, bet izdarīti arī citi pārsteidzoši grozījumi – pirms tam, vienā likumā ar jau minēto elektroniskās uzraudzības ieviešanu, LSIK 50.21panta piektajā daļā brīvības atņemšanas soda izpildes gaita vispār izņemta no tiesas kontroles, brīvības atņemšanas iestādes administratīvo komisiju aizstājot ar izvērtēšanas komisiju, kuras iepriekš pārsūdzamie lēmumi tagad ir apstrīdami tikai līdz Ieslodzījuma vietu pārvaldei 12.

Pēc kritikas par šādu risinājumu 13 2016. gada 14. jūlijā Satversmes tiesas 2. kolēģija ierosināja lietu „Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” par izvērtēšanas komisijas lēmumu nepārsūdzamību tiesā 14.

Gadsimtu mijā Satversmes tiesa tiešām palīdzēja aktualizēt ieslodzītā tiesību jautājumus Latvijā 15, tomēr konkrētajā lietā ir iespējami dažādi risinājumi un, neatkarīgi no tās iznākuma Satversmes tiesā, ir jāveic kompleksas izmaiņas, kuras, manuprāt, skar arī soda progresīvās izpildes maiņu.

4. Notiesātā tiesības ietekmējošu aktu pārsūdzība

Iepriekš minētajā rakstā 16 norādīju, ka tiesā pārsūdzami ir tikai tie jautājumi, kas būtiski skar personas tiesības ieslodzījumā.

Līdz 3. punktā minētajiem LSIK grozījumiem varēja uzskatīt, ka soda izpildes gaitu kontrolēja administratīvās komisijas, kuru lēmumus varēja pārsūdzēt vispārējās jurisdikcijas tiesās, tāpēc uzskatīju, ka brīvības atņemšanas soda izpildes jautājumus kontrolē vispārējās jurisdikcijas tiesas kriminālprocesa kārtībā.

Varbūt šāds risinājums īsti neatbilst nostājai, ka brīvības atņemšana jau ir sods pati par sevi, nevis pamats papildu sodīšanai 17, kad kriminālprocesa kārtībā tiesa nosaka brīvības atņemšanu kā pamatsodu, tā termiņu un vai tas ir izciešams reāli, bet tālāk jau administratīvo iestāžu kompetencē ir kontrolēt brīvības atņemšanas soda izpildes gaitu. Tad tiesai (kriminālprocesa kārtībā) jāiejaucas tikai gadījumā, ja tiek mainīts soda veids (piemēram, notiesātais no cietuma tiek atbrīvots pirms termiņa nosacīti).

5. Kriminālprocesuālā kārtība

Šāds uzskats izriet no krimināljustīcijas reformā Latvijā bieži noderējušās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā arī – ECT) labākās prakses Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā arī – Konvencija) interpretācijā.

ECT judikatūrā 18 par kriminālsodiem tiek uzskatīti tikai tie ieslodzīto disciplinārsodi, ar kuriem nosaka sodu pēc būtības, kas daudzās valstīs ir iespējamā tiesas piespriestā un likumā paredzētā minimāli izciešamā soda termiņa pagarināšana. Piemēram, ja tiesa piespriedusi trīs gadu brīvības atņemšanas sodu (precīzāk, piecu gadu, bet likums paredz, ka pēc trīs gadiem notiesātais tiek atbrīvots, ja nav pamata šo termiņu pagarināt), bet ieslodzījuma vietu vadība ar disciplinārsodu pagarina šo trīs gadu termiņu vēl par 14 dienām, tad šāds pagarinājums būtībā ir kriminālsods un pār to jāparedz tiesas kontrole 19.

Latvijā nav šādu notiesāto disciplinārās ietekmēšanas līdzekļu ar kriminālsoda raksturu.

6. Cita procesuālā kārtība

Tomēr rakstā 20 brīvības atņemšanas soda izpildes gaitu nebija ierosināts atstāt tikai Ieslodzījuma vietu pārvaldes kompetencē, bet gan bija uzsvērts, ka administratīvajām tiesām jāskata ar notiesātā tiesībām saistīti jautājumi, kurus neskata vispārējās jurisdikcijas tiesas kriminālprocesuālā vai citā kārtībā..

Atbilstoši ECT praksei Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē ieslodzītais var pārsūdzēt tiesā savu Konvencijā paredzēto civilo tiesību (piemēram, tiesību uz privāto dzīvi, biedroties) ierobežojumus. Papildus tam, ECT vērtē arī iespējamos Konvencijas 3.panta („spīdzināšanas aizlieguma”21) pārkāpumus attieksmē pret ieslodzītajiem.

Jāatzīst, ka rakstā 22 tiešām nepilnīgi norādīts, ka ar kriminālprocesuāla nolēmuma izpildi saistītu jautājumu izskatīšana administratīvā procesa kārtībā esot Latvijas valsts pārvaldes un tiesu iestāžu īpatnēja prakse un tiesību normu interpretācija.

