Valsts nezagšana. 1. daļa. Sapņa par Abreni satversmība

Dzīvē vairums cilvēku negrib ticēt un netic ļaunumam, kas ar viņiem var notikt. Mani šī ilūzija nemaldina. Mums ir jābūt gataviem uz visu, kuru katru acumirkli. (Pēteris Supe)

Priekšvārds

Publiskajā telpā dažreiz izskanējis vērtējums par mūsu valsti kā „nozagtu”, un šīs nozagšanas izmeklēšanai bez īpašām sekmēm savulaik pievērsusies pat Saeima1. Manuprāt, valsts nozagšana nav tikai pēdējā laikā sākusies, bet gan notiek pretējs process – nozagtā valsts pakāpeniski tiek atgūta. Apmēram pirms četriem gadu desmitiem, domājot par Latvijas valsti un tās aizstāvjiem, par ko ikdienā klusēja vai meloja oficiālie plašsaziņas līdzekļi, apzinājos, ka valsts nolaupīšana (kas krimināltiesiskā izpratnē atbilst slepenai vai atklātai zādzībai vai laupīšanai)2 bija notikusi 1940. un tam sekojošajos gados, kad tika atņemtas galvenās tiesības un brīvības: uz īpašumu, arī dzīvību, personas brīvību un neaizskaramību, taisnīgu tiesu, vēlēšanu tiesības un vārda brīvība. Valsts bija nolaupīta, par to nerunāja un neļāva šo nolaupīšanu novērst. Sapratne par valsts nolaupīšanu radīja vēlēšanos uzturēt valsts ideju, apceļojot dzimto zemi, rūpējoties par dabas un kultūrvēsturiskajiem objektiem, godinot priekštečus, runājot un diskutējot ar dažādu uzskatu cilvēkiem, izplatot informāciju par faktiem, aizstāvot patiesību un pretojoties netaisnībai, lai novērstu valsts nolaupīšanu. Rezultātā izdevās atgūt lielu daļu no nolaupītās valsts, taču šis process vēl nav beidzies un, papildus nolaupīšanas nepieļaušanai ikdienā, jāpalīdz valstij atbrīvoties no komunistiskā režīma mantotām un koruptīvām iezīmēm, kuru dēļ nav atgūta valsts daļa vai turpinās tās nolaupīšana.

Katram ir sava īpaša pieredze. Es nepiekrītu ne Latvijas, ne Eiropas norakstīšanai, “birku” karināšanai vai priekšlaicīgai kapakmeņu velšanai, bet par lietderīgāku uzskatu problēmu izpēti un novēršanu. Tā kā piedalījos valsts neatkarības atgūšanā, kā arī virzu krimināljustīcijas reformu un ar visiem iespējamiem līdzekļiem aizstāvu Satversmei atbilstošu tiesu varu, tostarp jau ilgāk kā piecpadsmit gadus tiesneša statusā, tad savas pārdomas un ieteikumus par man un vēl vismaz dažiem cilvēkiem aktuālajiem valsts teritorijas un tiesu sistēmas, kā arī krimināljustīcijas sfērā ietvertiem iekšējās drošības jautājumiem tālāk izklāstīšu rakstos ar kopējo virsrakstu “Valsts nezagšana”, kas aptver gan valsts nolaupīšanas nepieļaušanu, gan nolaupītās valsts atgūšanu dažās konkrētās jomās.

Valsts nezagšana. 1. daļa. Sapņa par Abreni satversmība

Valsts nolaupīšana visuzskatāmāk un tieši vērojama situācijā ar Abrenes apvidu, par kura atdošanu Aigars Kalvītis, Satversmes tiesa u.c. tiek lamāti, kam un viedoklim par Abrenes galīgu atdošanu Krievijai īsti nepiekrītui, tāpēc izklāstīšu savu viedokli un ieteikumus.

Citur pasaulē vēl vairāku valstu agrākās teritorijas pārvalda Krievija, taču tikai Japānai un Ukrainai ir oficiālas pretenzijas. Citu valstu – Vācijas, Somijas, Ķīnas un Igaunijas – sabiedrība apzinās situāciju, pieļauj iespējamu attiecīgo teritoriju atgūšanu nākotnē, atceras ar tām saistītos jautājumus, taču konkrētas atgūšanas darbības neveic, tomēr atvēlot līdzekļus palīdzībai šīm teritorijām un pievēršot uzmanību to attīstībai. Pēc Otrā pasaules kara radies Krievijas un Ķīnas konflikts par Ženbao u.c. salām gan ir atrisināts par labu Ķīnai.