Atbilstoši rakstā23 minētajam, mums tuvajās nacionālajās tiesību sistēmās ar kriminālsoda izpildi saistītas lietas tiešām skata vai nu īpaši soda izpildi uzraugoši tiesneši, vai arī vispārējās jurisdikcijas tiesas (ja pat valstī ir administratīvās tiesas) 24, bet ir vismaz viena cita valsts, kur ar soda režīmu un izpildi saistītie jautājumi tiek skatīti administratīvā procesa kārtībā – tā ir Francija. Tomēr arī Francijā ir savas īpatnības, kas ir atšķirīgas no Latvijas.

7. Francijas sistēmas galvenās īpatnības

  • Francijā administratīvās tiesas skata sūdzības par visiem ar brīvības atņemšanas soda izpildes administrēšanu saistītiem jautājumiem, t.sk. pārvietošanu no viena cietuma uz otru, u.c. 25, neatkarīgi no tā, vai tie ietekmē notiesātā cilvēktiesības.
  • Tomēr, līdz stājas spēkā notiesājošs spriedums krimināllietā, ar apcietinājumu, arī tā apstākļiem saistītos jautājumus, Francijā pārbauda izmeklēšanas tiesnesis 26.
  • Francijā administratīvās tiesas institucionāli ir atšķirīgas no tiesu varas 27;
  • Francijā, atšķirībā no Latvijas, darbojas arī neatkarīgas pārvaldes un sabiedriskās institūcijas, kuras pārrauga ieslodzījuma apstākļus 28;
  • Francijā administratīvajām tiesām, izskatot ar soda izpildi saistītus jautājumus, ir pieejami šim nolūkam pilnīgāki un skaidrāki instrumenti – ir „steidzamie pieteikumi”, kad īpašs tiesnesis (le juge des référés), kas parasti ir administratīvās tiesas priekšsēdētājs, pat 48 stundu laikā izskata steidzamus (it īpaši ar cilvēktiesībām saistītus) jautājumus un piemēro pagaidu aizsardzības līdzekļus29 pat vēl pirms procesa pabeigšanas iestādē30.
  • Francijas administratīvo tiesu prakse, pārbaudot notiesāto ietekmēšanas līdzekļus, kritizēta no procesuālā viedokļa – process ir ilgs; šī līdzekļa darbība netiek apturēta, tāpēc par to maz sūdzas, jo daudziem pēc izpildes uzsākšanas vairs nav būtiski sūdzēties; notiesātajiem ir maz iespēju pierādīt savu taisnību ar pierādījumiem, lieciniekiem, u.c. 31

8. Iespējami īpaši soda izpildes tiesneši

Domāju, ka Latvijā nav tiesisku šķēršļu ieviest arī atsevišķu tiesas institūtu kā „sodu izpildes” tiesnesi, kurš līdzīgi kā daudzās valstīs (t.sk. Polija, Itālija) īpaši pārbauda soda izpildes iestāžu pieņemtos lēmumus. Arī ECT praksē ir atsauce uz speciālajām sodu izpildes tiesām Itālijā32, kas sūdzības par administratīvi noteiktu īpašu soda izpildes režīmu izskata desmit dienu laikā.

Saistībā ar apcietinājuma (gan cilvēktiesību aizsardzībai kriminālprocesā, gan personiskās brīvības ierobežošanu ietekmējošo līdzekļu vispār) izpildes sakārtošanu Latvijā Konvencijas 5. un 6. panta ievērošanai pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās ierosināju nostiprināt tiesas neatkarību jautājumos par apcietinājuma piemērošanu. Līdz ar citiem priekšlikumiem ar to ne tikai veicināta jauna Kriminālprocesa likuma izstrādāšana Kriminālprocesa kodeksa vietā, bet arī panākta izmeklēšanas tiesneša darbība Latvijā.

Tātad, līdzīgi kā līdz notiesājošam spriedumam aktuālos izmeklēšanas jautājumus izskata izmeklēšanas tiesnesis, pēc tam aktuālos soda izpildes jautājumus varētu skatīt soda izpildes tiesnesis vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Tas neizslēdz administratīvo tiesu iesaisti tajos ieslodzītā cilvēktiesību jautājumos, kas nebūs soda izpildes tiesneša jurisdikcijā.

9. Iespējamie uzlabojumi Administratīvā procesa likumā

Tomēr, ja Latvijā brīvības atņemšanas soda izpildes jautājumus izlemts galīgi izņemt no vispārējās jurisdikcijas tiesas jurisdikcijas un Latvija izvēlēsies sekot Francijas paraugam, tad gan administratīvajām tiesām būtu jāvērtē brīvības atņemšanas soda sprieduma izpilde (izņemot kriminālprocesuālos jautājumus par atbrīvošanu no soda izciešanas u.c.). Šādā gadījumā jāuzlabo pagaidu aizsardzības līdzekļu un paātrināta procesa piemērošana, tiesas ātrums, operativitāte un pieejamība ieslodzītajam, iespējas pārbaudīt ieslodzījuma apstākļus uz vietas, u.c.

Šie procesuālie instrumenti ir būtiski sūdzību par ieslodzītā cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos, lai, piemēram, tiesas sastāvam būtu iespēja konkrētā lietā pēc vajadzības doties uz ieslodzījuma vietu un procesuāli fiksēt tur esošos apstākļus, pagaidu aizsardzības kārtībā likt novērst cilvēktiesību pārkāpumu bez lietas ierosināšanas, u.c.