Tādēļ uzskatu, ka arī mēs varam saglabāt Abrenes apvidu, taču šajā ziņā nozīmīgi ir vismaz pieci nosacīti atsevišķi aspekti.

Pirmkārt, militāra darbība pašlaik nedotu ilgtermiņa labumu, tādēļ to sīkāk neapskatīšu.

Otrkārt, ir iespējama saimnieciska un politiska virzība. Līdzīgi citu Krievijas robežvalstu rīcībai, arī Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta ietvarosii vai tamlīdzīgi pasākumi varētu būt starp līdzekļiem, kas veicina vēlamo attīstību abpus robežai, gan atceroties par izvairīšanos no negatīvām sekām.

Abrenes apvidus sakārtošanai tiešām būtu vajadzīgi lieli ieguldījumi, taču tie vajadzīgi arī tagad esošo pierobežas apvidu uzturēšanai, depopulācijas novēršanaiiii. Šim mērķim varētu labāk izmantot Latvijas iestāžu rīcībā esošos resursus un godīgi izturēties pret jau esošajiem valsts, arī Latgales iedzīvotājiem, pret kuriem konkrētos gadījumos tiek realizēta pretrunīga un nodevīga tiesībpolitikaiv. Protams, “mūsējos tas nebaida” un savu valsti cenšamies atbrīvot no komunistiskā režīma mantojuma iestāžu darbībā, taču nenosvērtos prātos “it kā” valsts vai tautas vārdā realizēta netaisnība var radīt negatīvu reakciju pret valsti. Tāpēc jau tagad jādara viss iespējamais pēc labākās apziņas, pret visiem jāizturas taisnīgi, bet savējie jāatbalsta. Arī 1919.gadā Latvijas neatkarībai atbalsts uzreiz nebija visaptverošs un pašsaprotams, tas tika iegūts cīņas un pieredzes rezultātā.

Taisnīga, ekonomiski un tiesiski pamatota valstiskā attieksme pret iedzīvotājiem un dabas resursiem ir svarīga visur, arī un jo īpaši pierobežas reģionos, lai ilgtermiņā ne tikai veicinātu attīstību, bet vispār saglabātu vēl palikušo valsti.

Treškārt, ar Abrenes jautājumu saistīta dažāda emocionālā pieredze. Personiskāk to uztver tie, kuriem tuvinieki un/vai citi zināmi cilvēki dzīvojuši, strādājuši un cīnījušies Ziemeļlatgalē un konkrēti Abrenes apvidū, taču mani radi ir cēlušies arī no citiem apvidiem un nevienas teritorijas vai izcelsmes iedzīvotāji nav a priori labāki vai sliktāki, visur ir ne tikai “svēts mantojums”, bet arī grūtības.

Ziemeļlatgalē jau vismaz no Neatkarības kara laika ir senas dažādu tautību Latvijas nacionālo partizānu cīņas tradīcijas, kas pierāda iespējamu latviešu, krievu, ebreju integrāciju uz valsts neatkarības pamata. Tomēr pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados pēc 1944.gada 22.augusta Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija “lūguma” Krievijai un tās sekojošās piekrišanas pieņemt Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus šajā senās latgaļu Atzeles zemes daļā cīņa pret okupantiem saprotamu iemeslu dēļ bija koncentrēta uz iespējamo pretestību vispār, bez kuras nebija iespējama nekāda nolaupītās teritorijas atgūšana, un mūsu nacionālie partizāni bāzējās uz rietumiem no tagadējās robežas, kur bija iespējams vismaz kaut kāds atbalsts.

Arī vēlāk Abrenes jautājums galvenokārt apstrīdēts un raksturots Saeimā un pie tās, Satversmes tiesā Rīgā un plašsaziņas līdzekļos, nevis pašā Abrenē un uz vai aiz tagadējās Latvijas robežas.

Var secināt, ka atsauces uz Abrenes apvidu sabiedrības apziņā vairāk saistītas ar retoriku un nav tik emocionāli jūtīga praktiska problēma kā, piemēram, Dāvida Garedžas alu klosteru komplekssv uz Gruzijas un Azerbaidžānas robežas, kur pēc Azerbaidžānas robežsargu kādu laiku īstenotās robežpārejas slēgšanas gruzīnu aktīvisti protestēja ne tikai pie parlamenta, bet arī devās pāri robežai uz Azerbaidžānas pusē esošo kompleksa daļu un tur uzturējās, skaidri paužot savu nostāju un apliecinot šīs teritorijas nozīmīgumu.

Ceturtkārt jāpievēršas tiesiskajam aspektam, kurā svarīgs ir Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 (“Robežlīguma lieta”).