Iepriekš šādi risinājumi par ātru un efektīvu administratīvo procesu nav atbalstīti. Pirms un pēc 2004. gada 1. februāra administratīvo tiesu tiesneši diskutēja par pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanas kārtību. Pēc bijušā Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētāja lūguma tika norunāts, ka pagaidu aizsardzības līdzekļi būtu izskatāmi tiesā tikai pēc administratīvās lietas ierosināšanas. Tomēr, lai gan tika ierosināts pilnvērtīgi izmantot arī Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 33 171. un 174. pantā paredzētopierādījumu apskati un izpēti to glabāšanas vietā, šāda iespēja netika panākta.

10. Trūkumu iespējamie cēloņi tiesību piemērošanā

Tāpēc paralēli tiesību sistēmas – arī krimināljustīcijas ‑ reformas normatīvo aktu pilnveidošanā ir svarīga attieksmes maiņa pret tiesību piemērošanu. Redzot reformas sekmes, tai pievienojušies daudzi citi dalībnieki, tomēr intensīvās darbības „augļi” ne vienmēr atbilst reformas garam, pie tam trūkumu iemesls nav vienkārši nezināšana. Šie trūkumi vērojami gan nepārdomātos normatīvo aktu grozījumos, gan nepamatotos tiesību aktos, gan bezdarbībā. Trūkumu novēršana ir nepieciešama, lai mēs izvēlētos iespējami labāko risinājumu un pildītu savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas.

11. Padomiskās domāšanas recidīvi – patiesības neatzīšana

Labākos un tiesiskākos risinājumus atrast tiesību piemērotājiem bieži traucē reālās faktiskās un tiesiskās situācijas neatzīšana.

Attiecībā uz ieslodzījuma apstākļiem un to pārbaudei piemērotajiem procesiem šādas negatīvas prakses piemērs ir būtiski nepatiesas norādes par administratīvo procesu Latvijā spīdzināšanas aizliegumu pārkāpjošas faktiskās rīcības izskatīšanā ECT 2012. gada 27. novembra spriedumā Nr. 17892/03Savičs pret Latviju: „apgalvojums, ka administratīvajām tiesām būtu jāvērtē ieslodzīto sūdzības, kas izriet no iekšējo cietuma noteikumu piemērošanas [..] ir pretrunā ar administratīvo tiesu lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz konkrēto iesniedzēju”; „administratīvās tiesas ir izmantojušas pārāk formālu pieeju, nepieņemot izskatīšanai iesniedzēja pieteikumus”, visas sūdzības par valsts iestāžu faktisko rīcību jāizvērtē saskaņā ar „subordinācijas procedūru”, proti, iesniedzot sūdzību hierarhijas ziņā augstākā iestādē, nevis izmantojot administratīvo procesu tiesā 34.

Pirmkārt, „iesniedzējs 2006.gada 27.decembrī vērsās Administratīvajā rajona tiesā [..]” 35 un pieteikumā bija lūgts pārbaudīt tieši cietuma priekšnieka izdotus normatīvos aktus. APL 7. nodaļā „Iestādes faktiskā rīcība” (no 2006. gada 1. decembra spēkā esošajā likuma redakcijā) bija paredzēts, ka „privātpersona iestādes faktisko rīcību var apstrīdēt un pārsūdzēt tāpat kā administratīvo aktu”36, kas atšķiras no tiesiskā regulējuma pirms 2006. gada 1. decembra, kad privātpersona tieši vērsās tiesā ar pieteikumu par iestādes faktisko rīcību37.

Tas nozīmē, ka pēc 2006. gada 1. decembra saskaņā ar APL 188. panta pirmā daļu pieteicējam ne tikai administratīvo aktu, bet arī faktisko rīcību bija jāapstrīd augstākā iestādē, un tikai pēc tam pieteicējs mēneša laikā varēja iesniegt pieteikumu tiesā.

Tiesai saskaņā ar APL 191. panta pirmās daļas 5. punktu bija pienākums atteikties pieņemt pieteikumu, ja pieteicējs nav ievērojis iepriekš minēto likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību, un šīs pašas daļas 1. punktu – ja lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā.

Tomēr pieteikuma pieņemšanas stadijā nebija skaidrs, vai ievērota lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtība, un nebija skaidrs, ko īsti pieteicējs vēlas pārsūdzēt.

Tieši tāpēc, lai objektīvi noskaidrotu lietas apstākļus, konkrētajā lietā pieteicējam tika lūgta papildu informācija – vai pieteicējs ir ievērojis likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību un vai ir apstrīdējis tieši attiecībā uz viņu izdotos pārsūdzētos administratīvos aktus (attiecībā pret viņu veikto faktisko rīcību) augstākā iestādē, vienlaikus norādot, ka administratīvā procesa kārtībā tiesa nevar atcelt cietuma priekšnieka iekšējos normatīvos aktus 38.

Tātad Administratīvās rajona tiesas tiesnesis, cienot pieteicēju un viņa cilvēktiesības, nevis izmantoja pārmērīgi formālu pieeju, bet gan, ievēroja likumu un administratīvā procesa ietvaros mēģināja izdibināt no pieteicēja pareizos prasījumus, uz kuru pamata tiesiski varētu izskatīt, ir vai nav pārkāptas pieteicēja tiesības.

Otrkārt, nav taisnība, ka administratīvās tiesas līdz 2006. gadam nebija pieejams tiesiskās aizsardzības līdzeklis par ieslodzījuma apstākļiem 39.

Pašā spriedumā lietā Savičs40 jau minēts Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 7.decembra spriedums (lietā Nr. A42278805), uzdodot Ieslodzījuma vietu pārvaldei nodrošināt, lai ieslodzītais saņemtu personiskās higiēnas līdzekļus.

Latvijas pārstāve ECT sastāvā gan jau pirms 2004. gada bija saņēmusi rakstisku informāciju par šo un citiem ieslodzītā tiesību aizsardzības aspektiem; gan varēja izlasīt par ECT prakses maiņu 41 šajā jautājumā 42, gan APL par to, ka pēc 2006. gada 1. decembra arī faktisko rīcību bija jāapstrīd augstākā iestādē; gan bija informēta, ka jau 2003. gadā nākamie administratīvie tiesneši ieslodzītos tiesības aizskarošus lēmumus un rīcību neuzskatīja par tīri iekšējiem aktiem. Ja arī pēc 2004. gada bija sastopami savādi apelācijas un kasācijas instanču tiesu nolēmumi, tad to cēloņi nav tiesību nezināšana un tie netraucēja administratīvajai tiesai pildīt APL noteiktos pienākumus.

Līdz ar to gan tiesiski nepamatota, gan faktiski nepatiesa ir Latvijas administratīvajām tiesām piedēvētā nepamatoti formāla pieeja un pašas ECT (vai arī Francijas un Beļģijas tiesu) iepriekšējais uzskats par to, ka ieslodzīto tiesības aizskaroši lēmumi ir iekšēji no ieslodzījuma izrietoši un tikai subordinācijas kārtībā iestādē pārbaudāmi aspekti.

ECT un Latvijas pārstāvjiem šajā lietā savukārt ir acīmredzams ir centības trūkums tāpēc, ka Latvija spriedumu Savičs nelūdza izskatīt Lielajā palātā saskaņā ar Eiropas šajā lietā Cilvēktiesību konvencijas 44. panta 2. punktu43, lai gan pieteicējs acīmredzami nebija izmantojis visus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus atlīdzinājuma pieprasīšanai.

Ja visu patiesību procesā nepasaka advokāts, aizstāvot klientu, tas ir normāli, jo tāds ir advokāta pienākums. Tomēr nav normāli, ja advokāts klusē, kaitējot klientam, vai ja fantazē un būtisku informāciju nepasaka lietas iztiesātājs. Tas ietekmē ne tikai procesa dalībniekus, bet var maldināt arī lietas nepārzinošās personas, kuras var izdarīt nepareizus secinājumus.

Patiesības noskaidrošana un tās nenodošana ir būtiski svarīga šajā gadījumā, kad jāizskata normatīvo aktu pilnveidošana arī jautājumā par to, kad un kādā procesā tiesa ir vai nav efektīvs līdzeklis ieslodzītā tiesību pārkāpumu novēršanai.

12. Tiesai ir ierobežotas iespējas ieslodzītā tiesību būtisku pārkāpumu novēršanā

Tiesai ir iespējas piešķirt atlīdzinājumu, konstatējot iespējamos spīdzināšanas 44, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumus pret ieslodzītajiem.

ECT 2012. gada 28. februāra spriedums Melnītis pret Latviju (pieteikums Nr. 30779/05): 1. punktā norādīts, ka „attiecībā uz sūdzībām par necilvēcīgiem vai pazemojošiem apcietinājuma apstākļiem ir iespējama divu veidu palīdzība: būtisku apcietinājuma apstākļu uzlabošana un atlīdzinājums par kaitējumu vai zaudējumiem, kas nodarīti šādu apstākļu dēļ [..].”

Tomēr ECT praksē atlīdzinājuma piešķiršana neatbrīvo valsti no pienākuma nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli ieslodzījuma apstākļu uzlabošanai (kas var arī nebūt tiesa). Kad Francijā administratīvā tiesa bija piešķīrusi atlīdzinājumu nepamatoti apcietinātajam, bet Francijā nebija efektīva Konvencijas 3. panta pārkāpuma novēršanas līdzekļa – prasītājs nevarēja panākt pārkāpuma izbeigšanu vai ieslodzījuma apstākļu uzlabošanu, ECT par Konvencijas 13. panta pārkāpumu piešķīra prasītājam kompensāciju EUR 4000 apmērā. Tikai pēc pamatlietā būtisko apstākļu norises Francijas augstākā administratīvās justīcijas instance 2012. gada 22. decembrī noteica, ka tiesnesim likumā paredzētie paātrinātie (pagaidu aizsardzības) līdzekļi procesuāli ļautu apturēt pārkāpumu 45.

Administratīvajā procesā tiesai pašai ir jāpārbauda pierādījumi un arī pārkāpuma konstatēšanas gadījumā tiesa var palīdzēt tikai konkrētajam notiesātajam, kurš iesniedzis pieteikumu, nevis visiem notiesātajiem, kuri cieš no tāda paša tiesību normu pārkāpuma 46. Protams, tiesa var pieņemt blakus lēmumu 47, bet par blakus lēmuma neizpildi var uzlikt tikai piespiedu naudu, nevis piespiest to izpildīt.