Salīdzinoši nedaudzās valstīs konstitucionāli ir nostiprināta konkrēta valsts robeža. Šajā ziņā Satversmes tiesai Robežlīguma lietā vieglāk būtu bijis, ja Satversmes teksts būtu detalizētāks – kā Kambodžas konstitūcijā ar atsauci uz karti 2.pantāvi vai Ugandas konstitūcijā ar robežas novietojuma aprakstu 5. panta trešajā daļā un Otrajā pielikumāvii.

Tomēr uzskatu, ka Satversmes tiesas spriedums Robežlīguma lietā nav neatgriezenisks attiecībā uz Abrenes apvidus piederību.

Svarīgi ir atcerēties, ka Robežlīguma lietas priekšmets būtībā bija robežlīguma un tā ratifikācijas likuma nenodošanas tautas nobalsošanai tiesiskums, par ko Robežlīguma lietas sprieduma 43.4.punktā tika secināts, ka valsts robežas ir grozāmas, bet Latvijas pilsoņu kopuma kompetencē ir tikai “latviešu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības” grozīšana, bet 43.6.punktā – ka citu teritoriju (arī Abrenes apvidus, kuru Satversmes tiesa uzskata par “jauniegūtu”, nevis Latgales vai Vidzemes teritoriju) robežu izmaiņas ar starptautiskajiem līgumiem var apstiprināt Saeima.

Problemātiska ir arī suverenitātes pār Abreni realizēšana. Nekāda Satversmes tiesas juridiskā izsmalcinātība neļauj panākt tās spriedumu bezierunu globālu respektēšanu un pat ja valdība un/vai Satversmes tiesa Robežlīguma lietā būtu rīkojušās citādi, tad esošā situācija de facto automātiski neuzlabotos, jo praktiski panākt Latvijas suverenitāti pār Abrenes apvidu diez vai tuvākā laikā izdotos. Un otrādi, Abrenes apvidus nosaukšana par “jauniegūtu teritoriju” Robežlīguma lietā nenozīmē atteikšanos arī no citām “jauniegūtajām teritorijām”, tostarp iepriekš cariskās Krievijas Pleskavas guberņai piederējušās “Trans-Kūkovas” (ar Maksiem, Teležnīkiem un Punduriem).

Respektīvi, spriedums Robežlīguma lietā nenozīmē mūžīgu un negrozāmu atteikšanos no kādas Satversmes spēkā stāšanās brīdī Latvijas teritorijā esošās daļas. Abrenes apvidus piederību arī turpmāk var pārskatīt, taču lai to realizētu, tik un tā vajadzēs vienoties savstarpēji un arī ar kaimiņvalsti.

Piektkārt, ir iespējams tiesiskais risinājums “sapņa par Abreni” saglabāšanai.

Latvijas un Krievijas robežlīgumā nav īsti nodrošināta tā apstiprināšanas procesa laikā Aigara Kalvīšaviii minētā valsts tiesiskā nepārtrauktība ar 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” ar atsauci uz 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kurā savukārt ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu.

Taču uzskatu, ka ir viegli iespējams un pat vēlams tiešu atsauci uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu iekļaut konstitucionālajā likumā. Proti, 2014.gada 22.jūlijā stājās spēkā Satversmes preambula, kurā norādīts, ka1990.gada 4.maijā atjaunota valstiskā neatkarība uz valsts nepārtrauktības pamata, bet arī nav citas atsauces šajā ziņā.

Var iebilst, ka Satversmes preambulas pieņemšanas mērķis bija vēlēšanu kampaņa, ka citi konstitucionālie likumi jālasa kopā ar Satversmi, ka arī tiesas tāpat ne Satversmi, ne tās preambulu īpaši neņem vērā. Šādi iebildumi ir pamatoti, taču smago padomju tiesiskā nihilisma mantojumu var izskaust (par tiesu sistēmu ir atsevišķs stāsts), bet, ja jau Satversmes preambula ir pieņemta, to var un vajag izmantot tieši paredzētiem mērķiem.

Tādēļ, manuprāt, jādara viss iespējamais un nav nekādu problēmu papildināt Satversmes preambulu, piemēram, ar trešo rindkopu kā atsauci uz būtiskajiem starptautiskajiem līgumiem Latvijas izveidošanai, tostarp uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu. Protams, šāda Satversmes preambulas redakcija nebūtu jāsaskaņo ne ar vienu citu valsti, bet nenozīmētu arī nekādas agresīvas teritoriālas pretenzijas.