Tiesa nevar novērst ieslodzītā tiesību pārkāpumus, ja ieslodzītais par to tiesai nesūdzas, vai pieteikumu nav iesniedzis cits tiesību subjekts konkrētās ieslodzītās personas vārdā 48. Tomēr šādi iespējamie pārkāpumi ir jānovērš ne tikai, lai ievērotu kristīgās vērtības, bet arī vispārējas noziedzības novēršanas nolūkā.

Ja kādu ieslodzīto A., kuru tiešām spīdzina (cietuma administrācija) vai pakļauj cietsirdīgai attieksmei (citu ieslodzīto izturēšanās vai ieslodzījuma apstākļu dēļ), tad šis ieslodzītais A. rezultātā var iet bojā, saslimt, zaudēt prātu vai spēju rakstīt. Viņam var nebūt rakstāmā vai negribēties rakstīt, vai arī viņš var nesaprast attieksmes cietsirdīgumu. Ikvienā no šiem gadījumiem viņš nesūdzēsies tiesā un nekādu atlīdzību nesaņems.

Bet var būt pretējs gadījums – cits ieslodzītais B., pret kuru attieksme cietumā būs pieņemama, var zināt par trūkumiem kādā konkrētā cietumā un sūdzēties par tiem, lai gan no tiem nav cietis. Piemēram, Ieslodzījuma pārvalde nepildīja tiesību normu izsniegt ieslodzītajiem higiēnas līdzekļus. Tomēr ieslodzītais B. (varbūt) varēja saņemt higiēnas līdzekļus no humānās palīdzības vai no citām personām.

Tomēr zinot par oficiālu higiēnas preču neizsniegšanu, ieslodzītais B. var iesniegt pieteikumu tiesā. Tad tiesai būs grūti noskaidrot, vai ieslodzītā B. tiesības (pirms ilga laika) tiešām pārkāptas.

Tāpat procesuāls šķērslis ir noilguma termiņi pieteikuma iesniegšanai tiesā. Turklāt administratīvajā procesā (it īpaši pēc 2006. gada 1. decembra), ja ieslodzītais tiek spīdzināts (turēts necilvēcīgos apstākļos), tad viņam vispirms tas jāapstrīd augstākā iestādē, jāsagaida vismaz APL 64. pantā termiņš administratīvā akta izdošanai un tikai pēc tam šo rīcību (vai administratīvo aktu) var pārsūdzēt tiesā.

Tiesas process ir ilgs un ar dažādiem būtiskiem ierobežojumiem, turklāt tiesai likumā nav ātras reaģēšanas iespēju sua sponte.

13. Citu institūciju iesaiste ieslodzījuma apstākļu kontrolē

Tāpēc, papildus tiesas kontrolei, citās valstīs ieslodzītā tiesību pārkāpumu novēršanas institūcijas darbojas arī pēc savas iniciatīvas un var arī iesniegt pieteikumu tiesā ieslodzītās personas vārdā 49. Galvenās ir prokurori, tiesībsargi un neatkarīgi sabiedrības pārstāvji.

Prokurori neveic efektīvu ieslodzījuma vietu uzraudzību Latvijā 50, tomēr prokuratūru, kā arī Tiesībsargu ir iespējams pārveidot par strādājošu institūciju, kas iegūtu autoritāti.

Citās valstīs neatkarīgai, arī no sabiedrības pārstāvjiem veidotai institūcijai ir liela nozīme kontrolē pār ieslodzījuma vietām. Acīmredzot kā šāda neatkarīga institūcija ar sabiedrības pārstāvjiem bija iecerēta administratīvā komisija, kas tagad ir likvidēta. Savulaik tika ieviests ieslodzījuma vietu ģenerālinspektors, kuram līdzīgi kā iepriekš minētajam Tiesībsarga (vai iepriekš Valsts cilvēktiesību biroja) institūtam neizdevās izpildīt tam paredzētās funkcijas.

14. Soda progresīvās izpildes uzlabošana

Kāds tam visam sakars ar sākumā minēto soda progresīvo izpildi?

Trūkumi krimināljustīcijas reformas realizācijā var būt saistīti ne tikai ar tādu padomiskās domāšanas palieku kā negodīgumu, bet arī atriebīgumu tiesību piemērotāju darbībā.

Kad 1996. gadā ar toreizējo Cietumu administrācijas Ārējo sakaru daļas priekšnieku diskutēju par nāvessoda aizstāšanu Latvijā ar mūža ieslodzījumu, viņa galvenais arguments „par” bija: „Mūža ieslodzījumā vairāk jāmokās”.

Šī (Latvijas gadījumā – no padomju sistēmas mantotā) doma, ka ieslodzītajiem cietumā jāmokās, praksē bija vērojama, piemēram, kameru korpusa konstrukcijā un speciālo līdzekļu pielietošanā Jelgavas cietumā. Varbūt tieši iepazīšanās klātienē ar šo soda progresīvās izpildes realizēšanu Latvijā, Jelgavas cietumā, 1999. gadā lika ārvalstu ekspertiem iebilst pret Kriminālsodu izpildes likumprojektu kopumā.

Iespējams, soda progresīvās izpildes normatīvo regulējumu Latvijā ietekmējusi tieši ideja, ka notiesātajiem kādu laiku cietumā jāmokās vairāk, pēc tam varbūt mazāk. Tagad, ar minētajiem LSIK grozījumiem, cietuma administrācijas izveidota izvērtēšanas komisija izlemj, cik intensīvi un cik ilgi notiesātais ir (likumīgi) jāmoka.

Manuprāt, cietumu administrācijai soda progresīvās izpildes ietvaros tomēr ir jāļauj elastīgāk noteikt režīma maiņu notiesātajam, bet ar šiem administratīviem lēmumiem nav ļoti atšķirīgi jāietekmē notiesātā tiesības atkarībā no noziedzīgā nodarījuma un soda termiņa. Tad tiesai mazāk būtu jāpārbauda, vai pamatoti ierobežotas notiesātā tiesības.

Visdrīzāk, izvērtēšanas komisijas lēmumā par notiesātā pārvietošanu uz zemāku režīma pakāpi vismaz expressis verbis nebūs noteikts šo notiesāto pakļaut pazemojošai attieksmei. Tomēr, pat ja izvērtēšanas komisijas lēmums par režīma pastiprināšanu ir tiesisks un pamatots, pēc tam tik un tā notiesāto nedrīkst spīdzināt. Un otrādi, notiesāto nedrīkst spīdzināt, pat ja nekāds izvērtēšanas komisijas lēmums attiecībā uz viņu nav pieņemts.

Neatkarīgi no tā, vai pašu izvērtēšanas komisijas lēmumu var pārsūdzēt, notiesātais katrā ziņā var aizstāvēt tiesā savas aizskartās cilvēktiesības, ja cietsirdīga vai pazemojoša apiešanās vai sodīšana attiecībā uz ieslodzīto notiek ieslodzījuma ierobežojumu vai apstākļu, to ilguma un kopuma ietekmē.

Piemēram, ievietošana vienieslodzījuma kamerā bez ērtībām uz neilgu laiku (dažām stundām) ir pieļaujama, tomēr tā nebūtu pieļaujama pastāvīgi (uz vairākiem mēnešiem) un tad aizskars notiesātā tiesības. Pastāvīga tikšanos liegšana un speciālo līdzekļu pielietošana arī aizskars notiesātā tiesības.

Tomēr notiesātā tiesības neaizskars pašu tehniskās apsardzes līdzekļu intensitāte – vai cietumam ir 5 m biezas sienas un 5 m augsts žogs ar sargiem, vai arī ir 0,5 m biezas sienas un vispār nav žoga un sargu.

Tātad, ja arī pats izvērtēšanas komisijas lēmums par notiesātā pārvietošanu uz zemāku režīma pakāpi, ar stingrāku apsardzi, bez konkrēto tiesību ierobežojumu norādīšanas, neskar notiesātā tiesības un var nebūt pārsūdzams tiesā, tad pārsūdzams tomēr var būt katrs reālais tiesību aizskārums, pat ja nekāds formāls lēmums par to nav pieņemts.

Acīmredzot, būtiskāk ir tas, kā īsti izpaužas apstākļi dažādās režīma pakāpēs un kad/vai mainās (likumā paredzētais) tiesību saturs un tā reālā piemērošana.

Tiesa notiesājošā spriedumā kriminālprocesā nosaka pamatsodu un papildsodus, bet nenosaka, kādi papildu ierobežojumi ir piemērojami cietumā. Šie ierobežojumi ir cietuma administrācijas kompetencē, bet šobrīd to reglamentē LSIK ar soda progresīvo izpildi.

LSIK 1.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu tostarp, piemērojot notiesātajam šajā kodeksā noteiktos resocializācijas līdzekļus51. Resocializācijas līdzekļu iekļaušana minētajā normā varbūt bija noderīga, lai valsts tos sāktu finansēt, tomēr būtībā tie nav daļa no kriminālsoda, t.i. tiesa notiesājošā spriedumā kriminālprocesā neizvēlas resocializācijas līdzekļus.

Domāju, ka minētie resocializācijas līdzekļi ir ieslodzījuma vietas administrācijas kompetencē, ņemot vērā notiesātā viedokli. Notiesātajiem sākumā var piemērot „saprātīgu” (vidējas intensitātes) pamatrežīmu ar saviem noteikumiem. Ja notiesātais vēlēsies izmantot kādus pieejamos resocializācijas līdzekļus, viņš vienosies ar administrāciju par labākiem noteikumiem un abas puses pildīs šo vienošanos (piemēram, atkarību mazināšanas programma). Ja notiesātais neievēros pamatrežīmu vai minēto vienošanos, vai arī būs zināms par cita veida riskiem šim notiesātajam, tad viņam/viņai tiks noteikti lielāki ierobežojumi – notiesātais regresēs.

LSIK 1.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Nedomāju, ka satikšanos skaita ierobežošana vai sliktāki ieslodzījuma apstākļi paši par sevi panāks, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tāpat ir jāizvērtē citu tiesību ierobežošana – vai tā sekmēs konkrētā notiesātā pozitīvu socializāciju.