Nobeigumā jāsecina, ka Abrenes apvidus atcerēšanās gan publicistikā, gan tiesību aktos un konkrētās darbībās varētu palīdzēt ne tikai mūsu kaimiņvalsts civilizēšanā, bet arī attīstīties, veidot politiku mums, un būt ar simbolisku nozīmi kā, piemēram, attiecībā uz citām teritorijām Armēnijas ģerbonim vai no XVIII gadsimta beigām poļu leģionu dziesmai Itālijāix. Neatbalstot Krimas aneksiju 2014.gadā, krievu intelektuāļi tomēr uzskata, ka tās vietā varēja būt brīvāka pārrobežu sadarbība, kad sabiedrības apziņā nebūtu īpašas nozīmes formālajai teritorijas piederībai, līdzīgi kā, piemēram, Elzasas gadījumā. Lai gan arī minētajā Dāvida Garedžas kompleksa jautājumā ir izteikti priekšlikumi par teritoriju apmaiņu starp Gruziju un Azerbaidžānu, tomēr ieinteresētā sabiedrības daļa Gruzijā pieļauj arī esošo robežas izvietojumu ar noteikumu, ka netiks apgrūtināta robežas šķērsošana un netiks nodarīts kaitējums šim kompleksam.

Tā arī mēs varam labāk attīstīt gan savus pierobežas reģionus, gan saprātīgi palīdzēt Abrenes apvidum, gan burtiski uzturēt mūsu valsts tiesisko nepārtrauktību, ar Latvijas Republikas Satversmes palīdzību atgādinot par valsts nezagšanu ne tikai katrs savā, bet arī valsts labā.

1 Skat. “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 galaziņojums”. Skat. https://likumi.lv/ta/id/296711-parlamentaras-izmeklesanas-komisijas-par-valsts-nozagsanas-pazimem-un-pirmstiesas-izmeklesanas-kvalitati-kriminalprocesa. Skatīts 06.06.2019.

2Valsts “nolaupīšanu” (krimināltiesību izpratnē) uzskatu par precīzāku apzīmējumu, tomēr vēsturiskās situācijas dēļ lietošu arī “nozagšanu”, lai gan tieši attiecībā uz “valsts” nozagšanu tai nav nekādu ar zagšanu un zagļiem kultūrvēsturiski bieži saistīto pozitīvo un līdzcietības konotāciju, kas vērojamas, piemēram, dziesmā “The Fields of Athenry” vai pat Svētajos Rakstos “Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī” (1 Tes, 5:2)

i Lai gan iesaistīto iestāžu vietā būtu rīkojies citādi, bet varbūt tāpēc es un mēs visi atrodamies tajās vietās, kur esam

iiSkat. http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/ets_1420/latvijas_krievijas_programma/?doc=20953 . Skatīts 04.06.2019.

iii Pierobežas teritorijās abpus Latvijas un Krievijas robežai – gan Latgales, gan Pleskavas reģionos – mirstības koeficients ir attiecīgajās valstīs augstākais vai viens no augstākajiem.

iv Piemēram, Latvijas valsts tiesībpolitiski izlēma zemes reformas gaitā Abrenes apvidus iedzīvotāju un to mantinieku zaudētās īpašumtiesības kompensēt ar zemi citur Latgalē. Pretēji tam, kad administratīvajā lietā Nr.A42251504 kādas lielas valsts akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs bez likumā prasītā īpašā pilnvarojuma pieteikuma iesniegšanai vēlējās tiesīgajām personām ierobežot šīs Latgalē piešķirtās zemes izmantošanu, tiesa ignorēja likuma normas par pilnvarojuma nepieciešamību un minētā bagātnieka pieteikumu apmierināja. Citā administratīvajā lietā Nr.A42571907 Augstākā tiesa 2009.gada 18.augusta nolēmumā nepamatoti un prettiesiski atzinalatgaliešu valodu par svešvalodu.

vSkat. https://www.svoboda.org/a/29968248.html . Skatīts 04.06.2019.

viSkat. https://www.wipo.int/edocs/lexdocs/laws/en/kh/kh009en.pdf . Skatīts 04.06.2019.

vii Tā struktūra ir attiecīgi līdzīga Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu 1.pielikumam Skat. https://ulii.org/ug/legislation/consolidated-act/0 . Skatīts 04.06.2019.

viii Kalvītis: Piedāvātais robežlīguma projekts stiprinās Latvijas attīstību (2007.gada 17.janvāris), https://www.tvnet.lv/5695167/kalvitis-piedavatais-robezliguma-projekts-stiprinas-latvijas-attistibu . Skatīts 04.06.2019.

ixPieśń Legionów Polskich we Włoszech

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s