Līdz ar to soda izpildē nav nepieciešams ne visiem notiesātajiem sākt izciest sodu no zemākās pakāpes, ne pavadīt šajā pakāpē noteiktu laiku no soda termiņa, ne ierobežot noteiktas notiesātā tiesības atkarībā no nozieguma veida un soda termiņa.

Ierobežojumi notiesātajam jāvērtē individuāli, piemēram, tikšanos jāaizliedz (ar pietiekamu pamatojumu) tikai tad, ja konkrētais notiesātais ir pārkāpis tikšanās izmantošanas kārtību 52.

Domāju, ka šādā veidā jāmaina soda progresīvā izpilde, pārveidojot to par soda regresīvo izpildi (var arī saglabāt nosaukumu, bet mainīt būtību).

Secinājumi

1) Jāmaina brīvības atņemšanas sodu progresīvā izpilde, lai notiesātā virzība un tiesību apjoms būtu mazāk atkarīgs no sprieduma krimināllietā noteiktā soda termiņa un noziedzīgā nodarījuma rakstura;

2) Jāpārskata LSIK paredzētie disciplinārās ietekmēšanas līdzekļi;

3) Ja ar soda izpildes gaitu saistītie lēmumi jāpārsūdz administratīvajā tiesā, tad jāgroza APL un jātuvina tiesas cietumiem, nodrošinot ātrāku lietas izskatīšanu, tomēr vairāk vēlama ir atsevišķu soda izpildes tiesnešu ieviešana;

4) Izvērtēšanas komisijas lēmumus jābūt iespējai pārsūdzēt tiesā, ja tie skar notiesātā cilvēktiesības. Ja tomēr izmanto Francijas pieredzi, tad administratīvajā tiesā var pārsūdzēt jebkuru ar soda izpildi saistītu jautājumu.;

5) Tiesas kontroles iespējas neizslēdz ieslodzījuma vietu neatkarīgu monitoringu, kā arī tiesībsarga un prokuroru funkciju pilnvērtīgu izpildi;

6) Daudziem tiesību piemērotājiem jāmaina attieksme, jāorientējas uz Satversmes preambulā minētajām kristīgajām vērtībām, taisnīgumu un godīgumu.

Pēcvārds

P.S. Manuprāt, soda izpildes tiesneša variantam priekšrocības (ātrumu, iedziļināšanās pilnīgumu) nodrošina (arī) tas, ka šajā procesā par konkrēto personu jau būs lieta(s) ar materiāliem, bet administratīvajā procesā tiesā ik reizi jāierosina jauna lieta.

1  Konference sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi 2016.gada 14.-16.decembrī Jūrmalā, Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta 2009.-2014.gada programmas Nr.LV08 „Latvijas korekcijas dienestu un Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietu reforma” ietvaros

2  Likums „Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā”, spēkā no 2015.gada 1.februāra. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=269521.

3  Likums „Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā”, spēkā no 2016.gada 13.jūlija. Pieejams: http://likumi.lv/ta/id/283166-grozijumi-latvijas-sodu-izpildes-kodeksa.

4  Per Colliander, Jim Murdoch

5  Sīkāk skat. Škavronska D. Progresīva brīvības atņemšanas soda izpilde. Jurista Vārds, 28.06.2016., Nr. 26, 22. lpp.

6  LSIK 50.1pants pirmā, otrā daļa. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

7  LSIK 50.15panta pirmā daļa. Izvērtēšanas komisija pēc 2014.gada 2.oktobra grozījumu spēkā stāšanās 2015.gada 1.februārī aizstāja pirms tam ar 1998.gada 14.oktobra likumu LSIK septītajā „A” nodaļā paredzēto brīvības atņemšanas iestādes administratīvo komisiju. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

8  Skat.. piemēram, LSIK 50.4 panta ceturto un piekto daļu, 50.5 panta piekto daļu. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

9  LSIK 50.3panta piektā daļa.

10  Mednis M. Ieslodzītā režīma pārkāpumu sodu būtība. Jurista Vārds, 2009. gada 8. septembris, Nr. 36, Pieejams: http://www.juristavards.lv/doc.php?id=196991.

11  LSIK 50.pants 2015.gada 18.jūnija likuma „Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā” redakcijā, spēkā no 2015.gada 14.jūlija. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

12  Skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmi.

13  Uz to norādīju 2015. gada 15. maija vēstulē kolēģim elektroniskās uzraudzības ieviešanā Mārim Lustem.

14  LSIK 50.21 pants nosaka kārtību, kādā apstrīdami izvērtēšanas komisijas lēmumi. Apstrīdētā norma noteic: „Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums nav pārsūdzams.” Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/page/5/ [skatīts 23.01.2017.]

15  Skat. Mednis M. Par apcietināto tiesību ierobežojumiem ieslodzījumā. Jurista Vārds, 2002. gada 12. marts, Nr. 5, Pieejams: http://m.juristavards.lv/doc.php?id=59743.

16  Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.

17  Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006.gada 11.janvāra rekomendācijas Rec(2006)2 „Eiropas cietumu noteikumi” 2. noteikums: „Personas, kurām atņemta brīvība, saglabā visas tiesības, izņemot tās, kas tām likumīgi atņemtas ar nolēmumu, ar kuru šīm personām piespriests sods vai piemērots apcietinājums”.

18  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 9. oktobra spriedums lietā Nr. 39665/98 un 40086/98 Ezeh and Connors v. The United Kingdom,82.-130.punkts.

19  Latvijā šādu disciplinārsodu ieslodzītajiem nav. Latvijā nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda izciešanas ir privilēģija, nevis pienākums. Skat. LSIK trīspadsmito „A” nodaļu.

20  Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.

21  Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.

22  Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.

23  Turpat.

24  Piemēram, Somija, Polija.

25  Skat., Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 20. janvāra spriedumu lietā Nr. 19606/08 Payet c. France.

26  Skat., Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 25. aprīļa spriedumu lietā Nr. 40119/09 Canali c. France, 17. punkts.

27  Augstākā instance – Conseil d’État priekšsēdētājs ir Francijas premjerministrs vai arī tieslietu ministrs – kamēr augstākā tiesvedības instance ir neatkarīgās tiesu varas Cour de cassation. Conseil d’État sastāvā ir arī, piemēram, Contrôleur général des lieux de privation de liberté – neatkarīga valsts pārvaldes amatpersona, kas uzrauga cilvēktiesību ievērošanu ieslodzījuma vietās.

28  Katrā ieslodzījuma vietā no administrācijas neatkarīga Conseil d’évaluation, iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais(-ā) Contrôleur général des lieux de privation de liberté

30  Turpat, Article L521-3.

31  European Prison Observatory. Prison conditions in France, 40. lpp. Pieejams: http://www.prisonobservatory.org/index.php?option=com_content&view=article&id=15&Itemid=119

29  Skat. Code de justice administrative, Article L521-2, dans Livre V: Le référé. Pieejams: https://www.legifrance.gouv.fr/affichCodeArticle.do?idArticle=LEGIARTI000006449327&cidTexte=LEGITEXT000006070933

32  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 28. septembra spriedums lietā Nr25498/94 Messina v. Italy (nr. 2), 46., 91. punkts.

33  Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567

34  Skat. it īpaši tā 29.-31., 92., 107.-112.punktu. Pieejams:https://www.tiesas.lv/eiropas-cilvektiesibu-tiesas-ect-spriedumi-un-lemumi, http://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22appno%22:[%2217892/03%22],%22itemid%22:[%22001-114766%22]}.

35  Turpat, 28. punkts.

36  Piemēram, APL 91. panta ceturtā daļa. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567.

37  APL 91.panta piektā daļa no 2004.gada 1.februāra līdz 2006.gada 1.decembrim spēkā esošajā pamata redakcijā. Pieejams: http://m.likumi.lv/doc.php?id=55567&version_date=01.02.2004.

38  Iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma 99. punkts.

39  Turpat, 110. punkts.

40  Turpat, 92. punktā.

41  Skat. 15. zemsvītras piezīmi.

42  Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1972.gada 10.marta spriedums lietā Nr. 2832/66; 2835/66; 2899/66 De Wilde, Ooms and Versyp v. Belgium.

43  To varbūt atsver zināšanu aspekts, ka spriedumā lietā Savičs pārkāpums ir izturēšanās pret iesniedzēju cietumā, bet pārkāpums nav tiesas darbība. T.i., iespējams, ka Latvijas pārstāvji saprata, ka Konvencijas 3. panta spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās vai soda aizlieguma pārkāpums nemainīsies, pat ja tiks noskaidrota patiesība par administratīvo tiesu darbību Latvijā.

44  Spīdzināšanas aizliegums ir atzīts par jus cogens normu tiesību piemērošanā. Skat., piemēram, Starptautiskās tiesas spriedums, 2012. gada 20. jūlijs, Questions Relating to the Obligation to Prosecute or Extradite (Belgium v Senegal), ICJ Reports 2012, 99. punkts un tajā minētā judikatūra. Pieejams: http://www.icj-cij.org/docket/files/144/17064.pdf.

45  Skat. Article L521-2 du Code de justice administrative, Pieejams: https://www.legifrance.gouv.fr/affichCodeArticle.do?idArticle=LEGIARTI000006449327&cidTexte=LEGITEXT000006070933; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 21. maija spriedums lietā Nr. 50494/12 Yengo c. France, 31. un 69. punkts.

46  Teorētiski, tiesa gan varētu personas, kuriem ir tādi paši apstākļi, pieaicināt procesā kā trešās personas APL 28. panta kārtībā. Praktiski gan Administratīvā apgabaltiesa un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments trešo personu pielaišanā izmanto pārāk formālu un nekonsekventu pieeju un neatbalsta šādu praksi. Skat. lēmumus par apelācijas sūdzību lietā Nr.A43004511 un par trešās personas pieaicināšanu lietā Nr. A420446511.

47  APL 288. pants. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567.

48  APL 29. pants. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567.

49  APL 29. pants. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=55567.

50  Skat. 10. zemsvītras piezīmi.

51  Par resocializācijas līdzekļiem skat. LSIK 61.un 61.pantu. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=90218.

52  Tādēļ ir nepieciešams mainīt arī disciplinārās ietekmēšanas līdzekļus un to piemērošanas kārtību. Piemēram, aizliegtu priekšmetu konfiscēšana notiesātajam tiek uzskatīta par pašsaprotamu, lai gan būtībā tā ir sods.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s